Mazie grāmatu pieraksti #1

Šo aizņēmos no snaudošās teātra sadaļas. Mērķis ir aprakstīt tās grāmatas, par kurām daudz nav, ko teikt. Iespējams, šis varētu pavērsties plašāk un tādējādi blogā varētu tikt aprakstīta katra izlasītā grāmata (bet es neko nesolu, jo ir daudz plānu, bet maz laika un apņēmības). Stāsts būs par šajā gadā izlasītajām un neaprakstītajām grāmatām.

Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti” – latviešu autoru kolektīvs uzrakstījis stāstus maziem bērniem, bet tos mierīgi var lasīt arī pieaugušie un iespējams, gūt vēl lielāku prieku nekā bērni paši. Galvenā doma ir radīt stāstu bērniem, kas nevēstītu pamācības kā būtu jādzīvo, kā to dara lielāka daļa fabulu, bet gan parādīt, ka bērnībai nav jābūt ideālai, ir normāli neizaugt pareiziem. Lielu daļu stāstu patiešām izbaudīju, un, ja mana māsa lasītu grāmatas, iedotu arī viņai izlasīt. Krājumu veido tādi jau atpazīstami autori kā Ilmārs Šlāpins, Jānis Joņevs, Anete Konste, Luīze Pastore, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Toms Treibergs, Inese Zandere u.c. Liela daļa ir pazīstami ar saviem darbiem pieaugušo literatūras lauciņā, tāpēc patīk, ka var iepazīt viņus citā lauciņā – rakstot bērnu literatūru.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

28805926

Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki” – lai gan darbs bija domāts kā paša aktiera skats uz notikumiem Rīgas Kinostudijā, leļļu teātrī un Dailes teātrī, tas vairāk izvērtās par senu notikumu atstāstīšanu, kuros viņš pats nav piedalījies, bet dzirdējis no kāda cita. Iespējams, šeit aprakstītais liktos interesants kādam, kas pārzina līdz pēdējam vecāko aktieru paaudzi, jo arī daži uzvārdi man neko neizteica. Grāmatā bija arī ilustrācijas (Jānis Anmanis), kas papildināja gandrīz katru stāstu, bet dažviet arī likās tīri liekas. Kārtīgi vīlos, jo liela daļa stāstu neizraisīja nekādas emocijas.
Vērtējums: 4/10, attēls te.

7171400

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” – izlasīju, jo pavisam drīz būs izrāde pēc šīs grāmatas motīviem uz Dailes teātra skatuves, komplektā vēl nāca tas, ka tāpat šo grāmatu kādreiz gribēju izlasīt. Patika stāsta ideja un realizācija par portretu, kas uzsūc dzīves sūrumu, bet pats saglabājas mūžīgi jauns – daudzu cilvēku sapnis, kas beigās Dorianam Grejam izvēršas par īstu murgu. Tāpat arī šeit tiek apspēlēta sirdsapziņa, draudzība, mīlestība, savtīgums, egoisms un citas tēmas. Šī grāmata mani arī gandrīz ievilka reading-slump (ak, kā šim vajadzētu kādu latviskojumu), jo pirmās 100-150 lappuses bija ļoti vienmuļas. Ja tiek tām pāri, beigās ir žēl, ka stāsts tik ātri beidzās.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

23513349

Rupi Kaur “milk and honey” – dzejas krājums, kas jau paspējis pagozēties New York Times bestselleru topā. Grāmatu veido 4 daļas – the hurting, the loving, the breaking un the healing, ar to domājot mīlestības pilnos sirds stāvokļus, bet tikpat labi autore apspēlē vecāku-bērnu attiecības, etnisko piederību, attiecības ar vienaudžiem, bet visvairāk, protams, te ir par attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvi – gan tuvām, gan tālām. Lai gan te rakstītas arī jau vairākkārt lasītas atziņas, tās tomēr lieliski sasaucas ar grāmatas konceptu. Ja šī grāmata būtu atnākusi pirms dažiem mēnešiem, tā būtu mani pamatīgi salauzusi, bet tagad es varu teikt, ka tā noteikti būs viena no tām grāmatām, ko lasīt un pārlasīt, kad dzīves priekšā gribas nolaist rokas.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

Advertisements

Mazie izrāžu pieraksti #2

Atkārtošu principu – man nav daudz ko teikt, bet kaut ko gribas pateikt, tāpēc top šāda rakstu sērija, kur tiek apskatītas 3 izrādes 2 rindkopās. Šoreiz par izrādēm “Ziedonis un Visums”, “Brodskis/Barišņikovs” un “Rondo”.

