Rakstīšanas izaicinājums – NaNoWriMo

https://i2.wp.com/d1lj9l30x2igqs.cloudfront.net/nano-2013/files/2013/09/Shield-Nano-Side-Blue-Brown-RGB-HiRes.png

Šis būs stāsts par citāda veida izaicinājumu. Ja manā blogā pēdējā laikā ir pierasts redzēt lasīšanas izaicinājumus/maratonus, tad šis būs citāds ar to, ka būs rakstīšanas – NaNoWriMo jeb National Novel Writing Month.

Kas tas ir?

Nosaukums runā labāk par vārdiem, bet teorētiski (un arī praktiski) tas ir pasākums, kurš ilgst 1 mēnesi, kas nemainīgi ir novembris, un kura laikā dalībniekam ir jāsasniedz 50 000 vārdu apjomu. Tas, kā viņš to izdarīs, ir viņa rokās, protams, nekas slikts nenotiks arī tad, ja šo vārdu apjomu neuzrakstīs, bet tikai mērķis nebūs sasniegts. Rakstīt var jebkādā žanrā, vari nākt klajā ar ko līdzīgu 50 Shades (bet varbūt labāk nevajag…) vai “Annai Kareņinai”. Lai gan no sākuma 50 000 vārdu (ne zīmju) šķiet baisi, nav tik traki, ja ir degsme acīs, rokās un sirdī un zināma ideja par ko rakstīt.

Soli pa solim

Ja esi nolēmis rezervēt visu novembri rakstīšanai, ej uz nanowrimo.org un piereģistrējies. Ja kādu tas biedē, īstais vārda nav jāatklāj, un vari slēpties aiz randomā izvēlēta segvārda. Kad esi apstiprinājis uz e-pastu nosūtīto linku, vari sākt uzspost savu profilu, izvēloties topošā literārā gabala žanru, nosaukumu un papildinot informāciju par sevi. Līdz 1. novembrim un arī visas rakstīšanas laikā tu vari pelnīt ordeņus, sasniedzot kādus izaicinājumus vai nu sava gara darba rakstīšanā, vai arī komunicējot ar citiem NanoWriMo dalībniekiem. Ir pieejams arī forums, kurā vari smelties idejas un iedvesmu, kā arī daudzas citas iespējas.

Vēsture

Pirmais pasākums notika 1999, kas nozīmē, kā šāds pasākums ilgst 16 gadus, un jau pulcē vairāku tūkstošu rakstītāju visā pasaulē. Jau pagājušā gadā vien piedalījās vairāk par 325 000 cilvēku.

Kas man likās interesanti, protams, ir autori, kuri izdod tieši NaNoWriMo laikā sarakstītos darbus (protams, labojot un svītrojot, bet tomēr viņi nokļūst pie lasītājiem). Tādi ir, piemēram, Erinas Morgensternas “Nakts cirks”, Sāras Grūenas “Ūdens ziloņiem”, arī pašmāju autori, piemēram, Laura Dreiže un Ellena R. Landara katra ir izdevušas 1 NaNoWriMo laikā sarakstītu darbu.

NaNoWriMo Latvijā

Nešmaucies, kad norādi savu atrašanās vietu (valsts līmenī), jo tas tev var kalpot kā draugu/paziņu un iedvesmotāju atrašanas vieta. Runāju par Latvijas NaNoWriMo grupu, kas rīko dažādas tikšanās novembrī un rakstīšanas laikā, cik aši apskatījos, viss grozījās ap Nacionālo bibliotēku un Franču liceju, un, ja tās ir darba dienas, tad tie ir vakari, bet, ja brīvdienas, tad dienas vidus. Katrā ziņā, šie cilvēki ir atbalsta un iedvesmas punkts galējās un ne tik galējās situācijās rakstīšanas, pirms rakstīšanas un pēc rakstīšanas laikā. Jau vari sākt sekot grupas twitter profilam un saņemt jaunākās ziņas par aktivitātēm.

