24 stundu lasīšanas maratons

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/204268173/large.jpg

Jā, 24 stundu lasīšanas maratons bija tieši tik ērts, cik izskatās šajā bildē. Iepriekš par piedalīšanos blogā neziņoju, vien dažas stundas pirms tā sākšanas nolēmu piedalīties, ko rosināja jaunās rajona bibliotēkas apmeklējums un dzejas pilnas rokas.

Dewey’s lasīšanas maratons notiek divreiz gadā – oktobrī un aprīlī, un abās dienās ir tikai 24 stundu garš. Mērķis ir tieši tāds pats, kā visiem pārējiem lasīšanas maratoniem – izlasīt tik daudz, cik ir iespējams.

Tas, kā man gāja:

Imants Ziedonis – Kurzemīte – 154 lpp
Valts Vitmens – Zāles stiebri – 215 lpp
Sabīne Košeļeva – Rīga – Maskava – 112 lpp
Kurts Vonnegūts – Čempionu brokastis – 50 lpp
Jānis Rokpelnis – Dzeja – 189 lpp

Kopā man sanāk 720 lappuses.

Ar Ziedoni neesmu rēķinus noslēgusi, izlasīju tikai grāmatas pirmo daļu, kas man bija jāizlasa semināram, otrā daļa paliek gaisā karājoties ar mērķi izlasīt kaut kad vēlāk.

Šis bija pirmais 24 stundu maratons, noteikti domāju piedalīties vēl.

Attēls: šeit.

BookTubeAThon

image

Man šis lasīšanas maratons ir beidzies jau šodien, jo neparedzēju, ka varētu apslimt ar gadsimta iesnām. Kā tad man gāja?

Kā jau varēja uzzināt manā iepriekšējā rakstā, šim pasākumam bija septiņi izaicinājumi:

1) Grāmata ar zilu krāsu uz vāka;
2) Grāmata, kuras autoram ir tāds pats uzvārda pirmais burts kā tev;
3) Grāmata, kura ir kāda cita cilvēka mīļākā grāmata (mana ir “Lepnums un aizspriedumi”, ja trūkst ideju, vari lasīt kaut to.);
4) Pēdējā nopirktā grāmata;
5) Grāmata, kas jāpabeidz bez tās atlaišanas. (Tas nozīmē, ka jāizvēlas vai nu ļoti, ļoti plāna, vai jāstaipa līdzi tā, ka nesanāk atlaist vaļā.)
6) Grāmata, kuru tu ļoti, ļoti gribi izlasīt;
7) Izlasīt septiņas grāmatas.

Tad tas, kāds bija mans sākotnējais uzstādījums šim izaicinājumam, ir apskatāms manā Instagram kontā. Atbraucot uz Tukuma mežiem tas mainījās, Sandras Veinbergas “Mediju misija” izlidoja ārā, jo tās lasīšana bija pārāk… nopietna. Teiksim tā. Tad tas saraksts, kas man izveidojās šodien, ir šāds (cipari atbilst augstāk esošiem izaicinājumiem):
1) Dorisa Lesinga – piektais bērns
2) –
3) Inga Ābele – Kamenes un skudras
4) Džeina Ostina – Mīlestība un draudzība
5) Alesandro Bariko – Zīds
6) Mērija Anna Šafere& Annija Borouze – Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība
7) Sofija Kinsela – Man ir tavs telefons.

Pie otrā biju ieplānojusi lasīt Diānas Seterfīldas “Trīspadsmito stāstu”. Bet tad es dabūju lielas iesnas ar temperatūru, sāpošu kaklu un galvu, un tad, kad sāku lasīt, sapratu, ka to nevaru darīt, jo manas koncentrēšanās spējas ir zem nulles. Tad nu pa sestdienu un svētdienu esmu tikusi līdz 18 lappusei. Noteikti es šomēnes to grāmatu pabeigšu, bet ne šī maratona laikā.

Ak jā, BookTubeAThon man sākās pēc Austrālijas laika, jo tad es biju Rīgā un man gribējās lasīt, bet nebija jēgas kaut ko iesākt un tad atkal pamest, lai lasītu izaicinājumu grāmatas, tāpēc ņēmu un lasīju.

