Jana Egle “Gaismā”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/12/Egle_8.jpg

Mazs un spēcīgs – tā varētu raksturot šo stāstu krājumu. Jana Egle raksta jau sen (bet “Lauku Avīze” šīs autores darbu izdod pirmo reizi) un pieredzi patiešām var just katrā viņas stāstā.

Astoņi īsti un savā ziņā arī skarbi stāsti paslēpušies zem grāmatas nosaukuma, kas izgaismo šo cilvēkus – stāsta varoņus un padara tos redzamākus arī tiem, kas ikdienā tos izvēlas nepamanīt un ignorēt. Vairākos stāstos runā par alkoholismu un šķirtām ģimenēm, bet tikpat labi mēs varam sastapt meiteni, kas grib būt par zēnu un nāves elpu pakausī un vēl daudz ko citu.

Autore ir atradusi vārgo vietu katram cilvēkam, jo es neticu, ka nav tādu cilvēku, kas ar kaut ko no šī visa garā problēmu saraksta (visu es neuzskaitīju, lai paliek intriga) nebūtu saskārušies. Pavisam noteikti katrs esam pārdzīvojuši un piedzīvojuši vecāku-bērnu sarežģītās attiecības, kas ir mazākais šeit aprakstītajā. Autore par šiem skapju skeletiem raksta tik dzīvi un padara realitāti vēl reālāku, kad prātā ataust vēl piemēri no pašu dzīves, kad varoņi Eva un Armīns ir tepat aiz kaimiņu durvīm, bet viņu draugi – kaut kur pagalmā, bet Danutas mamma – nu tepat, deguna priekšā.

Pirmais stāsts “Judīte” uzliek ļoti augstu latiņu pārējiem stāstiem, bet tā arī paliek visspēcīgākais šī krājuma darbs. Pārējie ir spēcīgi un mazāk spēcīgi, bet ne tik ļoti kā pirmais. Pēc pirmā stāsta izlasīšanas tas mani nedaudz nopauzēja un lika padomāt, cik emocionāli gatava jūtos lasīt tālāk, bet, lai gan runā par neērtām tēmām arī turpmāk, tās jau ir pierastas, tāpēc nelikās tik ļoti satricinošas.

Grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu, tikai atšķirsies emocijas, ko tā sniegs – dažus sasmīdinās (jo ir arī daudz smieklīgu brīžu tam visam reālismam pāri), dažus saraudinās, dažiem liks kārtīgi padomāt, dažiem būs viss kopā. Bet, ja tieši šogad esi izdomājis ķerties kārtīgi klāt latviešu literatūrai – izlasot šo tu savu apņemšanos nenožēlosi.

Vērtējums: 9/10.

Grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Attēls: te.

Mazas piezīmes par padarīto.

Ir pagājis svētku laiks, un pienācis laiks kaut kā tad uzrakstīt par visu paveikto pēdējā nedēļā, uzrakstīt plānus un ieceres. Lai gan nebiju domājusi šogad apkrauties ar lasīšanas izaicinājumiem. Goodreads atzīmēju, ka šogad izlasīšu 80 grāmatas, tumblr es uzgāju vienu ļoti foršu lasīšanas izaicinājumu visam gadam (ceru, ka ar to neies kā ar bingo pagājušo gadu) un esmu ieviesusi arī ‘lasāmo burku’ jeb TBR jar (to-be-read jar), kur tad saliku savas 60 Rīgā esošas grāmatas un katru mēnesi izvilkšu pa 3 un tās izlasīšu. Varbūt beidzot tikšu vaļā no zināmas vainas izjūtas. Tāpat nodomāju, ka nesēžu Goodreads Latvijas grupā tāpat vien, tāpēc apņēmos mēnesī izlasīt vismaz tās grāmatas, kuras es neesmu lasījusi. Un vēl – alfabēta izaicinājums kādam brīvākam brīdim. Galvenais jau ir tikai lasīt, un tad tas pats no sevis aizpildīsies. Izskatās ļoti daudz, bet, kad sarakstīju visu uz lapiņām, nemaz tik daudz nebija. Veiksmi man, veiksmi jums savos izaicinājums, un lai šis ir patiešām LABS gads.