Es

Piedalīties sāku pirms kādiem gadiem 3-4, un tas viss beidzās ar to, ka pirmajā dienā uzrakstīju 100 vārdus ar domu, ka pabeigšu vēlāk, novembra vidū atcerējos par šādu pasākumu, izrediģēju sarakstīto līdz 3 teikumiem, un tad jau pienāca 30. novembris, kad ar vilšanos nospiedu “delete my novel”. Nesaku, ka šogad tā nebūs, un nepavisam nepretendēju uz 50 000. Mans mērķis drīzāk ir mēģināt ko tādu, par ko esmu domājusi diezgan ilgi, un ietērpt vārdos tādas situācijas, kas manī pēdējā laikā ir raisījušas zināmas emocijas skatoties uz pašas dzīvi vai citu cilvēku attiecībām. Tas ir arī viss, ko patlaban varu pateikt. Jā, tas būs riktīgs izaicinājums, novembris nav pateicīgākais laiks manā dzīvē šogad un nākamos 2 arī noteikti, bet mēģināts nav zaudēts.

Ļoti daudz ko te arī neizstāstīju, pieturējos pie, manuprāt, svarīgākā un būtiskā. Un tieši tāpēc iesaku arī jums iet uz izveidot savus profilus NaNoWriMo, lai izaicinātu sevi. Jo savādāk robežu neatradīsi. Lai veiksme un labie gari stāv rakstītājiem klāt un lai izdodas sasniegt savus mērķus! 🙂

Bilde te.

Advertisements

Māra Zālīte – Pieci pirksti

Lai gan viņai kā personībai esmu vienmēr gājusi apkārt ar lielu līkumu (iespaidi nav bijuši tie labākie), grāmatu es izlasīju ar interesi un aizrautību. Jā, runa ir par Māru Zālīti – latviešu dramaturģi un dzejnieci. Romānu lasīju skolas literatūras nolūkos, jo ienācās ziņas, ka tur spilgti atklājas paaudžu attiecības. Bet, protams, romāns bija tik interesants, ka ātri vien par uzdevumu aizmirsu un ļāvos stāsta plūsmai.

Stāsts ir par piecgadīgo Lauru,kura dzīves pirmos 5 gadus pavada Sibīrījā, gaida un beigās arī sagaida atgriešanos mājās – Latvijā. Vecāki Anda un Jānis viņai ir stāstījuši stāstus par dzimteni un mājām, tāpēc, protams, liels ir visu pārsteigums, kad viņi ierodas “Avotos” un nesagaida savu atmiņu atspoguļojumu, jo pēc kara un krievu un vāciešu varas maiņas dzimtās mājas ir krietni papostītas. Mīma un Papus (Andas vecāki) ar prieku un sāpēm skatās uz atbraucējiem, jo tajā pašā laikā ir dēls Reinis, kurš tā arī neatgriezās. Bet viņiem ir Laura, kas, kā jau bērns, ir ziņkārīga un uzzināt kāra. Ģimenes piedzīvojumi un sarunas, kurām visām pa vidu vijas Sibīrijas atstātā ēna, sāpes un nevēlēšanās tur atgriezties.

Romāns ir savā ziņā autobiogrāfisks, jo pati Māra Zālīte atgriezās Latvijā, kad viņai bija 5 gadi (arī no Sibīrijas), tāpēc nesaistīt Lauras notikumus ar rakstnieci ir zināmā mērā neiespējami. Tajā pašā laikā, stāstot Lauras (vai savus) bērnības atgadījumus, viņa aizmirst, ka Laurai ir 5 gadi, un piecgadīgs bērns nevar izteikties un domāt tik daiļrunīgi un precīzi, cik Zālīte to attaino, tāpēc tieši vietās, kur Laura domā, zūd ticamības un realitātes sajūta. Bet visur citur varēja padomāt, pasmieties un, jā, arī paraudāt. Klusi pie sevis, vai skaļi, un no sirds.

