Gabriela Zevina “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi

Grāmata ieintriģē ar vairākām lietām uzreiz – pirmkārt, savdabīgais izkārtojums uz pirmā vāka, kas automātiski liek pastiept roku un paskatīties, kas tad ir ielikts aizmugurē. Ja runājam par aiztikšanu, šī ir tā grāmata, ar kuru es saprotu, kāpēc grāmatas ir jātin caurspīdīgajā iepakojumā (jo baltie vāki), kas vairākās situācijās mani ir nokaitinājušas, jo nevar grāmatu pašķirstīt. Tas otrkārt. Treškārt, kas gan grāmatmīlim var būt vēl labāk, ja ne grāmata par grāmatām?

Eidžejs Fikrijs ir vientuļš grāmatveikala īpašnieks, kas nav sevišķi apmierināts ar dzīvi. Nesen bojā gājusī sieva bija kā prieka stariņš viņa dzīvē, tāpēc viss rādās nedaudz pelēkās krāsās. Arī ar grāmatveikalu vairs neiet viegli un ar socializēšanos vienmēr ir nodarbojusies viņa sieva… Bet brīdī, kad ir visgrūtāk, Eidžeja priekšā tiek nolikts saules stars, kas izgaismos visu viņa turpmāko dzīvi.

Sākot lasīt, rēķināju dienas, kad varētu grāmatu pabeigt. Nedomāju, ka tās būs stundas, un, pie tam, tikai sešas. Jā, grāmata ātri vien aizrauj un, pat acis nepamiršķinot, lasītājs attopas grāmatas vidū. Un kas gan tur ir palicis līdz grāmatas beigās – nieks vien ir! Droši vien tā tas ir, pateicoties īpašajam rakstības stilam, kas aprakstītos notikumus padara saistošus, interesantus, brīžiem smieklīgus, citu brīdi ne tik ļoti, bet nolikt malā ir neiespējami. Jā, kas attiecas uz mani, jau grāmatas sākumā prātā tika izteikts vājš minējums, kas guva apstiprinājumu uz grāmatas beigām, bet pa vidu tam tiku piedzīvojusi vairākus jaunus pārsteigumus un sižeta attīstību. Tas, ar ko es galīgi netiku skaidrībā, ir Eidžeja vecums. Lai gan stāstā vienu reizi minēts ir skaitlis ap 40, pēc raksturojuma, uzvedības un sakāmā viņš izklausās pēc svaiga pensionāra. Vienīgais, kas viņu tuvina romānā noteiktajam vecumam, ir kopīgās iedzeršanas ar salas policistu.

Patika veids, kā tika sākta katra nodaļa – ar grāmatas rekomendāciju saules staram. Tas var kalpot kā ceļvedis arī lasītājam. Iekļauti vairāk zināmi un ne tik zināmi darbi no Edgara Alana Po, Selindžera, Dāla u.c. autoriem. Agri vai vēlu šī rekomendācija arī atklājas pašā romānā, kas dod sajūtu, ka tā nav vienkārši iemesta, lai aizpildītu vietu, vai samests viss iespējamais, ja jau rakstām par grāmatām.

Grāmata noteikti patiks tiem, kas jūtas nedaudz dzīves nogurdināti, un iepriecinās tos, kam patīk sirsnīgi varoņi un sirsnīgas grāmatas. Un, protams, visiem grāmatmīļiem šī ir obligātā lasāmviela! 😉

Vērtējums: 8/10.

Vārdus, ko nespējam atrast, mēs aizņemamies.

[..] grāmatu apvākojumi ir kā grāmatizdevēju rudie pabērni. Mēs tos vainojam par visu.

Attēls: izdevniecības mājaslapa

Kad nakts nebūt nav galā…

https://i0.wp.com/www.dailesteatris.lv/media/izrade_img/_fDeinats_B4W5486_.jpg

Jau sen gribēju aiziet uz šo izrādi, biļetes kā bija, tā arī palika izpārdotas, līdz kādas vietas atbrīvojās, un tad arī es sevi palutināju. Vai arī sagrāvu. Atkarībā no tā, kā uz šo jautājumu skatās.

