Leslija Pīrsa “Solījums”

Rakstniece Leslija Pīrsa lasītāju uzmanību pievērsusi, jo prot rakstīt saistoši, un noturēt lasītāju uzmanību līdz pat pēdējai lappusei. Latviski jau ir izdots viņas romāns “Bella”, par kuru atsauksme ir šeit. Nupat Zvaigzne ABC ir izdevusi šī romāna turpinājumu “Solījums”.

Stāsts turpinās un met jaunus līkločus. Bella ir nupat apprecējusies ar Džimiju, gaida bērnu, dzīve ir lieliska, bet tad nāk karš. Visi vīri staro no iespējas iet un cīnīties tēvijas vārdā, arī Džimijs nav izņēmums, lai gan vairāk par pamudinājumu viņam kalpo baltās spalvas, kuras dāmas dod tiem vīriešiem, kuri nestājas armijā. Kamēr Džimijs ir militārajās apmācībās Francijā, Bellai uzbrūk un izdemolē viņas veiksmīgo cepuru veikalu. Uzbrukuma rezultātā Bella zaudē bērnu, un, vēlēdamās būt tuvāk vīram, piesakās brīvprātīgi strādāt ātrajā palīdzībā, vēlāk arī Francijas Sarkanajā Krustā, ik dienu izvadājot tūkstošiem ievainoto un domājot, ka jebkurā mašīnā varēja būt arī viņas vīrs. Bet domas par seno mīlestību Etjēnu nekur nezūd – un piepeši viņš pats stāv uz viņas dzīves sliekšņa. Vai viņa spēs izšķirties starp abiem vīriešiem – Džimiju un Etjēnu?

Tipisks sieviešu romāns, lai gan es to zināju jau sākumā, tomēr tas nonāca manā īpašumā, jo pēc pirmās daļas bija vēl ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Pirmā grāmata mani arī aizrāva un prasīt prasījās pēc turpinājuma. Tas nu ir sagaidīts, un manas domas nav diez ko glaimojošas, bet visu pēc kārtas. Sāksim ar pozitīvo.

Tomēr pirms Pirmā pasaules kara nebija daudz sieviešu, kas, par spīti sabiedrības noskaņai un tur valdošajiem stereotipiem ņem un atver veikalu, jo veikalnieki un tirgotāji tajā laikā bija pieskaitāmi pie zemas kārtas. Bet Bellai vienmēr ir bijuši stipri nervi, tā kā man rastos šaubas, ja viņa to nebūtu izdarījusi. Lielākoties viss pozitīvais šajā romānā, kas man patika, ir Bellas spēcīgā rakstura rezultāts – viņa apkopj slimos, lai gan neko nezina par savu vīru, viņa aizbrauc, sadedzina aiz sevis visus tiltus un sāk dzīvot pavisam savādāka klimata zemē. Iespējams, es arī tā darītu, bet viņa pārcieš sīkas nepatikšanas un pati tiek ar visu galā.

Bet tagad pie negatīvā. Sāksim jau ar pirmo romāna lapu, kur ir rakstīts novēlējums “Morīnai, ar mīlestību, jo tu esi tā vērta”. Nu, tas man gribot negribot atsauca atmiņā Loreal saukli pēc katras kaitinošās reklāmas televīzijā, tāpēc jau pirmais iespaids par šo grāmatu nebija radies labs. Nākamā piezīme: atšķirība starp ziloņkaulu un krēmkrāsu ir diezgan liela. Labi, tagad pamanīju, ka krēmkrāsu min vīrietis, bet sievietes aprakstā bija ziloņkauls, tāpēc ir piedodami. Vīrieši nekad nav sapratuši krāsu nianses, tā kā tas ir piedodami. Visa stāsta laiku nepameta stereotipi, kas ik pa laikam tika apgāzti, bet tomēr saglabājās. Arī nerakstītie sabiedrības likumi, ko noteikusi mistiskā augstākā sabiedrība, bija kaitinoši. Brīžiem kaitināja arī Bellas neizlēmība dažādās rīcībās un izvēlētie lēmumi, jo nepameta sajūta, ka es jau nu būtu rīkojusies savādāk. Arī tā drausmīgā nožēla, kas piemeklēja Bellu aptuveni grāmatas vidū (saistībā ar slimnīcu, Džimiju un kara sekām), un kas turpinājās līdz gandrīz pašām beigām bija neizturama. Nu kā var tik ilgi žēloties un šaustīt sevi un tēlot cietušo tikai vienas vienīgas nakts dēļ? Labi, pieņemu, ka tagad ir mainījies sabiedrības skatījums uz lietām, bet tomēr tas šķiet nedaudz neticami.

Nākamais, kas man ir sakāms, ir par grāmatas vāku. Labi, tāds tas ir orģinālizdevumam. Šeit vairāk gan replika ir autorei: kāpēc it visām grāmatām uz vāka jāliek sievietes seja, pie tam, vairākumam tikai puse? Un te nu seko mans novērojums pēdējo gadu laikā: vissliktākajiem romāniem uz priekšējiem vākiem liek visslavinošākās atsauksmes. Bet tas laikam tāds izplatīts mārketinga triks, nav nekas jauns. Arī stāstā daudzas reizes atkārtojās tieši tās pašas atziņas, kas bija minētas un arī atzīmētas pirmajā romānā, tāpēc nepameta sajūta, ka tas, ko lasu, jau kādreiz ir lasīts.