Zālīte ir arī attainojusi vienu mūsdienās ļoti uzplaukušu problēmu paaudžu attiecībās, kas ir nevēlēšanās atbildēt uz bērna jautājumiem. Pat, ja pieaugušajam cilvēkam tie liekas pilnīgi saprotami, mazam bērnam tā var būt pasaules jēga. Tas, ka pieaugušais uz šiem jautājumiem neatbild, rezultējas ar to, ka bērns aiz ziņkāres izmēģina visu pats, un kas zina, kas tajā laikā nospiež mazās radības prātu. Iznākums var būt ne tikai cements vēderā, kā Laurai, bet kaut kas daudz letālāks. Tāpēc runājiet ar saviem bērniem! Runāšanā ir visa būtība.

Tajā pašā laikā tiek aizskartas dzimtenes tēmas. 2014. gads ir tas laiks, kad arvien vairāk cilvēki dodas prom, un šī grāmata ir pilnīgs pretstats, tā burtiski kliedz pakaļ, lai aizbraucēji atgriežas, noglauda dzimtenes zemi, ieelpo lauku gaisu, brīvību. Kamēr vēl var.

Romāns pārsteidza. Es negaidīju to, ko sagaidīju, kas ir labi, it sevišķi, zinot to, cik ļoti gariem zobiem es parasti lasu latviešu literatūru. Zālīte bija patīkams pārsteigums. Lielisks pirmais darbs, ar ko iepazīt autores daiļradi. Un vārdi grāmatas beigās liek domāt, ka šī nebūs vienīgā grāmata par Lauru vai dzimtu.

Vērtējums: 9/10.

Attēls šeit.

Izlaiduma gads (2014)

Filma, kas savu pirmizrādi piedzīvo Monreālas filmu festivāla laikā, kopš vakardienas ir skatāma uz lielajiem ekrāniem kinoteātros visā Latvijā. Es nebiju uz pimizrādi, bet neko nejūtos palaidusi garām.

Filmai bija mazs budžets, aptuveni 200 tūkstoši eiro, kā rezultātā nāca arī līdz šim neredzētas reklāmas kampaņas. Jau vasaras laikā filmas nosaukums figurēja uz Rīgas ielām un parkiem, septembrim tuvojoties, sāka parādīties plakāti un fotogrāfijas. Pirmajā mirklī arī es biju reklāmas skartā, kas līdz tam neko nezināja par filmu un metās mājās guglēt šo vārdu salikumu, lai uzzinātu ko vairāk. Pēc tam jau sāku sekot aktualitātēm, līdz sāka tuvoties liktenīgais datums. Sāka pienākt atsauksmes un pirmie iespaidi, un parādījās sajūta, ka to filmu nemaz negaidu tik ļoti, cik sākumā, neko nezinājusi.

Filma ir par jauno skolotāju Zani, kas pieņem izaicinājumu mācīt krievu valodu un literatūru un piedevām vēl audzināt izlaiduma klasi. Skolēni, kā jau skolēni, skolotāju pārbauda, bet viņa nepadodas un sarīko kopīgu klases ballīti jūras krastā, kā rezultātā nodibina draudzīgus kontaktus ar savējiem. Rodas pirmie konflikti ar skolas vadību, bet Zane nepadodas spiedienam. Piedzīvojusi sakāvi personīgajā dzīvē, viņa visu sparu un enerģiju ieliek skolotājas darbā. Bet par daudz. “Jūsošanās” jau sen ir pazudusi, Zane sāk izmitināt pie sevis skolēnus, kuriem ir konflikts ar ģimeni, rīko mājas ballītes un ekskursijas. Robežas starp “skolotājs un skolēns” jauc visi, visvairāk Maksis, kurš ir iemīlējies Zanē. Viņa to saprot pārāk vēlu – tad, kad jau vairs nevar pateikt “nē”.