Par izrādi: Intars Rešetins, ko uz skatuves mēs esam redzējuši kā aktieri, izdomā mācīties, un uzvest izrādi tieši pēc manas mīļākās filmas motīviem “Pagājusī nakts” (“The Last Night”). Būtībā nekas nav mainīts. Vismaz nekas tāds, kas man, kā filmas mīļotājam, kas to noskatās kādas 2 reizes mēnesī, traucētu.

Stāsts ir par diviem laulātiem draugiem – Džoannu un Maiklu, kas ir precēti jau trīs gadus, bet viņiem jāpavada nakts šķirti dažādās Amerikas pilsētās, jo Maikls dodas komandējumā. Iepriekšējā vakarā viņi ir bijuši ballītē pie kopīgā drauga, kur Džoanna iepazīst Lauru – jauno Marka darbakolēģi, ar ko viņas vīrs dosies komandējumā. Protams, mājās atnākot, viņa, kā jau visas sievietes, sāk taisīt greizsirdības scēnas un strīdus. Nākamajā dienā Maikls aizbrauc, bet Džoanna rīta skējiena laika satiek savu koledžas laika draugu – Aleksu. Un nakts nav pat ne tuvu. Cik stipra ir abu laulāto mīlestība vienam pret otru? Kas skaitās krāpšana? Vai skūpsts ir krāpšana? Cik stipri mūs ietekmē pienākums, pieņemtas normas, un cik – sirdsapziņa? Lūk, tie ir jautājumi, par ko, gribot vai negribot, bet liek domāt šī izrāde.

Labi, tā kā šī izrāde ir uzvesta pēc manas mīļākās filmas motīviem, mans viedoklis ir ļoti neobjektīvs. Protams, ka man patika. Man ļoti patika.

Sāksim jau ar to, ka tas notika kamerzālē, kur vien ir gan mazāk cilvēku, gan arī personīgāka atmosfēra. Parādās sajūta, ka izrāde ir īpašai publikai. Un stāsts visu padara vēl personīgāku. Principā, man iekrita acīs, ka lielākā daļa skatītāju (izņemot mani un vēl kādu pensionāru) ir ieradušies ar savām otrajām pusītēm. Un ko es vēl ievēroju? No izrādes viņi aiziet klusēdami, nevis jautri čalodami, kā bija atnākuši. Šī izrāde ir spējīga iesist pa ribām jebkuram, kurš jelkad ir piedzīvojis krāpšanu vai attiecības. Uzticēšanos. Mīlestību. Jebko, kur ir vajadzīgi 2 cilvēki.

Man patika izrādes iekārtojums. Īpaši tās vietas, kur uz skatuves bija 4-5 cilvēki, bet risinājās pilnīgi dažādi stāsti. Tas gan nenošķīra kādu daļu skatuves, gan ļāva ieskatīties visā pa nelielam gabaliņam, nevis kā blāķis. Muzikālais noformējums arī bija. Ja jau šī izrāde ir domāta vairāk 30 gadniekiem, tad es teiktu, ka ļoti atbilstošs. Reti kurš, braucot mājās, klausoties radio vai televīziju, nav dzirdējis Muse “Madness” un populārus gabalus, ko spēlē izrādes laikā. Un tā klaviermūzika bija vienkārši tik ļoti vietā…

Par aktieriem. Jā, te spēlē Ilze Ķuzule, kas man nepatīk. Bet, par laimi, šo izrādi viņai nav izdevies sabojāt. Paldies režisoram par to. Otrkārt, man ļoti simpatizēja aktieru spēju sastrādāšanās starp Dzelmi un Grāveli. Viņiem runājot vien dzirksteles šķīda pa gaisu.

Varbūt man pietrūka tieši tās pauzes pa vidu, lai apdomātu visu sniegto un iegūto emocionālo, lai nebūtu tā, ka teātris jāpamet asarainām acīm, bet varbūt arī ir labi šādi, ka viss nolīst pār tevi, un tad tu ej to naksnīgi lietaino pastaigu un domā.

