Atskats uz martu

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/282554395/large.jpg

Lai gan plānu izpildē pēdējā laikā visu laiku izgāžos, man pašai patīk atskatīties uz pagājušo mēnesi, tāpēc šādi ieraksti joprojām top. Nerunājot par to, ka daru neplānotas lietas, prokrastinējot plānotās (blogā un dzīvē).

Sešas grāmatas:
Guntis Berelis “Kandidāts”
– jauno rakstnieku stāsti apvienoti vienā krājumā. Vairāki bija ļoti iespaidīgi un par stāsta aspektiem domāju vēl pāris dienas pēc izlasīšanas, citiem šļūcu pāri, jo vienkārši neaizķēra. Tagad uzmetot aci satura rādītājam, visvairāk iespiedies atmiņā ir Dacs Akermanes stāsts par Alisi Grīnu. Par krājumu 7/10.
Laikmetīgā arhitektūra Latvijā – jau pagājušajā mēnesī biju aizrāvusies ar arhitektūras Procesiem, tagad nāk dažādi albumi. Skumdina tas, ka Latvijā mūsdienu arhitektūras ir maz (runa ir pirms 2012. gada un par dažu funkcionalitāti vēl var pastrīdēties), tāpēc daudzas ēkas atkārtojas vairākos izdevumos. No otras puses – var saplānot ceļojumu pa Latviju, ņemot vērā iespaidīgas un skaistas mājas. Arī savā ziņā albums/grāmata lika domāt par kritiku un arhitektu tomēr sašķelto vidi, bet par to es vēl ļoti, ļoti domāju pēdējā laikā, tāpēc nerunāšu. 7/10
Marija Kondo “Kārtības maģija” – kaut ko pateicu šeit. Un vēl lielāku tīrīšanu neesmu uztaisījusi.
Žaklīna Cinovska, Elita Veidemane “Prāts vai instinkts” – es to burtiski vienu dienu atradu savā grāmatplauktā. Atceros jēlu latviešu seriālu ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka tas ir scenārijs, izdots grāmatas formā. Vilšanās liela, jo varoņu ir tik daudz, ka nespēj izsekot līdzi ne tam, kurš ir galvenais varonis, no kur perspektīvas lasītājs skatās uz stāstu, nemaz nerunājot par vīriešiem, kurus tās piecas galvenās varones maina kā kleitas. 3/10
Latviešu mūsdienu dzeja – Zvaigznes Outletā labu brīdi ar atlaidēm var nopirkt dažādus klasikas izdevumus, un šis vienā no daudzajiem lūzuma punktiem bija tas. Dzeja man it kā patīk, bet joprojām neesmu atradusi ne savu mīļāko dzejnieku, ne konkrētu dzejas veidu, tāpēc joprojām mētājos un lieku sliktus vērtējumus visiem, kas nepatīk. Šeit apkopoti literatūras pedagoģes Astrīdas Vulfas atlasīti mūsdienu dzejnieku darbi un tas man izraisīja lielāko bēdu, jo tika ņemti jau sevi pieteikuši un pazīstami dzejnieki, nevis jau sevi pierādījuši (kritērijs: izdots krājums), bet varbūt tik ļoti nepazīstami (Zēgners, piemēram). Tāpat jau atradu jaunus cilvēkus, kam turpmāk pievērst pastiprinātu uzmanību, bet tomēr lielākā daļa mani neaizrāva. 6/10
Panākumi dzīvē un biznesā – uhh. Man patīk nonfiction žanrs, man patīk arī pašpsiholoģiskās grāmatas (ne jau Latvietes karma), bet joprojām arī šeit nesaprotu, kā var notrāpīt uz to, kas man patīk. Ar šo es mēģināju, man nesanāca un nepatika un bieži bija vēlēšanās mest grāmatu pret sienu. Cik pompozs grāmatas nosaukums, tik pompozs ir arī grāmatas saturs (pie Ķirsona teksta es, atvainojos, gandrīz atbrīvojos no kuņģa satura, cik cheesy tas bija). Un sajūta bija tāda, ka grāmatas autors (drīzāk gribētu viņu saukt par sastādītāju) ir aizsūtījis e-pastus visiem ar biznesu slavenajiem cilvēkiem un lūdzis atbildēt uz jautājumiem. Tas, kas lika par to domāt, ir atšķirīgais atbilžu garums – dažiem tās bija 5 lappuses, citiem 3 teikumi. Iedvesmoties tas varbūt ļautu jaunajiem uzņēmējiem, bet ne man. 4/10.

Viena filma: “Pagājusī nakts” ar Keiru Naitliju, kuru varu skatīties vēl un vēl. Vispār, gribu aiziet arī uz izrādi vēlreiz.

Viena teātra izrāde: par kuru jau rakstīju šeit.

