Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/03/Maija-664x1005.jpg

Nu jau gandrīz pusotru mēnesi grāmatnīcu plauktos var atrast grāmatu ar ļoti skaistu vāku – Maijas Silmanes biogrāfiju, ko sarakstījusi latviešu dramaturģe un Maijai Silmanei tuvs cilvēks – Lelde Stumbre.

Stāsts lasītāju iemet tajā Maijas dzīves brīdī, kad viņa atgriežas Latvijā no izsūtījuma un burtiski uzsāk dzīvi no jauna. Viņa ir mācījusies romāņu valodas, tāpēc tikt galā ar pirmo dabūto darbu – tulkot Viktora Igo “Nožēlojamie” – viņa tiek galā izcili. Tā Maija Silmane aizsāk to, ar ko ir pazīstama vēl šodien – neskaitāmajiem no franču uz latviešu valodu tulkotajiem dzejas, stāstu, romānu u.c. grāmatām un gara brīvību, ar kādu viņa atļāvās dzīvot apspiestā laikā.

Par Maiju Silmani es pirms šīs grāmatas nebiju dzirdējusi, tāpēc grāmata raisīja interesi visa stāsta garumā. Gadi pirms izsūtīšanas tiek skarti epizodiski un tikai tajās vietās, kur būtu nepieciešams aizlāpīt caurumu. Grāmatas pirmā puse man patika labāk par otro, droši vien tā iemesla dēļ, ka otrajā epizodiski sāka parādīties autores atmiņas par tulkotāju un dažbrīd tas likās ļoti lieki.

Kā jau biogrāfija, tā ieskicē arī tulkotājas dzīves aizkulises – vīriešus (kur bez tiem), dzīvesveidu, grūtības un laimes brīžus. Jāsaka, ka te ir arī diezgan spēcīgs vēsturiskais aspekts, kas ļoti sarežģī varones dzīvi un principā ir par iemeslu tai dzīvei, kādu Maija dzīvo. Var tikai gudrot vai viņa būtu kļuvusi par to, kas bija un kāds būtu viņas raksturs, jo parasti (cik dzirdēts/lasīts) šādi vēstures notikumi izmaina cilvēku, bet Maija tiek attēlota kā tāds tauriņš gaisā lidināmies (vilka jau uz mākslinieku bohēmas pusi).

Grāmata man lika domāt par tulkotāja attiecībām tekstu – cik tuvs sirdij ir par tuvu? Kad tas sāk traucēt? Grāmatā maz bija attēlotas reizes, kad Maijai neveicās tulkošana (katram cilvēkam ir brīži, kad neveicas pat lietās, ko viņš dara labi), jo savādāk liekas, ka tulkotāja bija brīnumbērns – ne par ko neuztraucās (vienīgi par jaunām grāmatām, ko gribas dabūt) un viss viņai izdevās. Lasīšanu zināmā mērā apgrūtina lielās nodaļas, kurām neredz galu, jo es biju spiesta pārtraukt lasīt vairāku garu nodaļu vidū un pēc tam atkal turpinot lasīt (tas gan bija pēc pāris dienām), es vairs neatcerējos, kas bija noticis.

Šo grāmatu papildina vairāki dzejoļi un fragmenti no citu autoru darbiem, ko Maija ir tulkojusi vai no tiem latviešu autoriem, ar kuriem viņai ir bijis kāds nopietnāks sakars. Pēc šīs grāmatas man ir vēlme izlasīt Albēra Kamī darbus, jo iekļautie fragmenti par mākslu mani ļoti uzrunāja. Tāpat grāmatai ir pievienotas fotogrāfijas ar Maiju vai kādu viņas dzīvi raksturojošu elementu, kas lieliski papildina stāstu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Jana Egle “Gaismā”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/12/Egle_8.jpg

Mazs un spēcīgs – tā varētu raksturot šo stāstu krājumu. Jana Egle raksta jau sen (bet “Lauku Avīze” šīs autores darbu izdod pirmo reizi) un pieredzi patiešām var just katrā viņas stāstā.