Bet izrāde atstāj nopietnu pārdomu kaudzi par dažādākajām tēmām. Lai gan 2 dienas jau ir pagājušas, tomēr es joprojām par to domāju un nepārtraukti atgriežos. Labi bija parādīt aptaujas rezultātus sākumā, bet, tagad tā domājot, varētu tos parādīt arī beigās. Tas piešķir “der padomāt” izteiksmi. Bet kas tās par izrāžu reklāmām pēc aptaujas? Atgādināja kinoteātri.

Vērtējums: 10/10. jā, vienā vietā salūzu. Mājās nākot, lietus skaloja manas asaras. Bet tas bija to vērts. Tas ir to vērts. Varētu aiziet vēl kādu reizi, tieši dēļ stāsta un brīnišķīgās aktierspēles. Paldies!

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

Gilberta un Martinsons vienā katlā.

Sākšu ar izslavēto un jau popularitāti ieguvušo, mājsaimnieču izslavēto romānu, kurš nu jau ir slavas zenītā. Ar domu, ka grāmatām ir jādod otra iespēja, filma man patika un galu galā – to-read listes augšgalā klejojošā “Ēd, lūdzies, mīli” tā arī tika iegūta kārtējā bibliotēkas apmeklējumā.

Labi, es neatstāstīšu saturu, jo to jau visi tāpat zina.

Par patikšanām un nepatikšanām. Ļoti tracinoši bija garie apraksti, kas pletās lappušu garumā. Nē, tos es nelasīju, jo lasīt garumgarām apceres ar domu “kā būtu, ja būtu tā, bet nē, varbūt labāk citādāk, eu, pag, te ir vēl viens ceļš ejams” ir diezgan tracinoši. Tāpēc tikai ar acīm pāršļūcu pāri un, iespējams, zaudēju to sajūtu, par ko tik ļoti sajūsminājās pasaule. Arī striktais sadalījums – 36. nodaļas katrai valstij likās nesamērīgs – Itālijai man nodaļu pietrūka, bet Indija šķita par daudz. Nodaļā “Bali” man bija “o, foršs notikums”-meh-“o, foršs notikums”, tāpēc nevar saprast, vai bija par daudz, vai par maz.

Kopumā: grāmata jau laba. Tikai nez vai es būtu priecīga, kad viņa stāvētu manā grāmatplauktā. Jā, liek paraudzīties uz lietām savādāk, novērtēt tos, kas mums ir, radīt vēlmi meditēt, attīrīties utt, bet tas viss nav man. Es labāk vāros savā sulā un sēžu psihologa kabinetā, nekā uzticos apšaubāmām jogas metodikām un pašattīros ar “labām domām”.

Vērtējums: 6/10. Jo tur iekšā ir garšīgā Itālija.

Un tagad par otru grāmatu, kuru esmu izlasījusi šajā nedēļā.

Šis bija viens no maniem laimīgākajiem pirkumiem pagājušās nedēļas laikā. Kāpēc gan man nenopirkt pēdējo palikušo komplektu “grāmata + DVD”, pie tam, ar atlaidi? Arī filmu es biju redzējusi, un man tā patika, tāpēc tas bija vēl lielāks dzinulis šo iegādāties.

Principā stāsts ir šeit. Jo, lai gan biju domājusi, ka grāmata krasi atšķirsies no filmas, tā tomēr nebija. Papīra formāts man stipri vien atgādināja pliku scenāriju, nevis stāstu kā stāstu un arī plānais biezums mani atstāja neapmierinātu. Bet bija arī šis tas labs, kas mani aizķēra.

Vispār, Māris Martinsons ir tas latviešu režisors, kas mani ir pārliecinājis. Lai gan neesmu redzējusi viņa jaunāko veikumi “OKI – okeāna malā” /galā vai kā tamlīdzīgi, tomēr grāmatu esmu redzējusi un tā izskatās nedaudz biezāka. Laikam jānoskatās filma, un tad jāķer grāmata.

