Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Advertisements

Cilvēcības lielais spēks – Ekskursante (2013)

Uz šo filmu jau sen gribēju aiziet. Jā, es jau iepriekš zināju, ka tas ir par izsūtīšanu uz Sibīrīju, bēgļiem un 2. Pasaules kara notikumiem. Un to, ka nebūs viegli. Viens no iemesliem ir tas, ka tā ir drāma. Man vairāk patīk kara filmas kā drāmas, ne dokumentālās. Otrkārt, šis ir lietuviešu ražojums, un šī ir kārtējā iespēja pārliecināties par to, ka lietuvieši taisa labas filmas. Netaisos apgalvot, ka labākas par latviešiem (lūkojos uz Martinsonu), bet labas.

Filmā par pamatu ņemts 2. Pasaules karš, bet ļoti attāli. Principā ir viena centrālā persona – Marija, kas ir izbēgusi no vilciena, kas ved uz Sibīriju, un tālāk mēģina kulties pa dzīvi kā nu māk. Pie vecmammas Nadjas viņa iemācās krievu valodu, Vasja izkārto dokumentus, lai viņa varētu brīvi ceļot. Diemžēl tas viņai neizdodas tik brīvi, kā visi bija iedomājušies, un ir jāsper daudzi riskanti, droši, neapdomīgi un apdomīgi soļi, lai Marija nokļūtu mājās. Savās mājās – Lietuvā.

Varu tikai uzslavēt aktierspēli. Mazajai Anastasijai Marčenakaitei liels cepums no manis, jo ne kura katra meitenīte varētu nospēlēt šādu lomu. Principā arī pārējie aktieri nebija zemē metami, bet gribu uzslavēt tieši galveno aktrisi, jo viņa vēl ir bērns un iesākt savu karjeru ar galveno lomu filmā par karu ir diezgan iespaidīgi.

Manas domas vēl ir diezgan haotiskas, tāpēc arī atsauksme ir diezgan haotiska. 😀 Pēc stāsta var noprast, ka Maša ir no Lietuvas aizbraukusi uz Krieviju, tad no Krievijas pārvesta uz Baltkrieviju, kur iedraudzējas ar savu vienaudzi un iekaro ietekmīgas ģimenes simpātijas, un tad atkal tiek atvesta atpakaļ uz Lietuvu. Tikai nepatika tas, ka tad, kad viņa atbrauc uz Lietuvu, viņu izmet lauka vidū, pasaka “te tava Lietuva, lasies kur gribi” izteiksmē un aizbrauc. protams, ir vēl citas nepilnības kas krita acīs, bet tās es neķidāšu, lai nesabojātu filmas skatīšanās prieku kādam, kas to vēl nebūs redzējis.

Vēl viena piebilde par beigām. Man patika, ka režisors ir izvēlējies tās beigas, kur skatītājam paliek liela neizpratne par varoņu likteni turpmāk. Tieši šādas beigas ir vislabākās, jo pašam skatītājam ir ļauts iztēloties kā viss beidzas. Nav tā, ka varoņi savas dzīves 2 stundu garumā ir izspēlējuši, nogriežam ar nazi, un viss, beigas.

Filma ir lieliska. Lai gan nav kā alternatīva tām, kuras skatīties vēstures stundās, jo par kara gaitu tur ir ļoti, ļoti maz, bet lai izprastu varoņu emocijas un kāda dzīvi, esot šajā laikā, noteikti brīnišķīgs piemērs. Vērtējums: 8/10.

Attēls šeit.

35/101: Amaya (2010)

Amaya.jpg

Droši vien ne viens vien būs dzirdējis jūsmīgas atsauksmes par šo latvieša Māra Martinsona režisēto filmu. Kāpēc tieši šī filma? Jau labu laiku skatījos uz filmu, un tad nosvēros tai par labu, jo ieraudzīju, ka tur spēlē Kristīne Nevarauska. Nu, grēks neskatīties.

