Lasīšanas maratons: #7in7readathon

#7in7readathon paredz to, ka tiek lasītas septiņas lietas septiņu dienu laikā. Atceros, ka citos gados ir bijuši vēl papildus izaicinājumi, piemēram, lasīt grāmatu ar sarkanu vāku u.tml., bet šogad maratona veidotāji ir ļāvuši lasīt visu, kas pašiem ienāk prātā. Lai tikai pēc skaita būtu septiņi.

Ilgums: 14.-20. augusts. Tātad, vesela nedēļa.

Es šim esmu izvēlējusies īsākās grāmatas, kas stāv manā grāmatplauktā ilgāk par gadu un pie reizes mēģinot aptvert dažas kategorijas savos gada lasīšanas izaicinājumos.

Nākošnedēļ lasīšu:

  • Džeina Ostina – Lēdija Sūzanna
  • Megija Stīvotera – Balāde un Lamento
  • Kobo Abe – Sieviete smiltīs
  • Fransuāza Sagāna – Akordi
  • Viljams Šekspīrs – Hamlets
  • Mark Manson – The Subtle Art of Not Giving a Fuck
Advertisements

Lasīšanas plāni 2017

Pēc raksta par iespējām dažādot savu lasīšanu šogad būtu jāpublicē savi plāni. Daļu jau esmu izdarījusi un sastādījusi lasāmo sarakstu, kurš gada gaitā tiks rediģēts ne reizi vien. Tāpat te vai tur komentāros vari norādīt piemērotas grāmatu nominācijas katrai kategorijai – tas man noderētu. 🙂

Tiem, kas neceļo uz citām lapām – šogad piedalos divos lasīšanas izaicinājumos – “Popsugar Reading Challenge” un “Around the Year in 52 Books”. Mērķis nav izpildīt abus, bet izpildīt vismaz vienu kopīgo, t.i., izlasīt vismaz 52 grāmatas no pieejamajām kategorijām. Un arī, kategorijām jāņem pēc iespējas vairāk tās grāmatas, kas man pieder (tieši šī iemesla pēc kādu piekto reizi pāris mēnešu laikā pārkārtoju savu grāmatplauktu).

Grāmatplaukta pārkārtošana aizved mani pie nākamās grāmatu apņemšanās – pirkt mazāk. “Otra elpa” Stabu un arī Čaka ielā ir īsts naudas izsūcējs, jo periodiski ieklīstot tur ir tik daudz grāmatu, kuras gribu izlasīt (un protams, jautājums “vai man to vajag” prātā ienāk tikai tad, kad maisi jāstiepj atpakaļ mājās) Tikpat nežēlīgi ir grāmatveikali, kuros sanāk ieklīst, un kuriem ir atlaides (“Valters un Rapa”, es runāju par jums) un nemaz nerunāju par ibook.lv vai FB grāmatu pārdošanas grupām. Pārkārtojot grāmatplauktu atlasīju vismaz 30 grāmatas, par kurām sapratu, ka tās tuvākā laikā nelasīšu un pastāv iespēja tām nemaz nepieķerties klāt. Lai gan tuvākā bibliotēka man atrodas super neērtā vietā, tur ir vairāk tādas, kuras gribu izlasīt, nekā minētajās vietās lētās, kurām visticamāk nepieķeršos nemaz klāt.

Trešā/ceturtā apņemšanās ir izlasīt vismaz vienu grāmatu mēnesī Kindlē. Tā man veiksmīgi krāj putekļus kaut kur uz galda – nu ir pienācis laiks to mainīt.

Gribu izlasīt arī visas “Mēs.Latvija, XX gadsimts” līdz šim iznākušās grāmatas. Tas nozīmē – Bogene, Svina garša, Gaiļu kalna ēna, 18, Istaba, Vārdiem nebija vietas.