Astoņi īsti un savā ziņā arī skarbi stāsti paslēpušies zem grāmatas nosaukuma, kas izgaismo šo cilvēkus – stāsta varoņus un padara tos redzamākus arī tiem, kas ikdienā tos izvēlas nepamanīt un ignorēt. Vairākos stāstos runā par alkoholismu un šķirtām ģimenēm, bet tikpat labi mēs varam sastapt meiteni, kas grib būt par zēnu un nāves elpu pakausī un vēl daudz ko citu.

Autore ir atradusi vārgo vietu katram cilvēkam, jo es neticu, ka nav tādu cilvēku, kas ar kaut ko no šī visa garā problēmu saraksta (visu es neuzskaitīju, lai paliek intriga) nebūtu saskārušies. Pavisam noteikti katrs esam pārdzīvojuši un piedzīvojuši vecāku-bērnu sarežģītās attiecības, kas ir mazākais šeit aprakstītajā. Autore par šiem skapju skeletiem raksta tik dzīvi un padara realitāti vēl reālāku, kad prātā ataust vēl piemēri no pašu dzīves, kad varoņi Eva un Armīns ir tepat aiz kaimiņu durvīm, bet viņu draugi – kaut kur pagalmā, bet Danutas mamma – nu tepat, deguna priekšā.

Pirmais stāsts “Judīte” uzliek ļoti augstu latiņu pārējiem stāstiem, bet tā arī paliek visspēcīgākais šī krājuma darbs. Pārējie ir spēcīgi un mazāk spēcīgi, bet ne tik ļoti kā pirmais. Pēc pirmā stāsta izlasīšanas tas mani nedaudz nopauzēja un lika padomāt, cik emocionāli gatava jūtos lasīt tālāk, bet, lai gan runā par neērtām tēmām arī turpmāk, tās jau ir pierastas, tāpēc nelikās tik ļoti satricinošas.

Grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu, tikai atšķirsies emocijas, ko tā sniegs – dažus sasmīdinās (jo ir arī daudz smieklīgu brīžu tam visam reālismam pāri), dažus saraudinās, dažiem liks kārtīgi padomāt, dažiem būs viss kopā. Bet, ja tieši šogad esi izdomājis ķerties kārtīgi klāt latviešu literatūrai – izlasot šo tu savu apņemšanos nenožēlosi.

Vērtējums: 9/10.

Grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Attēls: te.

Oktobrī paveiktais + plāni novembrim

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/264586238/large.jpg

Šomēnes draudzējos ar Mērfija likumu – jo vairāk plānu, jo lielāka iespēja, ka neko no tā neizdarīsi. Un šoreiz galvenais apstāklis nav slinkums, bet gan vīruss, kas rūpīgi 2 nedēļas ir apgrūtinājis manu dzīvi, tāpēc arī oktobrī paveiktais ir tikai maza čupiņa.

Grāmatas. Esmu izlasījusi 5, kas daļēji atbilst manam oktobra plānam mēneša sākumā. Protams, izdevniecību jaunākajiem veikumiem ir paradums iespraukties visam pa vidu, tāpēc 2 no izlasītajām grāmatām plānā neietilpa.

  • Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – atsauksmi lasi šeit. Ja vēl neesi ticis pie grāmatas, es nesaprotu, ko tu vēl gaidi.
  • Hjū Hovijs “Putekļi”. Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga triloģija – atsauksmi lasi šeit.
  • Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts” – atsauksmi lasi šeit.
  • Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” – atsauksme šeit.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” – par šo gan lielā atsauksme nebūs, jo vien pāris lietas sakāmas. Patika, ka Harijam vismaz vienā grāmatā (neatceros kā pārējās, bet man ir smaga aizdoma, ka citās nav) nevajag cīnīties ar Voldemortu. Un vēl man patīk lasīt grāmatas pareizos laikos, jo, kad Hermione grieza laiku atpakaļ, to pašu darīju arī es.