Par grāmatām.

Dorisa Lesinga – piektais bērns Man bija otrā daļa mājās no aizpagājušās Ķīpsalas un šogad man tur kāda laipna dāma paskaidroja, ka te ir divas grāmatas un iedeva man pirmo (šo). Patiesībā diezgan interesants stāsts par to, kā perfektā ģimene sadzīvo ar piekto bērnu, kas nemaz nav tuvu perfektam.
Inga Ābele – Kamenes un skudras Mani biedē latviešu literatūra. Varbūt tas ir pēc zpd, bet tas ir smagi pastiprinājies pēc literatūras eksāmena, tāpēc šo es paņēmu tikai tāpēc, ka tā bija plāna un manā deguna priekšā un jau sen viņa tur stāv. Izlasīju, un sapratu, ka nav nemaz tik traki un Ābeli var lasīt. Vismaz šo varēja. Grāmatu veido vairāki īsie stāsti, kas ir neatkarīgi viens no otra. Nošmaucos un nelasīju stāstu par zirgiem, jo tas bija par garu un sākums neuzrunāja. Bet pēdējais stāsts to izglāba un pacēla grāmatas vērtējumu.
Džeina Ostina – Mīlestība un draudzība Ak kungs, kas tas bija? Dzīvās šausmas. Dagnijas Dreikas tulkojums “Kalnu aukām” jau bija tik briesmīgs, ka netiku tālāk pa 20 lappusēm, bet šis? Ar sakostiem zobiem izlasīju neveiklus vārdu virknējumus un teikumu konstrukcijas. Tulkotāja savus lasītājus uzskata par pietiekami neizglītotiem, lai pie katra svešvārda liktu zemsvītras piezīmes ar paskaidrojumu. Man ir radies tikai miglains priekšstats, ka grāmatā ir īsie stāsti, kas tomēr kaut kādā veidā ir saistīti, lai gan par to nejūtos droša. Mani biedē arī tas, ka man ir vēl viena Ostinas īsā grāmata, kuru arī tulkojusi tā pati tulkotāja.
Alesandro Bariko – Zīds Grāmata, kuru izlasīju pēc Austrālijas laika 40 minūšu laikā. Ļoti, ļoti patika šāds rakstīšanas stils un vārdi un viss pārējais. Lieliska grāmata, vairāk tādas, lūdzu.
Mērija Anna Šafere & Annija Borouza – Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība Šo dabūju par ļoti labu cenu Zvaigznes Outlet veikaliņā un nenožēloju, ka paņēmu. Tas bija aizraujošs stāsts, varbūt nedaudz par daudz romantikas līnijas, gribējās vairāk to citu.
Sofija Kinsela – Man ir tavs telefons tā arī stāvēja manā plauktā un mamma bija sajūsmā par šo grāmatu. Note to self: neuzticēties mammas gaumei grāmatu ziņā. Tā bija ļoti viegla chit lit pilnīgi bez nekādas dziļās domas. Bet bija vajadzīga atslodzes literatūra.

Otrajā Readathon man gāja salīdzinoši labāk, ticu, ka, ja es nebūtu šādā nožēlojamā iesnu stāvoklī, es varētu arī to piebeigt, bet nu… visu nevar gribēt.

Starp citu, arī Instagramā var sekot līdzi šiem izaicinājumiem. Atliek tikai piesekot kontiem, kuros ir daudz, daudz grāmatu. Tuvākais laikam ir #5books7days, kurā nepiedalīšos, jo man 6 grāmatas 7 dienās bija ļoti par daudz, zūd tas lasīšanas prieks un kļūst par pienākumu.

Bilde: mana.

Deivids Mičels. Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi.

Te nu mēs esam. Grāmata manās rokās pirms apmēram mēneša, kad bija mana pirmā tikšanās ar visiem (nu, gandrīz visiem) grāmatmīļiem. Te nu būs aprakstīta mana cīņa, bet beigās pat prieks.