Viens latviešu autoru darbs mēnesī arī izklausās jauki, tāpēc ar “Mēs.Latvija, XX gadsimts” darbiem man pietiek pusgadam, otru pusgadu realizēs plauktā esošie/bibliotēkā acīs iekritušie, ja personīgie krājumi beigsies.

Un pēdējais punkts – beidzot aiziet uz to grāmatnīcas grāmatu kluba tikšanos un saprast, ka mani tur neapēdīs un ka tur ir forši.

Lai šī iznākšana no alas ar savām apņemšanām kalpo kā vēl viena apņemšanās tās arī izpildīt. Gads ir garš un gan jau uzņēmība arī parādīsies.

RainbowThon 2.0

https://img1.etsystatic.com/014/0/7924827/il_570xN.444329531_dj42.jpg

Šis lasīšanas maratons mani uzrunāja ar savu ideju un izdomāju piedalīties.

Kad? 7.-14. februāris

Noteikumi? Izlasīt 4-6 grāmatas, kas reprezentē varavīksnes krāsas (sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, tumši zila un violeta), bet var arī tikai vienu (teiksim, 4-6 sarkanas).

Ko es lasīšu? Līdz 7. datumam ceru pabeigt to, ko tagad lasu, un tad sekos izvēlētās grāmatas.

Sarkans – Matss Strandbergs un Sāra Elfgrēna “Atslēga” vai Brema Stoketa “Drakula”
Oranžs – Nikola Mounsa “Apmaldījies tulkojumā”
Dzeltens – Jandy Nelson “I’ll give you the sun”
Zaļa – Džeina Ostina “Lēdija Sūzanna”
Gaiši zila – Hjū Hovijs “Vilna”
Tumši zila – Reinbova Rouvela “Fanīte” vai Šerila Strouda “Mežone”
Violeta  – Oidira Ava Olafsdotira “Astoņu ziedlapu roze”

Pavisam noteikti neplānoju izlasīt visas šeit minētās grāmatas, jo tieši tajā nedēļā atsāku mācības un laiks mēdz būt riebīgs un paslēpties brīdī, kad to vajag. Esmu optimistiski noskaņota uz to, ka izlasīšu vismaz 3 no šeit minētajām grāmatām, bet tad jau 15. datumā varēs redzēt, kā man gājis.

Attēlam (te) ir ilustratīva nozīme.

Atskats uz RYBSAT lasīšanas maratonu

Es neprotu ievērot noteikumus. Nē, es protu, bet līdz konkrētam brīdim. Un par to es pārliecinājos RYBSAT lasīšanas maratonā, par ko pastāstīju iepriekšējā rakstā.

Mērķis man bija izlasīt 3 grāmatas šādā secībā – “Burvji”, “Brīvība tīklos” un izcilā gadījumā “Leksikons”. Sanāca tikai abas izdevniecības “Prometejs” grāmatas, lai gan tās nemaz nebija blakus.

Levs Grosmans – Burvji.  Kventinam paredzama diezgan nodrošināta nākotne, bet viņš vienveidīgajai dzīvei neredz jēgu un sapņo par Filoriju. Pēc kādas maldīšanās pa mežu viņš pēkšņi atrod to, ko viņa sirds kāro – burvju skolu Bleikbilu. Kventins uzsāk mācības, daļēji atsacīdamies no dzīves, ko viņš pazina iepriekš.

Lasītājam ir ļauts sekot Kventina un viņa draugu gaitām 7 gadu garumā. Lasot nepameta sajūta, ka viss notiek pārāk ātri – šo vienu grāmatu jau vien varētu sadalīt trijās, bet, ja šī ir triloģija, tad notikumi vēl tikai attīstīsies. Jauniešu literatūras plauktiņā tā ierindojas augstāk par pārējām – šo nevar salīdzināt ne ar “Bada spēlēm” vai vēl kaut ko tikpat distopisku, jo, lai gan arī te runā par sapņu zemi un to pat apmeklē, tomēr reizē tā ir arī par atbildības uzņemšanos, par dzīves nerožainību, par lēmumu pieņemšanu un vēl un vēl. Grāmatai ir pārsteidzoši labs tulkojums – katrā gadījumā man ne reizi acis neaizķērās pie komatiem nevietā vai dažiem greiziem izteicieniem, te nu jāsaka paldies tulkotājam Vilim Kasimam. Par “Burvjiem” dodu 9/10. Es nesaprotu, kāpēc es šo grāmatu neizlasīju ātrāk.

