“Pazudušais dēls” VDT

Apzinoties to, ka Reinis Suhanovs ir mans mīļākais režisors, vai tiešām es laistu garām iespēju aizbraukt uz viņa jaunāko izrādi? Protams, ne, un ja vēl brīvdiena, vispār lieliski. Tā nu 5. martā ciemojos Valmierā.

Krustiņš pēc tēva aiziešanas ir “Roplaiņu” māju saimnieks, bet tā vietā, lai pildītu tēvam doto solījumu uzraudzīt mājas pārvaldību, viņš ar savu draugu Paulu vazājas pa krogiem. Parādu dēļ viņš ir apsolījies ņemt par sievu krodzinieka meitu, lai tos dzēstu. Kamēr jaunais saimnieks nav spējīgs pieņemt lēmumus, kas attiektos uz saimniecību, viņa vietā to dara Mikus – kalps ar labu sirdi. “Roplaiņu” nedaudz palaidušos garu pie kārtības noved saimnieka jeb tēva atgriešanās mājās, kas kļūst par iemeslu dažādām atzīšanām un ceļu uz jaunu sākumu.

Mēs visi esam piedzīvojuši brīdi dzīvē, kad liekas, ka vecāki (draugi, paziņas, kolēģi) mūs nesaprot, māca dzīvot pēc savām instrukcijām. Un mēs speciāli neklausām viņiem, kļūdāmies, dabūjam savu dzīves mācību un nodomājam “labāk būtu viņiem klausījuši”. Tāds ir Krustiņš (Rihards Jakovels) – māte (Dace Everss) viņam nav autoritāte, tēvs (Tālivaldis Lasmanis) ir aizgājis un dēls sāk savu pazušanas ceļu. Raksturā ass un ātrs, viņš pieņem neapdomīgus lēmumus, kurus vēlāk nākas nožēlot. Viņa pretstats – mierīgais un nosvērtais kalps Mikus (Mārtiņš Meiers) rāda to, ka var arī nesteigties un apdomāties, bet arī tas neliedz viņam gūt dažās dzīves mācības.

Lai gan Blaumanis šo lugu sarakstīja pirms vairāk kā 120 gadiem, tā joprojām ir aktuāla (kā jau vairāki viņa darbi). Pirmkārt, tas rāda vecāku un bērnu attiecības – vecāku kļūdas, audzinot bērnus – pie kā tas noved vai var novest un ko/kā var mainīt esošajā situācijā un to, cik svarīgi tomēr ir runāt ar bērniem par viņu problēmām un tos uzklausīt. Izrāde parāda arī jauna cilvēka ceļu pieaugušo pasaulē, kad jāpieļauj pirmās kļūdas, par kurām arī jāuzņemas atbildība, jo ne vienmēr laiks visu atrisina. Tiek runāts arī par vientulības sajūtu, jo, lai gan apkārt ir daudz cilvēku, ar kuriem ikdienā komunicē, iekšēji liekas, ka neviens Krustiņu nesaprot. Un protams, arī pirmā mīlestība un attiecību drāmas.

Izrādes galvenā priekšrocība ir Apaļā zāle, kurā notiek izrāde. Skatītājs ir it kā attālināts no skatuves, bet tai pašā laikā darbība notiek vien pāris metru attālumā. Var kārtīgi aplūkot aktieru grimases un emocijas, kustības, tērpus. Vēl kas ir svarīgi – aktieri, kas attiecīgajā ainā nespēlē, sēž skatītāju rindās, kļūstot par skatītājiem, vērojot kolēģus un reaģējot tāpat kā parasts skatītājs. Tas izrādei piedod nedaudz rotaļīguma sajūtu.

Jāpiemin arī scenogrāfija. Ieejot zālē, skatītājus sagaida mazas koka mājiņas un rotaļu dzīvnieki (bērnu spēļmantu izmērā), simulējot aptuveno saimniecību. Izrādes laikā saimniecības elementus attēlo arī maisi, kuri apvilkti ar siena/kartupeļu/kāpostu/malkas attēliem, kurus aktieri vai nu pārcilā no vienas vietas uz otru, vai uz tiem sēž un guļ (nevaru iedomāties, ka kādam gulēt uz kāpostu maisa būtu ērti, bet lai nu paliek). Mūzika sākumā ir pilna noslēpumainības un uzdzen drīzāk nedaudz baisu sajūtu, bet izrādes laikā tā šķiet pat iederīga, jo lieliski papildina tās sajūtas, kas rodas, skatoties izrādi.

