“Raspļujeva sapņi” VDT

Katram dzīvē var pienākt brīdis, kad to, kas patīk, gribas mest pie malas un sākt darīt jaunas lietas un attīstīt sevi jaunā virzienā, kuru gan pats neesi vēl atklājis. Man tā bija ar blogu. Bet tad nāk jaunas iespējas sevi attīstīt vairāk jau esošajā un tas ir iemesls, kāpēc top šis iemesls.

21. maijā, man bija lieliska izdevība paviesoties pilsētā, kurā nekad nebiju bijusi, teātrī, par kuru  biju dzirdējusi tikai labas lietas. Tātad, Valmiera un Valmieras Drāmas teātris. Ar teātra cilvēku lielisku piedāvājumu noskatījos “Raspļujeva sapņus”, par ko tad arī ir šis stāsts.

Raspļujevs ir masa ar uzvārdu. Masa, ko veido apkārtējie, masa, kas var pielāgoties jebkurai dzīves situācijai un ieņemt vajadzīgo pozīciju, tikai pasaki, kādu. Bet vari arī neteikt. Uzvārds ir attieksme, kas skaidri tika noturēta visas izrādes garumā. Kopā veidojas cilvēks ar vēlmi dzīvot, vēlmi būt uzmanības centrā, bet tajā pašā laikā to visu sasniegt sevišķi nepiepūloties. Dzīvojot barā, kurā visi ir bez jumta virs galvas, tas ir jāmāk izdarīt. Raspļujevs to māk. Izdevība sevi parādīt viņam rodas, kad veikt kādu uzdevumu viņu norīko draugs, kas vēlas precēt meiteni no bagātas ģimenes. Sākas Raspļujeva kāpiens pa varas kāpnēm, lai novestu viņu turpat, kur viņš bija sākumā.

Izrāde ir veidota kā satīriska komēdija 2 cēlienos (vairāk gan likās, ka četros, bet par to vēlāk) pēc krievu dramaturga Aleksandra Suhovo Kobiļina 2 lugu (“Krečinska kāzas” un “Tarelkina nāve”) motīviem. Režisors – Viesturs Meikšāns, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, tērpi – Ilze Vītoliņa, gaismas – Oskars Pauliņš.

Ja teātris ir paredzēts tam, lai paplašinātu robežas, tad šī izrāde ir paplašinājusi manējās. Kāpēc gan uz skatuves var attēlot, piemēram, kaķīšus un princeses, bet nevar galvenajā lomā un izrādes fokusā vispār attēlot bezpajumtniekus, bet es par to neaizdomājos, kamēr ar to nesaskaros. Arī piekrītu, ka bezpajumtnieki ir visvieglākais ceļš, kas ejams, ja vēlas attēlot dzīves kvalitātes un varas kāpumu un arī abu kritumu. Bet jāmin arī tas, ka Raspļujevs nav tipisks dzīves smaguma nomākts bezpajumtnieks – tas viņam vienkārši neinteresē. Apveltīts ar ašu mēli, viņš vārās vienā vārīšanā – pierunā skatītājiem galvas sāpes un domu “kad tas reiz beigsies”. Mārtiņš Meiers lomu nospēlē ar vieglumu un bezrūpību, bet tāda ir arī pati loma.

Gribot negribot ir jāvelk paralēles ar pasauli, kurā dzīvojam tagad. Varas tīkoši cilvēki, kas sākumā ir nekas, ņem un izaug lieli un vareni, izrīko pēc savām vēlmēm, paši sev uzliek kroni galvā. Bet. Lai cik augstu nekāptu, tāpat jau beigās esam turpat, kur sākumā. Tāpat varbūt tam cilvēkam, kam ir lokanākā mēle un labākās runas spējas var izdzīvot labāk, bet ar to tālu neaizkļūsi, ja paralēli neko nedarīs.