Un nu par otru “Prometeja” grāmatu – Makss Berijs – Leksikons. Lai gan grāmata iesākas diezgan mīklaini, mīkla nepazūd līdz grāmatas beigām. Spriedze arī nē. Grāmatu veido 3 dažādu varoņu skatupunkti – Emīlijas, Vila un Eliota, kā arī dažādi interneta materiāli, kas vēl vairāk visu samudžina. Lasītājam nepārtraukti pašam ir jādomā līdzi par to, kas notiek, kāpēc notiek un kāda tam visam ir nozīme, tāpēc šī ir ne tikai stāsta ziņā spriedzes pilna grāmata, bet arī intelektuālā ziņā – nebrīnītos, ja tu dzirdētu, kā griežas tavi smadzeņu zobratiņi kaut kur uz beigu pusi.

Vai tu esi iedomājies, kāda nozīme ir vārdam, ko izsaki? Piemēram, “paldies” (Nu labi, grāmatas spēku neietekmē šādi mīļvārdiņi). Katrā gadījumā lasītājam ir dota iespēja izvērtēt gan to, ko viņš saka, gan to, kādu informāciju viņš sniedz citiem it kā līdzīgiem cilvēkiem vai tikai ierakstot kaut ko par sevi sociālajos tīklos, jo pat ar vienu vārdu pietiek, lai noteiktu, kas tu esi par putnu un kā tevi aptīt ap pirkstu. Arī par šo grāmatu nesaprotu, kā kaut ko tādu es varēju tik ilgi neņemt rokās, bet tikai ar skatienu apveltīt, izvēloties nākamo grāmatu no plaukta, jo tā ir tik brīnišķīgi šausminoši patiesa, ka bail paliek. 10/10.

Lai gan manu lasīšanas maratonu zināmā mērā izgāza eksāmens, kas bija tieši pa vidu, un es te lasāmo lietu sarakstā varētu pievienot lekciju pierakstus un konspektus, tomēr esmu apmierināta, ka esmu izlasījusi tieši tās grāmatas, ko jau sen vēlējos izlasīt. Tagad gribu izlasīt arī pārējās “Prometeja” grāmatas, jo, ja arī pārējās ir tikpat labas, tad es aiz sajūsmas nezināšu, kur likties. Vēl man ir atgūta patika pret papīra grāmatām, tagad vairs neņurdu, ka grāmatas ir smagas un tur neko nevar iebikstīt.

Man ir doma piedalīties Rainbowthon, kur jāizlasa grāmatas varavīksnes krāsās (sešas, tātad), bet var arī tikai 4 un var arī to pašu daudzumu izlasīt tikai no vienas krāsas. Tas notiek no 7. febrāra līdz 14. februārim. Bet vakar Instagram arī parādījās cits piedāvājums – #CrashThatTBRPile, kas paredz to, ka jālasa tās grāmatas, kas plauktā guļ jau veselu mūžību – ilgāk par pusgadu vai gadu. Vēl neesmu izlēmusi, kurā piedalīšos un vai vispār piedalīšos, tāpēc par to visticamāk uzzināsiet vai nu no atsevišķa raksta vai mēneša beigās.

RYBSAT lasīšanas maratons

Hey hey!

Lai te nebūtu pilnīgs klusums, izdomāju, ka varu taču 1) te kaut ko ierakstīt un 2) paīsināt lasāmo grāmatu kaudzi. Kā? Piedaloties lasīšanas maratonā!