Un gribēju padalīties arī ar rakstu, kurā es atradu daļu sevis – par grāmatplauktu kārtošanu. Vienmēr tā man ir bijusi relaksējoša metode un ir miljoniem veidu kā sakārtot. Visaktuālāk šī kārtošana ir reizēs, kad nopērk jaunas grāmatas, kuras nelien smuki iekšā, tāpēc jāpārkārto, hmm, parasti visi plaukti. 😀

Gada sākumā bija skaista apņemšanās aprakstīt katru izlasīto grāmatu, par ko es tagad varu tikai skaļi pasmieties. Bet gan jau tikšu vaļā no visiem darbiem un uzrakstīšu īsās atsauksmes. Galvenokārt ar šiem mēneša rakstiem es jums daru zināmu to, ka nekur neesmu pazudusi, savā ziņā mierinot arī sevi.

Plāni aprīlim

  • darīt visu, lai pabeigtu skolu (melns humors)
  • aiziet uz vairākām izrādēm – manā redzējumā tās varētu būt četras, bet dzīvē gadās kaut ko atcelt (kā man šomēnes ar ĢIT studentu izrādi gadījās) vai piepirkt klāt kādā krīzes brīdī.
  • lai gan pagājušajā mēnesī rakstīju, ka pa pavasari jāizlasa 13 grāmatas, tad man ir doma pamēģināt Try a Chapter tag (ieskats kā tas notiek), lai saprastu, kurās grāmatas esmu ieinteresēta un kurās ne tik ļoti. Varbūt skaits samazinās.

Lai saulains un silts aprīlis!

Attēls te.

Advertisements

Marts

Ir sākušās un pagājušas pavasara pirmās dienas un gadalaiks ir pārņēmis savā varā pilnīgi visās nozīmēs. Un to var saprast arī pēc izlasīto grāmatu skaita. Divas.

Par zviedru autoru Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas jauniešu triloģijas “Aplis” noslēgumu “Atslēga” es rakstīju jau šeit, tāpēc neatkārtošos. Otrā grāmata, ko izlasīju, bija Fransuānas Sagānas romāns “Pasmaidot”. Esmu lasījusi vairākus viņas romānus un visi mani ir aizrāvuši tie ar to franču šarmu, trauslumu, bija tā sajūta, ka, šķirot lapu, tā var arī salūzt manā rokā. Bet šis bija stāsts par jaunu meiteni, kas aizraujas ar gados vecāku un precējušos vīrieti un izbauda vasaras krāšņumu piedzīvojumos. Beigās jau, protams, nekas no tā nesanāk un nākas pieraudāt ne vienu vien spilvenu. Šī ir vājākā no Sagānas grāmatām, ko esmu lasījusi, neaizrāva ne sižets, ne tā izpildījums, jo viss bija skaidrs jau sākumā un arī rakstības stils te nelikās tik spēcīgs, kā citos darbos, piemēram, “Esiet sveicinātas, skumjas”. Vērtējums: 5/10.

Ar filmām gan man gāja nedaudz labāk, un tās pasniedzas nedaudz augstāk par grāmatām – 3. Beidzot noskatījos Džona Grīna romāna “Papīra pilsētas” ekranizāciju. Tā kā grāmata man ne sevišķi patika, noskatoties filmu sapratu, ka tā man patīk labāk. Ļoti veiksmīga galveno aktieru izvēle, ļoti labi tiek attēlots jauniešu pārgalvīgums un arī ļoti lielais naivums. 7/10. Otrā filma ir “Dedpūls” un šeit varu komentēt tikai to, ka parasti šitādas filmas neskatos, bet šitā man patika, lai gan beigas atgādināja “izstrebjam filmas garumā savārīto putru un laižam visus mājās”, dodu 8/10. Trešā bija “A Bigger Splash”, ko, manuprāt, no pagājušās nedēļas sāk radīt kinoteātrī. Ļoti lielos vilcienos ģimenes draugs ar meitu atbrauc pavadīt kopā kādu laiku, kas rezultējas ar pagātnes vilkšanu ārā un spēju glabāt jaunus noslēpumus. Aktieri ir fantastiski, lietainās dienās skatīties saulainas pludmales skatus vienmēr ir diezgan uzmundrinoši. 7/10.