Man ir ļoti liels prieks, ka Latvijas režisori ir sasparojušies un latviešu kino sāk piedzīvot “atmodas” virkni. No sākuma tā bija “Sapņu komanda”, pēc tam “Mammu, es tevi mīlu”, tad nesenie “Akmeņi manās kabatās” un tagad “Izlaiduma gads”. Kā noslēdzošais vēl būs pēc divām nedēļām uz Latvijas kino ekrāniem – “Modris”, kura treileri rādīja pirms Andra Gaujas filmas seansa. Tas vien nozīmē to, ka kā sēnes pēc lietus sāk parādīties jaunas filmas, jauni režisori, jaunas iespējas. Savdabīgi ir tas, ka filma “Izlaiduma gads” no sākuma pretendēja uz pirmizrādi ne-Latvijas mērogā, kas pat ir labi, jo paceļ filmu jaunā plauktiņā un neļauj tik viegli to nopelt. Bet tādu, kas to uzdrošinās, nav daudz. Vismaz pagaidām.

Filmā galveno lomu spēlē Inga Alsiņa – Lasmane, kas mani nepārliecināja kā krievu valodas un literatūras skolotāja. Pirmā reakcija, viņu izdzirdot, runājam krieviski, man bija “ko viņa tur dara?”, bet beigās jau mistika atrisinājās un aplis noslēdzās pie Terehovas robežas. Lielu ieguldījumu arī deva, cik sapratu, brīvprātīgi iesaistījušies jaunieši, kuri spēlēja Zanes skolēnus. Viņiem nebija scenārijā paredzēto neveiklo dialogu, viss dzīvi norisinājās kameras priekšā. Iespējams, tieši tas ir tas, kas lika man noticēt viņiem kā skolēniem, nevis kā aktieriem, kas tēlo skolēnus. Ainas bija nostrādātas līdz realitātei, un skolēni bija visdažādākie.

Šī nav komēdija, nav arī izklaides filma. Ja gribat iet uz filmu, lai nosistu laiku, vai just for fun, šī nav īstā. “Izlaiduma gads” rosina domāt. Principā, filmu var sadalīt divās daļās. Pirmajā pavīd humoriņš, kas pavelk skatītāju un liek smieties, bet tad vienā mirklī pa galvu iedod otrā daļa, kas skatītāju piespiež domāt par izvēlēm, vērtībām un dzīvi kā tādu. Kā saka pats režisors vienā no daudzajām intervijām, šī filmai ir par “cēloņu un seju sakarību, kas caurvij mūsu dzīves tā, ka mēs to nemaz nepamanām. Sekas bieži vien ir nobīdītas no cēloņa, un tāpēc mēs [..] nemācamies no kļūdām. [..] Filma ir par to, kā tu ļaujies straumei, un tas ir tas, cik tālu straume tevi aiznes”.

Filmu sapratīs un filmu nopels. Tas ir par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Ka paralēli attīstās un dzīvo divi uzskati – jaunie un vecie. Vieni teiks, ka filma ir ok, atbilstoša un viņiem patīk. Bet ir otrie, kuri dzīvo ar aizspriedumiem un teiks: paga, tā filma taču ir visatļautība. Es teiktu, ka otrais variants būtu pirms 5-10 gadiem, kad par to, ka skolotāja stājas intīmās attiecībās ar savu skolēnu sabiedrība vēl nerunātu bet klusām, savas mājas un ģimenes ietvaros to dziļi nopeltu, jo “tā taču nav pieņemts”. Tagad katrs var domāt kā grib. Tas ir par to, cik ļoti skatītājs ļauj, lai viņu aizķer. Vai viņš iet uz filmu un jūtas kā daļa no tās, vai, kritiski skatoties, nosēž visas gandrīz 2 stundas un analizē katru vārdu, kustību, skatienu.

