Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Atskats uz decembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/272106069/large.jpg

Gada pēdējam mēnesim ir raksturīga galu savilkšana un mērķu sasteigta pildīšana. No skapju dziļumiem tiek vilkti apņemšanās saraksti un blogs tiek piepildīts ar rakstiem. Tā nu turpinot rudenī iesākto tradīciju, top atskats arī uz decembri, iespraucoties pa vidu pēdējām atsauksmēm un gada kopsavilkumiem.

Gads noslēdzās ar … izlasītām grāmatām. Bija daudz Harija Potera, ļoti daudz, bet pārlasīt sēriju bija viena no 2016. gada apņemšanām, tāpēc vismaz vienu no daudzām apņemšanām es gribēju pabeigt.
1. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” – grāmata, ar kuru sākas tumšais periods šajā sērijā ne tikai filmu ziņā, bet arī grāmatu. Lai gan nevienā no grāmatām īsta un galēja atrisinājuma nav, tomēr šeit man likās, ka tas ir vēl neesošāks kā citās grāmatās. 4/5
2. Šarlote Brontē “Džeina Eira” – šo izlasīju pirms teātra izrādes, lai sīkumus atsauktu atmiņā. Kopumā stāsts man patika, bet garās pārdomu pilnās rindkopas man likās nevajadzīgas, bet raksturīgas 20.gs. sākuma literatūrai. Spilgts stāsts par sievieti kā ne vairs papildus mēbeli istabā, bet no kura lasāmas ir kādas 300 lpp. 4/5
3. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Jauktasiņu princis” – grāmata, kurā Strups izcēlās ar savu maitiskumu un raisīja ļoti lielu sašutumu. Tomēr kopā ar pēdējo daļu, atrisina daudz radušos jautājumus un atklāj jaunus pavērsienus. 4/5
4. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Nāves dāvesti” – sērijas noslēdzošā grāmata, kas atrisina pēdējos jautājumus un savelk kopā sižetu, radot gandarījumu par veltīto laiku, enerģiju un kārtīgi uzkačā muskuļus, nēsājot to sev līdzi. 5/5
5. Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Atsauksme te.
6. Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone” Atsauksme te.

Decembrī noskatījos 9 filmas. Tā kā visas filmas es skatos atkarībā no garastāvokļa, tad ar visām redzētājām esmu apmierināta, lai cik sliktas tās patiesībā arī nebūtu.
Nakts reportieris, rež.Dan Gilroy – jau kuro reizi saku, ka televīzijā esošās filmas dažreiz ir brīnums un arī šo noskatījos tikai dēļ tā. Filma, kas noturēja manu uzmanību, jo ne reizes nenovērsos, lai nočekotu pēdējos jaunumus soc.tīklos, jau vien ir laba novērtējuma vērta. 8/10
Dzelzs lēdija, rež.Phyllida Lloyd – man sāk patikt ne tikai biogrāfiska stila grāmatas, bet acīmredzot arī filmas. Stāsts par Margaretu Tečeri, pirmo sievieti britu premjerministra krēslā – iespējams, man šī filma patika arī dēļ tā. 8/10.
Viens pats mājās, rež.Kriss Kolambuss – neiztrūkstoša himna, kas skan, kad oficiāli var sākt gaidīt Ziemassvētkus, lai gan prātā jau labu laiku pats sev skandini Ziemassvētku dziesmiņas. Man jau liekas, ka pietiekami laba ir tikai pirmā daļa, tāpēc arī šogad iztiku tikai ar vienu šādu filmu. 7/10.
Bridžitas Džounsas mazulis, rež.Sharon Maguire – ko citu darīt, kad jūties slikti un gribas kaut ko, kas nedaudz sapurina? Jāskatās crapy filmas. Šī daļa nebija ļoti laba, bet ja viss slikti, var iztikt arī ar to (kamēr iedarbojas vīns). 5/10
Friends with benefits, rež.Will Gluck – arī šī ietilpa manā #vissslikti listē un arī par šo neko labu nevaru pateikt, jo nekas ievērības cienīgs nepalika atmiņā. Patika Mila Kunisa un beigas. 4/10
How to be single, rež.Christian Ditter – priekšpēdējā sliktā filma, kas man nezināmu iemeslu dēļ patika. Nedaudz sapurināja, lika smieties un saprast, ka varbūt nemaz tik slikti nav. 7/10
Bridesmaids, rež.Paul Feig – filma, kas raisīja tikai dusmas par to, cik divas sievietes var būt lepnas un savā starpā plēsties par lietām, kas uz viņām principā tikpat labi var arī neattiekties. 2/10, jo kāzas.
Harijs Poters un Nāves dāvesti, rež.David Yates – ar šo noslēdzās mans Harija Poters grāmatu un filmu maratons. Forši vērot, kā aug aktieri 7 filmās pēc kārtas. Interesanti, kādas filmas būtu, ja tās taisītu viens un tas pats režisors. 8/10

No teātra pasākumiem apmeklēju 5, 2 no tām bija Dailes teātra rīkotās lekcijas, 3 bija teātra izrādes.
1. Peldošie-ceļojošie II daļa kārtējais Nastavševa darbs un labi vien ir, ka viņš nav piesiets tikai vienam teātrim, jo tas pagātina gan viņa paša pieredzi, gan arī radina skatītājus iepazīt jaunas formas savos iemīļotajos teātros. Izrādi var saprast arī tad, ja nav redzēta pirmā daļa, tiesa jāpieļauj iespēja, ka daudz nozīmes ir radītas pirmajā daļā (JRT) un pārnestas uz šejieni, tiek interpretētas savādāk. Februārī plānoju iet uz pirmo daļu, ja vajadzēs/gribēšu, atkārtoti skatīšos arī otro daļu, jo tā bija bauda acīm un ausīm. 8/10
2. Silvijas Radzobes lekcija par Kuzminu un sudraba laikmetu – uzreiz pēc pirmizrādes (nākamajā dienā) notika lekcija par rakstnieku Kuzminu (sarakstīja romānu “Peldošie-ceļojošie”), kas palīdzēja vairāk uztvert izrādes kontekstu.
3. Četru teātru direktori – kur citur uz vienas skatuves pulcēsies teātru direktori un atbildēs uz ziņkārīgo skatītāju jautājumiem? Lieliska iespēja sēžot zālē tomēr ielīst katram teātrim aiz kulisēm un gūt priekšstatu par to, kā teātris funkcionē no iekšienes. Ļoti vērtīgi.
4., 5. Taureņi ir brīvi un Džeina Eira

Plāni janvārim:

  • sesija ieviesīs korekcijas, tāpēc gan jau grāmatas daudz lasīt neiznāks: pagaidām plānā ir Frēderika Bakmana “Omce sūta sveicienus un atvainojas” un Krisa Stjuarta “Papagailis piparu kokā”. Gribu izlasīt arī “Doriana Greja ģīmetni” pirms eju uz izrādi februārī.
  • sāku turpināt skatīties “how to get away with murder”, esmu noskatījusies 2.sezonu (divās dienās, pirms sesijas, neko nenožēloju) un iesāku trešo, tā kā to droši vien turpināšu. Vēl man plānā ir atrast kādu seriālu par arhitektu dzīvi (neticu, ka tāda nav)
  • kaut kā veiksmīgi starp eksāmeniem esmu iespraukusi arī teātri, tāpēc tagad zinu, ka iešu vismaz uz 3 izrādēm/pasākumiem.

Laimīgu Jauno gadu!

Attēls: te.