Kā jau minēju, izrādei ir divi cēlieni. Tas, kāpēc man šķiet, ka bija četri, ir tādēļ, ka aptuveni abu cēlienu vidū tiek nolaists skatītāju zāli un skatuvi nodalošs priekškars un kādu (īsu, bet tomēr) laiciņu skatuve tiek pārkārtota. Šis bija arī Dailes “Žannā d’Arkā”, bet tur vismaz nesaprotamu video tam pa virsu rādīja, bet te – sēdi tumsā un nezini, kas tagad būs. Beidzās? Tik ātri? No vienas puses ir laiks padomāt par notiekošo un saprast savas sajūtas par izrādi, no otras – neliels diskomforts tomēr ir. Jāsaka gan, ka otrais cēliens man likās par garu un izraisīja vairāk jautājumu, nekā atbilžu un vienu brīdi vispār pazuda fokuss, kas notiek uz skatuves. Tāpat ir diezgan daudz tēlu un es apskaužu tos cilvēkus, kuriem izdodas visiem krieviskajiem uzvārdiem izsekot līdzi, jo es to nespēju. Loloju cerības uz teātra mājaslapu, bet tur tas ir priekš ātrāk atbildēm par sarežģītu.

Scenogrāfija. Te ir jāmin 2 man piesaistošie aspekti – caurums grīdā un plāksnes. Caurums kā nāves risinājums – tajā izrādes laikā mēdz pazust cilvēki, kas skatītājos izraisa pārsteigumu un atmodina vēl labāk, nekā jau apnikušās šāvienu skaņas, tiesa gan, tas ir Rīgas teātros izplatīts, par šo nevaru spriest. Tajā ļoti ātri pazūd arī galvenais varonis, kas zālei liek ieelsties pārsteigumā. Otrais veidojums ir tādas kā varas plāksnes, kas atkarībā no situācijas vai nu spiež pie zemes vai ļauj pakāpties un būt augstāk par pārējiem.

Varoņi. Aktierus nepazīstu tik labi, lai spētu viņus nosaukt vārdā, un izrādē figurē pārāk daudz uzvārdu, lai es tos spētu savilkt kopā ar jaunu aktieru sejām. Izrādes programmiņa man arī nepalīdz. Un par Meieru es jau teicu sākumā. Vēl man simpatizēja Raspļujeva draugs, bet tikai pirmajā cēlienā, jo tad sākās otrā cēliena putra, kas skatītājiem sagroza galvu gan sižetiskā, gan lomu ziņā. Vismaz man tā bija.

Izrāde liek domāt par mums pašiem, par savu vietu šai pasaulē. Vai mēs dzīvojam tā, lai kaut ko sasniegtu, vai vienkārši plūstam pa straumi un skatāmies, kur mūs tā aiznesīs. Kas ir mūsu mērķis, ar kādu dzīvojam? Kur nokļūsim – kāpņu augšgalā vai apakšgalā? Kur atrodas vara – spiežot pie zemes vai palīdzot pakāpties līdz viņiem? Domāju, ka starp izrādes varoņiem katrs var sevi identificēt vismaz ar vienu.

Beigās jāsaka, ka izrāde nav pati izcilākā, ko esmu redzējusi Latvijas teātros, bet nav arī pati sliktākā. Aktuāla un nozīmīga mūsdienu Latvijas un pasaules kontekstā, tas noteikti, vairums ideju ir acīmredzamas, bet pasniegšanas veids un varoņi man izraisa šaubas, nesapratni un apmulsumu. Bet varbūt šī ir tā izrāde, kur ar vienu aiziešanas reizi nepietiek. Dodu 7 no 10, tādēļ, ka 6 man liekas par maz.

Ceru, ka teātris arī šo izrādi uz Rīgu atvedīs, lai gan jaunākā informācija par viesizrādēm liecina, ka šajā augustā tas noteikti nenotiks (izrādes, kuras atvedīs, var apskatīt te.)

Attēli un vairāk informācijas te.

