Atskats uz martu un aprīli

https://data.whicdn.com/images/312156336/large.jpg

Nav jau tā, ka abus mēnešus apvienoju tāpēc, ka vienā no tiem neko nebūtu darījusi. Martā izlasīju sešas grāmatas, noskatījos 12 filmas un redzēju vienu teātra izrādi, bet aprīļa bilance ir 8 izlasītas grāmatas un četras teātra izrādes. Daudzuma dēļ šeit pieminēšu tikai tos darbus, kuri likās pieminēšanas vērti – labā vai sliktā nozīmē.

Grāmatas:

Levs Grosmans “Burvju karalis” – otrā daļa “Burvju” triloģijai, kuru lasīju ar vairāku gadu pārtraukumu no pirmās grāmatas. Šo noteikti nevajag izlasīt visu vienā dienā, jo notikumu ir daudz, tie notiek vieni pēc otra, bet tie nav spriedzes pilni, tāpēc grāmatu var mierīgi nolikt malā. Tas, ka es neatcerējos sīkumus no pirmās daļas, netraucēja, jo bija vietas, kur daļēji tiek paskaidrots, kas notika agrāk, bet šī noteikti būs viena no triloģijām, ko izlasīšu visu vēlreiz bez pauzēm, kad tā būs pabeigta. 4/5

Brenē Brauna “Nepilnības dāvanas” – grāmata sludina kā pārstāt izpatikt citiem un būt tam, kas esi, bet autores piedāvātais modelis nelikās saistošs (bet ok, es uz pašpalīdzības grāmatām vienmēr skatos šķībi). Gribējās vairāk piemērus no reālās dzīves un ne tikai no autores, bet arī kāda cita. Saprotu, ka tēma ir plaša un metožu daudz, tomēr šī grāmata mani neuzrunāja. 2/5

Žils Verns “80 dienās apkārt zemeslodei” – šo es mēģinu lasīt jau otro reizi, un jau otro reizi netieku tālāk par 30 lappusēm. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā, bet otra vaina varētu būt tajā, ka esmu redzējusi filmu, kas vēl ir pārāk svaigā atmiņā. Nepabeidzu.

Žans Pols Didjēlorāns “Lasītājs vilcienā “6.27” – šī ir grāmata, kuru vēlējos garāku. Lai gan savs šarms ir šim īsajam romānam, jo nav ne par daudz, ne nāk par skādi, tomēr šīs grāmatas sakarā vēlējos plašākus aprakstus, un ne tik tuvu saspiestus notikumus. Lai gan izlasīju vienā dienā, gribējās sēdēt un baudīt katru vārdu. 4/5

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” – atsauksme te

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā “Padejosim?” – atsauksme te.

Džūda Devora “Lepnums un aizspriedumi. Mistera Dārsija atgriešanās” – atsauksme te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts” – atsauksme te.

Filmas

Sens ticējums vēsta, ka, ja Marta noskatās tikai vienu Oskaram nominēto filmu, tad tā arī dabūs galveno statueti, un arī šogad tas ir piepildījies. Pati filma gan likās nekas īpašs, tāpēc 3/5

Sleepless in Seattle – mans pēdējā laika vājais punkts ir Mega Raiena, bet otrs – deviņdesmito romantiskās komēdijas. Un, lai gan klasiska romantisko komēdiju shēma, kas ir atkārtota 1001 reizi, es tomēr tās skatos atkal un atkal. 4/5

The French Kiss – lai gan galveno varoņu ķīmijai es nenoticēju, tomēr šī bija savādāka romantiskā komēdija, jo tiek iesaistīta vērtīgas kaklarotas zādzība. Ja būtu vairāk par vīnu gājis runa, tad būtu paticis vairāk. 3/5

Noskatījos arī divas dokumentālās filmas – Kristas Burānes “Māra” un “Pasaka par tukšo telpu”. Māra vēsta par teātra režisori Māru Ķimeli, bet otrajā – par scenogrāfu Andri Freibergu. Lai gan dokumentālais žanrs nav tas, ko es parasti skatos, tomēr filmas man patika. 4/5

Teātris

Lai gan netīšām sanāca neaiziet uz nacionālā teātra “Ideālo žurku” (tāpēc nemēdzu iet uz teātriem brīvdienā), tomēr redzētās izrādes ir kuplā skaitā – piecas un par visām arī esmu uzrakstījusi. Tātad, Būt Kejai Gondai, Pēc Jūlijas jaunkundzes Dailes teātrī un Optimists Pannas teātrī lasāms te, Arī vaļiem ir bail Nacionālajā teātrī lasāms te, bet Gandrīz laime Krievu teātrī – šeit.

Attēls te.

Advertisements

Atskats uz februāri

spring, flowers, and pink image

Lai gan man pašai ir sajūta, ka februārī esmu bijusi strauss, kas iebāzis galvu smiltīs (lasi-darbos) un nav koncentrējies uz neko citu, tā gluži nav. Līdz ar to, ka pabeidzu savas prakses gaitas, esmu pabeigusi arī vienpadsmit grāmatas, divas filmas un divas teātra izrādes.