Oktobrī paveiktais + plāni novembrim

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/264586238/large.jpg

Šomēnes draudzējos ar Mērfija likumu – jo vairāk plānu, jo lielāka iespēja, ka neko no tā neizdarīsi. Un šoreiz galvenais apstāklis nav slinkums, bet gan vīruss, kas rūpīgi 2 nedēļas ir apgrūtinājis manu dzīvi, tāpēc arī oktobrī paveiktais ir tikai maza čupiņa.

Grāmatas. Esmu izlasījusi 5, kas daļēji atbilst manam oktobra plānam mēneša sākumā. Protams, izdevniecību jaunākajiem veikumiem ir paradums iespraukties visam pa vidu, tāpēc 2 no izlasītajām grāmatām plānā neietilpa.

  • Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – atsauksmi lasi šeit. Ja vēl neesi ticis pie grāmatas, es nesaprotu, ko tu vēl gaidi.
  • Hjū Hovijs “Putekļi”. Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga triloģija – atsauksmi lasi šeit.
  • Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts” – atsauksmi lasi šeit.
  • Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” – atsauksme šeit.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” – par šo gan lielā atsauksme nebūs, jo vien pāris lietas sakāmas. Patika, ka Harijam vismaz vienā grāmatā (neatceros kā pārējās, bet man ir smaga aizdoma, ka citās nav) nevajag cīnīties ar Voldemortu. Un vēl man patīk lasīt grāmatas pareizos laikos, jo, kad Hermione grieza laiku atpakaļ, to pašu darīju arī es.

Filmas. Noskatījos pārsteidzoši daudz, 8 ar pusi.

  • Neredzamā – neatceros ne režisoru, ne aktierus, tikai to, ka vienu vakaru rādīja LTV1 un man patika. Skats uz jaunas aktrises dzīvi – pirmo teātra izrādi tieši tapšanas stadijā, privāto dzīvi, ģimenes sarežģījumiem. Riktīga drāma, bet man pret to nekad nav iebildumu. 8/10
  • Ceļā – neko daudz no tās neatceros, tikai to kā 3 jaunieši blandījās pa pasauli. Pat nezinu kāpēc skatījos. 3/10
  • Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem – grāmatas ekranizācija. Galvenās sižeta līnijas ir saglabātas un es pat nepamanītu saturisko maiņu, ja vien draudzenei nebūtu tik laba atmiņa un viņa nefeispalmotu visas filmas garumā. Tā kā man ir bail no visa, kas ir kaut nedaudz baiss, tad izvairījos skatīties Bērtona filmas, bet noskatījos šito un nesapratu, vai viņam visas tādas, vai tikai šī neizdevusies, jo nekā baisa tur nebija. Katrā gadījumā grāmatā attēli ir baisāki nekā filma. 6/10
  • Harijs Poters un Jauktasiņu princis – biju palaidusi garām HP filmu maratonu LNT, noķēru vien pašas beigas, bet nevar neskatīties, tāpēc smuki paraudāju Dumidora ainā. Atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Harijs Poters un nāves dāvesti, abas daļas – arī šeit atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Trakā, dullā mīlestība – vispār televīzija ir laba lieta, tikko pamanīju, ka vairums filmu esmu skatījusies tieši tādā veidā. Bet šito gribēju noskatīties jau sen un man pat patika. 8/10.
  • Kā klājas Morganiem? – attiecību krīze un krīzes atrisināšana divu stundu garumā – aiz garlaicības es varu skatīties pat ko tādu. 6/10
  • Murķšķu diena – noskatījos līdz pusei, aizgāju gulēt un par filmu aizmirsu līdz šodienai. Sižets pat bija gandrīz interesants – izdzīvot savu riebīgāko dienu atkal un atkal no jauna. Hmm, varbūt noskatīšos kaut kad līdz beigām.
  • Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis – nevajag skatīties filmas tik drīz pēc grāmatas izlasīšanas, jo pamanu visas neatbilstības grāmatai. Lielos vilcienos bija tas pats, bet likās nežēlīgi daudz svarīgu lietu izņemtas ārā, piemēram, kalambola spēle pret slīdeņiem te kārtīgi paslīdēja garām.

Kultūra.

  • Granātu krāsas aproce Dailes teātrī – saldsērīga izrāde, kas apcer īstās un vienīgās mīlestības iespējamību. Kādam tā var šķist pārvērtēta, kādam – nē. Ko tu darītu, ja pēkšņi tā klauvētu pie tavām durvīm? Vārpiņa bija lieliska, tāpat Skrastiņš un Siliņš. Izrādei dodu 6/10, jo neuzrunāja tik ļoti, lai pēc 3 nedēļām es to varētu atsaukt atmiņā.
  • Iemūrētie LNO – attiecībās ar operu esmu uz “jūs jūs”. Tas nozīmē – ļoti tālu. Salasījos lieliskas atsauksmes, anotācija arī uzrunāja, tā nu devos. Pirmā rinda nebija prātīgākā izvēle, kur sēdēt, ja neko nejēdz no operas dziedājumiem, bet vismaz, kad palika garlaicīgi, varēja vērot orķestri vai diriģentu. Libretu es joprojām neesmu izlasījusi, bet mani neuzrunāja tik ļoti, lai es spētu par šo normāli runāt.

Oktobrī es lepojos ar tikai 6 nopirktām grāmatām, jo es nevaru paiet garām Grāmatu svētkiem Kongresa namā, bet maks saka paldies, ka piedāvājums bija salīdzinoši mazs un turējos rāmjos. Tagad vien atliek domāt un sapņot par Ķīpsalu. 🙂

Plāni novembrim:

  • Harija Potera sakarā man jāizlasa 3 grāmatas, izcili būtu 4, zinot semestra beigas universitātē un pēdējos 2 ķieģeļus.
  • Nebūtu slikti arī paretināt “kādreiz lasīts un tagad nopirkts” plauktu, lai samazinātu lasāmo rindu.
  • Džeina Eira, manuprāt, būtu jāsāk lasīt, jo tuvojas VDT pirmizrāde.
  • Šis ir pirmais mēnesis, kur man nav ne jausmas, kuras izrādes es apmeklēšu, jo nekas uz priekšu vēl nav nopirkts, bet gribu aiziet uz “Peldošajiem-ceļojošajiem” JRT, jo nopirktas ir uz otro daļu Dailes teātrī.
  • Nē, vispār man ir ieplānots iet uz Vaideloti VDT viesizrāžu sakarā. Ja es nebraucu uz Valmieru, Valmiera brauc pie manis tā teikt.
  • Ir doma arī beidzot piedalīties kādā lasīšanas izaicinājumā – ir Ho-ho-ho readathon (9.-15. nov.), kur jālasa ar svētkiem saistītas grāmatas un ir Hooked on Books readathon (5.-12. nov.), kur mērķis ir turpināt iesāktās grāmatu sērijas. Piemēram, ja esi izlasījis pirmo grāmatu, loģiski būtu turpināt otru. Šeit es varētu iespraukties ar Hariju Poteru. Abi lasīšanas izaicinājumi daļēji pārklājas, tāpēc var piedalīties abos, bet es piedalīšos tikai Hooked on Books, jo man plauktā nav nevienas Ziemassvētku grāmatas, ko varētu piedēvēt Ho-ho-ho lasīšanas izaicinājumam. Arī Tome Topple Readathon notiek novembrī (18.11.-1.12), kur mērķis ir lasīt lielas, biezas grāmatas, kurām savādāk neķertos klāt. Arī par šo es padomāšu, skatoties, kas notiek ar skolas intensitāti.

Attēls: te.

Marts

Ir sākušās un pagājušas pavasara pirmās dienas un gadalaiks ir pārņēmis savā varā pilnīgi visās nozīmēs. Un to var saprast arī pēc izlasīto grāmatu skaita. Divas.