Ne velti pēdējais kadrs ir atvērts logs. Šī ir viena no tām reizēm, kad man patīk, ka filma atstāj pārdomu kalnus un nepasaka visu līdz galam. Pasniegtos faktus un notikumus skatītājs sagremo un arī filmā pasniegtais noslēdzas. Bet tad ir tas pēdējais, kas atplēš vaļā visu noslēguma sajūtu, un paliek atvērts logs, kurā katrs skatītājs ierauga kaut ko savu.

Vērtējums: 10/10.

Attēls un vairāk info: šeit.

Gilberta un Martinsons vienā katlā.

Sākšu ar izslavēto un jau popularitāti ieguvušo, mājsaimnieču izslavēto romānu, kurš nu jau ir slavas zenītā. Ar domu, ka grāmatām ir jādod otra iespēja, filma man patika un galu galā – to-read listes augšgalā klejojošā “Ēd, lūdzies, mīli” tā arī tika iegūta kārtējā bibliotēkas apmeklējumā.

Labi, es neatstāstīšu saturu, jo to jau visi tāpat zina.

Par patikšanām un nepatikšanām. Ļoti tracinoši bija garie apraksti, kas pletās lappušu garumā. Nē, tos es nelasīju, jo lasīt garumgarām apceres ar domu “kā būtu, ja būtu tā, bet nē, varbūt labāk citādāk, eu, pag, te ir vēl viens ceļš ejams” ir diezgan tracinoši. Tāpēc tikai ar acīm pāršļūcu pāri un, iespējams, zaudēju to sajūtu, par ko tik ļoti sajūsminājās pasaule. Arī striktais sadalījums – 36. nodaļas katrai valstij likās nesamērīgs – Itālijai man nodaļu pietrūka, bet Indija šķita par daudz. Nodaļā “Bali” man bija “o, foršs notikums”-meh-“o, foršs notikums”, tāpēc nevar saprast, vai bija par daudz, vai par maz.

Kopumā: grāmata jau laba. Tikai nez vai es būtu priecīga, kad viņa stāvētu manā grāmatplauktā. Jā, liek paraudzīties uz lietām savādāk, novērtēt tos, kas mums ir, radīt vēlmi meditēt, attīrīties utt, bet tas viss nav man. Es labāk vāros savā sulā un sēžu psihologa kabinetā, nekā uzticos apšaubāmām jogas metodikām un pašattīros ar “labām domām”.

Vērtējums: 6/10. Jo tur iekšā ir garšīgā Itālija.

Un tagad par otru grāmatu, kuru esmu izlasījusi šajā nedēļā.

Šis bija viens no maniem laimīgākajiem pirkumiem pagājušās nedēļas laikā. Kāpēc gan man nenopirkt pēdējo palikušo komplektu “grāmata + DVD”, pie tam, ar atlaidi? Arī filmu es biju redzējusi, un man tā patika, tāpēc tas bija vēl lielāks dzinulis šo iegādāties.

Principā stāsts ir šeit. Jo, lai gan biju domājusi, ka grāmata krasi atšķirsies no filmas, tā tomēr nebija. Papīra formāts man stipri vien atgādināja pliku scenāriju, nevis stāstu kā stāstu un arī plānais biezums mani atstāja neapmierinātu. Bet bija arī šis tas labs, kas mani aizķēra.

Vispār, Māris Martinsons ir tas latviešu režisors, kas mani ir pārliecinājis. Lai gan neesmu redzējusi viņa jaunāko veikumi “OKI – okeāna malā” /galā vai kā tamlīdzīgi, tomēr grāmatu esmu redzējusi un tā izskatās nedaudz biezāka. Laikam jānoskatās filma, un tad jāķer grāmata.

Vērtējums – 7/10.