1.Marks Hedons “Savādais atgadījums ar suni naktī” – pirms lasīju, redzēju izrādi un tā izrāde arī visu grāmatu bija manā acu priekšā. Lai gan stāsts, neapšaubāmi, ir lielisks un interesants – lasīt kā pasauli uztver ar Aspergera sindroma skarts zēns, tomēr teātra izrāde ir spēcīgāka par grāmatu. 3/5
2. Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – par šo man ir smieklīgs stāsts: grāmatu lasīju tieši tajā pašā datumā, kad to darīju pirmo reizi pirms diviem gadiem. Kaut kas vienkārši smadzenēs noklikšķēja un jutu vajadzību pārlasīt. Lai gan patika arī iepriekšējie dzejoļi, daži sāka iepatikties arī pa jaunam, un to laikam sauc par pieredzi. 4/5
3. Nikolā Barro “Sievietes smaids” – ļoti atmosfērisks, ar franču šarmu pilns romāns par grāmatām. Izdevniecības darbinieks sarakstījis romānu un to izdevis, slēpjoties aiz paziņas brāļa – francūža vārda. Romāns iemantojis tik lielu popularitāti, ka nu viņu lūdz atbraukt uz Angliju grāmatas tūrē un arī uzstājīgie lasītāji neliek mierā. Tāds viegls stāsts, ko izlasīt, braucot tramvajā. 3,5/5
4. Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” – atsauksmi uztapināju te.
5. Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – atgādināja nedaudz depresīvus “man apnicis dzīvot” dzejolīšus, bet ko gan es saprotu no dzejas. 3/5
6. Dorota Maslovska “Starp mums viss labi” – lugas veidā pasniegts stāsts par paaudžu attiecībām. Lielāko tiesu nesapratu, kāpēc es to lasu, bet tad, kad nolēmu grāmatu likt malā, sasmējos par kaut ko uzrakstītu. Tas ilga vien 70 lappuses un iztērēto laiku nenožēloju, jo tieši tik ilgi bija mans brauciens uz teātri un atpakaļ. 2/5
7. Ilona Balode “Rīga-Pekina” – gribēju sākt likvidēt iepriekšējos gados sapirktos Ķīpsalas pirkumus, un sāku ar šo. Lai gan sākumā bija interesanti un varēja uzzināt daudz ko jaunu, ja nu gadījumā sadomāju ceļot uz kādu no minētajām valstīm, tomēr ātri vien tas sāka garlaikot. Līdz ko bija kādas problēmas, neatkarīgi no laikapstākļiem tūristi par sapelnīto naudu metās uzdzīvot un burtiski dzīvoja no biedra mammas naudas. Un visu grāmatu varēja noīsināt, jo bija tiešām daudz sīku detaļu, kuras nemaz nebija nepieciešamas. 2,5/5
8. Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” – lai gan es saprotu sajūsmu par šo grāmatu, mani tā īpaši neaizrāva. Vairāki savstarpēji saistīti stāsti par divpadsmitgadīga un desmitgadīga zēna vasaras piedzīvojumiem, kas bija interesanti un noteikti, ja būtu izlasījusi ātrāk, man patiktu daudz, daudz labāk. 3/5
9. Karīna Račko “Debesis pelnos” – lasīju tīri intereses pēc un arī tāpēc, ka pēkšņi grāmata nejauši atradās manā mājā. Sajūta bija, kā vēlreiz lasot Greja 50 nokrāsas, tikai (par laimi) vienas grāmatas ietvaros. Sadusmojos, ka autore nepapūlējās papētīt žurnālistikas lauku sīkāk (tas novērstu vairākas kļūdas lauka nepārzināšanā), jo tagad tikpat labi galvenā varone varētu būt citas profesijas pārstāve. Gribēju “viegli un ātri”, bet arī to nedabūju. 1/5
10. Iveta Harija meita “Vīna meditācija sievietei” – man pietrūka vēl vairāk skarbuma un īstās depresijas sejas. Grāmata ir par sevis atrašanu, sadzīvošanu ar sevi, depresiju un emocionālām traumām. Bet bija par daudz poētikas, par daudz izskaistinājumu, kas traucēja uztvert grāmatas patieso vērtību un to, ko šeit būtu jāuztver. Jo tas nav stāsts tikai pat tikai vienu sievietes cīņu, bet katra tur var atrast kaut ko savu. 2/5
11. Rūdolfs Blaumanis “Stāsti” – Pārbaudītas vērtības nodrošina lielisku rezultātu. Īsti te teikt nav ko, jo Blaumanis ir klasika un stāsti ir lieliski. 4/5

Par filmām man ir sakāms tikai viens teikums – “50 shades freed” ir sliktāka par abām iepriekšējām filmām kopā, bet “Kriminālās ekselences fonds” bija lieliska pēcpusdienas izklaide, kuru silti iesaku noskatīties visiem, kuriem nav slinkums.

Teātrī vīlos Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”, jo likās, ka režisors savu radošo krīzi tā arī nav pārvarējis, bet kaut kas jāiestudē bija. Lai gan nenoliedzami izcils ir Vilis Daudziņš, kamēr vairāki zāli pameta, arī es cīnījos ar tādām domām (ja vien nesēdētu pa vidu). Arī beigas iespaidīgāk tiek nospēlētas pirmajā daļā un rodas sajūta, ka režisors mēģina atkārtot pirmās daļas panākumus. Vai viņam tas izdodas? Manuprāt, nē. 3/5

Georgija Surkova “Dziļā, skumjā jūra” atstāja neviennozīmīgus iespaidus, jo lai gan man patika tēma un tās izpildījums (ja vien izrāde būtu uzvesta dažus gadus ātrāk), tai pašā laikā no prāta neizkrīt vairāki iebildumi, piemēram, nenozīmīgās kaimiņu lomas (gribējās tām lielāku jēgu) vai problēmas scenogrāfijā. Bet ļoti lieliski savās lomās ir Lūriņa un Puga, par ko liels prieks. 4/5

Atliek vien vēl papļāpāt par grāmatu izstādi Ķīpsalā. Devos piektdienas pusdienlaikā un radās sajūta, ka halle jau ir pamatīgi patukšota. Grāmatu maiņas piedāvājums bija pašvaks (bet atdzīšos, ka otrreiz nostaigāt garām aizmirsu), vienā izdevniecībā arī nedabūju to, ko vēlējos. Lai gan devos ar jau diezgan skaidru plānu (un lai pārbaudītu hipotēzi par zemajām cenām, pierakstīju klāt arī internetā ierakstītās cenas), roka paslīdēja uz Prometeja galda, kā arī apstaigājot citu izdevniecību galdus, secināju, ka man kādu ieplānotu grāmatu nemaz tik ļoti nevajag. Galu galā no Ķīpsalas izvēlos ar 8 grāmatām un nu atliek tikai pie to lasīšanas (mazais skaits ļauj prognozēt, ka visas izlasīšu līdz nākamajam gadam. Cerams).

Marts solās būs salīdzinoši brīvs mēnesis, ja vien es atkal neizmantošu izdevību to kaut kā sarežģīt. Patlaban arī nav īpašu plānu attiecībā uz teātri, varbūt ļaušos spontāniem pirkumiem.

Attēls te.

Atskats uz novembri

https://data.whicdn.com/images/302075215/large.jpg

Šis bija interesants mēnesis, jo plānots bija daudz vairāk nekā es patiesībā izdarīju, kas vairāk ir attiecināms uz teātra sadaļu, kurā šomēnes ir tukšums, vien neliels komentārs par Spēlmaņu nakti. No filmām es arī neko ievērības cienīgu neskatījos, tāpēc arī tā sadaļa šomēnes tiks pārsaukta par seriāliem, jo par tiem ir vairāk, ko teikt.

Izlasīju septiņas grāmatas:

  • “Mazā hygge grāmata” – atsauksme te.
  • Dženifera E. Smita “Iespēja iemīlēties no pirmā acu skatiena” – pārāk saldi un pārāk nereālistiski. Divi jaunieši satiekas lidostā, lido ar vienu lidmašīnu un pēc lidojuma tiek izšķirti, bet joprojām kaut kā satiek viens otru. Galvenie varoņi man nepatika, bet patika meitenes attiecības ar tēvu un to izaugsme grāmatas garumā. 2/5
  • Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” – klasika, ko vēlējos izlasīt jau sen un paldies skolai, ka piespieda mani to izdarīt. Ja grāmata būtu manā grāmatplauktā un es taisītu Try a chapter tag, tad šo izmestu ārā jau pēc pirmās nodaļas. 2/5
  • Mihails Smoļins “Kodi, atslēgas un simboli romānā “Meistars un Margarita”” – pateicīga grāmata, lai vairāk saprastu romānu “Meistars un Margarita”. Sarežģīta grāmata, kas parāda, cik sarežģīts un nozīmju pilns ir pats romāns. 3/5
  • Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās” – atsauksme te.
  • Nīna George “Lavandu istaba” – ļoti atmosfēriska grāmata. Stāsts ir par grāmatu kuģa īpašnieka Pardū savas dzīves mīlestības meklēšanu. Drīzāk man patika pats piedzīvojums – kuģošana, jaunu cilvēku satikšana, nekā mīlestības aspekts. Lasot sapratu, ka vēlos tādu pārdevēju kā Pardū – kas iepazīst cilvēku un atrod viņam to/tās grāmatas, kas viņam pašreizējā dzīves brīdī ir nepieciešamas. 4/5

