Filma: Vect­ēvs, kas bīstamāks par datoru

https://i0.wp.com/static.lsm.lv/files/Vectevs-plakats_mazinats.jpg

Uz kino eju reizi gadā un šī gada gadījumā mana vēlme sakrita ar laiku, kad varu aiz astes noķert kādu latviešu filmu. Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” ir pirmā Latvijas simtgadei veltītā filma, kas atstāj divējādas sajūtas.

Oskars tiek atsūtīts uz laukiem pie vecvecākiem ārstēt datorslimību (bet gan jau arī tāpēc, ka Rīgas dzīvoklī notiek remonts un kāpēc jāelpo putekļi, ja var elpot svaigu gaisu). Stigrais vectēvs liek astoņgadīgajam puikam strādāt – palīdzēt mūrēt krāsni, norobežot piķa laukumus, bet lielā spītība no abu puses noved pie strīda. Abus mēģina samierināt vecmammma, kura ir palikusi bez darba, jo “skolā bērni beigušies”. Vietējais politiķis regulāri aprauga un rūpējas par Oskara vecvecākiem, tiesa, ne bez sava iespējamā labuma. Vecmammas nokļūšana slimnīcā Oskaram ar vectēvu liek salīgt un pat kļūt par ļoti labiem draugiem.

Filma sākas ar Mario tipa spēlīti, kas uzreiz noķer bērnu uzmanību, jo čalas vairs nav dzirdamas. Bet filma nav tikai bērniem – tajā katra paaudze atradīs kaut ko sev tuvu, atpazīstamu, smieklīgu vai foršu, tāpēc uz to noteikti jāiet ar visu ģimeni. Varbūt atpazīstamas liksies nenomazgātās krūzītes, jo dators sauc, vai vasaras pavadīšana laukos, bet varbūt kādam vecmamma repo līdzīgi kā to dara Oskara vecmamma! Tā ir sirsnīga filma, kas liek gan pasmieties, gan nobirdināt kādu asaru, padomāt par Latviju un, jūtot līdzi varoņiem, padomāt arī par sevi.

Paralēli stāstam tiek paceltas vairākas Latvijas kontekstā raksturīgas problēmas, piemēram, skolēnu skaita samazināšanās, tāpēc Oskara vecmamma (skolotāja) paliek bez darba, vietējais deputāts aizraujas ar korupciju, jo māja jāpabeidz, bērnu dzīvošana ekrānos, ne dzīvē, paaudžu konflikti. Bet svarīgi pieminēt, ka šie aspekti netiek uzspiesti un netiek mesti skatītājam virsū – tie ir dabīgi iepīti stāstā un tā ir katra paša interpretācija – tos pamanīt vai nē.

Šis darbs ir vēl viens pierādījums tam, ka Latvijā ir talantīgi aktieri. Ļoti patika Akvelīna Līvmane (Oskara vecmamma), kas nospēlē brīnišķīgu iejūtīgo vecmammu un izbijušo skolotāju (balss bija ļoti pareiza). Mārtiņš Vilsons pārliecināja, ka viņš ir stingrais, bieži neapmierinātais Oskara vectēvs, Mārtiņš Meiers lieliski iemieso vienmēr visur steidzīgā politiķa tēlu, Lauris Dzelzītis – mazpilsētas varbūt nedaudz rutīnā ierauto policistu. Jāpiemin arī smeldzīgā Ulda Dumpja loma un arī paši mazākie lomu tēlotāji – Markuss Jānis Eglītis (Oskars) un Eva Ozola (Oskara draudzene). Diemžēl mani nepārliecināja Alise Polačenko kā Oskara mamma – pārāk jauna, pārāk maiga, īpaši vietā, kur viņa it kā dusmojas uz tēvu.