60/101: Franču romāns.

franchuromaansKā jau esmu teikusi, Beigbedera romāns 14,99 mani aizrāva, un teicu, ka noteikti izlasīšu arī citus viņa romānus. Tā nu ir pienācis laiks nākamajam viņa romānam un šoreiz par lasīšanai labu tika atzīts Franču romāns.

Stāsts ir par viņu pašu. Par pašu rakstnieku Frederiku, kurš, šņaucot narkotikas no mašīnas kaputa tiek iemests ķurķī, un nu cenšas atcerēties savu bērnību, jo tā viņam ir tumša bilde.

Ir iespējams, un es tam esmu skaidrs pierādījums – no bērnības atcerēties tikai dažas atmiņu druskas, tās pašas neīstas vai laika gaitā pieslīpētas.

Protams, atmiņām piebiedrojas arī tagadnes notikumi, piemēram, sarunas ar policistu un prokuroru par izlaišanas iespējām, par sarunām ar viņa kameras biedru, un dažādām atziņām par dzīvi, ģimeni, literatūru un rakstīšanu.

Ar šo grāmatu Frederiks Beigbeders sniedz savu skatu punktu uz Francijas valdību un likumiem, viņa ģimeni (protams, es jau nezinu, cik daudz no uzrakstītā ir izdomāts) un draugiem. Agrāk Beigbeders radīja skandālu, uzrakstot PAR skandālu, bet tagad viņš ir radījis skandālu, par to nerakstot. Un tieši tas ir tik skandalozi. Šī grāmata ir jābauda lēnām, kādā laiskā vakarā, malkojot glāzi (laba) vīna, jo pārforsējot un izraujot vakarā visu grāmatu, var arī nesaprast grāmatas būtību.

Vērtējums: 10/10.

Rakstīšana atdzīvina atmiņas, tas ir tāpat kā ekshumēt līķi.

Īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju.

Laikā starp abiem pasaules kariem cilvēki atkal bija gatavi mīlēt, veidojās ģimenes un es esmu pastiprināts šo notikumu rezultāts.

Viņai bija brūni mati un zilas acis, un viņa dejoja uz klavierēm (pirmās nepatikšanas); tad viņš pagādāja viņai bērnu pirms apprecēšanās (otrās nepatikšanas).

Ģimene ir viena vienīgu nepatīkamu uzdevumu virkne, radu varza, kas jūs iepazinuši pārāk agri, pirms vēl esat izveidojies.

Ģimene – tie ir cilvēki, kas nespēj sazināties, taču skaļi cits citu pārtrauc, cits citam krīt uz nerviem, plātās ar bērnu skolas diplomiem gluži kā ar mājokļa iekārtojumu un pēc vecāku nāves plēšas par mantojumu pie vēl neatdzisuša līķa.

Dzīvo klusēšanu ir daudz grūtāk saprast, nekā mirušo klusēšanu.

Francijas juridiskajai sistēmu ar katolicismu kopīgs ir tas, ka tā mudina uz vainas atzīšanu.

Savu pagātni var aizmirst, taču tas nenozīmē, ka no tās var atgūties.

18/101: Done!, jeb atskaite.

Mans mīļākais skaitlis – 18  – ir ievijies arī šajā postā. Lai nu būtu. Tāpēc arī šis 18. posts būs saistīts ar kādu man tuvu tēmu – literatūru. Atceraties par mērķi, kuru es uzstādu katra gadalaika sākumā? 20 grāmatas katru gadalaiku. Un ziniet, ko? Esmu to izdarījusi! Esmu izlasījusi 20 grāmatas ziemas laikā.