“Ziedonis un visums” JRT ir aktieru nospēlētas mazas etīdes par un ar Ziedoni. Brīžiem karikatūras, brīžiem satīra, brīžiem liekas, ka pārplīsīsi no smiekliem, bet pienāk tas viens brīdis, kad večiņa griežas un tu saproti, cik ļoti tomēr tā izrāde caur smiekliem dzeļ patiesību acīs.

Izrādi “Ziedonis un Visums” jau biju redzējusi lekcijā, un man patika tik ļoti, ka gāju skatīties uz teātri, lai zinātu, ko esmu palaidusi garām (tas beigās izrādījās ļoti mazs gabaliņš). Vislabāk man ir palikusi atmiņā “Kukainīt, re kā saule spīd”, kas arī tā etīde, ko varu skatīties atkal un atkal, smieties un raudāt. Iemācies sauli, kukainīt! Kaut kas dzeļošs ir te, bet patīkami. Vērtējums – 10/10.

“Brodkis/Barišņikovs” iekš JRT. Man šķiet, ka pa tie, kas par teātri neinteresējas, zina šo izrādi. Barišņikovs lasa un runā Brodska dzeju, nedaudzās vietās izpildot tos arī ar plastiskām dejas kustībām.

Ne gulēju teltīs, ne stāvēju rindās, ne pirku sludinājumu portālos. Tas bija pirmais. Otrkārt, man ļoti priecē, ka teātros sāk parādīties tādas pamanāmākas sabiedrības kop-integrēšanas izrādes, kas apvieno it kā šķeltās latviešu-krievu puses un vismaz uz 2 stundām sirdis pukst vienā ritmā, elpojot dzeju un baudot noskaņu. Treškārt, man būtu gribējies arī programmiņā Brodska dzeju, ne tikai informāciju par izrādi, bet to es dabūju “Latvju tekstu” žurnālā, tāpēc par to man sirds mierīga. Ceturtkārt, atzīstos, ka mana krievu valoda ir diezgan traģiska (ar to domājot kā no manas mutes nākošo, tā izpratni), tāpēc titri bija laba lieta, kas arī zināmā mērā centās pielāgoties Barišņikova runātajai dzejai, bet dažbrīd tieši dēļ uz skatuves uzceltās mājiņas detaļu dēļ tos bija grūti salasīt. Bet piektkārt, man ļoti patika skatuve tieši logu dēļ (ja runājam par mājām, tie ir mana vājība). Izrādi var gaidīt atgriežamies Rīgā, tāpēc noteikti aizejiet. Tā sāpīgi skaisti pēc tam paliek. Vērtējums: 8/10.

Esmu laimīgs par tiem,
kam ar tevi
varbūt
būs pa ceļam

/J.Brodskis/

Pēdējā izrāde, ko gribu šeit pieminēt, ir ĢIT “Rondo”. Izrādi ļoti veiksmīgi nospēlē 2 aktieri, iemiesojoties desmit lomās, kas secīgi savijās viena aiz otras un atkalapvienojas. Par mīlestību, kaisli, gadījuma sakariem, par mani, par tevi, par mums. Un par viņiem. Par aktrisēm, prostitūtām, rakstniekiem. Par mums un par viņiem.

Tiem, kas to nezina – mēdzu piepalīdzēt darbos šajā teātrī, tāpēc arī tāda pēdējā laika jūsmošana par ĢIT. Man patika izrādes koncepts – ar ko sāk, ar to arī noslēdz, tādējādi rodas noslēgtā apļa sajūta un tas, vai tevi tas salauž vai nē, ir tevis paša ziņā. Ja atmiņa mani neviļ, no iepriekšējā pāra viens varonis saglabājas arī nākošajā etīdē, bet varbūt es kļūdos. Izrādē spēlē Mārtiņš Upenieks un Jana Čivžele, kas ir apbrīnojams duets. Vērtējums: 8/10.

101/101: Knock-knock.

True story

Gada brīnīšķīgākais laiks – ziema – lēnām tuvojas. Ir parādījies (un tikpat ātri arī nozudis) pirmais sniegs, cilvēki jau sāk uz palodzēm izlikt gaismiņas, kas vēsta par mana mīļākā gadalaika, kā arī gada gaišāko svētku tuvošanos. Šis būs atskata posts. Lai gan ir tikai iesākusies rudens pēdējā nedēļa, tomēr prognozes ir tādas, ka nekas diži nemainīsies.