Par zviedru autoru Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas jauniešu triloģijas “Aplis” noslēgumu “Atslēga” es rakstīju jau šeit, tāpēc neatkārtošos. Otrā grāmata, ko izlasīju, bija Fransuānas Sagānas romāns “Pasmaidot”. Esmu lasījusi vairākus viņas romānus un visi mani ir aizrāvuši tie ar to franču šarmu, trauslumu, bija tā sajūta, ka, šķirot lapu, tā var arī salūzt manā rokā. Bet šis bija stāsts par jaunu meiteni, kas aizraujas ar gados vecāku un precējušos vīrieti un izbauda vasaras krāšņumu piedzīvojumos. Beigās jau, protams, nekas no tā nesanāk un nākas pieraudāt ne vienu vien spilvenu. Šī ir vājākā no Sagānas grāmatām, ko esmu lasījusi, neaizrāva ne sižets, ne tā izpildījums, jo viss bija skaidrs jau sākumā un arī rakstības stils te nelikās tik spēcīgs, kā citos darbos, piemēram, “Esiet sveicinātas, skumjas”. Vērtējums: 5/10.

Ar filmām gan man gāja nedaudz labāk, un tās pasniedzas nedaudz augstāk par grāmatām – 3. Beidzot noskatījos Džona Grīna romāna “Papīra pilsētas” ekranizāciju. Tā kā grāmata man ne sevišķi patika, noskatoties filmu sapratu, ka tā man patīk labāk. Ļoti veiksmīga galveno aktieru izvēle, ļoti labi tiek attēlots jauniešu pārgalvīgums un arī ļoti lielais naivums. 7/10. Otrā filma ir “Dedpūls” un šeit varu komentēt tikai to, ka parasti šitādas filmas neskatos, bet šitā man patika, lai gan beigas atgādināja “izstrebjam filmas garumā savārīto putru un laižam visus mājās”, dodu 8/10. Trešā bija “A Bigger Splash”, ko, manuprāt, no pagājušās nedēļas sāk radīt kinoteātrī. Ļoti lielos vilcienos ģimenes draugs ar meitu atbrauc pavadīt kopā kādu laiku, kas rezultējas ar pagātnes vilkšanu ārā un spēju glabāt jaunus noslēpumus. Aktieri ir fantastiski, lietainās dienās skatīties saulainas pludmales skatus vienmēr ir diezgan uzmundrinoši. 7/10.

Par teātriem runājot, biju uz 2 izrādēm. “Bovarī kundzi” gribēju redzēt jau kopš rādīšanas brīža, bet sanāca tikai tagad. Pēdējā laikā nepatīk ne teātri, ne grāmatas, kur parāda vienas ģimenes dzīvi tuvplānā, ar visiem skeletiem skapjos. Patika Nevarauska Bovarī kundzes lomā, patika kleitas. Kaut kā atstāja tādu remdenu iespaidu, ja mēnesi pēc noskatīšanās neatceros, kas tur bija, laikam tā tiešām bija.
Otrā bija Andreja Žagara pēdējais iestudējums Dailes teātrī “Trīs māsas”. Arī tas ģimenes attēlojums uz skatuves. Man patika skatuviskais iekārtojums, lai gan viens brīdis gan raisīja jautājumu (biju uz pimizrādi, varbūt pa to laiku kaut kas ir mainījies), kad pirmajā cēlienā kaut kur pa vidu visi sēž pie galda, un viens no visiem saka, ka pie galda sēž 13 cilvēki, tur ir tikai 12. Patika tas, ka Dzelzītim loma atļāva izpaust savu humoru, šķiet, ka tas arī vienīgais spēja atdzīvināt visu zāli, Segliņai ļoti labi padodas tēlot lielās cietējas lomas, Nevarauska kā vienmēr ļoti laba, patīk, ka Danevičai beidzot arī ir pamanāma loma uz lielās skatuves. Patika tērpi un mūzika. Bet tomēr pēc izrādes viss atstāja tādu nepabeigtības sajūtu. Bija labi, diezgan labi, bet vienmēr var vairāk. Man kaut kā pietrūka šeit.

Pēdējo mēnešu laikā man prātā ir iezagusies doma beigt visu šo, bet spert radikālo soli vēl nevaru saņemties. Man ir apnicis formāts, kādā es to daru un ko es vispār rakstu, katrs vārds ir jāspiež no sevis ārā, tāpēc es vairs nerakstīšu. Nosacīti. Gan jau pieturēšos pie mēneša apskata, arī vismaz 1 garajam grāmatas apskatam ir jātop. Vismaz līdz vasaras vidum šeit tiks ievērots tāds režīms, ja vien man neuznāks lielā iedvesma darīt arī citas lietas un realizēt idejas. Kad nav ne jausmas, ir jāapstājas un jāpadomā, un tieši to es tagad daru.

Paldies. Un lai vismaz jums ir jauki.

Februāris

february, march, and spring image

Viens mēnesis atkal ir pagājis un atnākušas jaunas domas un pārdomas, kā jau pavasarim nākot arvien tuvāk, notiek. Pavasaris nu jau virmo mūsu degungalā, kas nozīmē to, ka ziema ir beigusies un ir pienācis laiks savus degunus izvilkt ārā no ierastās vides un cilvēkiem un izmēģināt ko jaunu. Sauciet to par savdabīgu pāragrās pavasara depresijas pārvarēšanu. Bet, lai sāktu jaunu lapu, jāpieraksta vecā. Tad nu te par februāri.