Filmas. Noskatījos pārsteidzoši daudz, 8 ar pusi.

  • Neredzamā – neatceros ne režisoru, ne aktierus, tikai to, ka vienu vakaru rādīja LTV1 un man patika. Skats uz jaunas aktrises dzīvi – pirmo teātra izrādi tieši tapšanas stadijā, privāto dzīvi, ģimenes sarežģījumiem. Riktīga drāma, bet man pret to nekad nav iebildumu. 8/10
  • Ceļā – neko daudz no tās neatceros, tikai to kā 3 jaunieši blandījās pa pasauli. Pat nezinu kāpēc skatījos. 3/10
  • Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem – grāmatas ekranizācija. Galvenās sižeta līnijas ir saglabātas un es pat nepamanītu saturisko maiņu, ja vien draudzenei nebūtu tik laba atmiņa un viņa nefeispalmotu visas filmas garumā. Tā kā man ir bail no visa, kas ir kaut nedaudz baiss, tad izvairījos skatīties Bērtona filmas, bet noskatījos šito un nesapratu, vai viņam visas tādas, vai tikai šī neizdevusies, jo nekā baisa tur nebija. Katrā gadījumā grāmatā attēli ir baisāki nekā filma. 6/10
  • Harijs Poters un Jauktasiņu princis – biju palaidusi garām HP filmu maratonu LNT, noķēru vien pašas beigas, bet nevar neskatīties, tāpēc smuki paraudāju Dumidora ainā. Atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Harijs Poters un nāves dāvesti, abas daļas – arī šeit atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Trakā, dullā mīlestība – vispār televīzija ir laba lieta, tikko pamanīju, ka vairums filmu esmu skatījusies tieši tādā veidā. Bet šito gribēju noskatīties jau sen un man pat patika. 8/10.
  • Kā klājas Morganiem? – attiecību krīze un krīzes atrisināšana divu stundu garumā – aiz garlaicības es varu skatīties pat ko tādu. 6/10
  • Murķšķu diena – noskatījos līdz pusei, aizgāju gulēt un par filmu aizmirsu līdz šodienai. Sižets pat bija gandrīz interesants – izdzīvot savu riebīgāko dienu atkal un atkal no jauna. Hmm, varbūt noskatīšos kaut kad līdz beigām.
  • Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis – nevajag skatīties filmas tik drīz pēc grāmatas izlasīšanas, jo pamanu visas neatbilstības grāmatai. Lielos vilcienos bija tas pats, bet likās nežēlīgi daudz svarīgu lietu izņemtas ārā, piemēram, kalambola spēle pret slīdeņiem te kārtīgi paslīdēja garām.

Kultūra.

  • Granātu krāsas aproce Dailes teātrī – saldsērīga izrāde, kas apcer īstās un vienīgās mīlestības iespējamību. Kādam tā var šķist pārvērtēta, kādam – nē. Ko tu darītu, ja pēkšņi tā klauvētu pie tavām durvīm? Vārpiņa bija lieliska, tāpat Skrastiņš un Siliņš. Izrādei dodu 6/10, jo neuzrunāja tik ļoti, lai pēc 3 nedēļām es to varētu atsaukt atmiņā.
  • Iemūrētie LNO – attiecībās ar operu esmu uz “jūs jūs”. Tas nozīmē – ļoti tālu. Salasījos lieliskas atsauksmes, anotācija arī uzrunāja, tā nu devos. Pirmā rinda nebija prātīgākā izvēle, kur sēdēt, ja neko nejēdz no operas dziedājumiem, bet vismaz, kad palika garlaicīgi, varēja vērot orķestri vai diriģentu. Libretu es joprojām neesmu izlasījusi, bet mani neuzrunāja tik ļoti, lai es spētu par šo normāli runāt.