Bet balsīm trūkst dabiskuma efekta – tās skan kokaini un stīvi, it kā būtu ierunātas pa virsu. Tas rada iespaidu, ka fona skaņa neeksistē vai tā pavisam neiet kopā ar varoņu balsīm, tāpēc neliek stāstam noticēt. Tāpat arī mūzika. Emīla Zilberta kompozīcijas šai filmai brīžiem likās galīgi nepiemērota, kas negāja kopā ar situāciju, kas attiecīgajā brīdī risinājās, bet citās situācijās viss sanāca labi.

Bet neskaitot visu to, vienalga paliek pārliecība, ka filma ir jāredz arī visiem tiem, kas to nav noskatījušies (un varbūt arī otrreiz). Nevis tāpēc, lai bērniem bakstītu acīs piemēru, kam jālīdzinās un tūlīt pat jāmet datori nost (tajos ir arī labas lietas), bet tāpēc, lai labi pavadītu laiku, nedaudz uztrenētu vēdera muskuļus no smiešanās un just nelielu nostaļģiju pēc savas laukos pavadītās bērnības.

Scenārija autors Alvis Lapiņš
Režisors Varis Brasla
Operators Uldis Jancis
Mākslinieks Mārtiņš Milbrets
Montāžas režisors Māris Bērziņš
Komponists Emīls Zilberts
Skaņu režisors Anrijs Krenbergs
Lomās Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modris), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža u.c.

Attēls: te.

Advertisements

Modris (2014)

Filma, kurai gan nebija tik iespaidīga reklāmas kampaņa, kāda bija “Izlaiduma gadam”, bet reklāmas es pamanīju gan TV kasē, gan pieturvietās, un, protams, kinoteātrī.

Stāsts ir par 17-18 gadīgu puisi, kuram ir problēmas ar spēļu automātiem – es pat teiktu, atkarība. Viņš tajos nospēlē savu naudu, tad no visiem aizņemas un nospēlē, arī zog no mātes, ar ko viņam nav tās labākās attiecības. Lai iegūtu naudu viņš aiznes mātes sildītāju uz lombardu. Māte (Rēzija Kalniņa) sadusmojas un izsauc policiju. Modris no viena problēmu katla tiek iekšā nākamajā, bet visam pa vidu pamostas viņa vēlme – atrast savu tēvu, kuru viņš nekad nav redzējis.

Mani filma garlaikoja. Stāsts plūst vienā līnijā, kurai ir minimāla dinamika, bet kura mani neizbrīnija, neaizskāra un nelika domāt. Iespējams tāpēc, ka dzīvoju rajonā, kurā daļa no notikumiem ir ikdiena, un ir izveidojies zināms pieradums 16 gadu laikā pie visiem krimināla rakstura stāstiem. Es gaidīju, kad notiks kaut kas ievērības cienīgs, kaut kas, kas liktu man izbrīnā ieplest acis un sākt filmu skatīties ar interesi. Bet tā nenotika. Žēl.

Kristers Pikša kā galvenā varoņa atveidotājs ir lielisks. No sākuma gan viņš neizskatījās pēc sliktā tēla, bet beigās jau stāsts izdarīja savu. Man pietrūka tās runāšanas pretī, kas viņam momentā iedotu sliktā tēla uzlīmi uz pieres un skatītājs ar tādu uzskatu arī dzīvotu zālē filmas garumā. Tas sāk parādīties filmas vidū, kad jau šim ir par vēlu. Sasmējos par vienā mirklī esošo ironiju – aktieri Rūdolfu Plēpi kā vienu no kazino spēlētājiem. Aktrise Rēzija Kalniņa neizceļas ne ar ko īpašu – tēlojot dzīves nomāktu Maximas pārdevēju (cik varēja noprast), ko varētu notēlot katrs Latvijas iedzīvotājs.