Izlasīju 9 grāmatas, kas ir pārsteidzoši daudz, jo man liekas, ka pēdējā laikā vispār nelasu. Un nevis tāpēc, ka nebūtu laika, bet tā vietā, lai pasniegtos un paņemtu rokās grāmatu, man vienkārši to negribas darīt. Bet tas jau ir cits stāsts. Atgriežamies pie grāmatām. Pirmā, ko izlasīju, ir Rensoma Rigsa “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tā kā mani psiholoģiski var diezgan viegli ietekmēt, man no sākuma bija bail sākt šito lasīt, bet tad es izlasīju pirmo nodaļu, sapratu, ka tur nekas tāds nav un lasīju tālāk, kamēr aizvēru aizmugurējo vāku. Nelikās tik interesanti, lai man nekavējoties gribētos lasīt nākamās daļas (otro nesen izdeva latviski), bet noteikti es to izdarīšu. Kaut kad. Vērtējums: 8/10. (Lasīju bibliotēkas grāmatu, bet Ķīpsalas grāmatu izstādē maiņas galds mani iepriecināja ar šo pašu izdevumu angliski.)
Normunds Naumanis “Hermanis. Naumanis. Latviešu stāsti.” Grāmatas princips ir tāds – sadalīta 2 daļās, vienu no tām stāsta aktieri, otru – rakstnieki. Aktieru ir vairāk kā rakstnieku. Katrs cilvēks piedāvā vienu stāstu. Par stāstiem runājot, nevienu vairs neatceros, tik atminos, ka Agneses Krivades stāsts man patika. Atceros arī to, ka nespēju sasaistīt tur aprakstīto ar reālo situāciju, tāpēc tas likās diezgan apšaubāmi. Vērtējums: 6/10
Reinbova Rouela – Fanīte. Plašāka atsauksme te. Inga Pizāne – tu neesi sniegs. Šis ir pirmais un līdz šim arī pēdējais dzejas krājums, kas pilns patiesības un varu māt ar galvu katram dzejolim līdzi. Ja citiem man piederošiem dzejas krājumiem es līmēju iekšā lapiņas dzejoļiem, kas mani īpaši uzrunā, šeit es to mierīgi varu nedarīt, jo patīk viss. Satori bija arī viņas Atmiņu nogulsnes, izlasīju arī tās. Varu teikt, ka nepacietīgi gaidu nākamo darbu Ingas, pirmo reizi ir tā, ka kāds uzrunā tik tieši. (Pēdējā laika mans mīļākais dzejolis atrodas 22.lappusē.) Dzeju nevērtēju. 🙂
Normunds Naumanis “Kultūrnieze”. Ar kritiķa esejām es jau agrāk biju pazīstama, bet par to esamību grāmatas formātā uzzināju pasākumā “NN Nakts”, tā nu čāpoju uz bibliotēku. Sakāms ir tikai viens – pasaulei pietrūkst Naumaņa rakstu. Viņš bija no vienas puses kritiķis, no otras – pats mākslinieks. To, kā viņš raksta, nevar aprakstīt, laikam tur arī it tas šarms. Grāmatas vērtējums: 9/10.
Imants Ziedonis “Epifānijas”. Es nezinu, kāpēc es nebiju lasījusi. Epifānijas un es kādreiz esam tikušās, bet nekad šādā – grāmatas – formātā. Katrā gadījumā, tas bija sāpīgi skaisti, ja neesat lasījuši, noteikti tagad ejiet un lasiet. Man nu ļoti patika. Vērtējums: 9/10.
Džeimija Makgvaira “Brīnišķais neprāts”. Grāmatu dabūju atpakaļ no draudzenes (man patīk cilvēkus vilkt uz teātri un radināt pie tādas patēriņa kultūras, bet grāmatas ir cits stāsts.) Uz mirkli šī grāmata atsita atpakaļ vēlmi lasīt, jo gāja ļoti ātri uz priekšu un bija kā smadzeņu košļene. Par patstāvīgu dzīvi, attiecībām un ģimenes lomu, bet diezgan sliktā veidā atklātas tēmas. Katrā gadījumā, par šo vēl ir sarakstītas daudzas un arī labākas grāmatas. Vērtējums: 5/10.
Džeimija Makgvaira “Beautiful Wedding”. Nu nemēģiniet man pateikt, ka jums arī nav bijis tā, ka nevarat likties mierā un jāizlasa nākamā grāmata, lai arī cik slikti uzbūvēta nebūtu iepriekšējā. Tad nu šis notika ar mani. Te vari ielūkoties kā klājas Trevisam un Ebijai kāzu plānošanas un arī norises procesā. Nekas īpašs, kā jau teicu, smadzeņu atslodzei, jauniem un naiviem cilvēkiem rāda muļķīgu lieliskās mīlestības piemēru. Vērtējums: 4/10.
Baiba Bičole “citviet”. Dzejniece ir izslavēta trimdas dzejniece, šajā krājumā ir dzejoļi no 1991.-2011. gadam. Bija tikai 3 dzejoļi, kas uzrunāja, pārējo krājumu izlasīju un tas man neizraisīja nekādas emocijas.

Ejam pie filmām. Noskatījos septiņas, no kurām nevienu nav vērts pieminēt, jo tās bija pilnīgs chick flick, kā jau tas piedienas Valentīndienas mēnesim. Varbūt tikai, ja meklējat filmu draudzeņu vakaram, tad noderēs vai nu kaut kas viegls – “How to be Single” vai, ja gribas romantiku ar filozofiskām pārdomām, tad “The Choice” (pēc Nikolasa Spārksa romāna ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija). Atcerējos, ka varu arī tagad teikt, ka esmu noskatījusies visu filmu “Vai viegli būt jaunam?” (pirmo reizi man deva sagraizītus fragmentus), un, ja tu to vēl neesi noskatījies, tad aši to izdari, jo ir tik ļoti tā vērts.

No teātra arī šomēnes noskatījos tikai 2 izrādes – “Rondo” jau kuro reizi, un “Melno spermu”, par ko es neko neteikšu, jo to neesmu spējīga, jo tas ir tikai un vienīgi jāredz pašiem (jāredz abas, uz pirmo varbūt der paķert līdzi otro pusi). Tad biju arī tādā ļoti dīvainā pasākumā, ko sauc par sieviešu stand-up un kur nu vēl superīgāku dienu, ja ne Valentīdienu. Pasākumam bija 2 daļas, biju tikai uz vienu, jo bija tik nesmieklīgi, ka smieklīgi paliek. Pirmā uz skatuves kāpa Ieva Melgalve, ko daudzi pazīst kā rakstnieci, šeit viņa mēģināja runāt par seksu. Uzsvars uz mēģināja, jo varbūt labāk tomēr ir rakstīt fantāzijas žanra grāmatas, tas vismaz sanāk. Otra Ieva (Preisa) man patika jau labāk, varēja beidzot pasmieties, jo tika runāta pilnīga patiesība par iepazīšanās aplikāciju “Tinder”. Kā noslēdzošā pirmās daļas dalībniece bija Comedy Latvia komiķe Dana Jurkjāne, kurai arī bija asprātīgi joki, no kuriem daļa jau bija dzirdēta. Pasākums neradīja to iespaidu, lai es ietu vēlreiz, bet jūs varat aiziet un pārliecināties paši – 8. martā, tiesa, tur runās par citu tematu un cilvēki arī būs nedaudz citi, bet varat mēģināt pasmieties.

Attēls te.

Janvāris

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/216673732/large.jpg

Šitas beidzot bija tas gads, kad man nebija nekādu “jauns gads, jauna es” muļķību, bet apņemšanās saraksts gan man ir tapis un lielā mērā attiecās uz manu lasīšanas pieredzi, bet to nekur netaisos publicēt, lai nerastos stress par to, ka atkal neesmu kaut ko izdarījusi. Lai nu kā pusi janvāra meklēju sevi un dzīvoju konspektu kaudzēs, tāpēc ar citu lietu darīšanu ir kā ir, bet, kad apskatās mēneša beigās, kas paveikts, sanāk diezgan daudz.

Ja runājam par lasīšanu, tad izlasīju 10 grāmatas. Neilgi pirms jaunā gada manās rokās uz palikšanu nonāca Kindle un tur šomēnes izlasīju 5 grāmatas. Pirmās divas ir Pretty Little Liars sērijas grāmatas, ar kurām apmierināju savu ziņkāri un sēriju neturpināšu (jo ekstremālie apstākļi, kad nav ko lasīt, man neeksistē) – grāmatas ir tikpat neuzrunājošas, cik seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Tālāk sekoja Gayle Forman “Just One Year” – sērijas grāmata, kas tikpat labi pilda standalone funkcijas, jo sarakstīta no cita galvenā varoņa skatupunkta. Īsumā – puisis Parīzē satiek meiteni, pavada ar viņu vienu vakaru, un nākošajā rītā puiša vairs nav. Viņš dodas meklēt meiteni, par kuru zina tikai vārdu, kā pats meiteni sauca tajā vakarā. Gala rezultātā, blandoties pa pasauli, viņš sameklē sevi un zina, ko iesākt ar savu dzīvi. Stāsts nepārliecināja. Bija vēl arī Colleen Hoover “Finding Cinderella”, kuru es lasīju, pati nesaprazdama, kāpēc. Bet dīvainas lietas dažreiz notiek un grāmata nepatika tieši tā iemesla dēļ, ka šādam cukurūdenim tiek izcirsti meži, lai tādu draņķi izplatītu tālāk.
Trīs autoru – John Green, Maureen Johnson, Lauren Myracle grāmatas “Let It Snow” lasīšana ziemas laikā bija ļoti atbilstoši, it īpaši, kad pašai aiz loga sniga. Pirmais stāsts “The Jubilee Express” man tīri labi patika, kamēr nākamie patika arvien mazāk un pēdējo vispār atstāju nelasītu. Droši vien nebija īstais laiks priekš tik pārsaldinātas grāmatas, arī Džona Grīna vārds šeit ir tikai vārds, jo stāsts nebija tik interesants, kā viņa grāmatas. Bet lai nu kā, šogad ap 9. decembri stāsti solās būt vienas filmas izskatā.
Par Krisa Harisona “Neprātīgi iemīlējies” atsauksmi vari izlasīt šeit. Bet dzejas nots joprojām turpinājās arī janvārī un izlasīju Kārļa Vērdiņa “Pieaugušos”, kas no vienas puses ļoti labi izstāsta pieaugšanas procesu un dažādo domāšanu, bet no otras puses – kaut kas tur nebija. Tikai nevaru saprast, kas tieši. Vērdiņam sekoja “Prometeja” grāmatas – “Burvji” un “Leksikons”, par kurām garo atsauksmju nebūs, bet pāris teikumus variet izlasīt šeit. Bet mēnesis jānoslēdz uz klasikas nots, tāpēc izlasīju Viljama Samerseta Moema “Raibais plīvurs”, kas ļoti lielos un vienkāršos vilcienos ir par vainas apziņu, sievietes iekšējo pasauli, mīlestības vietu dzīvē un savtību. Es jau teicu, ļoti vienkāršos. Grāmata man nepatika, ļoti kaitināja galvenā varone, žēlums radās pret viņas vīru, bet tā tas arī bija paredzēts un attainots, savādāk nevarēja.