Lai nu kā, bija interesanti uzzināt, kā noslēdzas šis stāsts, kaut gan man ir aizdomas, ka jābūt vēl vienai – noslēdzošajai grāmatai, man pietiek pilnīgi ar šo. Priekš manis stāsts ir noslēdzies – aizgājis viss, kas varēja aiziet, un Bella ir izbaudījusi abas alternatīvas.

Vērtējums: 5/10. Piemērota vasarai, un tam laikam, ja gribas distancēties no nopietnās literatūras. Jā, lai gan šeit runa iet par Pirmo pasaules karu, kā jau šāda veida romānos, karš ir tikai fons, uz kura notiek galveno varoņu cīņa.

 

Attēls šeit.

48/101: Bella

 

bellaSešu gadu vecumā es pirmo reizi izdzirdēju vārdu “prostitūta”. Tad es vēl nezināju, kas tas ir, zināju tikai to, ka tas ir saistīts ar sievietēm un savā ziņā tā ir profesija. Tad nu es aizgāju ciemos pie omītes un tur arī bija viņas draudzene, un viņa man jautāja: “Nu, bērniņ, par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liela?” “Par prostitūtu!” 😀 Tā nu esmu izaugusi, sapratusi šī vārda būtību, bet šis vārds man neliek novērsties, neliek nosarkt vai no kauna zemē līst. Prostitūtas – tās ir stipras sievietes, kuras zina, ko grib, un kurām patīk viņu darbs. Nu, vai tas nav brīnišķīgi, ka ir kāds, kuram patīk tas, ko viņš dara?

Bet šoreiz stāsts nav par mani, bet gan par kādu citu. Jau labu laiku atpakaļ esmu izlasījusi Leslijas Pīrsas “Bellu”, to sagremojusi un tagad varu ļaut pirkstiem klabēt un domām lidot.

Stāsts ir par meiteni vārdā Bella, kura uzaug mātes bordelī. Viņa nezina, ar ko mājā meitenes nodarbojas, līdz viņa kļūst tam par aculiecinieci un tas, savukārt, par iemeslu slepkavībai. Tad viņa tiek nolaupīta un pārdota Sondheima madāmai, kur viņa iepazīst savas nodarbošanās tumšo pusi. Viņa saslimst, un tiek nogādāta pie Luīzes, kas viņu saārstē un tad viņa uzzina, ka ir pārdota tālāk un brauc uz Ameriku. Protams, ka ne jau viena. Viņu pavada simpātisks vīrietis Etjēns, kurā viņa pamanās iemīlēties. Amerikā viņa saskārās ar nodevīgumu, blēdīgumu, zagšanu, bet viņa nenobijās un uzdrošinājās. Bet vai beigas būs laimīgas? Vai viņa atgriezīsies Anglijā? Un kas notiks ar Džimmiju – viņas bērnības dienu draugu un atbalstu?

Stāsts bija aizraujošs un negribējās atrauties no grāmatas, lai gan pulkstenis jau rādījās tuvu trijiem naktī. Beigas man nelikās atbilstošas Bellas būtībai – kāpēc gan necīnīties par to, ko patiešām mīli, bet ļaut visam plūst, nemaz nepretojoties?

Vērtējums – 8/10.

Un tagad, kā vienmēr, daži citāti.

Drēbes ceļ cilvēku.

[…] Hetija, Anna Marija, Sūzena, Pollija un Betija. Pašā vakara sākumā, kad Bella viņa redzēja nākam lejā pa kāpnēm, katru ģērbušos citādā spilgtas krāsas zīda kleitā, kas atklāja gana daudz labumu, lai iekārdinātu jebkuru vīrieti,- tas šķita kā raudzīties uz pieciem reti sastopamiem un skaistiem siltumnīcu augiem.

No cūkas auss zīda rokassomu neuztaisīsi.

Dezinfekcijas līdzeklis oda tik spēcīgi, ka varēja nogalināt pieaugušu vīrieti, nemaz nerunājot par baktērijām vai spermu.

“Kas ir ļaunākais, kas bordelī var notikt?” “Ka man nesacelsies.”

“Taču tagad galvas vairs necērt.” “Tas labi. Galvu nociršana nenāk par labu manam cepuru veikalam.”

Prostitūcija un slimnieku aprūpēšana ir diezgan līdzīgas profesijas, tikai tiek apmierinātas dažādas vajadzības.

Etjēns ir kā tīģeris, viņš ir spēcīgs, drosmīgs un cēls, bet arī bīstams. Džimmijs drīzāk līdzinās mājas kaķim, bet viņš ir apķērīgs, sirsnīgs, lepns, lojāls […].

Iespējams, strādājot bārā, viņam ļoti daudz ko sanāk dzirdēt – dzīvojot šeit, nevar ilgi palikt nevainīgs.

Pie Enijas bija liels klientu pieplūdums, kad nomira karaliene Viktorija. Pasakiet, kāpēc gan kādam vajadzētu sajust iekāres uzplūdus, ja nomiris valdnieks?

Bilde šeit.