Par paveikto: esmu noskatījusies 2 filmas un izlasījusi 2 grāmatas pēdējās nedēļas laikā. Tagad, kad pirmā mirkļa izjūtas ir kaut cik norimušas, var ķerties arī pie atsauksmēm. 😀

Sākšu ar filmām:


Grace of Monaco
vēsta par Holivudas aktrises Greisas Kellijas dzīvi, kad viņa ir apprecējusi Monaco princi Renjē III un kļuvusi par Monaco princesi. Filmai galvenais nav vēsturiskais vai biogrāfiskais aspekts, cik ļoti pievērsta uzmanība ir uz sievietes iekšējiem sevis meklējumiem un samierināšanos ar to, ko princese vairs nekad nebūs aktrise.  Pati filma atstāja tādu nekādu iespaidu, bet to nevar novelt uz filmas ražotājiem, jo filmas sākumā ir uzraksts, ka “stāsts ir izdomāts”, bet tāpēc rodas šaubas par jebkura rādāmā notikuma patiesību. Man patika KIdmena, bet šī nav viņas spožākā loma. Viņas kustības un grācija ļauj noticēt, ka tā tur uz ekrāna ir Greisa Kellija, bet ne līdz galam. Kaut kas tomēr pietrūkst. Vērtējums: 6/10.

Otra filma atspoguļo Apple kompānijas slavas un neslavas brīžus pašā kompānijas dibināšanas sākumā. Vismaz tā vajadzētu būt. Viss, ko es dabūju, ir neveikli savilkti kopā “svarīgākie” momenti no kompānijas dibināšanas vēstures, kuros esošie notikumi lielāko tiesu nav saistīti viens ar otru. No Apple neko nelietoju (un netaisos) (tagad jau dzirdu sašutumā ievilktas elpas), tāpēc filma mani zināmā mērā vilināja uzzināt kā viss sākās, attīstījās, un kā nonāca līdz tam masu produktam, kas ir tagad. Un protams, Džobsu pašu. Tas, ko es uzzināju, ir, ka Džobss ir sava produkta fanāts līdz beigām, kurš neizturami dresē savus darbiniekus, ko beigās neiztur valde un viņš tiek atstādināts no sava projekta. (tas bija vienīgais fakts, kuru uzzināju). Pēc gadiem viņš uzņemas rūpes par savu bērnu un tiek pieņemts atpakaļ darbā, bet pie cita projekta. Beigas man ir miglā tītas, bet, cik lasīju  citās atsauksmēs, tās neuzlabo filmas draņķīgumu. Žēl. Vērtējums: 5/10.

Vladimira Kaijaka “Enijas bizi” es principā izlasīju dēļ tā, lai redzētu, vai ir vērts skatīties “Likteņa līdumniekus”. Lai gan šī ir tikai pirmā daļa no četrām, tā man atsita visu vēlmi. Lielos vilcienos Juris mīl Eniju, bet tēvs izvēlas viņam citu līgavu un viņš apprecas ar to, bet Enija visu mūžu no viņa neatkāpjas līdz viņš ņem galu. Līdz tam laikam Jura sievai Ievai ir 3 bērni un viņa ir palikusi par saimnieci Nārbuļos, bet arī no viņas Enija neatkāpjas un viņas bize savelkas ap Ievas kaklu, it kā vainojot viņu Jura nāvē. Bet beigās Nārbuļi piedzīvo vēl vienas laulības – Ieva apprecas ar kalpu. Šitas te man atgādināja “Ugunsgrēka” maigāku versiju. Varbūt es to visu ļoti velku kopā ar seriālu, tāpēc nespēju stāstu izjust līdz galam (vai neizjust), bet, nu jā, seni laiki, senas paražas, ko gan es gribu. Ja man kāds pateiktu, ka lasīt tālāk ir vērts un tālākais ne tuvu nelīdzinās pirmajai daļai, es lasītu. Bet tagad man nav pārliecības. Vērtējums: 6/10.

Klasika, kas ilgu laiku deldēja manus plauktus, un kuru faktiski nopirku tikai tāpēc, ka Dailes teātris iestudēja izrādi. Izrāde vēl nav noskatīta, bet vismaz nedošos uz to kā balta lapa. Romāns ir par ārsta sievu Emmu, kas ielaižas ārlaulības sakaros, kā rezultātā dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Šie sakari (kopā 2) dzen viņu zemāk un zemāk pa sabiedrības hierarhijas kāpnēm līdz pašas meli pazudina kā viņu, tā viņas ģimeni. Vai mīlestība spēj cilvēku pazudināt un cik akla viņa ir? Vai aklums nav tikai šķietama maska, nevēlēšanās redzēt un saprast patiesību? Cik tālu ir gatava iet 19. gadsimta sieviete? Darbs man ļoti atgādināja Annu Kareņinu ne tikai uzbūves ziņā, bet arī tajā “sieviešu ciešanas” manierē. Lielisks klasikas darbs. Vērtējums: 9/10.