No filmām es noskatījos pavisam maz – LTV dokumentālo filmu “Hermanis”, kas ir diezgan atklāts stāsts režisoram pa pēdām un to joprojām diezgan oficiāli var noskatīties LTV mājaslapā. Tam sekoja “Sisters”, kas bija stulbākā filma, ko esmu skatījusies aptuveni pusgada laikā, lai gan tajā galvenās lomas tēlo slavenas komiķes Tina Fey un Amy Poehler, es ne reizes neiesmējos. Arī filmas sižets ir diezgan vājš – šķietami pieaugušas sievietes sarīko atvadu ballīti mājai, ielūdzot visus vecos skolas biedrus, cīnoties ar nevēlamiem viesiem un izdemolējot visu iespējamo. Ļoti, ļoti vāji. “The Big Short” deva ieskatu 2008. gada finanšu krīzē un ar humoru mēģināja izskaidrot sarežģītos ekonomikas terminus un naudas ceļus. Filmai ir 6 Oskara nominācijas, un kādu no statuetēm tā dabūs pilnīgi noteikti, jo tā notiek ikreiz, kad es kinoteātrī esmu redzējusi tikai 1 Oskaru nominantu. Nu, domu sapratāt. Un tad pēdējā filma, ko skatījos, ir “Last Night”, ko jau skatos kādu simto reizi, bet man nekad neapnīk. Patiesībā pēc pusgada nepārtrauktām grāmatu analīzēm universitātē, skatoties šo filmu, paveras jaunas lietas un emociju šķautnes, ko agrāk biju veiksmīgi palaidusi garām. Laikam tā skola tiešām dara arī ko labu ar mani.

Runājot par teātriem, biju uz “NN nakti”, kas bija kritiķu pasākums, kurā apbalvoja labāko? interesantāko? veiksmīgāko? kritiķi. Pa mazai piemiņas balvai tika katram no nominantiem, bet galveno balvu ieguva Vilnis Vējš. Pasākuma pirmajā daļā aktieri lasīja Normunda Naumaņa esejas, kas bija diezgan interesanti, bet nevajadzīgi gari un arī tā aizķeršanās lasot bija diezgan nebaudāma. Klavieres spēlēja Vladislavs Nastavševs, tur man nekā slikta nav, ko bilst. Tam sekoja starpbrīdis, kur diezgan neparedzēti skatītājiem tika dota iespēja parunāties ar balvas nominantiem, bet arī tas bija diezgan apšaubāms pasākums, kas nebūt nav “Hei, man tīk kā Jūs rakstāt par teātri, labi, atā”. Otrā daļa mani jau programmā priecēja ar to, ka būs saruna par kritisko domāšanu ar Alvi Hermani un Kārli Vērdiņu, tikai beigās tā izvērtās saruna nevis par kritisko domāšanu, bet gan apcerīgās domās par Naumani, lai gan arī tas bija labi, bet neatstāja vajadzīgo sajūtu. Tam sekoja balvu pasniegšana un tad visiem skatītājiem kā vēls vakara sniegs uz galvas (un ausīm) uzgāzās Šipkēvics juniors. Visu cieņu, man patīk, biju arī uz viņa koncertu, bet tā nebija ne īstā vieta, ne īstais laiks viņa skaņdarbiem. Padomājiet paši – pirmdienas vakars, pusnakts (labi, pasākums beidzās pie vieniem). Kopumā viss pasākums atstāja ļoti paviršu iespaidu, programmā tas viss izskatījās daudz simpātiskāk.
Labi, pārejam pie simpātiskākām lietām – izrādēm. Biju uz “Žannu d’Arku” Dailes teātrī (pēc kuras jaunā gada apņemšanās sarakstu papildināja vairs neiet uz Džilindžera izrādēm) un “Kā es gāju Ziemeļmeitas lūkoties” ĢIT’ā.

Tas nu arī viss par janvāri. Zinu to, ka februārī vismaz 2 reizes iešu uz teātri, lasīšu daudz grāmatu un līksmošu par dzīvi.

Attēls te.

Decembris

december, christmas, and harry potter image

Decembris vienmēr ir tāds durvju aizvēršanas mēnesis. Noslēdzas ne tikai mēnesis, bet viss gads. Šajā mēnesī vēl vairāk gribas atskaitīties par visu, kas paveikts, tad nu domājams, ka būs ne tikai raksts par decembri, bet arī par 2015. gadu kopumā.

Kā parasti, sākšu ar grāmatām. Raksta tapšanas brīdī ir izlasītas 10 grāmatas, 4 pāršķirstītas studiju vai vienkārši intereses pēc.

