Atskats uz #7in7 lasīšanas maratonu

Kā jau rakstīju iepriekš, pagājušajā nedēļā norisinājās lasīšanas maratons, kura galvenais mērķis bija izlasīt 7 lietas 7 dienās. Es tajā piedalījos un man veicās negaidīti labi, lai gan īpaši nesanāca pieturēties pie sākotnēji izvirzītā lasīšanas plāna, jo man patīk staigāt un bibliotēka ir liels vilinājums.

Izlasīju 7 grāmatas:
14.08.: Megija Stīvotera “Balāde”
15.08.: Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”
16.08.: Kīra Kesa “Mantiniece”, “The Crown”
17.08.: Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After”
19.08.: Viljams Šekspīrs “Hamlets”

Tagad par katru grāmatu sīkāk.

Megija Stīvotera “Balāde”: izrādās, šī ir otrā grāmata autores duoloģijā, par ko es uzzināju pēc tam, kad gāju goodreadā atzīmēt izlasīto. Nu, neko darīt. Stāsts ir par Džeimsu un Dī, kas devušies uz tādu kā mūzikas universitāti apgūt katrs sava instrumenta spēli, bet abiem ir katram citādas spējas, kas ļauj būt tuvāk feju pasaulei. To vēl vairāk pastiprina Džeimsa attiecības ar Nualu – pusfeju. Feju pasaulei ir kārtojami rēķini ar cilvēkiem un otrādāk, un kad vēl to labāk izdarīt, ja ne Visu Svēto naktī.
Man patīk kā Stīvotera uzbur pasaules, kurās dzīvot viņas varoņiem. Lai gan neesmu lasījusi viņas jaunākos darbus, Shiver grāmatas es arī atceros kā labas. Jāsaka gan, ka šie varoņi man neraisīja aizrautību, bet tas nebūt nepalēlināja grāmatas izlasīšanas ātrumu. Es saprotu, kāpēc pirms pāris gadiem liku šai grāmatai maksimālo vērtējumu (jo vienkārši neko tādu droši vien nebiju lasījusi), bet tagad man tas nelikās nekas īpašs. Bet pluss par to, ka nebija par vampīriem. 7/10

Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”: guvums no bibliotēkas, jo lasīšanas maratona laikā tak jālasa īsas grāmatas. Šī man iekrita atmiņā Latvijas Literatūras gada balvas laureāte nominācijā “Gada debija”. Lai gan joprojām bija mazāk dzejoļu, kas uzrunāja, tomēr visi kopā veido stipri vīrišķīgu dzeju par vīriešu dzīves problēmām. Sākumā dikti nesabalansēti katrs otrais dzejolis par pudelēm, bet pēc jau sajaucas arī ar citām apspēlētajām tēmām. Ļoti prasmīgas saspēles ar vārdiem, par kurām var tikai brīnīties kā tā var uzrakstīt. Ja joprojām līdzīgi kā es maldāties latviešu dzejas labirintos, šis ir krājums, pie kā jāpietur. 8/10

Kīra Kesa “Mantiniece”: gribēju aizraujošu atpūtu un tādu lasāmvielu, ko varētu izraut vienā vakarā un tādu arī dabūju. Šis ir turpinājums jau zināmajai The Selection sērijai, kur galvenā varone ir Meksona meita un iet cauri pati savam Atlases procesam no 35 puišiem izvēloties sev nākamo vīru. Brīžiem kaitināja galvenās varones egoisms, tāpat bija daudzi citas nepilnības (Īdlina būs nākamā karaliene, bet zin tikai vienu valodu, Meksonam 36 gadi, bet jau tiek attēlots kā vecītis, kam tūlīt jāatstiepj kājas utt.). Tāpat vairāk gribējās valsts pārvaldīšanas aspektus, bet es saprotu arī grāmatas mērķauditoriju un to, ka tam vecumam tas var nebūt tik aktuāli. Kopumā man patika un es uzreiz gāju lasīt nākamo daļu. 7,5/10

Kīra Kesa “The Crown”: šeit turpinās Īdlinas Atlases process un valsts vadīšana. Palikuši seši jaunieši, kas cīnās par vietu viņai blakus, kamēr viņa pati jūtas apmulsusi ne tikai attiecībā pret Atlasi, bet arī pret valsts iedzīvotājiem un cilvēkiem, kam uzticēties. Priecēja, ka Īdlinai mainās raksturs uz labo pusi un vairs tik ļoti nekrita uz nerviem. Beigas izskatījās tā, it kā autorei viss būtu līdz kaklam. Bet viennozīmīgi šī ir tā sērija, ar ko es turpmāk kārpīšos ārā no reading slump’a. 7/10

Elīna Kursīte, Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”: apkopoti sirsnīgi stāsti par Latvijas pierobežas mazajos ciemos dzīvojošajiem cilvēkiem. Ciemu izvēle atkarīga no attāluma no jūras vai kaimiņvalsts (2 kilometri) vai ciema iedzīvotāju skaita (10 un mazāk). Kopā var iepazīt 66 ciemus cilvēku stāstu un nosaukumu ziņā (kas ir diezgan amizanti). Ļoti ceru, ka šīs ekspedīcijas nebeigsies un būs lasāms vēl kas tikpat foršs. 9/10

Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās.”: lasīju, jo joprojām gribēju ko vieglu, bet dabūju dusmas un nesaprašanu. Stāsts ir Krēslas un Greja krustojums, tur nekas nemainās. Es to zināju, bet joprojām cerēju uz ko aizraujošu un “nevar nolikt malā”, bet sagaidīju tikai “nevar nolikt malā”, jo lai gan sižets ne ar ko īpašu neizceļas, 600 lappuses izlasīju vienā vakarā (kas pat man ir rekords). Kaitināja izstieptais sižets (600 lapās aprakstītas divas nedēļas), galveno varoņu raksturi, turpmākās daļas neinteresē. 3/10

Viljams Šekspīrs “Hamlets”: pasaules klasika, ko izrādās, kādreiz jau biju lasījusi. Katrā gadījumā, esmu redzējusi pusi Londonas karaliskā teātra iestudējumam un nezināju, ar ko tas beidzās, tāpēc jo vairāk piemērots lasīšanai. To tagad esmu noskaidrojusi un sirds mierīga. Parasti man traucē, ka teksts rakstīts kā dzeja (ja nav dzeja), bet šeit tas netraucēja. Forši, ka sākumā bija varoņu saraksts ar to, kas kurš ir, jo tam nebija iespējams tāpat izsekot līdzi. 8/10

Varu tikai secināt, ka nedēļas laikā mierīgi var izlasīt septiņas grāmatas (1841 lappusi), ja ir pietiekami liela motivācija. Svarīgi ir arī izvēlēties grāmatas, ko tiešām ir interese lasīt, jo sākotnēji izvirzītajā lasīšanas plānā ievietoju grāmatas, kuras ir īsas un ļoti ilgi stāv manā plauktā, bet mierīgi var stāvēt vēl dažus gadus, jo nav interese vai noskaņojums tām ķerties klāt. Un no tā izriet, ka grāmatas biezumam nav nozīmes – ja ir interese, to var izlasīt vienā vakarā. Un lasīšanas maratons ir lieliska motivācija – lai gan nedēļas laikā nesekoju līdzi, kā sokas citiem maratona dalībniekiem, mērķa izvirzīšana ir labs veids kā sevi motivēt lasīt.

Noteikti domāju piedalīties vēl kādā maratonā šī gada laikā, šis bija tik veiksmīgs, jo nebija konkrēti uzstādījumi, kas jālasa un varēja variēt. Iespējams, citi tik veiksmīgi nebūs, bet tas ir plānošanas un laika jautājums.

Advertisements

16/101: The End

Pasaulē pārdoti vairāk nekā 70 miljoni šīs grāmatas eksemplāru. Aizejot ciemos pie draudzenes, tu redzēsi grāmatu uz viņas naktsskapīša, braucot uz mājām vilcienā tu redzēsi grāmatu kādam klēpī. Vēl šodien pati braucu vilcienā un pretim sēdošais vīrietis šo grāmatu lasīja ar vieglu smīnu un uzrauktām uzacīm. Grāmata ir fenomens visā pasaulē, pārsitusi jebkādus līdzšinējos rekordus. Tā ir triloģijas “50 shades of Grey” jeb latviski: “Greja piecdesmit nokrāsas.

Pirmdien, 4. februārī iznāca noslēdzošā triloģijas daļa. Tā nu arī es izlēmu iegādāties šo grāmatu. Ja pašai nepatiktu – uzdāvinātu draudzenei. Mums abām interesantas uztveres spējas. Pirmdienas pēcpusdienā grāmatnīcā rindu nebija, bet tajā rajonā stāvēja daudz smaidošu sieviešu. Tas laikam visu izskaidro. Arī plaukti bija patukši – grāmatnīcas pašā stūrī bija atlikušas pēdējās trīs grāmatas. Patrāpījos arī uz atlaidēm, kad grāmatas par latu, diviem un trim, un tikko vēl pie kādas kaudzītes. 😀

Manuprāt, nevajag lieki tērēt vārdus, ikkatrs zin, par ko šajā grāmatā ir runa.

Bet vispār ja tā labi apskatās. Es biju dzirdējusi, ar ko grāmata beigsies, tāpēc lasīju bez intereses, nešķīru lapas uz priekšu, atzīstos, beigas gan palasīju, lai pārliecinātos, vai tiešām tur ir tā, kā man stāstīja. Visa šitā triloģija atgādināja Stefānijas Meieres “Krēslu”. Arī tur galvenais varonis bija “tumšais”, arī viņam bija dēmoni. Edvards līdz brīdim, kad iepazina Bellu, netika izjutis pieskārienus. Tas viņam bija pārsteigums. Labi, Grejam tas vispār bija kaut kas šausmīgi neiespējams, bet Ana izpraucās cauri viņa stereotipiem. Edvardam likās kaut kas neiespējams, ka viņi ar Bellu būs kopā – Kristjenam tāpat. Arī Krēslas sāgai bija briesmoņi, kas patstāvīgi traucēja viņu “attiecībām”, arī Greja triloģijā bīstamais bija Džeks Haids. Bet vēlviena kopīga īpašība šīm abām sāgām ir: beigās abu grāmatu varoņi pieveic ļaunumu dzīvo laimīgi līdz mūža galam.