Mans rudens bija skumjš. Jā, saprotu, šis vārds ir plašs jēdziens, un skumjas var būt dažādas, bet tomēr. Rudens beigas it sevišķi. No dzīves aizgāja 2 ļoti tuvi cilvēki, katrs savā veidā, un neviens no šiem nebija tāds, kādā viņiem tas būtu jāizdara. Nejaušības dzīvē var pārsteigt nemanot. Tieši tādēļ novembris kā mēnesis pilnīgi un galīgi nekam neder – pārāk daudz svētku, un pārāk daudz bēdu. Tik daudz, ka nevar saprast, kādas emocijas sev laist klāt – skumjas vai prieku. Bet, tā kā man nav vēlmes ziemu iesākt depresīvi, turpināsim uz priecīgākas nots. Ir sākusies mana sadarbība ar grāmatu apgādu Zvaigzne ABC, kas nu ļaus man tērēt mazāk naudas grāmatām, nekā ierasts (par blogeru vidū populāro ierakstu “vai lasīšana ir dārgs prieks” es vēl domāju). Ir piedzīvoti arī veseli četri kultūras notikumi – 2 teātra pirmizrādes, viens pavisam normāls gājiens uz teātri kā mirstīgam cilvēkam un koncerts. Protams, ir arī noskatītas 16 filmas, izlasītas būs 20 grāmatas, kaut gan tagad ir tikai 18. Tās divas būs šīs nedēļas laikā. Bet par šiem sasniegumiem mazliet vēlāk.

Gājiens pēc viena no mērķiem ir noslēdzies. Viens punkts no mana lielā 101 lieta 1001 dienā saraksta ir uzrakstīt 101 bloga ierakstu. Un tā nu arī es sāku laika atskaiti – pagājušā gada 7 oktobrī sākts, pabeigts š.g. 25. novembrī. Tomēr secinu, ka izpaušanās kaut kur rakstot dod pamatu zem kājām – apskatot pirms gada tapušos rakstus, sāku šausmināties par sevi : “kā tā vispār var rakstīt?” vai “ko es tad domāju?” un tādā garā. Kaut gan, arī tagad man par manu “labo” rakstīt spēju īstas pārliecības nav. Bet nu, vismaz vēl viens saraksta punkts ir izpildīts. Tagad atliek tikai 61. punkts un laiks līdz 2015. gada 18. jūlijam. Iepriecinoši.

Bet nu par rudens atskaiti. Sāksim ar filmām, ar tām ies ātrāk. Rudenī gan pajuka vairums plānoto ģimenes “kinovakaru”, bet to es kompensēju, sēžot blakus māsai un skatoties multenes. Tagad šajā jomā esmu īsts eksperts, un varu pateikt, ka vecais labais krievu “Vinnijs Pūks” ir labāks par “Mākoņains, gaidāms kotlešu lietus 2” un vēl pārējām filmu studiju veidotajām multenēm kopā ņemot. No filmām, kas ir skatāmas, varu ieteikt zviedru “Meitene ar pūķa tetovējumu” triloģiju, “Monas Lizas smaids”, “Lielās cerības” vecais variants, un, protams, “Maigās jūtas” – rudenim piemērots franču gabals, kurš ielaužas cilvēkā un tik viegli nelaiž vaļā. Ar šo filmu arī sākās mana sajūsma par franču kino un Odriju Tatū. Arī ar dziļu domu bija filma “Pavasaris, vasara, rudens, ziema un atkal pavasaris”, kurš iedziļinājās budisma pasaulē. Tiesa gan, filmu nenoskatījos līdz galam, ko noteikti centīšos izdarīt.