Vērtējums – 7/10.

Ak jā, un grāmatnīcā “Globuss” ir skaistas pastkartes par tēmu “Rīga”. Tas man, kā postcrossing lietotājam, bija liels un patīkams jaunums, jo Latvijas Pasts piedāvā garlaicīgus un drūmus attēlus.

Attēli: izdevniecību mājaslapas.

Jānis Valks. “Rakstu vācēja ceļš”

Parasti gan uz latviešu autoru darbiem skatos ar lielām šaubām – ir gadījies pamatīgi apdedzināties. Jā, lai gan mūsdienās latvieši raksta krietni labāk, latviešu autori jau ir sevi apliecinājuši kā labi esam, tomēr vienmēr ir šaubīgs tieši pirmais romāns, ko lasītājs lasa. Nebaidieties, ar Jāņa Valka pirmo romānu “Rakstu vācēja ceļš” jā, bailes bija, bet izlasītais visu attaisnoja.

Stāsts ir par nākotni. Zinu jau zinu, visi par to tagad raksta, un lasītājiem tas jau sāk apnikt, bet neuztveriet to par galveno grāmatas būtību. Galvenais varonis ir Tago – slavens rakstu vācējs. Viņš dodas viņam uzticētās tādās kā misijās, lai atrastu kaut ko, ko meklē Impērijas vadība. pa ceļam viņš smeļas iedvesmu un zināšanas no citām tādām Impērijām un atnes to uz savējo. Lasītājs grāmatā var izsekot līdzi vienai tādai misijai- pašai apjomīgākajai, kāda vien Tago dzīvē bijusi. Tikai ir viena liela problēma – viņš nezina, kas viņam ir jāatnes, nezina, uz kurieni viņam ir jādodas – Tago par norādēm kalpo tikai 2 papīra gabali un grāmata. Vai ceļojumam atvēlētie 6 gadi, 6 mēneši un 6 dienas būs pietiekami ilgs laiks, lai Tago saprastu ceļojuma un arī dzīves būtību?

Jā, man nepatika garie apraksti. Tajos es pat dziļi neiedziļinājos, vienkārši ar acīm pāršļūcu pāri. Izlaist gan nevarēja, jo grāmatas lielākā daļa balstās tieši uz aprakstiem, kas man tik ļoti nepatīk. Bet kopumā man ir radies ļoti labs priekšstats, un, ja gadījumā autors izdomā publicēt to “mūžīgo romānu”, par kuru viņš runā pēcvārdā, es ar prieku to izlasītu. Romānā valoda ir plūstoša un raita, to ir viegli saprast un vēl vieglāk ir iztēloties attēloto.

Liela uzslava par māksliniecisko noformējumu – speciāli grāmatai uzņemtām fotogrāfijām. Visnotaļ ļoti radošs risinājums – iedzīvoties galvenā varoņa ādā. Uzslava arī par to, ka beidzot kādam fantastikas latviešu autoram mani ir izdevies saraudināt. Tie, kuri ir lasījuši šo romānu, noteikti zina, par ko es runāju.

Vērtējums: 8/10.

Nav alkatīgu vai ļaunu ceļu, par tādiem tos padara cilvēki.

Attēls šeit.

Freds Bodsvorts “Svešinieks” un Dž.D. Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

Tā, kā jau jūs varat noprast, šī būs apvienotā atsauksme. Kāpēc tieši šīs grāmatas? Jo tās bija visvieglāk paņemt līdzi, kad sestdien devos uz Ventspili. “Svešinieks” bija jau iesākta, bet nogulēja plauktā, zemāk arī varēsiet izlasīt kāpēc, bet Selindžers – nu, man tik ļoti gribējās izlasīt klasiku, ka ņēmu un nopirku to no vienas sievietes iekš ibook.lv (jā, jā, slēptā reklāma).

