Trīs vienā katlā.

Jūnija pirmās 6 dienas ir rezultējušās ar acīmredzamiem panākumiem. 6 dienas = 3,5 grāmatas. Aktīvākie Goodreads lietotāji varēja redzēt manas 2 teikumu atsauksmes, bet šeit es domāju, ka varētu pastāstīt kaut ko vairāk.

Šī grāmata bija pirmā šajā vasarā izlasītā. Iekrita acīs skaistas noformējums un anotācija arī bija tīri neslikta. Tiesa, rakstības stils gan tāds kā nepierasts – vēstules. Vēstuļu apmaiņa starp 2 mīlniekiem, kuru ceļi vairs krustosies tikai pašās beigās – debesīs. Vēstulēs atklājas varoņu pārdzīvojumu, atmiņas, sentimentālas jūtas un dzīves likteņa ironija. Saša uztraucas par ikdienišķām lietām, kamēr Volodja piedzīvo kaujas un karus. Vēstules man vienmēr likušās pats tuvākais saziņas veids – tāds personiskāks. Mūsdienu e-pastā nevar tā vienkārši izklāstīt visu, kas ir uz sirds, jo tas liekas tā primitīvi, bezpersoniski. Protams, katra ziņa no sava tuvā cilvēka ir kā medus dvēselei, bet tomēr vēstule ir vēstule un e-pasts ir e-pasts. Grāmata pārsteidz ar savu skaudro stāstu, kurā ir tik ļoti daudz patiesības. 10/10.

https://i1.wp.com/www.atena.lv/bil/Kaningems_103911.jpg

Šai grāmatai es kaut kad ļoti sen atpakaļ redzēju filmu. Tiesa, diezgan miglaini atceros tur attēloto, tāpēc grāmata pat bija kā tāds ceļvedis atmiņās. Autors par grāmatas vadlīniju izmanto Virdžīnijas Vulfas dzīvi. Grāmata ir izmantots 3 varoņu skatupunkta stāsts, kas katrs stāsta katra savu dzīvi. Ja pirmajās nodaļās domāju, ka šī grāmata ir bezgalīga, tomēr, lasot arvien tālāk, sapratu, ka neesmu ēdusi pusdienas un ausīs nonāk dzeguzes sistā 8 vakara stunda. Grāmatā ir diezgan skaisti apspēlēts stundu aspekts, no tā nekur nevar paslēpties. Arī šai grāmatai ir diezgan skaists noformējums. Un te seko skaistākais citāts, ko manas acis ir lasījušas:

“Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam – tik vienkārši un  parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet  bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja  mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad  pretēji visam iespējamajam un gaidītajam, mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un  dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet,  iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un  grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks  dots vēl.
Debess vien zina, kāpēc mēs to tā mīlam.”

https://i0.wp.com/www.atena.lv/bil/Bariko3_31625.jpgTas, kas vienam būs viņa stikla pils, otram būs tikai tāda nieka celtne un otrādāk. Katram no mums ir pašiem sava pils, kur mitinās mūsu slēptākās domas un prātulas. Stāsts ir kā katra varoņa stikla pils – vienam tas ir svārku garums, citam tas ir koris ar daudzām balsīm, bet vēl kādam tā ir grāmata, kas kaut kad ir jāatdod. Grāmata pārsteidz ar dažādību it visās šī vārda nozīmēs.  Un tas ir labi.

Tā 0,5 grāmata, ko tagad lasu ir Kena Kīzlija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Līdz šim zināju tik vien ka nosaukumu un to, ka tā esot laba. Nosaukums nepavisam nelika domāt, ka stāsts ir pat psihiatrisko slimnīcu. Bet pagaidām tās 124 lappuses šķiet esam labas. Nosaukums gan vēl nešķiet atklājies, bet gan jau ar laiku.

Attēls: šeit, šeit un šeit.

Freds Bodsvorts “Svešinieks” un Dž.D. Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

Tā, kā jau jūs varat noprast, šī būs apvienotā atsauksme. Kāpēc tieši šīs grāmatas? Jo tās bija visvieglāk paņemt līdzi, kad sestdien devos uz Ventspili. “Svešinieks” bija jau iesākta, bet nogulēja plauktā, zemāk arī varēsiet izlasīt kāpēc, bet Selindžers – nu, man tik ļoti gribējās izlasīt klasiku, ka ņēmu un nopirku to no vienas sievietes iekš ibook.lv (jā, jā, slēptā reklāma).