Noskatījos divus seriālus:

  • How to get away with murder – sezona aprāvās pusē, jo līdz nākamajai sērijai jāgaida līdz janvārim. To nu seriāla veidotāji māk – uzlikt tādu kaceri, ka atliek grauzt nagus par turpinājumu. Šai sezonai savā dzīvē paredzu tādu pašu nākotni kā citām, respektīvi, pa to laiku, kamēr seriālam ir pārtraukums, visu esmu aizmirsusi, tādējādi nekad neapnīk skatīties.
  • Novembrī pie skatītājiem devās arī seriāls Young Sheldon, kas ir veidots kā The Big Bang Theory priedēklis. Seriāla nosaukums atklāj arī visu, kas tur ir – stāsts ir par Šeldonu bērna vecumā, tiek darītas lietas, kas iespaido viņa psihi un kas liek vēlāk no tā ciest Lenardam. No humora gan tur ir pusi mazāk kā The Big Bang Theory, bet ir bijušas tikai četras sērijas, tāpēc pāragi spriest.

Mums katram reiz dzīvē pienāk krīzes. Man ir bijusi grāmatu krīze, kad nezini, ko lasīt tālāk, tāpēc nelasi neko. Nu šī krīze ir pienākusi teātrim. Lai gan ieplānotās divas izrādes novembrī neapmeklēju veselības problēmu dēļ, tomēr man nav arī liela vēlme pirkt jaunas biļetes, jo neviena izrāde neuzrunā ne anotāciju, ne atsauksmju ziņā. Es gan protams, naivi ceru, ka tas ļoti drīz pāries un vismaz janvāri es kā kārtīgs cilvēks varēšu iesākt, atgriežoties pie sava mērķa – apmeklēt teātri vismaz reizi nedēļā.

23. novembrī, LTV1 un laimīgajiem klātienē bija iespēja redzēt Spēlmaņu nakti – tādu teātra cilvēku salidojumu, kas, kā jau kārtīgs salidojums, notiek reizi gadā. Ballītei pie reizes ir arī oficiālā daļa, kurā apbalvo teātra cilvēkus par veiksmīgākajiem, labākajiem sezonas darbiem. Šogad liela daļa balvu aizceļoja ārpus Rīgas – Daugavpils, Liepāja, Valmiera. Liels prieks ir par Riharda Jakovelu kā gada labāko aktieri, Alisi Danovsku kā gada jauno skatuves mākslinieku un “Precībām” kā gada labāko izrādi. Pati balvu pasniegšana bija viegla, asprātīga, iekļāva aktuālos teātra procesus un lielu devu ironijas, kas to padarīja vēl lieliskāku. Vakara vadītājas Indra Burkovska, Inese Ramute un Elīna Dambe bija superīgas. Jāsaka, ka labākā ceremonija, ko esmu redzējusi.

Jāsaka arī tas, ka es izdomāju, ka blogā Ziemassvētki sāksies jau ar pirmo decembri un publicēšu divus ierakstus nedēļā – pirmdien, 9:00 no rīta un trešdien, 9:00 no rīta. Ierakstu plāns jau ir tapis, atliek to tikai realizēt.

Attēls te.

Atskats uz aprīli

beautiful, hello, and pink image

Aprīlis bija traks, traks mēnesis. Skolas darbos varēju mierīgi pakārties un maijs nesolās būt labāks. Tieši tā dēļ tik maz ko izdarīju. Lai blogā nebūtu tāds klusums, tad vismaz mēneša apskatu varu uzrakstīt.

Izlasītās grāmatas. Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – nesaprotu, kāpēc tik ilgi prokrastinēju, jo grāmata ir absolūti lieliska. Noteikti soļošu pēc nākamām daļām uz grāmatnīcu. 9/10.
Klikšķi ir visa tava dzīve, Whatsapp meitenes, Dodža kronis
Tiša Džeta “Vienmēr šika” – gaidīju kaut ko “kā būt parīzietei vienmēr un visur”, bet šis ir līdzīgs, bet ne tas. Kāda wannabe parīziete ieprecējusies Francijā un tagad dalās ar saviem padomiem, kā iefiltrēties starp vietējiem.
Andra Manfelde “Adata” – gaidīju ne tik saraustītu stāstu, vairāk emociju un sevis izzināšanu, nevis atskatu par citiem. Dažbrīd ļoti trāpīgi teikumi, bet lielākā daļa stāsta neraisīja nekādas emocijas.

Filmas. 21 Jump Street – dienā, kad biju izbesījusies un viss kaitināja, šis bija tieši tas, kas vajadzīgs. Ar daļu stulbību un pilnīgi nesmieklīgām vietām, bet varbūt tieši tāpēc man likās izklaidējoši. Normālā dienā es tādu neskatītos, bet, kā jau teicu, bija tieši laikā. Tad vēl pēdējā aprīļa dienā paspēju noslēgt savu sex and the city seriāla maratonu ar abām filmām.

Teātris. Mūsējās
Dž.Dž.Džilindžera Bannija Manro nāve – ar jau esošu režisora rokrakstu, bez ar pārsteidzoši lielu cilvēcības aspektu, kas šo izrādi padara labāku nekā citas režisora iestudētās pēdējās trīs sezonās. 7/10.
Valtera Sīlis Savādais atgadījums ar suni naktī – ļoti noderīga izrāde ne tikai skolēniem, skolotājiem, bet arī visiem citiem, jo runā par svarīgām tēmām interesantā izpildījumā. 10/10.
Mārča Lāča Neiekostais elkonis – ja vēlies baudīt aktieru plastikas meistarību, visu izrādes laiku esot uz skrituļslidām, šī izrāde ir tev. Man palika nesaprasta daļa ar projekcijām, bet pārējais bija izklaidējoši. 8/10
Mārtiņa Eihes Trakās asinis – izrāde ir LKA aktieru diplomdarbs. Jāsaka, ka aktierdarbi ir ļoti spēcīgi, kas raisa lielu interesi tos redzēt turpmāk uz Latvijas teātru skatuvēm (cerams, ka nepiepildīsies viena varoņa teiktais, ka viņi nav vajadzīgi). 8/10.

Laika gaitā redzēsim, cik ļoti daudz man izdosies parakstīt maija mēnesī (kas nav word programma) ārpus skolas darbiem. Ideju ir pietiekami daudz, bet to visu var realizēt tikai tad, kad ir brīvs laiks. Tikko sapratu, ka neesmu šajā mēnesī izpildījusi gada apņemšanos izlasīt latviešu autoru darbu un kādu grāmatu Kindlē, to varētu pārcelt uz maiju/vasaru. Katrā gadījumā, kādā no mēnešiem lasīšu divus darbus.

Maija plāns: pabeigt iesāktās grāmatas lasīt. No teātra eju skatīties VDT “Muiža kaņepēs”, Dailes teātrī “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” un gan jau vēl kaut ko, uz ko pavilkšos vai nu atlaižu vai iespēju ziņā.

Attēls te.