Oktobrī es lepojos ar tikai 6 nopirktām grāmatām, jo es nevaru paiet garām Grāmatu svētkiem Kongresa namā, bet maks saka paldies, ka piedāvājums bija salīdzinoši mazs un turējos rāmjos. Tagad vien atliek domāt un sapņot par Ķīpsalu. 🙂

Plāni novembrim:

  • Harija Potera sakarā man jāizlasa 3 grāmatas, izcili būtu 4, zinot semestra beigas universitātē un pēdējos 2 ķieģeļus.
  • Nebūtu slikti arī paretināt “kādreiz lasīts un tagad nopirkts” plauktu, lai samazinātu lasāmo rindu.
  • Džeina Eira, manuprāt, būtu jāsāk lasīt, jo tuvojas VDT pirmizrāde.
  • Šis ir pirmais mēnesis, kur man nav ne jausmas, kuras izrādes es apmeklēšu, jo nekas uz priekšu vēl nav nopirkts, bet gribu aiziet uz “Peldošajiem-ceļojošajiem” JRT, jo nopirktas ir uz otro daļu Dailes teātrī.
  • Nē, vispār man ir ieplānots iet uz Vaideloti VDT viesizrāžu sakarā. Ja es nebraucu uz Valmieru, Valmiera brauc pie manis tā teikt.
  • Ir doma arī beidzot piedalīties kādā lasīšanas izaicinājumā – ir Ho-ho-ho readathon (9.-15. nov.), kur jālasa ar svētkiem saistītas grāmatas un ir Hooked on Books readathon (5.-12. nov.), kur mērķis ir turpināt iesāktās grāmatu sērijas. Piemēram, ja esi izlasījis pirmo grāmatu, loģiski būtu turpināt otru. Šeit es varētu iespraukties ar Hariju Poteru. Abi lasīšanas izaicinājumi daļēji pārklājas, tāpēc var piedalīties abos, bet es piedalīšos tikai Hooked on Books, jo man plauktā nav nevienas Ziemassvētku grāmatas, ko varētu piedēvēt Ho-ho-ho lasīšanas izaicinājumam. Arī Tome Topple Readathon notiek novembrī (18.11.-1.12), kur mērķis ir lasīt lielas, biezas grāmatas, kurām savādāk neķertos klāt. Arī par šo es padomāšu, skatoties, kas notiek ar skolas intensitāti.

Attēls: te.

Laura Dreiže “Zem mākslīgām zvaigznēm”

Laura Dreiže - Zem mākslīgām zvaigznēm. Danse Macabre 2

Pierādījums tam, ka aizraujoša literatūra nav malā noliekama – izlasīju 4 stundu laikā.

Pirmā grāmata beidzās ar to, ka Viktorija atrodas uz nāves sliekšņa. Otrā grāmatā Glāss lauž sava amata noteikumu un tā vietā, lai pavadītu viņu pēdējā ceļojumā, meiteni izglābj. Tiesa, nekas vairs nav tā kā agrāk. Šī iemesla dēļ abus izmisīgi meklē Taniela amata brāļi un vara, tāpēc abi bēg un beigu beigās nonāk Lejaslondonā – netīrā, pagrimušā pilsētas daļā, kas, kā jau nosaukumā var saprast, atrodas platformu zemāk. Sākas izdzīvošanas spēle, kas aizved viņus pie doktora un viņa mācekļa, kas var izpildīt viņu vēlmes, ja viņi savstarpēji vienosies. Bet nekas nav tik vienkārši, kā izklausās.

Man ļoti patika, ka, atšķirībā no daudzām citām triloģijām, otrajā daļā netiek pielietota atstāstījuma izteiksme par to, kas notiek pirmajā daļā, bet notikumi raiti plūst uz priekšu it kā nekāda pārrāvuma nebūtu bijis. Un, pirms sākat satraukties, mēnesis nav ilgs laiks, un nekas nav paspējis izplēnēt no atmiņas, kas traucētu uztvert otrās grāmatas būtību.