Pieņemu, ka daudziem filmas saturs ir daudz maz zināms, bet ja nu nav, tad atkārtošu. Ārzemnieks ierodas Hongkongā un piezvana un piesakās un masāžas kursiem. Telefonu paceļ meitene, kura tajā laikā meklē darbu, bet vēlāk strādā tajā masāžas salonā par apkalpojošo personālu. Pasāžas salons pieder vīrietim, kurš ir apmāts ar pulksteņiem un ir absolūts perfekcionists un ir Amayas vīrs. Amaya, savukārt, pirmo reizi ar vīrieti satiekās, kad viņš lūdz uz numuriņu atnākt kādam un viņu izmasēt. Pēc tam vīrietis aiziet uz kafejnīcu, un satiek savu bijušo sievu, viņi dodas kopīgā vienas dienas ceļojumā. Pēc tam atgriezies viņam ir (nezinu kāpēc man gribās teikt “japāņiem tik ļoti raksturīgā”) jūtu izrādīšana – savstarpēja cieņa un pieklājība vienam pret otru un pat itin saistošas sarunas ar gan masāžas salona apkopēju Jasmīnu, gan pret Amayu. Beigās tomēr viss nokārtojas – vīrietis aizbrauc prom, Amaya apprecās ar vīra brāli (viņas vīrs nomirst) un Jasmīna meklē tālāk savu īsto un vienīgo.

Filma man patika ar to riņķveida kustību – visi tēli savā starpā bija kaut kādā veidā saistīti. Tas man vienmēr ir paticis filmās – ka nav atsevišķu tēlu, par kuriem domā “Ko pie velna viņš tur dara, viņš vispār neiederās filmā”. Te viss bija pārdomāti. Vēl man patika tas, ka piedalās Kristīne Nevarauska – maza lomiņa, bet nu tomēr bez tās filmai nu nekādi. Pie tam Kristīne demostrēja pārsteidzoši labu angļu valodu – bez nekāda akcenta. Ja man nebūtu attēla priekšā, pilnīgi nepateiktu, ka tā ir Nevarauska. Vispār patika, ka šis ir vairāk kā tāds starptautisks projekts – Lietuva, Japāna, Latvija apvienojas vienā filmā. Ļoti ceru, ka šādas sadarbības vēl turpināsies. Vēl man patika tas, ka nebija tās pārlieku uzspēlētās romantiskās ainas – visu gultas ainu, pat skūpstu ainas nebija, tas ir liels cepums no manis Mārim Martinsonam, ka viņš spēja parādīt to gaisā virmojošo mīlestību bez nekādām liekām un pārspīlētām emocijām.

Nepatika? Laikam jau tās vietas, kur bija garās pauzes. Un vietas, kur bija cītīgi jādomā līdzi un jāsecina pašam par filmas norisi. Un par varoņiem un viņu iepriekšējo dzīvi. Bet tā viss pārējais bija ok.

Neskatoties uz to, es saku, ka šī filma ir jāredz. 9/10.

23/101: Kita svajonių komanda

 

Kurš gan nezina latviešu filmu “Sapņu komanda 1935”? Režisora Aigara Graubas garadarbs ir saņēmis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Kad pirmizrādes vakarā Lietuvā uz ekrāniem parādījās titri, cilvēki cēlās kājās un aplaudēja. Dažiem no viņiem bija asaras acīs, viņi draudzīgi viens otru apskāva, jo saprata – tā ir ne tikai Latvijas vēsture, ne tikai Latvijas pirmie soļi baskatbolā, bet arī Lietuvas. “Kita svajonių komanda” jeb “Cita sapņu komanda”.

Filmas autors ir Marjus Markevičs, kurš ir dzimis Amerikā, lietuviešu emigrantu ģimenē. Viņš filmu ir uztaisījis kā dienasgrāmatu, kurā ir ietvēris VISU. Filmā var manīt tādus slavenus basketbolistus, kā Arvīdu Saboni, Sergeju Jovaišku, Šarūnu Marčuļoni, Jonu Valančūnu un citus. Filmā savu skatījumu uz tā laika situāciju izsaka arī bijušais Lietuvas prezidents Valds Adamkus, ASV Nacionālās Basketbola asiociācijas komisārs Deivids Sterms un pat rokgrupas “Gredeful Dead” mūziķis Mikijs Hārts

Tagad par filmas saturu. Jau iepriekš atvainojiet par to, ka nav pilnīgs, jo baudot filmu es nespēju iegaumēt lielos vārdus, manā galvā ir haoss, šī ir filma, kura noteikti tagad ir kļuvusi par vienu no manām mīļākajām.