Ak jā, un grāmatnīcā “Globuss” ir skaistas pastkartes par tēmu “Rīga”. Tas man, kā postcrossing lietotājam, bija liels un patīkams jaunums, jo Latvijas Pasts piedāvā garlaicīgus un drūmus attēlus.

Attēli: izdevniecību mājaslapas.

“Es lasu un man patīk” jeb Lasītāja dienasgrāmata.

Labi, jā, atzīstu, metu acis jau sen, bet šodien iegāju grāmatnīcā un nespēju šo brīnumu nenopirkt. Tā nu tiku pie ērta, kompakta un skaista… grāmatu plānotāja.

Tad nu par visu, kas “lācītim vēderā”. Pēc tam, ka esi atzīmējis, kame grāmata pieder, ir atrodams man pagaidām neizprotams izlasīto grāmatu saraksts ar lappusēm robežās līdz 2. Kāpēc neizprotams? Jo lappuses sanumurētas līdz 139. Ņemot vērā to, ka pārsvarā lasu 300+, šis saraksts varētu pildīties lēni jo lēni. Pēc tam seko lielākais plānotājā atvēlēto lappušu skaits tēmai “Izlasīta grāmata”. Nē, nedomājiet, ka ir tikai nosaukums, autors un piezīmes, ir daudz, daudz vairāk. Var atzīmēt tulku, žanru, tematiku, un pats jaukākais, vari novērtēt grāmatu/stāstu no 1-5 dažādās kategorijās, piemēram, noformējums, tulkojums, sižets utt. Pēc tam ir vesela lappuse atziņām un citātiem.

Tad seko “Vēlos izlasīt šīs grāmatas”, un ir dota, manuprāt, pārāk maza vieta, lai atzīmētu to-read grāmatu listi pienācīgi. Nu, manu Goodread listi te neietilpināt, tāpēc būs kaut kas jāizdomā. 😀 Tad ir diezgan noderīga lapa ar “Grāmatām, kuras es aizdevu/aizņēmos/gribu uzdāvināt/man ir uzdāvinātas”. Ņemot vērā to, cik bieži kāds man neatdod manas grāmatas (čau, Anna), šī man būs visātrāk aizpildītā liste. Tam seko Grāmatu kluba lasāmo grāmatu saraksts, kuru var izveidot pats, klausoties citu pieredzi un pastāstus par un ap grāmatām. Tam seko diezgan interesanta sadaļa “Dzīves grāmatas”, kas burtiski ir pa posmiem sadalīta. Sekojoši nākamais ir viena no mīļākajām sadaļām šajā plānotājā “Filmas v.s. grāmatas”, kur var atzīmēt vai tev labāk patika filma, vai tomēr grāmata. Tad seko pavisam citādākas listes ar grāmatām no dažādām nominācijām, piemēram, Latvijas literatūras gada balva, Nobela prēmijas laureāti un Grāmatas, kuras vērts izlasīt. Pietrūkst blakus katram autoram un/vai grāmatai ķeksīšu lodziņš, lai var atzīmēt, vai kāda ir izlasīta.

Kopumā man patīk. Šis ir mazizmēra, tāpēc ir jāpiedomā pie tā, ko rakstīt iekšā un kā rakstīt. Nebūtu iebildumu pret A4 tādu pašu plānotāju, teiksim, tajos pufīgajos vākos kā tie gada plānotāji, ar vairāk vietas to-read grāmatām un vairāk listēm, lai ir ko pildīt man, kā dažādu projektu cilvēkam. Ak jā, un iepakojums, viennozīmīgi samērā interesants risinājums visur esošajiem caurspīdīgajiem maisiņiem.

Vērtējums: 8/10. Vizuālais noformējums ārpusē ir diezgan garlaicīgs, bet nevar nepatikt man tā grāmatas muguriņa no auduma. Tāpēc gala vērtējums būs 9/10. 

Attēls un lētāka pasūtīšana, nekā nopirkšana Jāņa Rozes grāmatnīcā šeit.

100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.