Kanīna pēc sanatorijas atgriežas pie vecākiem. Tur viņu sagaida nekvalitatīvs ēdiens, bet īstie vecāki. Kanīna ir iemācījusies lasīt un rēķināt, tāpēc viņu aizsūta mācīties uz skolu – tas krijiešu bērnam ir teju neiespējami izdarīt – jābūt ļoti pielaidīgiem vecākiem un daudz naudai, kas, loģiski, krijiešiem nav. Lieti noder laipnie baltādainie kaimiņi – Ramziju ģimene, kas finansē Kanīnas mācības kā skolā, tā arī pēc tam, apgūstot skolotājas arodu. Rorijs, savukārt, ir zosu pētnieks un biologs. Kāda valsts organizācija viņu aizsūta uz Kanīnas dzimto apgabalu pētīt kādu īpašu zosu ģimeni. Laika gaitā viņi abi apgūst dažādu spēku pievilcību un arī naidu.

Ja tiek pāri nogurdinošajam un nomācošajam sākumam, tad tālāk romāns lasās diezgan ātri. Protams, ja neskaita daudzās zosu vietas. Tās es vienkārši bez nekādas intereses šķīru pāri, lai atgrieztos pie cilvēku tēmas. Dzīvnieku tēma grāmatās man šķiet diezgan… neīsta. Tāpēc arī neesmu lasījusi Darelu un visas tās grāmatas, ko izdod par bibliotēku kaķiem un ziemassvētku suņiem. Ja kaut kur pavīd teksts: “Suns domāja” – paldies par kūkām.

Atgriežoties pie cilvēkiem – Rorijs man šķita lēns, neizlēmīgs un pārāk uzcītīgs cilvēks. Tiesa gan, lielā uzslava no manis par pēdējo droši soli un cerību. Šajā mirklī es arī sapratu zosu nozīmi un steigšus sāku lasīt pēdējās nodaļas arī ar tām. Kanīna likās tik ļoti līdzīga man – sapņi ir, cerība ir, marš uz priekšu, bet tomēr kaut kur aizķeras kāja un nonāk atpakaļ, kur bijusi. Varu tikai uzslavēt autoru par izvēlēto sižetu – mūsdienām tiešām nu jau mazāk, bet tomēr aktuāli.

Vērtējums – 8/10.

Šis romāns jau ilgu laiku stāvēja manā to-read sarakstā, bet tad es to nopirku un tas ilgu laiku nostāvēja manā plauktā, līdz izdomāju tomēr izlasīt. Un, jūtos vīlusies.

Labi, pirms sākšu te kritizēt un izstāstīt, kas man nepatika, derētu izstāstīt saturu, ne? Stāsts ir par Holdenu, kas tiek izmests no skolas dažas dienas pirms sākas oficiālais brīvlaiks un skolēniem ir ļauts atgriezties mājās. Holdens jau ir bijis izmests no vairākām skolām, un, tā kā viņš nevēlas sagādāt vecākiem vēl lielāku vilšanos par viņu, zēns izdomā paklejot apkārt un nosist laiku tāpat vien, neko nedarot. Te nu sākas viņa, tā saucamie, piedzīvojumi – iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, piedzīvojumi un daudz kas cits. Viņam ir arī sapnis un mērķis, uz ko viņš arī visa stāsta laikā tiecas, kas piešķir zināmu mērķtiecīgumu, nevis tikai tukšu muldēšanu.

Lai gan stāstā Holdenam ir 16, man viņš izklausījās pēc kāda kārtīgs trīsdesmitgadnieka, kas gūst emocionālo labsajūtu, ja runā ar cilvēkiem par dažādām dzīves tēmām. Mūsdienās es nevaru neko tādu iedomāties, piedodiet. Pārējais pluss mīnuss atgādināja man 16 gadīgu zēnu. Bet kādēļ man nepatika? Iespējams tieši dēļ stāsta bezmērķīguma. Jā, labi, romānā izceļas vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, bērns un skola, jā, viņš pat saskaras nedaudz ar pieaugušo dzīvi, bet nebija tās lielās problēmas, ko risināt, tāpēc arī sanāk tikai tukša pļāpāšana. Un jā – kādēļ tāds vāka noformējums? Rudzi? Kuri bija romānā pieminēti vienu reizi? Dzeltens, jo cerība? Uz ko? To tāpat pazaudē katru dienu un ne tikai galvenais varonis. Ja visas Selindžera grāmatas ir tādas, tad paldies par kūkām.