Atskats uz janvāri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Atskats uz decembri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/272106069/large.jpg

Gada pēdējam mēnesim ir raksturīga galu savilkšana un mērķu sasteigta pildīšana. No skapju dziļumiem tiek vilkti apņemšanās saraksti un blogs tiek piepildīts ar rakstiem. Tā nu turpinot rudenī iesākto tradīciju, top atskats arī uz decembri, iespraucoties pa vidu pēdējām atsauksmēm un gada kopsavilkumiem.

Gads noslēdzās ar … izlasītām grāmatām. Bija daudz Harija Potera, ļoti daudz, bet pārlasīt sēriju bija viena no 2016. gada apņemšanām, tāpēc vismaz vienu no daudzām apņemšanām es gribēju pabeigt.
1. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” – grāmata, ar kuru sākas tumšais periods šajā sērijā ne tikai filmu ziņā, bet arī grāmatu. Lai gan nevienā no grāmatām īsta un galēja atrisinājuma nav, tomēr šeit man likās, ka tas ir vēl neesošāks kā citās grāmatās. 4/5
2. Šarlote Brontē “Džeina Eira” – šo izlasīju pirms teātra izrādes, lai sīkumus atsauktu atmiņā. Kopumā stāsts man patika, bet garās pārdomu pilnās rindkopas man likās nevajadzīgas, bet raksturīgas 20.gs. sākuma literatūrai. Spilgts stāsts par sievieti kā ne vairs papildus mēbeli istabā, bet no kura lasāmas ir kādas 300 lpp. 4/5
3. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Jauktasiņu princis” – grāmata, kurā Strups izcēlās ar savu maitiskumu un raisīja ļoti lielu sašutumu. Tomēr kopā ar pēdējo daļu, atrisina daudz radušos jautājumus un atklāj jaunus pavērsienus. 4/5
4. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Nāves dāvesti” – sērijas noslēdzošā grāmata, kas atrisina pēdējos jautājumus un savelk kopā sižetu, radot gandarījumu par veltīto laiku, enerģiju un kārtīgi uzkačā muskuļus, nēsājot to sev līdzi. 5/5
5. Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Atsauksme te.
6. Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone” Atsauksme te.

Decembrī noskatījos 9 filmas. Tā kā visas filmas es skatos atkarībā no garastāvokļa, tad ar visām redzētājām esmu apmierināta, lai cik sliktas tās patiesībā arī nebūtu.
Nakts reportieris, rež.Dan Gilroy – jau kuro reizi saku, ka televīzijā esošās filmas dažreiz ir brīnums un arī šo noskatījos tikai dēļ tā. Filma, kas noturēja manu uzmanību, jo ne reizes nenovērsos, lai nočekotu pēdējos jaunumus soc.tīklos, jau vien ir laba novērtējuma vērta. 8/10
Dzelzs lēdija, rež.Phyllida Lloyd – man sāk patikt ne tikai biogrāfiska stila grāmatas, bet acīmredzot arī filmas. Stāsts par Margaretu Tečeri, pirmo sievieti britu premjerministra krēslā – iespējams, man šī filma patika arī dēļ tā. 8/10.
Viens pats mājās, rež.Kriss Kolambuss – neiztrūkstoša himna, kas skan, kad oficiāli var sākt gaidīt Ziemassvētkus, lai gan prātā jau labu laiku pats sev skandini Ziemassvētku dziesmiņas. Man jau liekas, ka pietiekami laba ir tikai pirmā daļa, tāpēc arī šogad iztiku tikai ar vienu šādu filmu. 7/10.
Bridžitas Džounsas mazulis, rež.Sharon Maguire – ko citu darīt, kad jūties slikti un gribas kaut ko, kas nedaudz sapurina? Jāskatās crapy filmas. Šī daļa nebija ļoti laba, bet ja viss slikti, var iztikt arī ar to (kamēr iedarbojas vīns). 5/10
Friends with benefits, rež.Will Gluck – arī šī ietilpa manā #vissslikti listē un arī par šo neko labu nevaru pateikt, jo nekas ievērības cienīgs nepalika atmiņā. Patika Mila Kunisa un beigas. 4/10
How to be single, rež.Christian Ditter – priekšpēdējā sliktā filma, kas man nezināmu iemeslu dēļ patika. Nedaudz sapurināja, lika smieties un saprast, ka varbūt nemaz tik slikti nav. 7/10
Bridesmaids, rež.Paul Feig – filma, kas raisīja tikai dusmas par to, cik divas sievietes var būt lepnas un savā starpā plēsties par lietām, kas uz viņām principā tikpat labi var arī neattiekties. 2/10, jo kāzas.
Harijs Poters un Nāves dāvesti, rež.David Yates – ar šo noslēdzās mans Harija Poters grāmatu un filmu maratons. Forši vērot, kā aug aktieri 7 filmās pēc kārtas. Interesanti, kādas filmas būtu, ja tās taisītu viens un tas pats režisors. 8/10

No teātra pasākumiem apmeklēju 5, 2 no tām bija Dailes teātra rīkotās lekcijas, 3 bija teātra izrādes.
1. Peldošie-ceļojošie II daļa kārtējais Nastavševa darbs un labi vien ir, ka viņš nav piesiets tikai vienam teātrim, jo tas pagātina gan viņa paša pieredzi, gan arī radina skatītājus iepazīt jaunas formas savos iemīļotajos teātros. Izrādi var saprast arī tad, ja nav redzēta pirmā daļa, tiesa jāpieļauj iespēja, ka daudz nozīmes ir radītas pirmajā daļā (JRT) un pārnestas uz šejieni, tiek interpretētas savādāk. Februārī plānoju iet uz pirmo daļu, ja vajadzēs/gribēšu, atkārtoti skatīšos arī otro daļu, jo tā bija bauda acīm un ausīm. 8/10
2. Silvijas Radzobes lekcija par Kuzminu un sudraba laikmetu – uzreiz pēc pirmizrādes (nākamajā dienā) notika lekcija par rakstnieku Kuzminu (sarakstīja romānu “Peldošie-ceļojošie”), kas palīdzēja vairāk uztvert izrādes kontekstu.
3. Četru teātru direktori – kur citur uz vienas skatuves pulcēsies teātru direktori un atbildēs uz ziņkārīgo skatītāju jautājumiem? Lieliska iespēja sēžot zālē tomēr ielīst katram teātrim aiz kulisēm un gūt priekšstatu par to, kā teātris funkcionē no iekšienes. Ļoti vērtīgi.
4., 5. Taureņi ir brīvi un Džeina Eira

Plāni janvārim:

  • sesija ieviesīs korekcijas, tāpēc gan jau grāmatas daudz lasīt neiznāks: pagaidām plānā ir Frēderika Bakmana “Omce sūta sveicienus un atvainojas” un Krisa Stjuarta “Papagailis piparu kokā”. Gribu izlasīt arī “Doriana Greja ģīmetni” pirms eju uz izrādi februārī.
  • sāku turpināt skatīties “how to get away with murder”, esmu noskatījusies 2.sezonu (divās dienās, pirms sesijas, neko nenožēloju) un iesāku trešo, tā kā to droši vien turpināšu. Vēl man plānā ir atrast kādu seriālu par arhitektu dzīvi (neticu, ka tāda nav)
  • kaut kā veiksmīgi starp eksāmeniem esmu iespraukusi arī teātri, tāpēc tagad zinu, ka iešu vismaz uz 3 izrādēm/pasākumiem.

