94/101: Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni.

Tā nu ceļojums trīs filmu garumā ir noslēdzies, laiks priekš apdomāšanās ir izmantots, atlicis vien uzrakstīt. Īstenībā ir diezgan skumji – tas jau sāka kļūt par manu trešdienu rituālu – ierāpties gultā, satuntuļoties segā un skatīties kaut ko skarbu, interesantu un biedējošu reizē.

Tātad, te un te jūs varat lasīt iepriekšējo trīs filmu apskatus. Otrā daļa beidzas, kad Līsbeta paliek slimnīcā, un pie viņas netiek ielaists neviens varas pārstāvis uz pārrunām. Trešajā daļā galvenais ārsts vairs nevar aizbildināties ar Līsbetas vārgo veselības stāvokli, jo tas ir stabils, lai pat neteiktu, ideāls. Līsbeta tiek izrakstīta un ievietota cietumā, jo viņa joprojām tiek apsūdzēta par 2 slepkavībām un 1 slepkavības mēģinājumu. Palīgā viņai nāk Mikaela māsa Annika, kura, kā jau mēs zinām, ir juriste. Bet pa to laiku Millenium nekādā gadījumā nesēž rokas klēpī salikuši, nebūt nē. Viņi atklājuši jaunas nekrietnības starp valdības darbiniekiem, atklājuši grupējumu, kas jau gadiem ar to nodarbojas, un grib jau to celt gaismā, bet Ērika izstājas.

Tagad par trešo daļu atsevišķi. Annikas juristiskais tēls manas domas pievērsa nākotnes studijām, un nu man ir vēl viena izvēle. Filmā tiesas sēde ir parādīta pilnībā, un tieši tas man patika, nevis kā vairumā gadījumu – ieiet tiesas zālē, tad pa vidu kādu novāc, un tad nākamais kadrs ir tad, kur tiesnesis pieņem lēmumu. Nav nekādu paskaidrojošo elementu, kas kā un kāpēc. Bet šeit bija. Un tieši tas man patika. Vēl vairāk mani sajūsmināja žurnālistikas atspoguļojums – aizrautīgs, nepārtraukts darbs, ar savām briesmām, iemantojot savus ienaidniekus. Es domāju, ka skatoties filmas par kādu izvēlēto profesiju var pārliecināties, vai tiešām tas ir tas, ko tu gribi darīt. Protams, ja vien žanrs nav zinātniskā fantastika. 😀 Bet, atgriežoties pie filmas – nepatika man tā garlaicīgā nots – pļāpāšana, spriešana, plānošana, slepkavība, tad atkal jauni atklājumi utt. Tas viss likās kā bezgalīga ķēde, kas, par laimi, beidzās tiesas zālē. Abās iepriekšējās filmās tas bija atskatīts, un šajā gribējās vairāk kā jauna, bet sagaidīja vecais. Žēl.

Tagad par visām daļām kopā. Droši varu teikt, ka man vislabāk patika tieši pati pirmā daļa, kur bija vairāk jūtu, vairāk kā jauna, vairāk spriedzes un ekšona. Pārējās divas bija vienkārši neveiksmīgs turpinājums, uz kuru liktas pārāk lielas cerības. Bet nav jau ko brīnīties uz kvalitātes trūkumu, ja filma sataisītas tādā tempā. Tomēr varu tikai uzslavēt aktierus Noomi Rapace un Michael Nygvist par radīto aizrautību un šarma burbuli sev apkārt. Bet tomēr visvairāk man patika, ka no sākumā uzvilkto tēlu – nepieejamo meiteni ar pīrsingiem un tetovējumiem Līsbeta atjauno arī pašās beigās – uz tiesas sēdi. Otrajā daļā un arī nedaudz trešajā daļā viņa neizskatījās īpaši ieinteresēta par savas dvēseles būtības atainošanu ārējā izskatā.

Vērtējums par trešo daļu – 5/10. Vērtējums par triloģiju kopumā: 7/10.

Attēls: šeit.

29/101: Ne-Runāt.