Bet par grāmatu nav jāsaka tikai sliktais. Man patika viņu emocionālā saikne. Tas, kā viņi piegāja viens otram – Ana panāca to, lai Kristjens pārvar savas bailes/stereotipus. Kristjens panāca, lai Ana pārvar bailes/stereotipus.

Mans vērtējums šai grāmatai ir 8/10. Jo šī ir pēdējā daļa. Jo dēļ šīs grāmatas visā pasaulē strauji pacelsies dzimstības līmenis. Jo pirmā grāmata kādā jaunā lauciņā vienmēr ir fenomenāla.

Bet ar to viss fenomens nebeidzas. Tiks filmēta arī filma, kuru uz ekrāna pārnesīs scenāriste Kellija Mārsela. Patlaban notiek strīdīgas diskusijas, vai režisors būs Andželina Džolija vai tomēr kāds cits. Internetā arī parādījušās divas komandas – Team Ian, kura ir par to, lai Kristjenu Greju atveidotu Ian Somerhalden (plašāk pazīstams atveidojot Deimonu slavenajā seriālā “The Vampire Diaries”) un Team Matt, kuri ir par to, lai Greja kungu attēlotu Matt Bomer. Neviens no šiem aktieriem nav devis apstiprinājumu, ka gatavojas piedalīties filmā.

Bet, tas nav viss. Pagājušo nedēļu gadījās arī izlasīt vēl kādas triloģijas noslēdzošo daļu. Tā ir Megijas Stīvoteras triloģija.

Labi, tātad īsumā par visām trīs grāmatām: Sems ir vilks, kurš par cilvēku pārvēršas tikai tad, kad ir silts – tātad, vasarā. Greisa ir izcilniece – cilvēks. Kad Sems ir vilks, viņam pazūd jebkādas atmiņas, kuras viņš atcerās, kad ir cilvēks. Kad viņš ir cilvēks, viņš strādā grāmatnīcā. Kādu vasaras dienu tur ierodas arī Greisa. Tā nu sākas love the from first sign. Greisa uzzina, ka Sems ir vilks, ka ir vesels vilku bars, iepazīst viņa dzīvesveidu. Viņa uzzina arī to, ka ar katru gadu viņš arvien mazāku laiku var palikt cilvēka ādā. Greisa un viņas labākā draudzene Izabella cenšas izdomāt, kā pārvērst vilkus uz visiem laikiem par cilvēku. Otrās grāmatas beigās viņām tas izdodas – Sems kļūst par cilvēku. Bet… Greisa pārtop par vilku. Kad viņa bija pavisam maza, viņu sakoda vilks, un izrādās, ka daļa vilka būtības viņā mājoja, kad viņa bija cilvēks. Trešajā grāmatā Sems jūk prātā, jo Greisa ir vilks, kā arī visam pa vidu Izabellas tēvs ar pilsētas mēru grib sarīkot (un sarīko) vilku medības, jo tie ir nodarījuši pārāk lielu ļaunumu – vairāki cilvēki viņu dēļ ir gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts (pārvērtušies par vilkiem). Policists, kurš nemaz nav tāds, kādi tiek attēloti citi policisti, piedāvā savu īpašumu, lai tur paslēptu vilkus. Izvēršas asiņains cīniņš, jo kamēr vilki bēg uz patvērumu, tikmēr no helikoptera Izabellas tēvs un mērs un vēl pāris vīri šauj uz vilkiem. Daudzi iet bojā, bet beigas tomēr ir laimīgas.

Šī ir tā triloģija, kurā es nesaskatīju neko sliktu. Manai romantiskajai dvēselei patika pa vidu iespraustie Rilkes dzejoļi. Tas bija tas, kas vajadzīgs, lai šo grāmatu padarītu tādu, ar odziņu.

Vēl kas: šīs triloģijas pēdējā daļa bija tā grāmata ar mīkstajiem vākiem, kurā es neko neietraipīju, neko neaizlocīju, neko neierakstīju, neko nepasvītroju. Kādu es viņu nopirku, tāda viņa ir. Labi, uz tās ir mani pirkstu nospiedumi. Jūs prasīsiet: kāpēc tam būtu jāpievērš uzmanība? Ar vecākiem saderējām – šī būs tā grāmata, kuru es nesabojāšu, nepadarīšu par savu kaut ko iekleksējot iekšā. Mamma pēc izlasīšanas ķērās inspekcijai un tiešām atklājās, ka nekādu traipu grāmatā nav. Es uzvarēju derībās! Balva gan jau sen ir vēderā. 😀

Mans kopējais vērtējums par šo triloģiju ir 10/10.