Laimīgu Jauno gadu!

Attēls: te.

Oktobrī paveiktais + plāni novembrim

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/264586238/large.jpg

Šomēnes draudzējos ar Mērfija likumu – jo vairāk plānu, jo lielāka iespēja, ka neko no tā neizdarīsi. Un šoreiz galvenais apstāklis nav slinkums, bet gan vīruss, kas rūpīgi 2 nedēļas ir apgrūtinājis manu dzīvi, tāpēc arī oktobrī paveiktais ir tikai maza čupiņa.

Grāmatas. Esmu izlasījusi 5, kas daļēji atbilst manam oktobra plānam mēneša sākumā. Protams, izdevniecību jaunākajiem veikumiem ir paradums iespraukties visam pa vidu, tāpēc 2 no izlasītajām grāmatām plānā neietilpa.

  • Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – atsauksmi lasi šeit. Ja vēl neesi ticis pie grāmatas, es nesaprotu, ko tu vēl gaidi.
  • Hjū Hovijs “Putekļi”. Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga triloģija – atsauksmi lasi šeit.
  • Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts” – atsauksmi lasi šeit.
  • Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” – atsauksme šeit.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” – par šo gan lielā atsauksme nebūs, jo vien pāris lietas sakāmas. Patika, ka Harijam vismaz vienā grāmatā (neatceros kā pārējās, bet man ir smaga aizdoma, ka citās nav) nevajag cīnīties ar Voldemortu. Un vēl man patīk lasīt grāmatas pareizos laikos, jo, kad Hermione grieza laiku atpakaļ, to pašu darīju arī es.

Filmas. Noskatījos pārsteidzoši daudz, 8 ar pusi.

  • Neredzamā – neatceros ne režisoru, ne aktierus, tikai to, ka vienu vakaru rādīja LTV1 un man patika. Skats uz jaunas aktrises dzīvi – pirmo teātra izrādi tieši tapšanas stadijā, privāto dzīvi, ģimenes sarežģījumiem. Riktīga drāma, bet man pret to nekad nav iebildumu. 8/10
  • Ceļā – neko daudz no tās neatceros, tikai to kā 3 jaunieši blandījās pa pasauli. Pat nezinu kāpēc skatījos. 3/10
  • Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem – grāmatas ekranizācija. Galvenās sižeta līnijas ir saglabātas un es pat nepamanītu saturisko maiņu, ja vien draudzenei nebūtu tik laba atmiņa un viņa nefeispalmotu visas filmas garumā. Tā kā man ir bail no visa, kas ir kaut nedaudz baiss, tad izvairījos skatīties Bērtona filmas, bet noskatījos šito un nesapratu, vai viņam visas tādas, vai tikai šī neizdevusies, jo nekā baisa tur nebija. Katrā gadījumā grāmatā attēli ir baisāki nekā filma. 6/10
  • Harijs Poters un Jauktasiņu princis – biju palaidusi garām HP filmu maratonu LNT, noķēru vien pašas beigas, bet nevar neskatīties, tāpēc smuki paraudāju Dumidora ainā. Atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Harijs Poters un nāves dāvesti, abas daļas – arī šeit atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Trakā, dullā mīlestība – vispār televīzija ir laba lieta, tikko pamanīju, ka vairums filmu esmu skatījusies tieši tādā veidā. Bet šito gribēju noskatīties jau sen un man pat patika. 8/10.
  • Kā klājas Morganiem? – attiecību krīze un krīzes atrisināšana divu stundu garumā – aiz garlaicības es varu skatīties pat ko tādu. 6/10
  • Murķšķu diena – noskatījos līdz pusei, aizgāju gulēt un par filmu aizmirsu līdz šodienai. Sižets pat bija gandrīz interesants – izdzīvot savu riebīgāko dienu atkal un atkal no jauna. Hmm, varbūt noskatīšos kaut kad līdz beigām.
  • Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis – nevajag skatīties filmas tik drīz pēc grāmatas izlasīšanas, jo pamanu visas neatbilstības grāmatai. Lielos vilcienos bija tas pats, bet likās nežēlīgi daudz svarīgu lietu izņemtas ārā, piemēram, kalambola spēle pret slīdeņiem te kārtīgi paslīdēja garām.

Kultūra.

  • Granātu krāsas aproce Dailes teātrī – saldsērīga izrāde, kas apcer īstās un vienīgās mīlestības iespējamību. Kādam tā var šķist pārvērtēta, kādam – nē. Ko tu darītu, ja pēkšņi tā klauvētu pie tavām durvīm? Vārpiņa bija lieliska, tāpat Skrastiņš un Siliņš. Izrādei dodu 6/10, jo neuzrunāja tik ļoti, lai pēc 3 nedēļām es to varētu atsaukt atmiņā.
  • Iemūrētie LNO – attiecībās ar operu esmu uz “jūs jūs”. Tas nozīmē – ļoti tālu. Salasījos lieliskas atsauksmes, anotācija arī uzrunāja, tā nu devos. Pirmā rinda nebija prātīgākā izvēle, kur sēdēt, ja neko nejēdz no operas dziedājumiem, bet vismaz, kad palika garlaicīgi, varēja vērot orķestri vai diriģentu. Libretu es joprojām neesmu izlasījusi, bet mani neuzrunāja tik ļoti, lai es spētu par šo normāli runāt.

Oktobrī es lepojos ar tikai 6 nopirktām grāmatām, jo es nevaru paiet garām Grāmatu svētkiem Kongresa namā, bet maks saka paldies, ka piedāvājums bija salīdzinoši mazs un turējos rāmjos. Tagad vien atliek domāt un sapņot par Ķīpsalu. 🙂

Plāni novembrim:

  • Harija Potera sakarā man jāizlasa 3 grāmatas, izcili būtu 4, zinot semestra beigas universitātē un pēdējos 2 ķieģeļus.
  • Nebūtu slikti arī paretināt “kādreiz lasīts un tagad nopirkts” plauktu, lai samazinātu lasāmo rindu.
  • Džeina Eira, manuprāt, būtu jāsāk lasīt, jo tuvojas VDT pirmizrāde.
  • Šis ir pirmais mēnesis, kur man nav ne jausmas, kuras izrādes es apmeklēšu, jo nekas uz priekšu vēl nav nopirkts, bet gribu aiziet uz “Peldošajiem-ceļojošajiem” JRT, jo nopirktas ir uz otro daļu Dailes teātrī.
  • Nē, vispār man ir ieplānots iet uz Vaideloti VDT viesizrāžu sakarā. Ja es nebraucu uz Valmieru, Valmiera brauc pie manis tā teikt.
  • Ir doma arī beidzot piedalīties kādā lasīšanas izaicinājumā – ir Ho-ho-ho readathon (9.-15. nov.), kur jālasa ar svētkiem saistītas grāmatas un ir Hooked on Books readathon (5.-12. nov.), kur mērķis ir turpināt iesāktās grāmatu sērijas. Piemēram, ja esi izlasījis pirmo grāmatu, loģiski būtu turpināt otru. Šeit es varētu iespraukties ar Hariju Poteru. Abi lasīšanas izaicinājumi daļēji pārklājas, tāpēc var piedalīties abos, bet es piedalīšos tikai Hooked on Books, jo man plauktā nav nevienas Ziemassvētku grāmatas, ko varētu piedēvēt Ho-ho-ho lasīšanas izaicinājumam. Arī Tome Topple Readathon notiek novembrī (18.11.-1.12), kur mērķis ir lasīt lielas, biezas grāmatas, kurām savādāk neķertos klāt. Arī par šo es padomāšu, skatoties, kas notiek ar skolas intensitāti.