  1. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina. Lasīta studiju vajadzībām, ja būtu zinājusi, ka man tā būs jālasa vēlreiz pēc 2 gadiem, pirmo reizi nebūtu lasījusi. Lasot meklēju specifiskas vietas, tāpēc lielu uzmanību sižetam nepievērsu, bet grāmata joprojām paliek pie manām mīļākajām, rodas vēlme izlasīt vēl kādu šī autora darbu. 8/10
  2. Viljams Šekspīrs – Hamlets. Pirmā grāmatas daļa aizgāja ļoti viegla, jo to jau biju redzējusi izrādes veidā. Un tad nāca otrā daļa, no kuras vairs neko neatceros. Bet es noskaidroju, ar ko beidzas šī luga, kas arī bija tas dzinulis, kas lika man lasīt grāmatu. 7/10
  3. Silvija Radzobe – Latvijas teātris 20.gs. 90. gados un gadsimtu mija. grāmatai burtiski uzskrēju virsū vienā bibliotēkā, un pēc Silvijas Radzobes lekcijas Dailes teātrī par kritiku un teātri, nevarēju nepaņemt. Šī bija tāda viegla iesildīšanās darbam, uz ko ilgi metu acis – par to jauno režiju. Šī bija viena no tām izšķirstītajām grāmatām, uzmanību pievērsu tikai tām aprakstītajām izrādēm, kuras esmu redzējusi. 7/10.
  4. Imanuels Kants – Spriestspējas kritika. Izlasīju 20 lapas tieši filozofijas dēļ. Runa gāja par skaistuma un gaumes izpratni. Bija sajūta, ka Kants to visu paņem nevajadzīgi dziļi, kas sarežģī visu /tekstu, bet tas, ko es sapratu, bija labi. 7/10.
  5. Deniss Hanovs – Eiropas aristokrātija 17.-19. gadsimts. Arī šis bija studiju vajadzībām, ko arī izšķirstīju, lasot tikai specifiskas nodaļas. Bet patiesībā man vienmēr ir patikušas kuplas kleitas un filmas par karaļnamiem un tamlīdzīgas pasakas, tāpēc šī lasīšana bija diezgan interesanta. Pēc kādiem pāris gadiem varētu paņemt un izlasīt visu. 7/10.
  6. Giliana Flinna – Neatrodamā. Apbrīnojami. Šitādu čakarēšanu grāmatas ietvaros man šķiet, ka nebiju vēl pieredzējusi. Galvenā varone man riktīga krita uz nerviem jau grāmatas sākumā ar saviem garajiem uz sevi vērstajiem monologiem, kas rezultējās ar to, ka tagad nevaru saprast, vai man patika vai man nepatika pati grāmata. Jo vairāk domāju par šo, jo vairāk neko nevar saprast. Patika čakarēšana, riebās galvenā varone. Kas tur var sanākt? 8? Lai būtu 8/10.
  7. Illuminae. Ja Sintija blogeru eglītē nebūtu man uzdevusi jautājumu “Vai tu zini, kas ir Ezra?”, kad biju aptuveni 20 lappuses iepakaļ, iespējams, ka lasītu vēl tagad. Nav vārdu, lai mēģinātu aprakstīt šo grāmatu, cik ļoti fantastiska tā ir. Tas vienkārši ir pašiem jāpiedzīvo. 9/10.
  8. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Rakstīju pilno atsauksmi, lasi te.
  9. Anderss de la Mote – burbulis. Arī šeit rakstīju pilno atsauksmi, lasīt vari te.
  10. Rainis – Uguns un nakts. Ziniet, kā ir tad, kad filozofijas profesore ir Raiņa fanāte? Es nojaušu. Tāpēc, ka man tuvojas sesija un filozofijas eksāmens, jāsāk apgūt Raiņa idejas, vēl ir kāda nedēļa laika. Grāmatu nekaunīgi lēti dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, un tā kā tagad rāda arī izrādi Nacionālajā teātrī (uz kuru neesmu bijusi), kaut kā tas viss saslēdzās. Luga man patika, tās idejas, kuras uzķēru, bija labas un aktuālas arī šodien, diemžēl. 7/10
  11. Mērija Šellija – Frankenšteins. Arī šai grāmatai uzskrēju virsū tajā pašā pieminētajā grāmatnīcā, arī nekaunīgi lēti. Un tā kā šoreiz izrādi rāda Dailes teātrī, un esmu redzējusi un esmu sajūsmā, bija tīri loģiski, ka jāizlasa grāmata. Tā gan uz mani atstāja tādu meh iespaidu, bet radās priekšstats, kā viss bija pamatā pirms izrādes, un ko tieši režisore ir mainījusi. 7/10.
  12. Stīgs Lārsons – Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni. Par daudz politisko afēru, kurām vienā brīdī vienkārši pārtraucu sekot līdzi, tiesas ilgums man likās nepieklājīgi īss un nepameta sajūta, ka sākumā visu nejēgā velk garumā, lai beigās visu svarīgo iekļautu 100 lappusēs, kas ir par maz. Redziet, kas notiek ar mīļākajām triloģijām, kad lasa trešo reizi pēc kārtas. 8/10.
  13. Frederiks Beigbeders – Ūna un Selindžers. Atsauksme te.
  14. Staņislavs Lems – Solaris. Grāmata par mūsu apslēptajām vēlmēm un zemapziņu. Kas parādītos tavā priekšā, ja tu būtu tieši tādā pašā situācijā, vai tu zini? Pēdējā obligātā literatūra, par ko ir liels prieks, bet tajā pašā nedaudz nostaļģija iezogas. Bet vēl jau pirms eksāmena būs iemesls visu atkārtot. 6/10 par pašu grāmatu, bet lika padomāt.

Tagad parunāsim par 3 filmām. Viena bija studijām – Solaris (2002. gada), kas man nepatika, bet tur spēlēja Džordžs Klūnijs galvenajā lomā, kas man arī te nesimpatizēja. 6/10. Otrā filma bija Matrikss, arī studiju vajadzībām. Jāatzīst, ka vēl nekad nebiju redzējusi, un tas bija interesants piedzīvojums. 7/10. Trešā filma ir “Noslēpums viņu acīs” par to, ko mērķu nospraušana var izdarīt ar cilvēku, ko salūšana pēc traģēdijas var izdarīt ar tevi pašu. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm. Kas mani pašu pārsteidz, ka abas ir JRT. “Ziedonis un Visums” bija skaista izrāde, ko veido nelielas etīdes par vai ar Dzejnieku. Smieklīga un skumja izrāde. Tāpat es varētu raksturot arī otru – “Latviešu mīlestība”. Abas izrāde no augšas līdz lejai pilnas ar latvietību un tiem kodiem, kas veido mūs un mūsu identitāti. Mēs katrs pazīstam tos cilvēkus, kas kāpj uz skatuves, un aktieri attēlo viņus tik pārsteidzoši precīzi, ka sametas skumji. Abām izrādēm 10/10.

Man pašai neparedzēta dāvana Ziemassvētkos ir iesnas un sāpošs kakls un galva pilna ar idejām, ko gribu izmēģināt jaunajā gadā. Kādas durvis atveras, kādas citas aizveras. Tagad tikai visas idejas jāsaliek uz papīra, lai var saprast kur un kā realizēt. Lai vai kā, lai jums darbīgs Jaunais gads!

Attēls te.

Septembris

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/198452793/large.jpg

Skaistam mēnesim skaista bilde. Šis bija ļoti interesants mēnesis gan personiskajā ziņā, gan darba ziņā, gan arī bloga lietu ziņā. Ziniet, ja grib uzdrošināties, lietas sanāk vēl labāk, nekā iepriekš plānots.

Sāksim ar grāmatām. Es šaubos, vai es līdz rītdienas vakaram izlasīšu 2 grāmatas, kuras patlaban lasu, tāpēc uzskatīsim, ka septembrī izlasīju 8 grāmatas, kas ir jauks skaitlis, bet liekas šausmīgi maz, ja paskatāmies, ka augustā izlasīju 14. Bet tad man bija daudz brīva laika, tagad tādu ar lupu jāmeklē, tāpēc 8 ir labi.