Jākobs de Zūts ir klerks, kuram visa stāsta garumā jācīnās par mīlestību, amata saglabāšanu, un sevi. Viņam kā holandietim, jāadaptējas Japānas kultūrā un ikdienā, un viņam tas arī izdodas. Viņā kā klerks tiek nosūtīts no mājām Holandē uz Dedžimu pie Nagasaki, lai nopelnītu kaudzi naudas un atgrieztos mājās pie mīļotās. Kopumā paiet 5 gari gadi. Bet ticiet man – tie kuri saka, ka jau no sākuma zināja ar ko grāmata beigsies, melo. Nav iespējams uzminēt pat to, kas notiks nākošajā lappusē, kur nu vēl beigās.

Man sākums gāja ļoti grūti, jo ļoti grūti bija iedziļināties stāstā. It kā tuva tēma – austrumi, kultūras, geišas un Japāna, bet tomēr, izlasot grāmatu, es sapratu, kas man traucēja uztvert stāstu līdz galam. Tie bija daudzie varoņi, daudzie skatu punkti, kādos stāsts tika pavērsts. Ja no sākuma es vēl centos izsekot līdzi stāsta varoņiem, tad vidū man jau bija pilnīgi vienalga.

Bet nu ar otro mēģinājumu un piecām grāmatām starpā, ķēros klāt šim darbam vēlreiz. Galu galā – manās rokās ir nonācis, atsauksmes salasījos labas, jāturpina. Un nu esmu pabeigusi. Varu teikt tikai vienu – tas ir izcils darbs. Deivids Mičels raksta tā, ka pēkšņi attopaties kopā ar Orito bēgam prom no klostera un kopā ar Jākobu de Zūtu tiekat apšaudīti. Viņš raksta tik dzīvi, ka šķiet, ka galveno varoņu vietā esi tu pats. Arī grāmatas noformējums ir skaidri saprotams, nevis kā vairums gadījumu, kad vāks tiek uzlikts pilnīgi bez tēmas.

Patika man stāsts kā tāds – tagad domāju, ka varbūt pat bija interesanti aplūkot šo stāstu no dažādiem skatu punktiem, jo no paša Jākoba skatupunkta visu grāmatu aplūkot būtu vienkārši garlaicīgi. Patika, protams, Japāna. Man Japāna un Austrumi vienmēr šķituši sirdij tuvi. Savstarpējās attiecības te tika aprakstītas diezgan prasmīgi, nebija kā parastajos Noras Robertsas romantiskajos gabalos. Nē, šeit viss bija krietni dvēseliskāk. Nepatika – man traucēja garā kavēšanās. Ka sīki un smalki tika aprakstīta katra detaļa, katra doma, katrs vārds, un (manuprāt) šausmīgi daudz tika pievērsts ticībai un reliģijai. Man jau nav iebildumu, bet man kā neticīgam cilvēkam tas tomēr traucēja.

Vērtējums: 9/10. Jo arī Jākobam de Zūtam patika grāmatas.

Citātu gan bija pārsteidzoši daudz. Daži no tiem:

Jebkurš mūris ir tikai tik stiprs, cik vīri, kas to sargā.

Kāda starpība, “līksms” vai “jautrs”? Svarīgi ir tas, kas nāk pēc tam.

Reizēm tieši bezjēdzība atklāj vislielāko jēgu.

Šajā pasaulē ir tikai viens meistardarbs, un tas ir šī pasaule.

Jā, šis var būt uzskatāms par atgriešanos apritē. Pārslodze ir beigusies, tagad atliek vien izmisīgs sauciens pēc brīvdienām.

Attēls šeit.

Kāpēc mēs lasām?

Šim postam par pamudinājumu kļuva šodienas “Bez Tabu” raidījuma sākums. Aptaujāja cilvēkus ielas vai viņi lasa, kāpēc lasa, kāpēc būtu jālasa, ja nelasa, tad kāpēc. Un tas man lika aizdomāties, kāpēc ES lasu, nevis, piemēram, eju smēķēt aiz savas mājas, vai kaut kur dzerstos kopā ar sava vecuma jauniešiem. Kāpēc CITI lasa, un ko lasa. 