Kas attiecas uz pašu stāstījumu, tur gan viss tik spoži nerādās. Notikumi ir raiti un viens pēc otra, bet kaut kā liekas, ka nekas būtisks nenotiek. Ir tie 4-5 lielie pieturas punkti, kas arī tiek sīkāk aprakstīti. Man tas atgādināja vieglu vilkšanu garumā, lai gan padomājot, viss it kā risinājās pieklājīgā ātrumā un garlaicīgi varbūt palika tikai tajā mežonīgi ilgajā Viktorijas atveseļošanās ainā. Un, pievēršoties varoņiem, tie arī sāk kaitināt, Viktorijas atgādina mazu, niķīgu meiteni, kamēr Taniels – pieaugušu un racionāli domājošu vīrieti. Un šitie divi raksturojumi neiet kopā, ja runājam par abiem kā pāri.

Diezgan lielu jautājumu man radīja Viktorijas atdzīvināšanas rezultāts. Gan tas, kā nedzīva lieta pēc dvēseles ievietošanas var atdzīvoties un sākt kustēties, gan tas, vai tāds kustonis enerģiju uzņem tikai guļot, vai kā citādi. Pārtiku ēst nevar, jo viņam nav kuņģa. Un, ja var uzņemt tikai no miega, tad kāpēc mēs to nevaram tā izdarīt, jo mums no sākta gala ir daudzināts par ēdienu kā būtisku enerģijas bumbu? Visas grāmatas garumā tā arī šis aspekts neatklājas, un, ja runājam par ūdeni, man šķiet, ka viņa tādu arī nemaz nedzer, kamēr ir dzīvi nedzīva. Tāpat neatklājas, kāda loma ir viņas vīzijām par tēvu un ko tās dod, bet varbūt tas atklāsies pēdējā daļā.

Kopumā grāmata jau ir laba, tikai vismaz man atstāj lēnīguma efektu, kuru var norakstīt uz ieilgušajām ainām. Arī ir daudz jautājumu par to, kā viss turpmāk attīstīsies, pieļauju, ka būs kaut kas kaujveidīgs noslēdzošajā daļā, jo iepriekš autore samudžinājumu atrisināšanai ir izvēlējusies tieši šādu ceļu. Dzīvosim, redzēsim.

Ak jā, un pie lasītājiem veikalos grāmata nonāks 7. oktobrī, kā jau iepriekš tika ziņots!

Vērtējums: 7/10.

P.S. Uzslava autorei par diezgan foršu mīlestības definīciju. 🙂

Attēls: šeit.

Izlaiduma gads (2014)

Filma, kas savu pirmizrādi piedzīvo Monreālas filmu festivāla laikā, kopš vakardienas ir skatāma uz lielajiem ekrāniem kinoteātros visā Latvijā. Es nebiju uz pimizrādi, bet neko nejūtos palaidusi garām.

Filmai bija mazs budžets, aptuveni 200 tūkstoši eiro, kā rezultātā nāca arī līdz šim neredzētas reklāmas kampaņas. Jau vasaras laikā filmas nosaukums figurēja uz Rīgas ielām un parkiem, septembrim tuvojoties, sāka parādīties plakāti un fotogrāfijas. Pirmajā mirklī arī es biju reklāmas skartā, kas līdz tam neko nezināja par filmu un metās mājās guglēt šo vārdu salikumu, lai uzzinātu ko vairāk. Pēc tam jau sāku sekot aktualitātēm, līdz sāka tuvoties liktenīgais datums. Sāka pienākt atsauksmes un pirmie iespaidi, un parādījās sajūta, ka to filmu nemaz negaidu tik ļoti, cik sākumā, neko nezinājusi.

Filma ir par jauno skolotāju Zani, kas pieņem izaicinājumu mācīt krievu valodu un literatūru un piedevām vēl audzināt izlaiduma klasi. Skolēni, kā jau skolēni, skolotāju pārbauda, bet viņa nepadodas un sarīko kopīgu klases ballīti jūras krastā, kā rezultātā nodibina draudzīgus kontaktus ar savējiem. Rodas pirmie konflikti ar skolas vadību, bet Zane nepadodas spiedienam. Piedzīvojusi sakāvi personīgajā dzīvē, viņa visu sparu un enerģiju ieliek skolotājas darbā. Bet par daudz. “Jūsošanās” jau sen ir pazudusi, Zane sāk izmitināt pie sevis skolēnus, kuriem ir konflikts ar ģimeni, rīko mājas ballītes un ekskursijas. Robežas starp “skolotājs un skolēns” jauc visi, visvairāk Maksis, kurš ir iemīlējies Zanē. Viņa to saprot pārāk vēlu – tad, kad jau vairs nevar pateikt “nē”.