Kā man gāja? Godīgi – grūti. Ziemas brīvdienās – jā, ok, vairāk laika, vairāk grāmatu. Bet kad sākās skola un darbs un laika palika arvien mazāk un mazāk. Arvien mazāk laika filmām, literatūrai un visam citam manai romantiskajai dvēselei. Tā kā jūs jau esat redzējuši manas pirmās desmit grāmatas, kā arī manu viedokli par tām, es šeit turpināšu šo sarakstu ar nākamajām desmit. Tātad,

11. Džeina Ostina – Prāta apsvērumi. Šis ir sākums manai vēlmei: izlasīt visas Džeinas Ostinas grāmatas. Arī pirmajā sarakstā bija viena grāmata – Lepnums un aizspriedumi. Džeinas Ostinas romāni man patīk, jo tur ir sākums, sarežģijumi un laimīgas beigas. Un tie sarežģijumi tiešām ir sarežģijumi. Patīk lasīt, kā mainās cilvēku attieksme, jūtas stāsta laikā. Nu, ko lai saka – romantiķe.

12. Rūdolfs Blaumanis – Noveles. Laikam būtu jāsāk ar to, ka jāpasaka, ka latviešu literatūra man nepatīk, un to labprātīgi nelasu. Bet, tā kā man bija obligātā literatūra, un vasarā sevi negribu apgrūtināt ar nepatīkamu literatūru, tad nu atstāju uz pēdējo brīdi. Kad ķēros klāt, izlasīju, ko man vajadzēja, nodomāju: “kāpēc gan neizlasīt visu? Turpat jau latviešu klasika, nebūs jāatskaitās.” Tad nu lasīju visu grāmatu. Lai gan daži stāsti mani nepiesaistīja, daži likās pat sirdij tīri tīkami. Piemēram, “Raudupiete” vai “Purva bridējs”. Klasika, mīļie, klasika.

13. Trūmens Kapote – Brokastis “Tifānijā”. Grāmata ilgi stāvēja plauktā, un, to krāmējot sanāca tā, ka apstājos istabas vidū, atšķīru pirmo lapu un sāku lasīt. Kad kājas vairs neturēja, aizgāju apsēdos uz dīvāna un turpināju. Grāmata tiešām šķita saistoša, vilku paralēles ar savu kaimiņieni, jo man viņa gluži tāda pati kā grāmatas galvenā varone – švītīga, naktī pārrodas mājās, rīko skaļas ballītes un mani neaicina. 😀 Plānā stāv arī noskatīties filmu, bet to nākamo gadalaiku.

14. Sandro Vensko – Vēstules naktssargam. Man jau bibliotēkā piesaistīja grāmatas vāciņš, mājās piesaistīja stāsts. Man patīk grāmatas ar dziļu domu, kur kaut kas ir apslēpts starp rindiņām, un man ir jāuztver kas tad ir tas “kaut kas”. Izdevās. Šo grāmatu es noteikti nopirktu un ievietotu savā grāmatplauktā, ja vien mans grāmatplaukts nebūtu pilns un jauns neveidotos uz grīdas. Mētāties uz grīdas šī grāmata noteikti nav pelnījusi.

15. Francs Kafka – Stāsti. Es nesaprotu, kā es šo rakstnieku nepamanīju agrāk? Galu galā – viņa darbus lasa un tulko mana tante. Tas nekas, ka mēs viena otru nevaram ciest, es pat ļoti līdzinos viņai – mums ir līdzīgas lasīšanas gaumes. Man joprojām trūkst vārdu, lai izteiktu, ko es domāju par šo grāmatu. ^_^

16. Julita Varanauskienė – Pinigų medis. Grāmata, kurai vajadzēja būt lasītai pavasarī, bet es viņu izlasīju ziemā. Kaut kur starp manis rastītajām rindām vajadzētu pavīdēt apņemšanai: gadalaika gaitā izlasīt vizmaz vienu grāmatu lietuviski. Tā nu man pavasarī nav jālasa lietuviski, bet esmu droša, ka es to darīšu, jo Lietuvā tulkotās grāmats iznāk ātrāk nekā Latvijā. Bet tagad par grāmatu. Grāmata sniedz prakstiskus padomus, kā ietaupīt. Izlasot šo grāmatu arī man mājās ir klade, kurā ierakstu ieņēmumus, plānotos izdevumus, neplānotos izdevumus un ietaupījumus. Pagaidām ietaupījumi ir mīnusos, bet es to labošu. Varbūt.