Vēl traucēja kamera. Filma ir filmēta, visticamāk, kameru nesot rokās, vai turot uz pleca, tāpēc ainas ar pārvietošanos ir augšup-lejup, bet ainas ar 2 personu sarunu, kas stāv katrs savā istabas stūrī ir drīzāk lidojošas – no viena stūra uz otru stūri. Brīžiem ir grūti nofokusēt skatienu, jo aina visu laiku ir kustībā, rodas objektu sajukums, kas liek skatītājam skatīties visur citur, tikai ne uz ekrāna, kamēr karuselis norimstas. Arī filmā minimāli esošā mūzika traucēja, piemēram, es labprātāk būtu klausījusies mūziku, nevis galvenā varoņa staigāšanu pa sniegotu bruģi. Es saprotu, autortiesības un tā, bet varēja sadarboties kaut vai ar jaunajām latviešu grupām, izsludināt konkursus utt. Iespēju ir daudz.

Kopumā filma atstāj nenostrādātu iespaidu, īpaši darbs ar kameru. Pamatā ir lielisks stāsts ir izcilu pēdējo kadru, un šī ir laba filma režisoram, kura viņam ir pirmā filma (neskatoties uz veidotajām reklāmām, īsfilmām un piedalīšanos citu spēlfilmu režijā). Gadu gaitā ceru sagaidīt izaugsmi. Vērtējums: 5,5/10.

Attēls un vairāk informācijas te.

Izlaiduma gads (2014)

Filma, kas savu pirmizrādi piedzīvo Monreālas filmu festivāla laikā, kopš vakardienas ir skatāma uz lielajiem ekrāniem kinoteātros visā Latvijā. Es nebiju uz pimizrādi, bet neko nejūtos palaidusi garām.

Filmai bija mazs budžets, aptuveni 200 tūkstoši eiro, kā rezultātā nāca arī līdz šim neredzētas reklāmas kampaņas. Jau vasaras laikā filmas nosaukums figurēja uz Rīgas ielām un parkiem, septembrim tuvojoties, sāka parādīties plakāti un fotogrāfijas. Pirmajā mirklī arī es biju reklāmas skartā, kas līdz tam neko nezināja par filmu un metās mājās guglēt šo vārdu salikumu, lai uzzinātu ko vairāk. Pēc tam jau sāku sekot aktualitātēm, līdz sāka tuvoties liktenīgais datums. Sāka pienākt atsauksmes un pirmie iespaidi, un parādījās sajūta, ka to filmu nemaz negaidu tik ļoti, cik sākumā, neko nezinājusi.

Filma ir par jauno skolotāju Zani, kas pieņem izaicinājumu mācīt krievu valodu un literatūru un piedevām vēl audzināt izlaiduma klasi. Skolēni, kā jau skolēni, skolotāju pārbauda, bet viņa nepadodas un sarīko kopīgu klases ballīti jūras krastā, kā rezultātā nodibina draudzīgus kontaktus ar savējiem. Rodas pirmie konflikti ar skolas vadību, bet Zane nepadodas spiedienam. Piedzīvojusi sakāvi personīgajā dzīvē, viņa visu sparu un enerģiju ieliek skolotājas darbā. Bet par daudz. “Jūsošanās” jau sen ir pazudusi, Zane sāk izmitināt pie sevis skolēnus, kuriem ir konflikts ar ģimeni, rīko mājas ballītes un ekskursijas. Robežas starp “skolotājs un skolēns” jauc visi, visvairāk Maksis, kurš ir iemīlējies Zanē. Viņa to saprot pārāk vēlu – tad, kad jau vairs nevar pateikt “nē”.