Bet nu par grāmatām. Rudenī labajai literatūrai bija pienācis atpūtas laiks, jo smadzenes to vienkārši neņēma pretī, tāpēc lasīju visus tos darbus, kuri atradās manā grāmatplauktā, vai kuri man patika vāka dēļ, vai kurus saņēmu no Zvaigznes. Vislielākais šī gada ķieģelis (kā man uzrādīja mans uzticamais Goodread) ir Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…” Šī grāmata komentārus neprasa, atliek vien pašam to izlasīt, lai pārliecinātos, cik grāmata burvīga. 10/10. Etgars Kerets – Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Patiesībā, ja man tagad jābūt godīgai, tad es neatceros, par ko tu ir un kas tas ir. Tas laikam ir diezgan slikti, vai ne? 4/10, paļaujoties uz iepriekš pierakstītu vērtējumu. Viena no visvairāk saslavētākajām grāmatām – Pī dzīve. Nu neaizrāva ne stāsts, ne apstākļi, ne arī šķietamais reālums, kā tur nemaz nebija. Filmu neskatīšos. 5/10. Arundhati Roja – Mazo lietu dievs. Grāmata, kas joprojām sēž atmiņā kā kaut kas labs un lasāms, un kaut kas tāds, kam kaut kad nākotnē varētu atrasties vieta manā grāmatplauktā. 7/10. Tad nāca izelpa, jo nu bija nonācis manās rokās kaut kas tāds, ko jau sen gribēju izlasīt – Herbjorga Vasmu – Simts gadi. Brīnišķīga grāmata, vēlreiz pārliecinājos, ka Vasmu ir viena no labākajām rakstniecēm. 8/10. Kadija. Izkropļotā. Skarbs stāsts par afrikāņu sieviešu dzīvi. Īstenībā varētu pat teikt, ka kaut kas līdzīgs kā cilvēku tirdzniecība, bet vēl ar piedevām. 8/10. Kadzuo Išiguro – Dienas atlikusī daļa. Vienmuļāku stāstu par šo neesmu lasījusi. Bet varbūt vienkārši nebija īstais laiks. 2/10. Kaut kas brīvs, atvieglots, bezrūpīgs – Atvaļinājums ar papu. Ar savu tēvu līdzību neatradu, lai gan gribēju atrast (tas laikam ir labi.), galvenā varone domās man zīmējās kā cilvēks, kurš tikko atrauts no mātes piena un ierauts dzīvē, tāpēc jāķeras pirmajā izskatīgākajā pretimnācējā, savukārt viņas tēvs – kā paranoiķis, kurš par visu vairāk grib meitu pasargāt no neesoša maniaka. Autore par daudz aizrāvās. 4/10. Eva Raisa – Zaudētā māksla glabāt noslēpumus. Vēl viens izklaidīgs stāsts, kura saturu es pie labākās gribas neatceros. Atceros vien to, ka man nepatika galvenā varone. Iespējams, tieši tāpēc arī liku 3/10. Beigbedera Romantiskais egoists bija auksts ūdens malks pēc tik izklaidīgas literatūras – viņš spēj atgriezt uz zemes cilvēkus, to izdarot ar vienu vienīgu teikumu. Vai es jau minēju, ka tieši no viņa grāmatām esmu atradusi vislabākos citātus? 8/10. Turpinājums, pie tam no citas autores, nepavisam nav laba lieta. To varu teikt par Aleksandras Riplijas Skārletu. Protams, darbs, kas liks apraudāties jūsu mātem (ar “Vējiem līdzi” bija par maz), aizkustinās jaunu meiteņu sirdis, bet tomēr… 6/10. Filipa Gregorija – Laumu bērns. Liekas, jo vairāk grāmatu slavē un vazā pa TV reklāmām, jo vairāk man tā nepatīk. 5/10. Man labāk patīk jau iepazītā Gregorija, kura raksta labus vēsturiskos romānus pieaugušajiem, nevis cenšas taustīties fantāzijas pasaulē. Arī Dzjunicirō Taņidzaki – Atslēga manām acīm nelikās tīkama. Japāņu greja 50 nokrāsas, lūk kā. 5/10. Jonatan Safran Foer – Extremely Loud & Incredibly Close. Laba grāmata, patika arī stāsts un izkārtojums un viss tas, kas šo grāmatu darīja īpašu. 6/10. Tad sākās mana pirmā grāmata no Zvaigznes, par kuru man nebija jāmaksā 😀 – Ieva Melgalve – Mirušie nepiedod. Ievas pirmo grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc neesmu no tiem, kas varētu vērtēt viņas progresu, bet man patika. Kvalitatīvs latviešu darbs, laba tēmas pārziņa, jācer arī, ka būs turpinājumi. 9/10. Lorenas Oliveras – Rekviēms. Kā punkts uz i – triloģijas noslēgusies, beigas, bet paliek lasītāju no jauna radušies jautājumi. Patika, ka autore ļauj pašam izdomāt, kas tālāk notiek. 7/10, triloģija kopumā 8/10. Lieliskais Getsbijs klasika, no kuras daudz ko nevarēja saprast, bet vieta, kura man sevišķi patīk, ir beigas. 7/10. Veronika Rota – Dumpinieki. Atkal bīstamā triloģiju daļa – otrā grāmata. Ja pirmā grāmata “Citādie” pirms pusgada man likās kaut kas super, tad, izlasot šo daļu, mana sajūsma noplok. Bet sīkāk par šo uzrakstīšu atsevišķā postā kaut kad drīzumā. 6/10. EDIT: pēdējā rudens dienā izrāvu cauri Lilijas Praeras – Virtuve – 5/10, un arī Annas Gavaldas – 35 kilogrami cerības – 7/10.

Ziema klauvē pie durvīm, un Aleksa Popova – Misija Londonā kopā ar Deivida Mičela – Jākoba de Zūta tūkstošs rudeņi, pārceļo uz ziemas sarakstu.

Nenosalstiet, un pieraugiet savus cimdus. Bez saviem labākajiem cimdiem ir skumji un auksti. Šņuk.