Man ir ļoti liels prieks, ka Latvijas režisori ir sasparojušies un latviešu kino sāk piedzīvot “atmodas” virkni. No sākuma tā bija “Sapņu komanda”, pēc tam “Mammu, es tevi mīlu”, tad nesenie “Akmeņi manās kabatās” un tagad “Izlaiduma gads”. Kā noslēdzošais vēl būs pēc divām nedēļām uz Latvijas kino ekrāniem – “Modris”, kura treileri rādīja pirms Andra Gaujas filmas seansa. Tas vien nozīmē to, ka kā sēnes pēc lietus sāk parādīties jaunas filmas, jauni režisori, jaunas iespējas. Savdabīgi ir tas, ka filma “Izlaiduma gads” no sākuma pretendēja uz pirmizrādi ne-Latvijas mērogā, kas pat ir labi, jo paceļ filmu jaunā plauktiņā un neļauj tik viegli to nopelt. Bet tādu, kas to uzdrošinās, nav daudz. Vismaz pagaidām.

Filmā galveno lomu spēlē Inga Alsiņa – Lasmane, kas mani nepārliecināja kā krievu valodas un literatūras skolotāja. Pirmā reakcija, viņu izdzirdot, runājam krieviski, man bija “ko viņa tur dara?”, bet beigās jau mistika atrisinājās un aplis noslēdzās pie Terehovas robežas. Lielu ieguldījumu arī deva, cik sapratu, brīvprātīgi iesaistījušies jaunieši, kuri spēlēja Zanes skolēnus. Viņiem nebija scenārijā paredzēto neveiklo dialogu, viss dzīvi norisinājās kameras priekšā. Iespējams, tieši tas ir tas, kas lika man noticēt viņiem kā skolēniem, nevis kā aktieriem, kas tēlo skolēnus. Ainas bija nostrādātas līdz realitātei, un skolēni bija visdažādākie.

Šī nav komēdija, nav arī izklaides filma. Ja gribat iet uz filmu, lai nosistu laiku, vai just for fun, šī nav īstā. “Izlaiduma gads” rosina domāt. Principā, filmu var sadalīt divās daļās. Pirmajā pavīd humoriņš, kas pavelk skatītāju un liek smieties, bet tad vienā mirklī pa galvu iedod otrā daļa, kas skatītāju piespiež domāt par izvēlēm, vērtībām un dzīvi kā tādu. Kā saka pats režisors vienā no daudzajām intervijām, šī filmai ir par “cēloņu un seju sakarību, kas caurvij mūsu dzīves tā, ka mēs to nemaz nepamanām. Sekas bieži vien ir nobīdītas no cēloņa, un tāpēc mēs [..] nemācamies no kļūdām. [..] Filma ir par to, kā tu ļaujies straumei, un tas ir tas, cik tālu straume tevi aiznes”.

Filmu sapratīs un filmu nopels. Tas ir par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Ka paralēli attīstās un dzīvo divi uzskati – jaunie un vecie. Vieni teiks, ka filma ir ok, atbilstoša un viņiem patīk. Bet ir otrie, kuri dzīvo ar aizspriedumiem un teiks: paga, tā filma taču ir visatļautība. Es teiktu, ka otrais variants būtu pirms 5-10 gadiem, kad par to, ka skolotāja stājas intīmās attiecībās ar savu skolēnu sabiedrība vēl nerunātu bet klusām, savas mājas un ģimenes ietvaros to dziļi nopeltu, jo “tā taču nav pieņemts”. Tagad katrs var domāt kā grib. Tas ir par to, cik ļoti skatītājs ļauj, lai viņu aizķer. Vai viņš iet uz filmu un jūtas kā daļa no tās, vai, kritiski skatoties, nosēž visas gandrīz 2 stundas un analizē katru vārdu, kustību, skatienu.