Lasītprasme ir viena no svarīgākajām prasmēm – tā ir kā pamats visa cita izzināšanai, apguvei un sevis attīstībai. Interese par lasīšanu rodas jau 5-6 gadu vecumā, bet, diemžēl, jau šajā vecumā lielākā daļa bērnu jau veras datora ekrānā, nevis izbauda grāmatu smaržu. Arī tiem bērniem, kuri tagad mācās 5.-9. klasē, pedagogi ir novērojuši lasīšanas grūtības – nevar saskatīt tekstā apslēpto problēmu, nevar secināt (vēsture, ģeogrāfija, spilgtāk – kultūras vēsture). Pie vainas ir jaunākās tehnoloģijas – datori, aipadi un aifoni, kuri, tā teikt, sabojā bērnus. Piemēram es vēl joprojām neesmu sapratusi, kāpēc bērnam 9. vai pat jau 4. klasē ir vajadzīgs aipads vai jaunākais aifons.

Bet, atkāpjoties no problēmām, sniegšu jums 18 lielisku iemeslu, kurus esmu atradusi http://www.zvaigzne.lv mājaslapā, apkopojumu par tēmu: Kāpēc jālasa grāmatas?

  1. var lietderīgi un pilnvērtīgi pavadīt laiku;
  2. grāmatas attīsta fantāziju;
  3. lai papildinātu vārdu krājumu;
  4. tas ir vislabākais veids, kā ceļot laikā un telpā;
  5. iedziļinoties citā pasaulē var aizmirst par realitātes problēmām, krīzi, var atpūsties;
  6. uzlabo inteliģences līmeni;
  7. lasīšanas laikā tiek nodarbinātas smadzenes;
  8. grāmatas palīdz atrast savu īsto ES;
  9. grāmatas ierauj emociju virpulī;
  10. tās izglīto;
  11. lasīšana ļauj mūs iejusties galvenā varoņa ādā – var būt gan par rūpju māktu mājsaimnieci, par veiksmīgu biznesmeni vai par nelaimīgi iemīlējušos meiteni;
  12. lasot var paslēpties no visa un visiem;
  13. tās dod iespēju ielūkoties autora slēptākajās domās un iepazīt autoru;
  14. grāmatās dažkārt var sajust to, ko dzīve liedz;
  15. Tajās var atrast atbildes, kuras nesniegs neviens cilvēks, tās palīdz veidot sevi, izprast sevi. Vai atklāt sevī ko jaunu. Grāmatas var mierināt labāk nekā jebkas cits. Tās palīdz aizmirsties;
  16. tā ir fantastiska iespēja pabūt kopā ar interesantām personībām neparastos apstākļos;
  17. grāmatas ir dzīves gudrība;
  18. grāmata ļauj apskatīt to, ko nekad neredzēsi un palīdz tev apceļot pasaules klusākos nostūrus.

Kā arī nesen notika pētījums, kurā piedalījās 30 tūkstoši cilvēku. Pētījuma laikā respondentiem bija jāatbild uz jautājumu, kā viņi pavada brīvo laiku, novēŗtējot arī savu dvēseles stāvokli un noskaņojumu. Cilvēki, kuri uzskata sevi par laimīgiem, izrādījās sociāli aktīvi, lasīja grāmatas. Tie, kuri nebija apmierināti ar savu dzīvi, daudz laika pavadīja pie televizora ekrāna. Tāpat 51% nelaimīgajiem cilvēkiem ir daudz brīvā laika, un viņi nezin, kā to aizpildīt. Savukārt tikai 19% laimīgiem cilvēkiem ir brīvais laiks, un to viņi aizpilda lasot grāmatas.

Kāpēc ES lasu? Tāpēc, ka tas ir interesanti, tās ļauj aizmirsties, iejusties citā tēlā, kļūt par kādu, kāds tu nekad nebūsi. Tās paaugstina manu intelektu, tās aizpilda manu brīvo laiku. Tās ļauj iepazīt vietas, uz kurām es nekad nebraukšu un iepazīt kultūras, kurās es nekad nebūšu. Tās ļauj man iepazīt autoru, tā iekšējo pasauli. Tās ļauj man pafantazēt kas notieks tālāk, ar ko beigsies utt. Un lasīt ir interesanti.

Mans jautājums JUMS – Kāpēc Jūs lasāt? Kā Jūs izvēlaties grāmatu, ko vēlaties lasīt? Cik grāmatu Jūs izlasāt mēnešu/gada laikā?