Man ir ļoti liels prieks, ka Latvijas režisori ir sasparojušies un latviešu kino sāk piedzīvot “atmodas” virkni. No sākuma tā bija “Sapņu komanda”, pēc tam “Mammu, es tevi mīlu”, tad nesenie “Akmeņi manās kabatās” un tagad “Izlaiduma gads”. Kā noslēdzošais vēl būs pēc divām nedēļām uz Latvijas kino ekrāniem – “Modris”, kura treileri rādīja pirms Andra Gaujas filmas seansa. Tas vien nozīmē to, ka kā sēnes pēc lietus sāk parādīties jaunas filmas, jauni režisori, jaunas iespējas. Savdabīgi ir tas, ka filma “Izlaiduma gads” no sākuma pretendēja uz pirmizrādi ne-Latvijas mērogā, kas pat ir labi, jo paceļ filmu jaunā plauktiņā un neļauj tik viegli to nopelt. Bet tādu, kas to uzdrošinās, nav daudz. Vismaz pagaidām.

Filmā galveno lomu spēlē Inga Alsiņa – Lasmane, kas mani nepārliecināja kā krievu valodas un literatūras skolotāja. Pirmā reakcija, viņu izdzirdot, runājam krieviski, man bija “ko viņa tur dara?”, bet beigās jau mistika atrisinājās un aplis noslēdzās pie Terehovas robežas. Lielu ieguldījumu arī deva, cik sapratu, brīvprātīgi iesaistījušies jaunieši, kuri spēlēja Zanes skolēnus. Viņiem nebija scenārijā paredzēto neveiklo dialogu, viss dzīvi norisinājās kameras priekšā. Iespējams, tieši tas ir tas, kas lika man noticēt viņiem kā skolēniem, nevis kā aktieriem, kas tēlo skolēnus. Ainas bija nostrādātas līdz realitātei, un skolēni bija visdažādākie.

Šī nav komēdija, nav arī izklaides filma. Ja gribat iet uz filmu, lai nosistu laiku, vai just for fun, šī nav īstā. “Izlaiduma gads” rosina domāt. Principā, filmu var sadalīt divās daļās. Pirmajā pavīd humoriņš, kas pavelk skatītāju un liek smieties, bet tad vienā mirklī pa galvu iedod otrā daļa, kas skatītāju piespiež domāt par izvēlēm, vērtībām un dzīvi kā tādu. Kā saka pats režisors vienā no daudzajām intervijām, šī filmai ir par “cēloņu un seju sakarību, kas caurvij mūsu dzīves tā, ka mēs to nemaz nepamanām. Sekas bieži vien ir nobīdītas no cēloņa, un tāpēc mēs [..] nemācamies no kļūdām. [..] Filma ir par to, kā tu ļaujies straumei, un tas ir tas, cik tālu straume tevi aiznes”.

Filmu sapratīs un filmu nopels. Tas ir par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Ka paralēli attīstās un dzīvo divi uzskati – jaunie un vecie. Vieni teiks, ka filma ir ok, atbilstoša un viņiem patīk. Bet ir otrie, kuri dzīvo ar aizspriedumiem un teiks: paga, tā filma taču ir visatļautība. Es teiktu, ka otrais variants būtu pirms 5-10 gadiem, kad par to, ka skolotāja stājas intīmās attiecībās ar savu skolēnu sabiedrība vēl nerunātu bet klusām, savas mājas un ģimenes ietvaros to dziļi nopeltu, jo “tā taču nav pieņemts”. Tagad katrs var domāt kā grib. Tas ir par to, cik ļoti skatītājs ļauj, lai viņu aizķer. Vai viņš iet uz filmu un jūtas kā daļa no tās, vai, kritiski skatoties, nosēž visas gandrīz 2 stundas un analizē katru vārdu, kustību, skatienu.

Ne velti pēdējais kadrs ir atvērts logs. Šī ir viena no tām reizēm, kad man patīk, ka filma atstāj pārdomu kalnus un nepasaka visu līdz galam. Pasniegtos faktus un notikumus skatītājs sagremo un arī filmā pasniegtais noslēdzas. Bet tad ir tas pēdējais, kas atplēš vaļā visu noslēguma sajūtu, un paliek atvērts logs, kurā katrs skatītājs ierauga kaut ko savu.

Vērtējums: 10/10.

Attēls un vairāk info: šeit.