300x0_cover

Ilgi skatījos uz grāmatu, kamēr tomēr nopirku. Joprojām bija šaubas, vai 5 lati ir tas, ko es gribu maksāt par 200 lappušu biezu grāmatu. Bet tad es beidzot atmetu ar roku savam taupīgumam un ņēmu un nopirku. Tagad par grāmatu.

Melinda ir meitene, kas runā ļoti maz vai nerunā vispār. Atkarīgs no apstākļiem un garastāvokļa. Viņas nerunāšana ir izskaidrojama tikai viņai pašai, jo iemeslu viņa nevienam nesaka. Pagājušā mācību gada draudzenes nu ir atradušas citas draudzenes, Melindai nav draugu. Kaut gan nē, divi draugi tomēr ir. Viņas laboratorijas biedrs un Hetere – meitene, kas grib iekļauties. Melinda kļūst par vienpati un izstumto. Tipisks vidusskolas stāsts. BET. Kāpēc viņa nerunā? Kas ir noticis tajā mistiskajā vasarā, ballītes laikā?

Mani piesaistīja grāmatas vizuālais noformējums – saturam atbilstošs. Vairākums gadījumu ir tā, ka es izlasu grāmatu, un novērtēju vāku, un tad man ir izmisuša sejas izteiksme un “Kāpēc?”, bet šis bija pat ļoti okei. Acīmredzot vāka dizaineris ir izlasījis grāmatu. Man patika arī Melinda, un tas ir labi. Ne visiem izdodas izveidot tādu “Meh” varoni, lai viņš patiešām tāds būtu. Bet man pat ļoti gāja pie sirds tas, kā tika attēlots mākslas skolotājs – kā “vienīgais normālais cilvēks visā šajā skolā”. Tā ir arī manā skolā, un tur viņš patiešām ir vienīgais. Un vēl mani ļoti uzjautrināja tās 20 nepatiesības, ko stāsta vidusskolā. Tās lasot tiešām varēja pat pasmaidīt.

Man pietrūka savstarpējo attiecību. Jā, jā, es saprotu, Melinda nerunā, un savstarpējās attiecības nav iespējams nodibināt ar cilvēku, kurš nerunā. Bet viņa jau sazinājās ar Reičelu ar rakstītām zīmītēm, arī ar Danielu kricelēja burtnīcas malā, tad jau agri vai vēlu tas varēja novest pie kaut kā. Bet varbūt arī šādi ir labāk. Nav nekādu “Ahh” un “ūūū” no 13 gadīgām meitenītēm, kad viņas piesarkušiem vaigiem lasa skūpstu ainas.

Dažos vārdos – veiksmīgs romāns par meiteni, kas izvēlas klusēt. Pilnīgi noteikti domāta jauniešiem, un šito pat vecāki var atļaut nopirkt, jo te nav nekā tāda, kas viņu bērniem nebūtu jāzina (viņuprāt, kaut gan vairākums gadījumā bērni to jau sen zina, un, zinot mūsdienu bērnus, ir to jau izmēģinājuši.) Un visus nelasītājus varu nomierināt – grāmata ir tikai 200 lpp bieza, un nekas nav sastūķēts sīkā drukā bez atsarpēm.

Vērtējums – 7/10. Nebija izcili, bet bija labi. Ja jau no manis izvilināja smaidu, tad bija labi.

Un te būs arī daži citāti:

Cilvēki šķendējas, ka ziema nekad nebeigsies, bet tas ir tikai tādēļ, ka viņi par daudz skatās termometrā.

Dzemdību nodaļa ir bīstama, jo tur cilvēki ir laimīgi.

Kafetērija ir milzīga skatuve, kur ik dienas tiek filmēti Pusaudžu Pazemošanas rituāli.

“Varbūt viņš mani nepamanīs, ja es nekustēšos. Tā izdzīvo truši.”

Mazi bērni Ziemassvētkus piepilda ar prieku. Varbūt mums uz svētku laiku vajadzētu kādu noīrēt.

Ja mēs kādu pielūdzam, tad tā ir Svētā Trīsvienība: Visa, MasterCard un American Express.