RYBSAT jeb Read Your Bookshelf-A-Thon šoreiz notiek jau septīto reizi un datumi ir no šodienas (19.01.) līdz pirmdienai, 25.01. Kas jādara? Izvēlies vienu vietu (grāmatu) savā grāmatplauktā un izvēlies, uz kuru pusi lasīsi tālāk – pa labi vai pa kreisi. Tu pats vari noteikt, cik grāmatas izlasīsi – tā var būt tikai 1, tās var būt 5, kaut 10. Galvenā doma ir saīsināt lasāmo grāmatu kalnu līdz mazākam kalnam (bet tajā pašā laikā “kalniem pāri citi kalni būs”).

Speciāli šim maratonam pārkārtoju savu grāmatplauktu tā, lai man viss sakrīt tā kā vajag. Pabeigšu lasīt “Burvjus”, tad sekos Osvalda Zebra “Brīvība tīklos” un būtu baigi forši pieķeries arī Marka Berija “Leksikonam”.

Izcilā gadījumā īstenosies visas grāmatas no šeit minētajām, bet reāli es ceru uz 2, bet vēl reālāk uz 1, jo man vēl viens eksāmens jānokārto un būšu brīva arī no sesijas gūsta. Šis maratons arī palīdzēs man atgūt patiku pret fiziskajām grāmatām. Kaut kur starp veco gadu un jauno gadu dabūju Kindli, pret kuru man agrāk bija tikpat lieli brenda aizspriedumi kā pret Apple produkciju (pret āboliem tā joprojām ir pamatīgi pastāvoša). Tagad man ir tāda: fiziskās grāmatas? fuj, viņas ir tik smagas, kā tādas var noturēt rokās? Šim gan būs uz nedēļu jāmainās.

Katrā gadījumā, tad jau redzēs kā man veiksies.

APSKATS 2013.

8. janvāris, un beidzot arī es esmu sadūšojusies lielajam gada apskatam. Apbruņojusies ar tēju un zālēm (arī es, kā jau daudzi šādā suņa laikā, nejūtos īsti vesela) darīšu visu, lai tikai nebūtu jāstājas priekšā tai darbu kaudzē, kas man ir sakrājušies, 3 dienas aizejot uz skolu. Bet pirms tam – lai Jaunajā gadā izdodas viss iecerētais un tas būtu pozitīvu pārsteigumu pilns!

Tālajā 2013. gadā esmu izlasījusi precīzi 71 grāmatu, kas palīdzēja man pārsniegt nosprausto 50 grāmatu mērķi par 42%. Lasīju pārsvarā nenopietnas grāmatas, jaunus un vecus izdevumus, smieklīgas un ne tik smieklīgas grāmatas, bet man patika. Ar piecās zvaigznēm tika novērtētas pavisam 19 grāmatas, no kurām īpaši gribu izcelt Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…“, Markusa Zusaka “Grāmatu zagle”, Herbjorgas Vasmu “Simts gadi” un nesen izdotā Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ejam tālāk – 4 zvaigznītes no manis nopelnīja arī 19 grāmatas. No šīm gribu izcelt Sofi Oksanenas “Staļina govis”, Haruki Murakami “IQ84” triloģiju, “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” un jauku latviešu autores pārsteigumu – “Mirušie nepiedod”. Ar šo kategoriju ir visgrūtāk – ieliec grāmatai 4 zvaigznes, pēc gada apskaties, ko esi salicis, un gribas steigšus visu mainīt un pēdējās likt pirmās, jo saproti, ka tomēr patika, vai arī nevari atcerēties, kāpēc ieliki 4, nevis 5 zvaigznītes, jo “viss taču bija kārtībā”. 😀

3 zvaigznītes no manis izpelnījās visvairāk grāmatu – veselas 20. Smalkā viduvējība, es teiktu. Grāmatas kaut kā negāja pie sirds, bet gluži nopelt arī negribējās, jo taču laiks ieguldīts un gluži sliktas arī nebija. Pārsvarā tie ir romāni: “Laulību sižets”, “Orhideju nams” vai arī klasika: “Annas Kareņinas 1. daļa” (jo otrā man patika labāk), Viljama Sammerseta “Teātris” un “Lielais Getsbijs”.