  1. Sanita Reinsone – Meža meitas. Es gribēju padraudzēties ar vēsturisko literatūru, man nesanāca. Tā kā vēsture kā priekšmets man skolā nepatika, domāju, ka ar šāda veida literatūru būs savādāk. Lai nu kā, grāmata bija īsts informācijas burbulis par lietām, par kurām man nebija ne jausmas. Ja autore būtu izvēlējusies citu rakstības stilu, nevis vairākas mazas nodaļas no katras sievietes, es droši vien padodos jau sākumā. Kopumā ir labi, bet ne priekš manis.
  2. Fransuā Lelors – Hektors sāk jaunu dzīvi. Atsauksme ir te.
  3. Mihails Bulgakovs – Liktenīgās olas. Te sākas pats foršākais un briesmīgākais reizē. Kursa ietvaros katru nedēļu jāizlasa 1 grāmata, kas principā ir mūsu radināšana pie grāmatām un kvalitatīvas literatūras. Pagaidām iet kā pa kalniem, redzēs, kā būs tālāk. Šis bija Bulgakova mēģinājums pagātnē rakstīt par nākotni, kas patiesībā ir pagātne (revolūcija un tā). Lai saprastu apslēpto ironiju, prasa vēstures zināšanas, par kurām es jau pastāstīju augstāk.
  4. Jānis Turbads – Ķēves dēls Kurbads. Diezgan interesants latviešu teiku, eposu, dainu un pasaku mikslis. Reizēm bija tik absurdi, ka pat smējos. Nelasiet, ja pirms tam neesiet izlasījuši pasaku par Kurbadu.
  5. Džeimss Džoiss – Uliss. Ak vai. Teorētiski, Džoiss uzbūvē romānu, kas balstīts uz Homēra “Odiseju”. Protams, tur klāt nāk nežēlīgi daudz atsauču uz citiem darbiem, tautām un valodām. Lasīt bija tīrās mocības, jo tur ir tik daudz visa kā, ka aizmirstas par ko bija sākumā. Traucēja arī atsauču esamība grāmatas beigās, sanāk, ka jāšķirsta bez maz vai aiz katras rindas, jo neko nesaproti. Vērtējuma nebūs.
  6. Anderss de la Mote – [buzz] troksnis. Atsauksme ir šeit.
  7. Kiera Cass – The Elite. Atsauksme ir šeit.
  8. Kiera Cass – The One. Atsauksme vēl nav, bet visticamāk, ka rīt taps. Īsumā joprojām tracinoša galvenā varone, bet autore vienā brīdī pārsteidz ar kliešejisku sižetisko pagriezienu, kas ir tik pārsteidzoši, jo viss, kas man likās iepriekš, ka būs, tā arī bija. Lai cik populāra šī grāmata arī nebūtu un lai cik jauniešu to nebūtu iemīļojusi, es neesmu no viņiem. Kas zina, varbūt esmu par vecu šādām muļķībām.

Par filmām. Šomēnes būšu noskatījusies 6.

  1. Maģija starp vārdiem: Dž.K.Roulinga. Filma seko Roulingas dzīvei Harija Potera sērijas tapšanas pirmsākumos. Katrā gadījumā man, kura nav lasījusi Roulingas biogrāfiju, tas bija zināmā mērā interesanti. Protams, ja filmas autors nebūtu tik daudz koncentrējies uz attiecību drāmām, sievieti, bet gan uz autori, tad filma varētu izvērsties pavisam savādāk. Tagad tas ir garlaicīgs gabals ar dažām interesantām minūtēm.
  2. The Perks of Being a Wallflower. Atcerējos, ka beigas tā arī nenoskatījos. Man bija sajūta, ka filma velkas, bet varbūt man vienkārši pietrūka koncentrēšanās spējas, jo nespēju 2 lietas darīt vienlaikus, ja viena no tām ir filmas skatīšanās. Un man ir smagas aizdomas, ka filmas skatīšanas brīdī es kaut ko darīju ar blogu, tāpēc tas izklausās vēl sliktāk. Lai nu kā, brīvā brīdī pabeigšu skatīties, bet, ja jāizvēlas starp grāmatu vai filmu, es dodu priekšroku filmai, jo tā man likās savādāka un, nu, jo Emma Vatsone.
  3. Jānis un Elza. Mīlas grāmata. Šis bija interesants Lindas Oltes veidojums, tiešām sadalīts kā grāmata, tāpēc likās saskaldīts, un vietas, kuras gribēju, lai būtu paskaidrotākas, aprāvās un tā vietā sākās pavisam kas cits. Pārāk daudz uzmanības tika pievērsts nevajadzīgām attiecību drāmām un attainojumiem, mazāk – abu dižgaru attēlošanai kā dižgariem. Vispār man šitas gads un pēkšņo ņemšanos ap Aspaziju un Raini nepatīk. Pēkšņi visi ir speciālisti šajā jautājumā, kas paši sevi par tādiem ir padarījuši.
  4. Chinese puzzle. Odrija Tatū, tāpēc noskatījos. Kopumā viegla romantiskā komēdija, kurai nedaudz jāpiedomā līdzi.
  5. The Other Woman. Šito jau biju redzējusi, dažas vietas bija smieklīgas, citas absolūti nē.
  6. Goodbye, Lenin. Šo vēl tikai skatīšos, nevaru neko spriest.

Un pēdējais – teātris. Saku, ka esmu noskatījusies 6 teātra izrādes, no kurām 2 bija no Teātris zip ierakstiem.

  1. Raudupiete. Žēl, ka neesmu šo redzējusi dzīvē, nepatīk man skatīties teātri televīzijā, ja neesmu to redzējusi. Katrā gadījumā, man patika, un, ja šo izrādi vēl vedīs uz Rīgu (man šķiet, nesen tieši bija), tad noteikti aiziešu.
  2. Oņegins. Šito biju redzējusi teātrī kā teātrī, tāpēc ieraksts tikai atsvaidzināja sižetu un emocijas. Burvīgi.
  3. Oskars un Rozā dāma. Atsauksme ir šeit.
  4. Āda Ģertrūdes ielas teātrī. Patika tieši ar savu savdabīgumu. Arī šī bija pirmā iepazīšanās ar šo teātri, bet es iešu vēl un dikti pašsaprotamu iemeslu dēļ, kurus izskaidrošu zemāk.
  5. Farjatjeva fantāzijas. Nevajadzīgi stiepti un garlaicīgi, bet, kā man paskaidroja, tas tāpēc, ka biju uz mēģinājumu, dzirdēts, ka tagad spēlē daudz labāk. Un tāpēc, ka sēdēju pārāk tālu, kas man vienmēr traucē. Vispār esmu bijusi uz 3 JRT izrādēm, kas man ne pārāk, un zūd vēlēšanās iet uz tām izslavētajām, piemēram, “Ziedonis un Visums”, “Latviešu mīlestība” utt., jo bail, ka ar tām var sanākt vairāk dusmu un neapmierinātības, nekā kaut kas labs un foršs.
  6. Frankenšteins. Atsauksme te.

Tas nu tā arī viss. Studēt ir briesmīgi un forši reizē (un tas pie kura ir kurš variants, mainās ik pa nedēļai). Vispār, pačīkstot par šito, skolā man nenormāli kaitināja un nepatika angļu valoda kā priekšmets un visiem tiem n-tajiem skolotājiem un mācību programmu, kuru diez vai kāds ņēma vērā, bet te tā ir gandrīz mana mīļākā lekcija. Bet labi, ja esmu apsolījusi čīkstēt par izglītības sistēmu, kad man būs grāds un vara, tad lai tā arī būtu. LTV un Re:Baltica tagad smuki paceļ šo tēmu.

Bet, kas attiecas uz pieminēto Ģertrūdes ielas teātri, es tur esmu sastopama vairākkārt, un nebrīnies, ja es tevi sveicinu un lūdzu ienākt reģistrēt savu biļeti, piemēram, 1. oktobra izrādē. Vēlāk gan tikai novembrī. Kas attiecas uz Dailes teātri, tur arī man ir viena izrāde tagad paredzēta, domāju par vēl kādu. Grāmatas pie manis atnāk negaidot, vienīgais plāns šajā ziņā ir tās grāmatas, kas man jāizlasa semināru ietvaros. Oktobrī mani draugi šajā ziņā būs Eko un Ziedonis, arī Gunārs Priede.

Attēls šeit.

Augusts.

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/194486743/large.png

Man šķiet, šis bija pats vieglākais un brīvā laika un slinkuma piepildītākais mēnesis līdz šim. Tas ir arī rezultējies ar zināmiem panākumiem, jo ir izlasītas 13 grāmatas!