Ne velti pēdējais kadrs ir atvērts logs. Šī ir viena no tām reizēm, kad man patīk, ka filma atstāj pārdomu kalnus un nepasaka visu līdz galam. Pasniegtos faktus un notikumus skatītājs sagremo un arī filmā pasniegtais noslēdzas. Bet tad ir tas pēdējais, kas atplēš vaļā visu noslēguma sajūtu, un paliek atvērts logs, kurā katrs skatītājs ierauga kaut ko savu.

Vērtējums: 10/10.

Attēls un vairāk info: šeit.

100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.

80/101: Rudens.

Rain Hhaifa

Rudens pirmais mēnesis jau ir gandrīz pusē, un te nu kurpjukaste atmostas, ka tikpat kā neko nav izdarījusi. Visas pēc-vasaras apņemšanās izplēnēja jau pirmajā dienā pēc to izdarīšanas, skola, darbs… Jā, tāpat kā pagājušo gadu, arī šoruden man ir grūti izbrīvēt laiku lasīšanai, nemaz nerunājot par filmām. Bet, lai nu kā, sniegšu mazu ieskaitu un atrunām pilnu postu, savādāk tā vairs nebūtu kurpjukaste.

Grāmatu ziņā rudens ir veiksmīgs tikai vienā veidā – konkursos. Es esmu piedalījusies jau 3 un 2 no tiem man bija laimīgi un šodien pat aizbraucu pakaļ pēdējam laimestam. Tās ir Etgara Kereta – Autobusa šoferis, kas gribēja būt dievs, par kuru atsauksmes nebūs, jo tur vienkārši nav ko vērtēt. Bet, ja nu kādam baigi interesē, par ko tur ir (jo no anotācijas neko īsti saprast nevar), tad aptuvenais stāsts ir šāds:

Grāmatā ir apkopoti vairāki īsie stāsti par cilvēkiem un dažādām situācijām. Kāpēc autobusa šoferis pēkšņi izdomājis tomēr atvērt durvis cilvēkam, kuram visu laiku tās ir aizcirtis degungalā, Kāpēc mātes dzemde muzejā vairs nav ierastajā vietā, ja jau viņa ir tik perfekta? Kāda ir pirmdzimto sodība? Pašās grāmatas beigās ir stāsts ar ekstra īsām nodaļām – kā tad īsti ir dzīvot paradīzē? Kopumā grāmata nekas īpašs, labi ja 3 labus citātus izlobīju, vērtējums 4/10.

Otrā grāmata, kas nonāca manā īpašumā ir Alekss Popovs – Misja Londonā. Cik noprotu pēc anotācijas izlasīšanas – stāsts velk uz Otto Ozola – Latvieši ir visur pusi, bet par to es varēšu pārliecināties tikai izlasot grāmatu. Bet te nāk viens liels bet. Lasot divas grāmatas vienlaicīgi man iestājas sajukums, amnēzija un ciešanas, tāpēc, loģiski secinot, jālasa tikai viena grāmata. Bet. Mariamas Petrosjanas – Nams, kurā… ir pārāk bieza, lai to staipītu līdzi jau tā grāmatu pilnajā, smagajā somā, tāpēc atliek to atstāt mājās. Atnāku mājās – uzreiz acu priekšā: jāizdara tas, tas, tas, jāaiziet uz veikalu, jāiztīra tas, jāpārbauda tvitteris, draugi, facebooks, jāatbild uz epastiem. Un pildot mājas darbus atjēdzies, ka – opā, ir jau desmit. Un noliekot muguru uz dīvāna momentāli uznāk miegs, un grāmata nav ne prātā. Bet pēdējā laikā esmu sapratusi, ka ceļoties agrāk var arī padarīt vairāk, tāpēc visus mazos mājas darbus izdaru jau no rīta, lai vakarā atnākot mājās, būtu tikai jāizpilda mājas darbi un jāpalasa grāmata un tad vairs nogurums nav prātā. Protams, nekur tālu jau neesmu tikusi – Rīgā tikusi atrodas vēl citas izklaides iespējas, ne tikai sēdēšana ārā uz krēsla vai iekšā slaistīšanās, kā tas bija vasarā, laukos.