2 zvaigznes no manis šogad izpelnījās tās grāmatas, kuras nebija ļoti sliktas, bet nebija arī labas. Tādas, kuras bija grūti lasīt un beigās arī neradās tā dzirkst, ka “eu, bet tas taču ir tik labi”. Tādas bija pavisam 7, un starp tām ir Lauras Vilkas 1. grāmata “Laura un Apakšzemes leģendas” kas mani nepiesaistīja satura ziņā, jo likās, ka grāmata vairāk ir paredzēta mazākiem bērniem kā vakara pasaciņa. Un šeit pat nelīdzēja fakts, ka autore ir pazīstama. Bet viena no šī gada apņemšanām varētu būt šo atsākt lasīt kopā ar māsu. Dzjuničiro Taņidzaki “Atslēga” arī likās pilnīgi kaut kāds vāks, jo kurš gan spēj analizēt katru galvenā varoņa kustību no dažādiem aspektiem, un nevienā lappusē neizlaižot vārdu “sekss”? Pie sirds negāja arī viena no pēdējām Zvaigznes ABC izdotajām grāmatām – Elizabete Barda “Pusdienas Parīzē”. Man nepatīk romāna un pavārgrāmatas apvienojumi, it īpaši tad, ja uzsvars tiek likts uz pavārgrāmatu, nevis saturiski labu romānu. Arī latviešu jaunā klasika “Jelgava 94” man likās garlaicības kalngals un uzdzina tikai miegu, nevis līdzjūtību, ka džeku gandrīz pieķēra, kad viņš šņauc. Nu, something like that.

Un šausmīgā 1 zvaigzne tiek pie nespēju-izlasīt un ārprāts-kā-ko-tādu-var-uzrakstīt grāmatām. Kopumā veselas 6, ieskaitot to nabaga Kristines Sabļauskaites “Silva Rerum” kura, tāpat kā “Jelgava 94” uzdzina miegu, bet te piedevām vēl runa bija par ticību, kas man ne sevišķi, kā jau ateistei (un nē, tas nav tā ateistu modes kliedziena rezultāts). Ar 1 zvaigzni arī tika novērtēta Roulingas mēģinājums rakstīt pieaugušajiem, ko es tā arī nepabeidzu, jo iesaistīto bija daudz, un arī interese par tālāko notikumu gaitu manī neradīja. Arī Filipas Gregorijas mēģinājums rakstīt jauniešiem manā literatūras skatījumā izgāzās kā veca sēta – nu nesanāk un viss. Īstenībā, nožēloju, ka izlasīju, jo tagad nespēju sniegt objektīvu vērtējumu par tām grāmatām pieaugušajiem, kura viņa ir sarakstījusi, nesalīdzinot ar šo. Bet par to vēlāk, jo arī par Filipu Gregoriju taps atsevišķs ieraksts.

Protams, 2013. statījos filmas, gāju uz teātri un darīju arī visādas citas lietos, ko vajadzēja, un arī nevajadzēja darīt, bet tā nu tas ir – dzīve ir tikai viena un jāizbauda ir viss. Bet, lai jums jau nebūtu iestājies nogurums no manas vāvuļošanas, par plāniem 2014. nākamajā ierakstā. 🙂

Attēls augšā tik ļoti atgādina manu pašreizējo grāmatplauktu – grāmatas nav kur likt, bet turpinu stūķēt tās vēl brīvajās vietās. Attēls no šejienes, starp citu.