Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

“Frankenšteins” Dailes teātrī.

Foto: Gunārs Janaitis

Vakar Dailes teātrī norisinājās Nika Dīra lugas “Frankenšteins” pirmizrāde, kuras režisore ir Laura Groza – Ķibere. Arī es tur biju, redzēju un sajutu.

Izrāde ir par zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, kas pārvar dzīvības un nāves robežu, no mirušajiem izveidojot jaunu dzīvību. Šī dzīvība izrādās ar dzīvi nelaimīgs briesmonis, kurš laika gaitā saskaras ar dzīves īstenību – ja tev ir rētas redzamā vietā, tu nekad nebūsi viens no sabiedrības. Pie veca, akla kunga viņš iemācās runāt, saprast, cienīt, arī apgūst dažādas prasmes un gudrības. Radībai līdzi ir sava radītāja Frankenšteina dienasgrāmata, un viņš alkst sastapt savu kungu, kurš viņu ir pametis likteņa varā, novērsies no viņa. Un piedāvāt darījumu. Darījumu, pēc kura nekas vairs nebūs tā, kā bija.

Neesmu lasījusi ne Mērijas Šellijas grāmatu, ne Nika Dīra lugu, neesmu arī redzējusi to “Frankenšteina” iestudējumu, kas tapa pēc šīs lugas motīviem Londonas Karaliskajā teātrī ar Benediktu Kamberbaču un Džoniju Lī Milleru galvenajās lomās. Gāju kā balta lapa, miglaini atcerējos anotāciju. Cerēju, paļāvos un ticēju, ka režisore un fantastiskais aktieru ansamblis mani atkal pārsteigs, šokēs un valdzinās, un tā arī bija.

Es nezinu, ar ko lai sāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Dainis Grūbe, kurš sevi jau ir pierādījis kā lielisks aktieris “M.Butterfly” un “Equus” izrādēs, to apstiprina arī šajā, tēlojot Viktora Frankenšteina darba augli – Radību. Pašu zinātnieku tēlo Gints Andžāns, kuram, ja nekļūdos, šī varētu būt pirmā lielā, atbildīgā loma, bet varbūt kļūdos un esmu kaut ko palaidusi garām. Bet arī Andžāns Frankenšteina lomā ir izcils. Abi aktieri jau iepriekš ir sadarbojušies Lauras Grozas – Ķiberes iepriekšējās sezonas izrādē “Equus” (ejiet arī uz to), bet šeit šī saspēle ir jūtama daudz vairāk, daudz saspringtāk, labāk. Vecais vīrs, ko tēlo Pēteris Liepiņš, ir pieminēšanas vērts, jo iemāca Radībai to pusi, par kuras eksistenci viņš vēl nav nojautis – kā būt labam, saprotošam, kā samierināties. Arī Kristīne Nevarauska (Frankenšteina līgava), kuras aktiermeistarību vairāk var novērtēt otrajā cēlienā, ir uzdevuma augstumos un savu lomu nospēlē lieliski.

Uz skatuves darbība norisinās diezgan strauji vietās, kurās nav nepieciešams iedziļināties, bet bez kurām izrāde nepastāvētu. Drīzāk šīs vietas ir kā atjēgšanās no Radības soļiem pie sava Radītāja, bet ainas ar to ir saistītas tik un tā. Arī skatuves iekārtojums ir diezgan interesants, negarlaiko. Vēl, kas ir jāpiemin, ir mūzika. Bez tās šī izrāde noteikti nebūtu tik laba, nē, izcila, kāda tā ir. Kārļa Auzāna skaņdarbi kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori jau pirmajās minūtēs izraisa skudriņas un patīkamas tirpas visā ķermenī. Arī saspringtākās vai, gluži pretēji, emocionālākās ainas apvienojumā ar mūziku un kori ir vienkārši brīnišķīgas.

Bet patiesībā ar visu šo tiek parādīta skaudrā realitāte. Nesenā viesošanās skolā lika atcerēties un zināmā mērā arī asociēt tur notiekošās lietas ar šo izrādi. Arī bēgļi, invalīdi – arī tie ir izrādes apakšā. Izrāde ir par atbildību no sabiedrības puses, pieņemt tos kā savējos un respektēt viņu tiesības, bet arī otrādāk – par citādā eksistenci sabiedrībā, kura no viņa novēršas. Bet arī mums katram, kurš ir sabiedrības loceklis, ir brīži, kad nešķietam daļa no visiem, esam citādi, un atkal mācāmies tajā būt.

Vērtējums: 10/10. Es labprāt ietu vēlreiz skatīties un atkal izjust skudriņas un spēcīgās emocijas. Bet jūs – ejiet uz biļešu kasēm vai ieejiet Biļešu Paradīzē un nopērciet biļetes uz šo izrādi. Šis burvīgais iestudējums ir vienkārši JĀREDZ.

Attēls: Gunārs Janaitis, šeit.

P.S. Cerams, ka brīnišķīgi iesākušos sezonas latiņu teātrim arī izdosies saglabāt līdz beigām. Sezonas starts ir diezgan grandiozs.