Attēls: te.

Marts

Ir sākušās un pagājušas pavasara pirmās dienas un gadalaiks ir pārņēmis savā varā pilnīgi visās nozīmēs. Un to var saprast arī pēc izlasīto grāmatu skaita. Divas.

Par zviedru autoru Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas jauniešu triloģijas “Aplis” noslēgumu “Atslēga” es rakstīju jau šeit, tāpēc neatkārtošos. Otrā grāmata, ko izlasīju, bija Fransuānas Sagānas romāns “Pasmaidot”. Esmu lasījusi vairākus viņas romānus un visi mani ir aizrāvuši tie ar to franču šarmu, trauslumu, bija tā sajūta, ka, šķirot lapu, tā var arī salūzt manā rokā. Bet šis bija stāsts par jaunu meiteni, kas aizraujas ar gados vecāku un precējušos vīrieti un izbauda vasaras krāšņumu piedzīvojumos. Beigās jau, protams, nekas no tā nesanāk un nākas pieraudāt ne vienu vien spilvenu. Šī ir vājākā no Sagānas grāmatām, ko esmu lasījusi, neaizrāva ne sižets, ne tā izpildījums, jo viss bija skaidrs jau sākumā un arī rakstības stils te nelikās tik spēcīgs, kā citos darbos, piemēram, “Esiet sveicinātas, skumjas”. Vērtējums: 5/10.

Ar filmām gan man gāja nedaudz labāk, un tās pasniedzas nedaudz augstāk par grāmatām – 3. Beidzot noskatījos Džona Grīna romāna “Papīra pilsētas” ekranizāciju. Tā kā grāmata man ne sevišķi patika, noskatoties filmu sapratu, ka tā man patīk labāk. Ļoti veiksmīga galveno aktieru izvēle, ļoti labi tiek attēlots jauniešu pārgalvīgums un arī ļoti lielais naivums. 7/10. Otrā filma ir “Dedpūls” un šeit varu komentēt tikai to, ka parasti šitādas filmas neskatos, bet šitā man patika, lai gan beigas atgādināja “izstrebjam filmas garumā savārīto putru un laižam visus mājās”, dodu 8/10. Trešā bija “A Bigger Splash”, ko, manuprāt, no pagājušās nedēļas sāk radīt kinoteātrī. Ļoti lielos vilcienos ģimenes draugs ar meitu atbrauc pavadīt kopā kādu laiku, kas rezultējas ar pagātnes vilkšanu ārā un spēju glabāt jaunus noslēpumus. Aktieri ir fantastiski, lietainās dienās skatīties saulainas pludmales skatus vienmēr ir diezgan uzmundrinoši. 7/10.

Par teātriem runājot, biju uz 2 izrādēm. “Bovarī kundzi” gribēju redzēt jau kopš rādīšanas brīža, bet sanāca tikai tagad. Pēdējā laikā nepatīk ne teātri, ne grāmatas, kur parāda vienas ģimenes dzīvi tuvplānā, ar visiem skeletiem skapjos. Patika Nevarauska Bovarī kundzes lomā, patika kleitas. Kaut kā atstāja tādu remdenu iespaidu, ja mēnesi pēc noskatīšanās neatceros, kas tur bija, laikam tā tiešām bija.
Otrā bija Andreja Žagara pēdējais iestudējums Dailes teātrī “Trīs māsas”. Arī tas ģimenes attēlojums uz skatuves. Man patika skatuviskais iekārtojums, lai gan viens brīdis gan raisīja jautājumu (biju uz pimizrādi, varbūt pa to laiku kaut kas ir mainījies), kad pirmajā cēlienā kaut kur pa vidu visi sēž pie galda, un viens no visiem saka, ka pie galda sēž 13 cilvēki, tur ir tikai 12. Patika tas, ka Dzelzītim loma atļāva izpaust savu humoru, šķiet, ka tas arī vienīgais spēja atdzīvināt visu zāli, Segliņai ļoti labi padodas tēlot lielās cietējas lomas, Nevarauska kā vienmēr ļoti laba, patīk, ka Danevičai beidzot arī ir pamanāma loma uz lielās skatuves. Patika tērpi un mūzika. Bet tomēr pēc izrādes viss atstāja tādu nepabeigtības sajūtu. Bija labi, diezgan labi, bet vienmēr var vairāk. Man kaut kā pietrūka šeit.

Pēdējo mēnešu laikā man prātā ir iezagusies doma beigt visu šo, bet spert radikālo soli vēl nevaru saņemties. Man ir apnicis formāts, kādā es to daru un ko es vispār rakstu, katrs vārds ir jāspiež no sevis ārā, tāpēc es vairs nerakstīšu. Nosacīti. Gan jau pieturēšos pie mēneša apskata, arī vismaz 1 garajam grāmatas apskatam ir jātop. Vismaz līdz vasaras vidum šeit tiks ievērots tāds režīms, ja vien man neuznāks lielā iedvesma darīt arī citas lietas un realizēt idejas. Kad nav ne jausmas, ir jāapstājas un jāpadomā, un tieši to es tagad daru.

Paldies. Un lai vismaz jums ir jauki.

Februāris

february, march, and spring image

Viens mēnesis atkal ir pagājis un atnākušas jaunas domas un pārdomas, kā jau pavasarim nākot arvien tuvāk, notiek. Pavasaris nu jau virmo mūsu degungalā, kas nozīmē to, ka ziema ir beigusies un ir pienācis laiks savus degunus izvilkt ārā no ierastās vides un cilvēkiem un izmēģināt ko jaunu. Sauciet to par savdabīgu pāragrās pavasara depresijas pārvarēšanu. Bet, lai sāktu jaunu lapu, jāpieraksta vecā. Tad nu te par februāri.