17. Megija Stīvotera – Mūžam. Manas domas šeit. Kā arī uzreiz tur parādās viedoklis par vēl vienu triloģiju, kuru iekļauju kā 18. E.L.Džeimsa – Brīvība 50 nokrāsās.

19. Laima Muktupāvela – Šampinjonu derība. Latviešu literatūra. Tas pirmkārt. Otrkārt – daļa no manas pētnieciskās daļas manam ZPD. Nācās izlasīt. Vilku, vilku, kamēr izvilku. Kopumā varu teikt: grāmatā ir atspoguļots darbs Īrijā – ka ir gan labās puses, gan sliktās. Pirms braucat strādāt – izlasiet. Varbūt jūsu domas mainīsies.

20. Ieva Samauska – Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas. Grāmata bērniem, bet noderēja arī man. Papildināju savas ļoti vājās vācu valodas zināšanas ar jauniem vārdiņiem. 😀 Un arī noderēja, lai sarautu šo sarakstu, jo bija kaut kāda pārliecība, ka tuvojas pēdējā februāra diena, lai gan līdz tai vēl vesela nedēļa.

Tā, tad nu tagad viss. Rakstot es izdomāju, ka pieķeršos un uzrakstīšu arī par filmām, ko noskatījos 3 mēnešu laikā.

1. Līgavas māsas. Piedodiet, neatceros par ko tur īsti bija. Un ja jau viņa man neiesēdās galvā, tad bija slikta. Skatījos, jo tas saistījās ar manu tēmu: arī es biju līgavas māsa, kurai viss bija jāorganizē un jārūpējas, lai viss tiktu sākts laikus. Ellīgs darbs, es jums teikšu. Bet filma vienalga slikta.

2. Home alone 3. Ja pirmā filma ir smieklīga, otrajā pasmieties var, tad jāšaubās par trešo un ceturto. Sagrābtas metodes no pirmajām divām filmām un nu izmantotas trešajā. Neuzķēros es, nebūt nē. Vispār man tas Viens pats mājās drudzis šķiet neizprotams – kāpēc baidīt bērnus īsi pirms Ziemassvētkiem? Mana māsa, kad skatījās šitās 4 daļas, spiedza un līda zem galda, ar rokām taisīja acis ciet. Bet nu, lai paliek.

3. Hercogiene. Vēsturiskās filmas ir tas, ko varu skatīties vēl un vēl. Un tāpat varu skatīties filmas, kurās spēlē Keira Naitlija. Vēl un vēl. Un vēl varu skatīties filmas, kurās ir renesances, baroka vai klasikas elementi. Sievietes ar garajām un lielajām kleitām un skaistajām parūkām. Ja man būtu jāizvēlās, es noteikti izvēl`tos dzīvot kaut kur 16.-18. gadsimtā. Tas ir mans laiks.

4. Vēstules Džuljetai. Filma, ko biju redzējusi, bet smeldzošā sirds lika skatīties vēlreiz. Pieņēmu izaicinājumu un noskatījos. Vēl joprojām patika.

5. Mīlestība. Kāzas. Laulība. Filmas par mīlestību un kāzām es nekad nepārtraukšu skatīties. Tas ir tas, kā dēļ esmu šeit, te un tagad. Romantiķe no mata gala līdz papēdim. Filmā ir arī par man tik tuvo tēmu – psiholoģiju.

6. Rītausma II. Paldies Dievam, šis murgs nu būs beidzies. Tik sūdīgu filmu sen nebiju redzējusi. Man vispār Krēslas sāga aizrāva ar grāmatām, un tad dažreiz metu grāmatu pret sienu, jo Bella izrādījās tik dumja, ka savādāk darīt nevarēju. Vēl mani nepārliecināja režisoru maiņa līdz ar katru filmu. Uzreiz zuda filmas “burvība”. Katrs režisors akcentēja kaut ko citu, un tas beigās sajuka kopā. Žēl, ka tā.