Vērtējums: 4/10.

Attēls šeit un šeit.

Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni”

Mēdeja un viņas bērni

Grāmata ir kā vesela dzīve – Mēdejas dzīve – brīžiem rit lēni, nesteidzīgi, citu brīdi atkal skrien straujiem soļiem un negrib apstāties.

Stāsts ir par sievieti Mēdeju, kurai katra vasara ir piedzīvojumu un prieka pilna – sabrauc radu bērni pavadīt pie viņas savas brīvdienas. Jāpiebilst tas, ka Mēdeja ir vienīgā tīrasiņu Grieķijas iedzīvotāja Krimas piekrastē. Radi sabrauc no dažādākajām pasaules malām – Maskavas, Lietuvas, Gruzijas u.c. valstīm. Tie iedalās divās daļās – tie, kuriem bērnu ir daudz, un tie, kuriem bērnu nav vispār. Grāmatā izdzīvo katra atpūtnieka sāpes un nedienas, prieku un asaras, bet visam pa vidu stāv Mēdeja – kā mierinātāja, novērotāja un vēl daudz, daudz vairāk.

Lasīt stāstu, zinot par pašreizējiem notikumiem Krimā ir diezgan sirreālistiski, bet es mēģināju no tā visa distancēties un ieraudzīt Krimu ne kā Krievijas, ne kā Ukrainas, bet kā Grieķijas daļu. Un patiešām – acu priekšā stāv Grieķijas krasti, iežu pilnie kalni un vēl, un vēl. Lasītājs pat elpo Grieķijas gaisu.

Mēdeja šeit tiek attēlota kā dzelzs lēdija – pašai savu bērnu nav, vecāki miruši jau agrā vecumā un viņa uzņēmusies rūpes par saviem brāļiem un māsām, kas nu, Mēdejais sasniedzot 70 gadu vecumu, ir izkaisīti pa puspasauli. Viņa gan uztur kontaktus ar dažiem no viņiem, bet par vairākumu neko nezin, vai uzzina no citiem.

Lasot šo grāmatu, lasītājs gribot negribot ir spiests aizdomāties par ģimenes saitēm – cik tomēr tās spēlē lielu lomu mūsu dzīvē. Katram ģimenē ir cilvēks, kurš visu dzird, redz un jūt, katram ir cilvēks, kurš ir ģimenes melnā avs utt. Grāmata ir kā atgādinājums, ka ģimene ir viena no cilvēku vislielākajām vērtībām, un ka to nevajag pazaudēt. Kopā ar Mēdeju lūkojoties viņas atmiņās man uznāca vēlme arī savā ģimenē lūkoties pēc vēsturiskām liecībām un cilvēku atmiņām par laikiem, ko es nepiedzīvoju un nu varu redzēt tikai filmās un lasīt grāmatās.

Grāmatā personāžu ir šausmīgi daudz, kas man lika apmulst un nu viss man ir samaisījies vienā lielā putrā. Man nebūtu iebildumu pret kādu dzimtas koku grāmatas sākumā vai beigās, jo savādāk visam izsekot līdzi ir teju neiespējami.

Autore stāsta lēni, nesteidzīgi, galīgi neskopojas ar aprakstiem (kas gan man likās šausmīgi gari un daudz), un katrs teikums ir rakstīts izgaršošanai. Man kā ātrlasītājai šī grāmata bija īsts izaicinājums. Autore arī attēlo vienu un to pašu notikumiem daudzšķautnaini, kas liek lasītājam aizdomāties par kāda notikuma patieso esamību. vērtību un nozīmi.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: JR mājaslapa.

84/101: Viena cēliena (ne)piepildītās ilgas.

Salome

Sakrājies pa šo nedēļu (nedaudz vairāk) rakstāma man ir ļoti daudz, bet vēlmes nekādas. Tieši tāpēc es smēlos iedvesmu no rudens – gāju pastaigā, vārīju karstu tēju, zīmēju, vārdu sakot, ņēmu no rudens visu to, ko var ņemt. Drīzumā arī jāaizbrauc līdz Siguldai – esmu tur bijusi tikai caurbraucot, un šogad gan gribās pavērot Siguldas rudeni. Bet neizplūdīsim garos aprakstos – ķersimies pie lietas.