Izlasīju 9 grāmatas, kas ir pārsteidzoši daudz, jo man liekas, ka pēdējā laikā vispār nelasu. Un nevis tāpēc, ka nebūtu laika, bet tā vietā, lai pasniegtos un paņemtu rokās grāmatu, man vienkārši to negribas darīt. Bet tas jau ir cits stāsts. Atgriežamies pie grāmatām. Pirmā, ko izlasīju, ir Rensoma Rigsa “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tā kā mani psiholoģiski var diezgan viegli ietekmēt, man no sākuma bija bail sākt šito lasīt, bet tad es izlasīju pirmo nodaļu, sapratu, ka tur nekas tāds nav un lasīju tālāk, kamēr aizvēru aizmugurējo vāku. Nelikās tik interesanti, lai man nekavējoties gribētos lasīt nākamās daļas (otro nesen izdeva latviski), bet noteikti es to izdarīšu. Kaut kad. Vērtējums: 8/10. (Lasīju bibliotēkas grāmatu, bet Ķīpsalas grāmatu izstādē maiņas galds mani iepriecināja ar šo pašu izdevumu angliski.)
Normunds Naumanis “Hermanis. Naumanis. Latviešu stāsti.” Grāmatas princips ir tāds – sadalīta 2 daļās, vienu no tām stāsta aktieri, otru – rakstnieki. Aktieru ir vairāk kā rakstnieku. Katrs cilvēks piedāvā vienu stāstu. Par stāstiem runājot, nevienu vairs neatceros, tik atminos, ka Agneses Krivades stāsts man patika. Atceros arī to, ka nespēju sasaistīt tur aprakstīto ar reālo situāciju, tāpēc tas likās diezgan apšaubāmi. Vērtējums: 6/10
Reinbova Rouela – Fanīte. Plašāka atsauksme te. Inga Pizāne – tu neesi sniegs. Šis ir pirmais un līdz šim arī pēdējais dzejas krājums, kas pilns patiesības un varu māt ar galvu katram dzejolim līdzi. Ja citiem man piederošiem dzejas krājumiem es līmēju iekšā lapiņas dzejoļiem, kas mani īpaši uzrunā, šeit es to mierīgi varu nedarīt, jo patīk viss. Satori bija arī viņas Atmiņu nogulsnes, izlasīju arī tās. Varu teikt, ka nepacietīgi gaidu nākamo darbu Ingas, pirmo reizi ir tā, ka kāds uzrunā tik tieši. (Pēdējā laika mans mīļākais dzejolis atrodas 22.lappusē.) Dzeju nevērtēju. 🙂
Normunds Naumanis “Kultūrnieze”. Ar kritiķa esejām es jau agrāk biju pazīstama, bet par to esamību grāmatas formātā uzzināju pasākumā “NN Nakts”, tā nu čāpoju uz bibliotēku. Sakāms ir tikai viens – pasaulei pietrūkst Naumaņa rakstu. Viņš bija no vienas puses kritiķis, no otras – pats mākslinieks. To, kā viņš raksta, nevar aprakstīt, laikam tur arī it tas šarms. Grāmatas vērtējums: 9/10.
Imants Ziedonis “Epifānijas”. Es nezinu, kāpēc es nebiju lasījusi. Epifānijas un es kādreiz esam tikušās, bet nekad šādā – grāmatas – formātā. Katrā gadījumā, tas bija sāpīgi skaisti, ja neesat lasījuši, noteikti tagad ejiet un lasiet. Man nu ļoti patika. Vērtējums: 9/10.
Džeimija Makgvaira “Brīnišķais neprāts”. Grāmatu dabūju atpakaļ no draudzenes (man patīk cilvēkus vilkt uz teātri un radināt pie tādas patēriņa kultūras, bet grāmatas ir cits stāsts.) Uz mirkli šī grāmata atsita atpakaļ vēlmi lasīt, jo gāja ļoti ātri uz priekšu un bija kā smadzeņu košļene. Par patstāvīgu dzīvi, attiecībām un ģimenes lomu, bet diezgan sliktā veidā atklātas tēmas. Katrā gadījumā, par šo vēl ir sarakstītas daudzas un arī labākas grāmatas. Vērtējums: 5/10.
Džeimija Makgvaira “Beautiful Wedding”. Nu nemēģiniet man pateikt, ka jums arī nav bijis tā, ka nevarat likties mierā un jāizlasa nākamā grāmata, lai arī cik slikti uzbūvēta nebūtu iepriekšējā. Tad nu šis notika ar mani. Te vari ielūkoties kā klājas Trevisam un Ebijai kāzu plānošanas un arī norises procesā. Nekas īpašs, kā jau teicu, smadzeņu atslodzei, jauniem un naiviem cilvēkiem rāda muļķīgu lieliskās mīlestības piemēru. Vērtējums: 4/10.
Baiba Bičole “citviet”. Dzejniece ir izslavēta trimdas dzejniece, šajā krājumā ir dzejoļi no 1991.-2011. gadam. Bija tikai 3 dzejoļi, kas uzrunāja, pārējo krājumu izlasīju un tas man neizraisīja nekādas emocijas.

Ejam pie filmām. Noskatījos septiņas, no kurām nevienu nav vērts pieminēt, jo tās bija pilnīgs chick flick, kā jau tas piedienas Valentīndienas mēnesim. Varbūt tikai, ja meklējat filmu draudzeņu vakaram, tad noderēs vai nu kaut kas viegls – “How to be Single” vai, ja gribas romantiku ar filozofiskām pārdomām, tad “The Choice” (pēc Nikolasa Spārksa romāna ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija). Atcerējos, ka varu arī tagad teikt, ka esmu noskatījusies visu filmu “Vai viegli būt jaunam?” (pirmo reizi man deva sagraizītus fragmentus), un, ja tu to vēl neesi noskatījies, tad aši to izdari, jo ir tik ļoti tā vērts.

No teātra arī šomēnes noskatījos tikai 2 izrādes – “Rondo” jau kuro reizi, un “Melno spermu”, par ko es neko neteikšu, jo to neesmu spējīga, jo tas ir tikai un vienīgi jāredz pašiem (jāredz abas, uz pirmo varbūt der paķert līdzi otro pusi). Tad biju arī tādā ļoti dīvainā pasākumā, ko sauc par sieviešu stand-up un kur nu vēl superīgāku dienu, ja ne Valentīdienu. Pasākumam bija 2 daļas, biju tikai uz vienu, jo bija tik nesmieklīgi, ka smieklīgi paliek. Pirmā uz skatuves kāpa Ieva Melgalve, ko daudzi pazīst kā rakstnieci, šeit viņa mēģināja runāt par seksu. Uzsvars uz mēģināja, jo varbūt labāk tomēr ir rakstīt fantāzijas žanra grāmatas, tas vismaz sanāk. Otra Ieva (Preisa) man patika jau labāk, varēja beidzot pasmieties, jo tika runāta pilnīga patiesība par iepazīšanās aplikāciju “Tinder”. Kā noslēdzošā pirmās daļas dalībniece bija Comedy Latvia komiķe Dana Jurkjāne, kurai arī bija asprātīgi joki, no kuriem daļa jau bija dzirdēta. Pasākums neradīja to iespaidu, lai es ietu vēlreiz, bet jūs varat aiziet un pārliecināties paši – 8. martā, tiesa, tur runās par citu tematu un cilvēki arī būs nedaudz citi, bet varat mēģināt pasmieties.

Attēls te.

Janvāris

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/216673732/large.jpg

Šitas beidzot bija tas gads, kad man nebija nekādu “jauns gads, jauna es” muļķību, bet apņemšanās saraksts gan man ir tapis un lielā mērā attiecās uz manu lasīšanas pieredzi, bet to nekur netaisos publicēt, lai nerastos stress par to, ka atkal neesmu kaut ko izdarījusi. Lai nu kā pusi janvāra meklēju sevi un dzīvoju konspektu kaudzēs, tāpēc ar citu lietu darīšanu ir kā ir, bet, kad apskatās mēneša beigās, kas paveikts, sanāk diezgan daudz.