Lietuva ir okupēta, bet basketbols pastāv. Basketbolistiem pēkšņi ir jācīnās citā pusē. Un tā nav tikai cīņa par uzvaru spēlē. Tā ir politiska spēle par dzīvību. Vienam no viņiem – lielajiem Lietuvas basketbolistiem – valdība pateica: “Vai nu tu spēlē un aizstāvi PSRS, vai brauc uz Sibīriju”. Nebija liekas runas – bija jāpakļaujās. Tauta ticēja basketbolam, kaut gan tajā laikā kaut kam ticēt likās teju neiespējami. Kad PSRS sastāvs uzvarēja un ieguva zelta medaļu pirmajās olimpiskajās spēlēs, pasaules BIJA viņi jāievēro, ar viņiem jārēķinās. Un ne tikai basketbola ziņā. Sportistus uzaicināja spēlēt uz ASV izlasēm, radās sarežģījumi, viņus nelaida, bet pēc tam tomēr daži tika spēlēt. Tiem, aizbraucējiem, nonākot Amerikā bija liels pārsteigums. Viņi mājās veda koferus pilnus ar džinsiem un Amerikas pārtikas veikalā nonākot sāka raudāt, ko tur bija augļi, dārzeņi, un nekas netika normēts katram cilvēkam, varēja ņemt cik gribi. Tā lietuviešiem, kas ir pieredzējuši PSRS smago roku, bija laime. Kamēr mājās norisinājās brutāls karš, kurā valdība ļoti stingri parādīja iedzīvotājiem, kur ir viņu vieta, baskatbolisti Amerikā aizstāvēja “savas valsts” godu. Bet viņi tomēr nepazaudēja savu identitāti. Kad citi ņēmās stāstīt, “kas tad viņi, viņi ir krievi”, lietuvieši laipni ņēmās aizrādīt, ka “mēs neesam krievi, mēs esam lietuvieši”.
Kamēr norisinājās valdības krišana, Berlīnes mūra graušana, tikmēr visi Amerikā bija pielipuši televizoram un izjuta skumjas, ka nevar būt tur, kopā ar saviem tautiešiem un cīnīties kopā ar viņiem. Kad tomēr valdība bija gāsta un Lietuva atguvusi neatkarību, sākās gatavošanās 1992. gada Barselonas Olimpiskajām spēlēm. “Tā sajūta, kad tu ej pa arēnu, un cilvēki tev aplaudē, un ka tev priekšā plīvo Lietuvas karogs, un ka ir uzrakts “Lithuania” – tās sajūtas ir vārdos neaprakstāmas”. Tajā gadā basketbolā dominēja 3 spēcīgas komandas – PSRS, ASV un Lietuva. PSRS bija savākusi savu labāko spēlētāju sastāvu, bet zaudēja ASV. Lietuva, savukārt, zaudēja PSRS, un beigās ieguva godpilno 3. vietu.

Šī filma ir spēle. Basketbola spēle, kurā ir gan vaidi par to, ka bumba aizkrīt garām grozam un punkti netiek gūti, gan arī uzvaras saucieni un gaviles, kad bumba iekrīt grozā un tiek pelnīti punkti. Bet nekas nespēj atsvērt tās emocijas un gaviles, aplausus, kad tu zini, kad spēle ir uzvarēta, un mēs iesim tālāk, nevis mums tiks parakstīts nāves spriedums, vai mūs sastums visus vienā mašīnā un aizvedīs uz svešu vietu dzīvot briesmīgos apstākļos.

Man nav pat divu domu, ka filma ir brīnišķīga. Es joprojām dzīvoju filmas radītā eiforijā un, jā, vēlreiz atvainojos par vispārinošajiem vārdiem, es nespēju iegaumēt basketbolistu vārdus un precizitāti. Filmai dodu vērtējumu 10/10. Tas ir tā vērts.

P.S. Filma ir lietuviešu valodā, ar fragmentiem angliski. Un par tiem krekliņiem ar miroņgalvām – Barselonā nokļuvušie basketbolisti skrēja izklaidēties uz rokmūzikas vakariem, kur spēlēja arī “Grateful Dead”. Miroņgalvas ir veltījums viņiem. Batikas elementus izdomāja viņi paši, un, kad saņēma krekliņus, Barselonā visur ar viņiem staigāja – pa ielām, uz preses konferencēm – VISUR. Viņi bija lepni par to, ka pārstāv Lietuvu. Kā jau arī minēts filmas oficiālajā plakātā – Brīvība ir saldāka par zeltu.