Izrāde ir pusotru stundu gara, kas ir pietiekami ilgi, lai saprastu sižetu un paliktu interesanti un pietiekami maz, lai nepaliktu garlaicīgi. Kad izrāde beidzas, ir neliela vilšanās sajūta, ka tā ir beigusies, kas liek domāt par to, ka man tā patika. Un tā tas ir vairākās nozīmēs. Pirmkārt, tēli ir spēcīgi un ne mirkli nerodas šaubas, ka manā priekšā stāv Roplainis, nevis Tālivaldis Lasmanis. Otrkārt, mani uzrunāja izvēlētā luga – gan spēcīgo varoņu, gan vēstījuma ziņā. Krustiņš izrādē jautā par to, kāpēc dzīvi nevar sākt no baltas lapas, par ko (esmu diezgan droša) ir domājis katrs no mums. Treškārt, tā gadiem ejot nav zaudējusi savu aktualitāti arī šodien.

Tomēr ir lietas, ko es nesaprotu. Pieļauju domu, ka tas ir lugas nelasīšanas dēļ (apsveru to brīvā brīdī izdarīt, bet tas nav tik drīz, lai vilktu garumā šī darba uzrakstīšanu). Neskaidrākā vieta ir, vai pazudušais dēls ir tas, kurš ir pazaudējis savu dzīvi un cenšas to atkal atrast no jauna vai tas varonis, par kuru tiek runāts, bet kurš tā arī uz skatuves neparādās. Kā arī Ievas Puķes tēls man netapa skaidrs, kas tas bija – ragana, kāda prātā sajukusi dāma vai kas cits.

Izrādē spēlē arī LKA 4. kursa studenti, kas atsvaidzina sastāvu ar jaunām sejām, kurām pievērst pastiprinātu uzmanību. Jāsaka, ka tieši jaunie aktieri izrādē ienes humora dzirksti un par viņu darbībām vai reakcijām var vairāk pasmieties. Lai gan noteikti tāds nav mērķis, tas izrādi padara mazāk smagāku, kāda tā varēja būt.

Vērtējums: 8/10. Noteikti iesaku iet ģimenēm ar palieliem bērniem, jo kaut ko sev aktuālu šeit atradīs jebkurš.

Attēls: te.

Advertisements

Teātra pieredze nedēļas nogalē Valmierā

Sestdienā kursos sasmeltā iedvesma rakstīt un svētdien sasmeltā iedvesma vienkārši skaisti dzīvot ir kaut kur pazudusi, bet atrodos tajā punktā, kur visi prokrastinācijas darbi ir izdarīti un jāķeras pie īstām un patiešām darāmām lietām. Saplānoju kādus miljons ierakstus blogā, ko uzrakstīt līdz gada beigām, tad nu sākšu ar šo.

17.-18. decembris pagāja diezgan lielā teātra zīmē, jo braucu uz Valmieru tieši tādēļ, lai varētu noskatīties pēc iespējas vairāk teātra izrādes. Tās šoreiz sanāca divas – “Taureņi ir brīvi” un “Džeina Eira”. Par tām tad arī turpmāk.

“Taureņi ir brīvi” patīkami pārsteidz. Sākumā izskanējusī frāze, ka izrāde ir “histērija Ņujorkā, tā liek sagatavoties kaut kam, kas tā arī netiek piedzīvots. Vai arī to ļoti veiksmīgi bloķē dzirkstošs humors un aktieru brīnišķīgā aktierspēle. Bet par visu pēc kārtas.

Dons (Donalds/Donijs) (Mārtiņš Meiers) ir akls jaunietis, kas ir pārvācies no mātes mājas uz mazu dzīvoklīti Ņujorkā. Viņš ir noslēdzis mutisku vienošanos ar māti (Dace Everss), ka tā viņu neapciemos, kamēr nebūs pagājuši 2 mēneši. Diemžēl (vai par laimi) šī vienošanās neparedzēja, ka viņa nevar zvanīt, ko viņa dara diezgan nepiemērotā brīdī (kā jau mātes parasti dara) – kad no blakus dzīvokļa skan skaļa mūzika. Šis mātes zvans ir kā pamudinājums abiem kaimiņiem beidzot iepazīties un, izrādei attīstoties, kļūst skaidrs tas, ka Dons ir cinisks, pašironisks un ar lielisku humorizjūtu, bet viņa kaimiņiene Džila (man nav ne jausmas, kura no abām aktrisēm – Inese Pudža vai Rūta Dišlere, tēloja to Džilu, kuru redzēju) ir šķietami naiva, ātri un daudz vāvuļojoša būtne ar liekajiem matiem un skropstām. Ātri abus saista daudz vairāk par kaimiņu attiecībām. Diezgan nepiemērotā brīdī (atkal – kā jau mātes dara) Dona dzīvokļa slieksni pārkāpj viņa māte, un skatītājs iepazīst nedaudz despotisku, skeptisku un uz savu kā vienīgo taisnību pastāvošu māti. Un tad atklājas līdz šim neredzētas tēlu īpašības, kur vislielākais pārsteigums man bija par Džilas pēkšņo izmainīšanos uz diezgan gudru sievieti. Maza, bet tomēr pieminēšanas vērta loma ir arī Kārlim Neimanim, kurš spēlē kaitinošu režisoru. Bet jāsaka – ja aktieris spēj izraisīt skatītājā jebkādas emocijas, aktierspēle ir izdevusies.