Ja runājam par lasīšanu, tad izlasīju 10 grāmatas. Neilgi pirms jaunā gada manās rokās uz palikšanu nonāca Kindle un tur šomēnes izlasīju 5 grāmatas. Pirmās divas ir Pretty Little Liars sērijas grāmatas, ar kurām apmierināju savu ziņkāri un sēriju neturpināšu (jo ekstremālie apstākļi, kad nav ko lasīt, man neeksistē) – grāmatas ir tikpat neuzrunājošas, cik seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Tālāk sekoja Gayle Forman “Just One Year” – sērijas grāmata, kas tikpat labi pilda standalone funkcijas, jo sarakstīta no cita galvenā varoņa skatupunkta. Īsumā – puisis Parīzē satiek meiteni, pavada ar viņu vienu vakaru, un nākošajā rītā puiša vairs nav. Viņš dodas meklēt meiteni, par kuru zina tikai vārdu, kā pats meiteni sauca tajā vakarā. Gala rezultātā, blandoties pa pasauli, viņš sameklē sevi un zina, ko iesākt ar savu dzīvi. Stāsts nepārliecināja. Bija vēl arī Colleen Hoover “Finding Cinderella”, kuru es lasīju, pati nesaprazdama, kāpēc. Bet dīvainas lietas dažreiz notiek un grāmata nepatika tieši tā iemesla dēļ, ka šādam cukurūdenim tiek izcirsti meži, lai tādu draņķi izplatītu tālāk.
Trīs autoru – John Green, Maureen Johnson, Lauren Myracle grāmatas “Let It Snow” lasīšana ziemas laikā bija ļoti atbilstoši, it īpaši, kad pašai aiz loga sniga. Pirmais stāsts “The Jubilee Express” man tīri labi patika, kamēr nākamie patika arvien mazāk un pēdējo vispār atstāju nelasītu. Droši vien nebija īstais laiks priekš tik pārsaldinātas grāmatas, arī Džona Grīna vārds šeit ir tikai vārds, jo stāsts nebija tik interesants, kā viņa grāmatas. Bet lai nu kā, šogad ap 9. decembri stāsti solās būt vienas filmas izskatā.
Par Krisa Harisona “Neprātīgi iemīlējies” atsauksmi vari izlasīt šeit. Bet dzejas nots joprojām turpinājās arī janvārī un izlasīju Kārļa Vērdiņa “Pieaugušos”, kas no vienas puses ļoti labi izstāsta pieaugšanas procesu un dažādo domāšanu, bet no otras puses – kaut kas tur nebija. Tikai nevaru saprast, kas tieši. Vērdiņam sekoja “Prometeja” grāmatas – “Burvji” un “Leksikons”, par kurām garo atsauksmju nebūs, bet pāris teikumus variet izlasīt šeit. Bet mēnesis jānoslēdz uz klasikas nots, tāpēc izlasīju Viljama Samerseta Moema “Raibais plīvurs”, kas ļoti lielos un vienkāršos vilcienos ir par vainas apziņu, sievietes iekšējo pasauli, mīlestības vietu dzīvē un savtību. Es jau teicu, ļoti vienkāršos. Grāmata man nepatika, ļoti kaitināja galvenā varone, žēlums radās pret viņas vīru, bet tā tas arī bija paredzēts un attainots, savādāk nevarēja.

No filmām es noskatījos pavisam maz – LTV dokumentālo filmu “Hermanis”, kas ir diezgan atklāts stāsts režisoram pa pēdām un to joprojām diezgan oficiāli var noskatīties LTV mājaslapā. Tam sekoja “Sisters”, kas bija stulbākā filma, ko esmu skatījusies aptuveni pusgada laikā, lai gan tajā galvenās lomas tēlo slavenas komiķes Tina Fey un Amy Poehler, es ne reizes neiesmējos. Arī filmas sižets ir diezgan vājš – šķietami pieaugušas sievietes sarīko atvadu ballīti mājai, ielūdzot visus vecos skolas biedrus, cīnoties ar nevēlamiem viesiem un izdemolējot visu iespējamo. Ļoti, ļoti vāji. “The Big Short” deva ieskatu 2008. gada finanšu krīzē un ar humoru mēģināja izskaidrot sarežģītos ekonomikas terminus un naudas ceļus. Filmai ir 6 Oskara nominācijas, un kādu no statuetēm tā dabūs pilnīgi noteikti, jo tā notiek ikreiz, kad es kinoteātrī esmu redzējusi tikai 1 Oskaru nominantu. Nu, domu sapratāt. Un tad pēdējā filma, ko skatījos, ir “Last Night”, ko jau skatos kādu simto reizi, bet man nekad neapnīk. Patiesībā pēc pusgada nepārtrauktām grāmatu analīzēm universitātē, skatoties šo filmu, paveras jaunas lietas un emociju šķautnes, ko agrāk biju veiksmīgi palaidusi garām. Laikam tā skola tiešām dara arī ko labu ar mani.

Runājot par teātriem, biju uz “NN nakti”, kas bija kritiķu pasākums, kurā apbalvoja labāko? interesantāko? veiksmīgāko? kritiķi. Pa mazai piemiņas balvai tika katram no nominantiem, bet galveno balvu ieguva Vilnis Vējš. Pasākuma pirmajā daļā aktieri lasīja Normunda Naumaņa esejas, kas bija diezgan interesanti, bet nevajadzīgi gari un arī tā aizķeršanās lasot bija diezgan nebaudāma. Klavieres spēlēja Vladislavs Nastavševs, tur man nekā slikta nav, ko bilst. Tam sekoja starpbrīdis, kur diezgan neparedzēti skatītājiem tika dota iespēja parunāties ar balvas nominantiem, bet arī tas bija diezgan apšaubāms pasākums, kas nebūt nav “Hei, man tīk kā Jūs rakstāt par teātri, labi, atā”. Otrā daļa mani jau programmā priecēja ar to, ka būs saruna par kritisko domāšanu ar Alvi Hermani un Kārli Vērdiņu, tikai beigās tā izvērtās saruna nevis par kritisko domāšanu, bet gan apcerīgās domās par Naumani, lai gan arī tas bija labi, bet neatstāja vajadzīgo sajūtu. Tam sekoja balvu pasniegšana un tad visiem skatītājiem kā vēls vakara sniegs uz galvas (un ausīm) uzgāzās Šipkēvics juniors. Visu cieņu, man patīk, biju arī uz viņa koncertu, bet tā nebija ne īstā vieta, ne īstais laiks viņa skaņdarbiem. Padomājiet paši – pirmdienas vakars, pusnakts (labi, pasākums beidzās pie vieniem). Kopumā viss pasākums atstāja ļoti paviršu iespaidu, programmā tas viss izskatījās daudz simpātiskāk.
Labi, pārejam pie simpātiskākām lietām – izrādēm. Biju uz “Žannu d’Arku” Dailes teātrī (pēc kuras jaunā gada apņemšanās sarakstu papildināja vairs neiet uz Džilindžera izrādēm) un “Kā es gāju Ziemeļmeitas lūkoties” ĢIT’ā.

Tas nu arī viss par janvāri. Zinu to, ka februārī vismaz 2 reizes iešu uz teātri, lasīšu daudz grāmatu un līksmošu par dzīvi.

Attēls te.