Kanīna pēc sanatorijas atgriežas pie vecākiem. Tur viņu sagaida nekvalitatīvs ēdiens, bet īstie vecāki. Kanīna ir iemācījusies lasīt un rēķināt, tāpēc viņu aizsūta mācīties uz skolu – tas krijiešu bērnam ir teju neiespējami izdarīt – jābūt ļoti pielaidīgiem vecākiem un daudz naudai, kas, loģiski, krijiešiem nav. Lieti noder laipnie baltādainie kaimiņi – Ramziju ģimene, kas finansē Kanīnas mācības kā skolā, tā arī pēc tam, apgūstot skolotājas arodu. Rorijs, savukārt, ir zosu pētnieks un biologs. Kāda valsts organizācija viņu aizsūta uz Kanīnas dzimto apgabalu pētīt kādu īpašu zosu ģimeni. Laika gaitā viņi abi apgūst dažādu spēku pievilcību un arī naidu.

Ja tiek pāri nogurdinošajam un nomācošajam sākumam, tad tālāk romāns lasās diezgan ātri. Protams, ja neskaita daudzās zosu vietas. Tās es vienkārši bez nekādas intereses šķīru pāri, lai atgrieztos pie cilvēku tēmas. Dzīvnieku tēma grāmatās man šķiet diezgan… neīsta. Tāpēc arī neesmu lasījusi Darelu un visas tās grāmatas, ko izdod par bibliotēku kaķiem un ziemassvētku suņiem. Ja kaut kur pavīd teksts: “Suns domāja” – paldies par kūkām.

Atgriežoties pie cilvēkiem – Rorijs man šķita lēns, neizlēmīgs un pārāk uzcītīgs cilvēks. Tiesa gan, lielā uzslava no manis par pēdējo droši soli un cerību. Šajā mirklī es arī sapratu zosu nozīmi un steigšus sāku lasīt pēdējās nodaļas arī ar tām. Kanīna likās tik ļoti līdzīga man – sapņi ir, cerība ir, marš uz priekšu, bet tomēr kaut kur aizķeras kāja un nonāk atpakaļ, kur bijusi. Varu tikai uzslavēt autoru par izvēlēto sižetu – mūsdienām tiešām nu jau mazāk, bet tomēr aktuāli.

Vērtējums – 8/10.

Šis romāns jau ilgu laiku stāvēja manā to-read sarakstā, bet tad es to nopirku un tas ilgu laiku nostāvēja manā plauktā, līdz izdomāju tomēr izlasīt. Un, jūtos vīlusies.

Labi, pirms sākšu te kritizēt un izstāstīt, kas man nepatika, derētu izstāstīt saturu, ne? Stāsts ir par Holdenu, kas tiek izmests no skolas dažas dienas pirms sākas oficiālais brīvlaiks un skolēniem ir ļauts atgriezties mājās. Holdens jau ir bijis izmests no vairākām skolām, un, tā kā viņš nevēlas sagādāt vecākiem vēl lielāku vilšanos par viņu, zēns izdomā paklejot apkārt un nosist laiku tāpat vien, neko nedarot. Te nu sākas viņa, tā saucamie, piedzīvojumi – iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, piedzīvojumi un daudz kas cits. Viņam ir arī sapnis un mērķis, uz ko viņš arī visa stāsta laikā tiecas, kas piešķir zināmu mērķtiecīgumu, nevis tikai tukšu muldēšanu.

Lai gan stāstā Holdenam ir 16, man viņš izklausījās pēc kāda kārtīgs trīsdesmitgadnieka, kas gūst emocionālo labsajūtu, ja runā ar cilvēkiem par dažādām dzīves tēmām. Mūsdienās es nevaru neko tādu iedomāties, piedodiet. Pārējais pluss mīnuss atgādināja man 16 gadīgu zēnu. Bet kādēļ man nepatika? Iespējams tieši dēļ stāsta bezmērķīguma. Jā, labi, romānā izceļas vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, bērns un skola, jā, viņš pat saskaras nedaudz ar pieaugušo dzīvi, bet nebija tās lielās problēmas, ko risināt, tāpēc arī sanāk tikai tukša pļāpāšana. Un jā – kādēļ tāds vāka noformējums? Rudzi? Kuri bija romānā pieminēti vienu reizi? Dzeltens, jo cerība? Uz ko? To tāpat pazaudē katru dienu un ne tikai galvenais varonis. Ja visas Selindžera grāmatas ir tādas, tad paldies par kūkām.