Skatuve ir iekārtota kompakti un diezgan zili un abas šīs pazīmes ir reference uz Dona aklumu. Liels izrādes pluss, ir kā tiek spēlēta mazajā zālē (vai Mansardā, VDT leksikā runājot), kas rada nepieciešamo intimitātes atmosfēru. Vēl liels pluss ir mūzika (kuru vēlāk meklējot, uzdūros fragmentiem no filmas/lugas ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka to drīz noskatīšos) jo dziesma par brīviem taureņiem ir skaista, tikai Meiers to trīs gadu laikā, kopš izrādi rāda, ģitāru gan varēja iemācīties spēlēt, kaut vai tos 3 akordus, ko tā viena aina prasa. Izrāde raisa patīkamu smeldzi, pēc pirmā cēliena man likās, ka būšu tikpat salauzta kā pēc “Nakts vēl nav galā” kā filmas, tā izrādes Dailē, bet VDT pārsteidz ar citādu rakursu duršanai sirdij, un trāpa vienlīdz spēcīgi. Par to paldies.

Vērtējums: 9/10.

“Džeina Eira” raisa pārdomas joprojām, arī pāris dienas pēc izrādes skatīšanās, un divos aspektos – īsti nevaru saprast, vai man izrāde patika un lielu jautājumu raisa scenogrāfija, jo īpaši kalnam līdzīgais viedojums, kam rāpjas virsū un pāri, sēž un guļ izrādes laikā ne mazums aktieru. Tā kā šī nozīme manām acīm palika neatklāta, mana atsauksme var būt nepilnīga.

Stāsts jau ir zināms gandrīz visiem, tāpēc lieki neatkārtošos un ķeršos uzreiz pie lietas. Laikam izrāde vēl nav iespēlējusies (visu laiku to saka par pirmizrādi, bet laikam tas arī attiecas uz trešo izrādi), tāpēc Džeinas (Inga Apine) tēlojums ir sauss un kokains. Protams, ir vietas, kas to prasa un tas ir labi, bet ir vietas, kur burtiski prasās emocijas un rakstura parādīšana – dažās vietās ir, dažās (vairākumā) tomēr nav. Kas attiecas uz Ročesteru, tieši viņu, lasot grāmatu un skatoties filmas, iedomājos skarbo, dusmīgo veci. Izrādē (Ivo Martinsons) pretī saņēmu pilnīgu pretstatu ar centieniem brīžiem ieslīgt, manuprāt, pareizajās sliedēs, bet jāsaka, ka nesekmīgi. Jācer, ka katra nākamā izrāde nāk ar uzlabojumiem aktieru snieguma ziņā, jo kādu dienu šī izrāde kļūs lieliska. Jāpiemin arī izrādes un grāmatas specifika un par laimi, režisors ir saglabājis grāmatā esošo mistiku un veiksmīgi transformējis to uz skatuvi – gan aktieru ziņā, gan lieliskās gaismas palīdz radīt attiecīgo noskaņu. Un Jēkaba Nīmaņa mūzika brīžiem dur sirdī aiz skaistuma un brīžiem kopskatā ar gaismām un tekstu uzdzen aukstas skudriņas.

Par tekstu runājot, jāsaka, ka uz izrādi labāk iet ar tukšu galvu, zinot galvenās sižeta līnijas. Es grāmatu (pārlasot, protams) biju pabeigusi lasīt dienu pirms izrādes, tāpēc visi dialogi un sižets bija ļoti svaigā atmiņā. Tik svaigā, ka no galvas varēju citēt nākamo rindiņu, ko viens tēls teiks otram. Protams, bija arī pārveidoti dialogi, ainas sapludinot kopā vienu ar otru, kaut ko izlaižot. Patīkami, ka režisors nav centies šo 19. gadsimta stāstu pārnest uz mūsdienām, bet paspilgtinājis dažus akcentus, kas aktuāli joprojām.

Ar visu šo es gribu pateikt, ka izrāde nav slikta. Nebūt nē. Tā vienkārši ir jāiespēlē, un tad, manuprāt, vajadzētu būt labi. Vēl viens pluss, kuru es aizmirsu pieminēt, ir izrādes programmiņa, kas dod vēsturisku ieskatu Brontē ģimenē un ļauj saprast kontekstu, kādā ir tapis romāns un arī izrāde.

Vērtējums: 7/10

Attēli: te un te.

Paldies teātrim par iespēju šeit būt!

P.S. Ja vēl kāds Latvijas teātris iestudētu Ostinas “Lepnumu un aizspriedumus”, viss mans naivā romantisma periods agrā jaunībā būtu piepildīts ar mīļāko klasikas romānu iestudējumiem. Es joprojām ceru. 🙂