Par filmām runājot, nekā jauna nav. Stāv tikai skaista kaudze ar dvd, kas tā kā kaut kad būtu jānoskatās, bet neceļas roka. Kaudzē stāv tādas kā Seeking a Friend for the End of the World, Eat, Pray, Love (grāmata bija briesmīgi vienmuļa, pat neizlasīju līdz galam, varbūt filma te var ko līdzēt) un Nerunā par to (centieni ievērtēt arī latviešu ekrāna priekus)Varbūt šovakar sadūšošos un noskatīšos. Par mūziku runājot, nevaru vien atkāpties no Imagine Dragons, un Regina Spector dziesmām, kuras nepārtraukti tiek liktas atkal un atkal, lai tikai skan. Bauda ausīm.

Vēl man nepārtraukti rodas jaunas idejas bloga rakstiem, kuras tiek pierakstītas, un nu ideju ir tik daudz, bet laika par maz. Bet noteikti varu solīt, ka itin drīz varēsiet lasīt ziņas par kādu latviešu brīnumdarbu.

Tas nu pagaidām arī viss. Plānot vēl ir aiziet uz daudz daudz filmām, vai arī būt flegmai, un par visiem jaunumiem uzrakstīt, kad tie vairs nav jaunumi. Tas būtu manā stilā. Bet kaut ko jaunu dzirdēsiet gan.

Bilde šeit.

Zirnekļi

Vienu dienu dzīvokļa grīdā pamanīju caurumu, un nodomāju: “Tad redz no kurienes nāk visi tie astoņkājainie mošķi.” Bet tad mamma saka: “Tu zināji, ka zirnekļi nes mājai svētību? Tātad, ja zirneklis rāpo pa sienām, tad māja ir svēta”. Es jau neteicu faktu, ka līdz šim zirnekļus esmu ar grāmatām klapējusi nost. Bet kā tautu folklorās un mūsdienās ir sastopami zirnekļi?

Folklorā zirneklis ir sievišķs simbols (vai man vienīgajai tas šķiet dīvaini?), un tas ir saistīts ar cilvēku likteņa aušanu un pareģošanu. Zirneklis simbolizē veiksmi, laimi, bagātību un gaidas. Kā visiem simboliem, arī zirneklim ir divas puses. Indiāņiem zirneklis nozīmē patību, aizsardzību pret vētrām (tad redz kāpēc visi strīdi allaž norisinās manā istabā), bet zirneklis var nozīmēt arī sagūstīšanu. Zirneklis uzglūn upurim, kas sapinušies tīklā, un iepin tos pats, lai vēlāk nogalētu.

Redzēt griestus, kas pilni ir ar zirnekļu tīkliem – simbolizē slimības, visbiežāk, galvassāpes. Zirnekļa tīkls 2012. gada horoskopā liecina par nodevību, viltību, novilcinātām lietām, zemiskumu.

Interesanti ir tas, ka katru mēnesi, tieši 9., 19., 23., 29 dienas ir Zirnekļa dienas. Tās ir dienas, kurās tumšā maģija gūst vai mēģina gūt pārsvaru pār mūsu prātiem. Šīs dienas simbolizē gudrību, mācību.

Latviešu tautas ticējumi par zirnekļiem:

Ja mājā ir zirnekļi, tad mājā būs arī laime.
Kas zirnekli nosit, tas nosit savu laimi.
Ja zirneklis jaunas meitas istabas logā velk tīklu, tad tā meita drīz kļūs līgava.