  1. Kurts Vonnegūts “Kaķa šūpulis”. Es nebiju gaidījusi, ka būs tik labi. Es biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet nedomāju, ka tās piepildīsies ar uzviju. Brīžiem dažās vietās samulsu un sāka likties nesakarīgi, bet te nu atkal var vainot manu lasīšanas stilu, ka es daudzām lietām pāršļūcu pāri un tās beigās izrādās pašas svarīgākas detaļas. Man ir arī viņa grāmata “Čempionu brokastis”, bet to es lasīšu nedaudz vēlāk.
  2. Alesandro Bariko “Zīds”. Šitā bija pirmā no BookTubeAThon grāmatām. Stāsts ir par zīdtauriņu tirgotāju 19. gadsimtā, kurš dodas ceļojumos uz zīdtauriņu dzimteni Japānu, lai atjaunotu Francijas krājumus, jo tur esošie zīdtauriņi ir saslimuši ar bīstamu slimību. Ceļojuma laikā tiek atrasta dzīves jēga sievietes izskatā, kas raisa ļoti īpašas izjūtas gan galvenajā varonī, gan lasītājā. Arī rakstības stils ir diezgan skaists.
  3. Džeina Ostina “Mīlestība un draudzība”. Par to esmu rakstījusi šeit, negribu atkārtoties.
  4. Dorisa Lesinga “Piektais bērns”. Mana atsauksme no Goodread: Ideja tāda – perfektajai ģimenei kā piektais piedzimst bērns, kurš noteikti nav iederīgs šajā ģimenē – smags, māte lieto vārdus “monstrs, briesmonis” grūtniecības laikā, neglīts un var pat teikt, ka garīgi atpalicis. Tad nu visa grāmata ir par to, kā ģimene sadzīvo ar šo “briesmoni”.
    Patiesībā man patika ideja. Šī grāmata ir jāiedod izlasīt visiem tiem, kuri novēršas, smejas vai rāda ar pirkstiem uz invalīdiem un cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. Un, attiecībā uz tuvākām situācijām – arī tiem, kas spītīgi protestē pret bēgļiem Latvijā un vispār. Jo savādāks cilvēks nav jāizolē no sabiedrības, jāievieto trakonamā tikai tāpēc, ka viņš atšķiras. Nav jāsauc par briesmoni. Nav jāliedz iebraukšana valstī tikai tāpēc, ka atšķiras ādas krāsa, ģērbšanas stils vai valoda. Viņš visupirms ir CILVĒKS, tāds pats kā visi pārējie cilvēki.
  5. Mērija Anna Šafere & Annija Borouza “Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”. No sērijas grāmatas par grāmatām. Jauks stāsts par grāmatu kluba dzīvi uz salas, protams, ar romantiskiem elementiem. Patika.
  6. Sofija Kinsela “Man ir tavs telefons”. BookTubeAThon rakstā es izteicos par šo, daļa ir arī goodreadā.
  7. Inga Ābele “Kamenes un skudras”. Bija vairāki labi stāsti un bija arī tādi, kas atstāja pilnīgi bez emocijām. To par zirgiem nemaz nelasīju, bet pēdējais stāsts spēja izglābt visu grāmatu. Bet izlasīju to es tikai tāpēc, ka ļoti ilgu laiku stāvēja manā deguna priekšā un bija dzirdēts, ka ir lasāms.
  8. Diāna Seterfīlda “Trīspadsmitais stāsts”. Vājāks darbs kategorijā “grāmatas par grāmatām”. Romāns ir par grāmatu veikala īpašnieka meitu, kas saņem uzaicinājumu rakstīt slavenas autores biogrāfiju. Autore ļoti reti ir atļāvusi sevi intervēt, tāpēc galvenā varone steidz izmantot šo iespēju. Komplektā nāk diezgan tumšs autores pagātnes stāsts par savu dzīvi, kas nebūt nav bijusi tā vieglākā.
  9. Donalds Makeigs “Reta Batlera ļaudis”. Par laimi, šī bija pēdējā versija no “Vējiem līdzi” turpinājumiem, kas bija manā sarakstā jāizlasa un paņēmu to tikai tāpēc, lai tas beidzās. Autors ir pieturējies pie galvenajām romāna vadlīnijām, tā radot pats savu, bet, ja godīgi, tad mani šis stāsts nepārliecināja un laikam gan vairāk nelasīšu labu darbu šķietamos turpinājumus, ko nav sarakstījis viens un tas pats autors, īpaši, ja tas notiek ar vismaz 100 gadu starpību.
  10. Jūnass Jūnasons “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”. Es jau labu laiku esmu sapratusi, ka mana humora izjūta neatbilst vispārpieņemtajiem standartiem, un šī grāmata tam bija kārtējais apliecinājums. Kamēr paziņas un draugi šo slavē, es varu vienīgi paklusēt, jo man šī grāmata izraisīja vieglu nepatiku un ne grama sajūsmas vai smieklu. Diezgan aizraujošas bija ziloņa ainas, bet tikai tāpēc, ka man patīk ziloņi. Kopumā – nekas īpašs.
  11. Torgrims Egens – Dizainers. Arī šī bija pietiekami ilgi manā grāmatu plauktā, tāpēc bija jāizņem un jāsāk lasīt. Romāns ļauj iepazīt vīrieša – dizainera dzīvi ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Sākums bija pietiekami labs, lai es sacerētos uz fantastisku grāmatu, bet tā vietā es dabūju diezgan nejēdzīgu vīrieša iekšējās pasaules aprakstu. Beigas pierāda to, cik tālu var aizvest ģēnija slava un pienākumi.
  12. Ernests Klains – Spēle sākas. Par to es izteicos šeit.
  13. Stīgs Lārsons – Meitene, kas spēlējas ar uguni. Man bija fantastiska doma grāmatas sākt lasīt no biezākās, tādejādi atbrīvojot vietu jaunām grāmatām. Šo lasu jau kādu 3.-4. reizi, tāpēc zinu garlaicīgās vietas un tās izlaižu. Raksta tapšanas brīdī esmu tieši pa vidu, domāju, ka līdz mēneša beigām pabeigšu.

Filmas es neesmu noskatījusies, no seriāliem turpinu skatīties jau iepriekš minētos. Sestdien ir ilgi gaidītais Prāta Vētras koncerts. Varētu to iekļaut kā lietu, kas ikvienam latvietim ir jāizdara dzīves laikā – jāaiziet uz Prāta vētru. 🙂 Lai gan tad man šis izpildītos jau 2 reizes, jo biju uz iepriekšējās koncertturnejas koncertu, bet tad varbūt tiktu atbrīvota no kāda cita, piemēram, izdzert noteiktu skaitu litru alus, jo man alus negaršo. 😀

Bet, kad runājam par visu vasaru kopumā, manā kontā ir 31 izlasīta grāmata, 5 filmas un 2 teātra izrādes un 16 grāmatu papildinājumi grāmatplauktam un savam bezgalīgajam TBR. 🙂

Plāni septembrim top, no grāmatām izskatās, ka lasīšu Sanitas Reinsones “Meža meitas” un Paula Bankovska “Skolu” pavisam noteikti. Tā kā sākas arī studijas, es nemāku neko vēl prognozēt. Ir doma piedalīties 2 lasīšanas izaicinājumos, kuri abi norisināsies vienā septembra nedēļā, bet tad jau redzēs kā būs.

Vispār, mani sāk iepriecināt mazās, sētnieku sagrābtās dzelteno lapu kaudzītes. Šovasar rudeni esmu gaidījusi, tas nenāk negaidīti un gribu mesties iekšā. Vasara man bija par ilgu un nogurdinošu (jā, tā var nogurdināt). 🙂

Lai izdodas realizēt iecerēto un jau tagad sūtu rudenīgus sveicienus! 🙂

Attēls šeit.