Par teātriem runājot, biju uz 2 izrādēm. “Bovarī kundzi” gribēju redzēt jau kopš rādīšanas brīža, bet sanāca tikai tagad. Pēdējā laikā nepatīk ne teātri, ne grāmatas, kur parāda vienas ģimenes dzīvi tuvplānā, ar visiem skeletiem skapjos. Patika Nevarauska Bovarī kundzes lomā, patika kleitas. Kaut kā atstāja tādu remdenu iespaidu, ja mēnesi pēc noskatīšanās neatceros, kas tur bija, laikam tā tiešām bija.
Otrā bija Andreja Žagara pēdējais iestudējums Dailes teātrī “Trīs māsas”. Arī tas ģimenes attēlojums uz skatuves. Man patika skatuviskais iekārtojums, lai gan viens brīdis gan raisīja jautājumu (biju uz pimizrādi, varbūt pa to laiku kaut kas ir mainījies), kad pirmajā cēlienā kaut kur pa vidu visi sēž pie galda, un viens no visiem saka, ka pie galda sēž 13 cilvēki, tur ir tikai 12. Patika tas, ka Dzelzītim loma atļāva izpaust savu humoru, šķiet, ka tas arī vienīgais spēja atdzīvināt visu zāli, Segliņai ļoti labi padodas tēlot lielās cietējas lomas, Nevarauska kā vienmēr ļoti laba, patīk, ka Danevičai beidzot arī ir pamanāma loma uz lielās skatuves. Patika tērpi un mūzika. Bet tomēr pēc izrādes viss atstāja tādu nepabeigtības sajūtu. Bija labi, diezgan labi, bet vienmēr var vairāk. Man kaut kā pietrūka šeit.

Pēdējo mēnešu laikā man prātā ir iezagusies doma beigt visu šo, bet spert radikālo soli vēl nevaru saņemties. Man ir apnicis formāts, kādā es to daru un ko es vispār rakstu, katrs vārds ir jāspiež no sevis ārā, tāpēc es vairs nerakstīšu. Nosacīti. Gan jau pieturēšos pie mēneša apskata, arī vismaz 1 garajam grāmatas apskatam ir jātop. Vismaz līdz vasaras vidum šeit tiks ievērots tāds režīms, ja vien man neuznāks lielā iedvesma darīt arī citas lietas un realizēt idejas. Kad nav ne jausmas, ir jāapstājas un jāpadomā, un tieši to es tagad daru.

Paldies. Un lai vismaz jums ir jauki.

20/101: Apaļi.

Apaļa pasaule, apaļi skaitļi, apaļas domas, apaļi mēs. Apaļas pārliecības, apaļi cipari uz svariem un apaļš pavasaris.

Pirms gada es mīlēju pavasari. Tagad es mīlu rudeņus.

Pavasaris vēl nav īsti sācies, bet man jau ir sarūgtinājums par saputinātajiem ceļiem, sniega vērpetēm un vēja aurošanu gar mājas stūriem. Dēļ šī pavasara es netieku uz Rīgu, uz skolu, darbu un vecākiem. Tā ir, kad izdomā apciemot sen neredzētus cilvēkus Latvijas viņā nostūrī. Bet labi, pietiks gausties. Pāriesim pie patīkamākām dienām un lietām.

Pavasarim plāni nav mainījušies – 20 grāmatas un nu jau arī 20 filmas. Latiņa kāpj un kāpj, un  nedomā kristies. Pirmās grāmatas turpmākajam lasīšanas maratonam ir sagatavotas, filmas arī. Mazu ieskatu? Lai iet!

Tātad, no grāmatām manā lasīšanas listē stāv: J.K.Roulingas “Nejaušā vakance”, tad sekos Frederiks Beigbeders “14,99 eiras” un tad arī pārējās grāmatas, kurām lasīšanas kārtībā numerācijas nav: Ļeva Tolstoja “Anna Kareņina”, Ziedoņu “Liešmalīte”, Odrijas Nifenegeres “Laika ceļotāja sieva” un vēl dažas. Bet no kino es varētu noskatīties tādas filmas, kā “No Romas ar mīlestību”, “Brīvdienu terapija” un “Amaya”. Par pārējām spriest vēl nevaru, jāskatās, kas pieejams bibliotēkā. [Vēl viena man raksturīga iezīme: es nepērku sev filmas. Agrāk es tā darīju, bet tad es atklāju grāmatas.]

Pavasarī noteikti atkal gremdēšos teātru apslēptajā burvībā. Kinozālēs gan jūs mani nepamanīsiet – nav ne laika, ne arī vēlēšanās elpot citu sviedrus un klausīties citu ēšanā.

Būs vien jāatkārtojas. Novēlu jums nesaslimt ar visādām zarazām un būt uz strīpas, mīļie lasītāji. No savas puses es saku, ka labprātāk mācos un strādāju, nekā sēžu mājās ar aizpampušām acīm un šķaudu tādus šķaudienus, kuru amplitūda ir divreiz lielāka nekā parasti.

Ejot uz virtuvi pēc tējas, gadījās netīšām skatu uzmest spogulī redzamajam tēlam. Turpmāk es spoguli noklāšu ar melnu drēbi un ēdīšu tikai un vienīgi 3 reizes dienā. Ziemas riepa [šoziem neizprotamā kārtā ir radusies traktora riepas apjomā] ir jānodzen. Gan jau ka tā nav tikai mana problēma, gan jau ka tā nav tikai sieviešu problēma. Katram gadījumam vēl pa virsu visam novēlu jums ielīst biksēs, kuras jums derēja pirms ziemas, un krietni pasvīst sportojot. Labs nāk ar gaidīšanu!