Vērtējums: 4/10.

Attēls šeit un šeit.

37/101: Neaizmirsti.

remember-me-2038

Ir otrdienas vakars, pulkstens astoņi. Tiek izslēgtas visas gaismas, vienīgo apgaismojumu dod datora ekrāns. Viss skaidrs – Kurpjukaste skatīsies filmu. Šoreiz Allen Coulter filmu Remember Me.

Stāsts ir par dēlu, kurš lēnām atrod savu ceļu dzīvē. Viņa tēvam ir sarežģīts raksturs un darbu viņš nostāda pirmajā vietā. Protams, šis uzskats ar laiku mainās gan tēvam, gan dēlam. Dēls arī ir ar sarežģītu raksturu – risina problēmas brutālā veidā un noved līdz bezsamaņai meitens. Viņu apcietina policists, kurš ir tēvs meitenei, kura filmā saejās ar dēlu. (meitene – Elija, dēls – Tailers). Tieši šī mīlestība spēj pārvērst puiša skarbo dzīvi uz labo pusi. Viss ir labi – Elija patīk Tailera vecākiem, Tailers, savukārt, nepatīk Elijas vecākiem. Visi ir laimīgi. Ak jā, aizmirsu pieminēt fantastisku mazu meitenīti, kura filmā spēlē atstumto, nesaprasto un mazo Tailera māsu. Tieši filmas beigu galā Tailers saprot, ka tēvs viņu mīl, viņa tēvs saprot, ka mīl savus bērnus, un visi ir vēl laimīgāki. Bet tad notiek traģēdija, kas maina visus šo cilvēku likteņus.

Pat nepatika pret galveno aktieri (slavenais Patinsons) nespēja samazināt manu vēlmi tomēr noskatīties šo filmu. Lai gan galvenais aktieris, viņš taču nespēs sabojāt pilnīgi VISU filmu, vai ne? Te nu tomēr es maldījos. Spēja. Viņa aktierspēle bija tikpat vienaldzīga, kāda tā bija “Krēslas” sērijā. Seksa ainās šķita, ka viņa atveidotais varonis mīlējas ar koku, nevis sievieti. Un pie kam kādu sievieti… Galveno (Elijas) lomu tēlo Emilie de Ravin, un es uzskatu, ka tieši šī meitene ir liels filmas pluss, jo viņas aktierspēle ir burvīga – nospēlēt sarežģītu raksturu un tik maigi iznest to cauri – nevar kurš katrs. Liels pluss, kas atsver Roberta Patinsona vienaldzību ir Pierce Brosnan. Sarežģīts raksturs, bērnu tēvs, darbs pirmajā vietā, ģimene otrajā. Bet tomēr savas personības šarmu viņš ienesa arī filmā. Un tas priecē.

Domāju, ka režisoram ir izdevies izveidot labu raudamgabalu visiem depresīvi noskaņotajiem cilvēkiem, jo filmas beigas liek pie sevis padomāt un teikt : “Eu, pag, bet tai meitenītei ir vēl sliktāk nekā man!” Atlieciet uz brīdi malā realitāti un ļaujieties filmas saturam. Nu un, ka varoņi izdomāti? Apakšā ir ļoti patiess un vēsturisks notikums un filmas mesidžs ir pareizais. Atliek tikai tam nonākt līdz skatītājiem. Un tā jau ir skatīšanās vaina.

Kopumā filmai dodu 6/10. Brosnans un Ravina bija fantastiski, filmas saturs arī, bet Roberts Patinsons. visu ņēma un sabojāja. Tā lūk!