7. Zelta zieda lāsts. Stāsts par Seno Ķīnu, valdnieka ģimeni. Neiztiek bez asinīm, kara un zaudējuma, mīlestības un vilšanās. Man patika.

8. Optimista stāsts. Mans viedoklis ir šeit.

9. Vampīru sūcfilma. Es viņu tā arī nepabeidzu skatīties. No sākuma šķita smieklīgi, pa vidu vēl šur tur pasmieties varēja, bet beigas gan bija galīgi garām. Es pat nevaru pateikt, vai man patika, vai nepatika. Laikam jau, ka vairāk, ka nepatika.

10. Teds. Prātā uzreiz nāk šī bildīte:

Image

Skatoties filmu dažbrīd saraucās uzacis un bija tāds “ko viņi tagad dara?”, bet kopumā bija par ko pasmieties. Bija arī šur tur pa kādai pamācībai dzīvei. Man patika.

11. Kāzu plānotāja. Kārtējā filma par kāzām. Dženifera Lopesa galvenajā lomā, dejošana, nu, kā var tāda filma var nepatikt? Labi, filma sena, saturs arī melodramatisks, bet man patika.

12. Lola. Filma par jauniešu dzīvi. Populāra meitene, problēmas ar vecākiem, problēmas ar puišiem, bet beigas ir labas. Savu dzīvi nevarēju savilkt paralēlēs ar filmu, jo man ar vecākiem viss kārtībā, arī ballītes nerīkoju tukšos di zīvokļos, ja zinu, ka vecāki sevišķi tālu nav aizbraukuši [piemēram, uz kādu valsti,kas ir tālāk par Lietuvu vai Igauniju.] Bet, kad galīgi nav ko darīt, skaitīties var.

13. Mušpapīrs. Komēdija par banku aplaupīšanu. Slikta komēdija. Nezinu, vai aktieri parodēja savas lomas vai kā, bet smieties varēju tikai par viņu stulbumu, kas beigu beigās mani sakaitināja, un es filmu izslēdzu, tā arī to nenoskatoties līdz galam.

14. Priekšnojauta. Filma, kuru arī nenoskatījos līdz galam, bet plānoju līdz februāra beigām pabeigt. Izskatās cerīgi.

15. Mīlot Leju. Filma, kas man lika savādāk paraudzīties uz ticības lietām. Precīzāk – pret ebrejiem. Arī viņiem ir tradīcijas, pie tam, visai labas tradīcijas. Man pat iešāvās prātā doma kļūt par ebrejieti, bet ko es tāda baltā darīšu ar šitādu ticību? Darbā vēl nepieņems. Nē, man patīk dzīvot bez saistībām ar kaut ko, kas saistīts ar ticību Dieviem.

16. un 17. Karību jūras pirāti. Miroņa lāde un Melnās pērles lāsts. Filma man patika. Keira Naitlija un Džonijs Deps. Tāpēc arī patika. Bērnībā man bija kaut kāda bijība pret šo filmu, negribēju skatīties un tā, bail bija, bet vienu vakaru piesēdos pie televizora, un tur rādīja šito filmu, un tad sapratu, ka nekā briesmīga tur nav. Nu jā, veiksmīgi pārvarēta bērnības trauma. 😀

19. Lepnums un aizspriedumi. Filma perfekta. Džeinas Ostinas romāna ekranizācija, es nevaru beigt šo filmu skatīties un sajūsmināties. Ģimenei jau esmu apnikusi, ka tikai drillēju filmu un sajūsmā lēkāju un situ plaukstas, kad ir manas mīļākās vietas. Vai arī, ka runāju līdzi aktieriem. 😀

Tas nu pagaidām arī no manis viss. Esmu veiksmīgi izpildījusi projekta “101 lieta 1001 dienā” punktu, ko nu varu izstrīpot no saraksta. Bet man ir kur augt un ko darīt. Sākts jau tikai 16. septembrī.