Beidzot esmu atradusi to cilvēku, ar kuru iet uz teātra izrādēm, kas nav domātas manai mammai – viņa vienkārši to nesaprastu. Šis raksts būs par Dailes teātra pagājušās sezonas iestudējumu Salome, galvenajā lomā spēlējot Kristīnei Nevarauskai, kura par šo lomu saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu. Un man jāsaka – pelnīti. Bez lieliskās Nevarauskas tur spēlē Juris Bartkevičs, Dainis Grūbe, Vita Vārpiņa, Gints Grāvelis un vēl daži citi, kuri izrādē izcēlās vien ar mazu lomiņu, bet bez tās izrāde nebūtu tāda, kāda tā ir tagad.

Stāsts ir par Hērodijas meitu Salomi, kura valdzina Hērodu Antipu ar savu runu, deju un īpatnējo harizmu. Lai gan tolaik valdīja stingra kristietība, Salome pārkāpj sabiedrībā un baznīcā noteiktos likumus, un rada pati savus. Viņa kļūst par ilgu objektu daudziem tā laika vīriešiem, bet pati nevienu neiemīl tik stipri, kā mīl viņu – pravieti Johannānu. Vai apburtais Hērods Antips piekāpsies Salomes vēlmei, izbaudījis viņas deju?

Salome kā sieviete ar savu deju kļūst par daudzu mākslinieku mūzu – viņu iemūžina rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki un mūziķi. Bet par tādu, lai viņu atcerētos arī šodien – par to ir parūpējies Oskars Vailds, kurš ir sarakstījis lugu ar Salomi galvenajā lomā. Tieši šo lugu pārtulkojot arī radās Dailes teātra Salomes versija.

Mīlestības noslēpums ir lielāks nekā nāves noslēpums. /Salome/

Izrādei gan man vajadzēja nakti, lai apdomātos, līdz varēju pateikt, ka man patīk. Bet tagad man ir ko teikti, tāpēc par visu pēc kārtas. Un sākšu es ar aktieriem. Nevarauska bija lieliska Salome, burvīgi iznesa visas ainas, kur bija un nebija jābļauj, jātrako, jālēkā, jādejo, jāskrien un jātēlo. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Liels šķībs skatiens no manis tiek adresēts Vitai Vārpiņai, kura savā Hērodijas lomā nebija savā ādā – likās, ka viņa ir viņa pati, kas ir uznākusi uz skatuves ģērbusies kā Hērodija, kas runā Hērodijas tekstu, bet ne viņu izjūt. Tā nav veiksmīga aktrise. Bet viņas diezgan rezervētais un “neaizskar mani” skatiens arī ir tas, kas vajadzīgs Hērodijai. Tikai sanāca tāds… nedzīvs. No sērijas atnācu-norunāju-paklanījos-aizgāju. Arī nepatika garie Hēroda Antipa teksti pašās beigās: noklausījusies pirmos piecus monologos un garlaicīgos teikumus, un man bija vienalga, par ko viņš runā, labāk un interesantāk bija vērot, ko tajā brīdī dara pārējie aktieri. Bet nu no negatīvā pie pozitīvā.

Varu tikai uzslavēt kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu (kura arī ir saņēmusi Spēlmaņu balvu tieši par šo izrādi) par oriģinālajiem dekoriem. No sākuma iedomātie bižu svārki izrādās leļļu svārki, bet galvas rota ir leļļu kājas. Tāpat oriģināls pielietojums bija Hērodijas matu rotai – ar to viņai pat nācās glābt savu vīru, kas bija savā ziņā asprātīgi. Varu arī paslavēt par skatuves galveno dekoru, kas bija Johannāna mājvieta – atklājot to, skatītāji zālē sajūsmināti iedvesās. Kas tas bija – lai paliek noslēpums. Aiziesiet – redzēsiet. Tāpat pie svārkiem piestiprinātajām lellēm tika atrasts arī pielietojums – tiesa, tikai dažām, bet tomēr pietiekami asprātīgs un atbilstošs tam laikmetam un attiecīgajai situācijai.

Domāju, ka režisore Laura Groza – Ķibere ir labi pastrādājusi, ar šo izrādi savā ziņā atklājot jau iepazīto, bet jaunā aspektā – sieviete, kad dabū, ko vēlas, to vairs negrib. Un ilgodamās zaudē daļu sevis. To cilvēciskāko.

Vērtējums: 8/10. Jauks ceturtdienas vakara noslēgums, bet tomēr Hērodija ir svarīgs tēls, un to nevar nospēlēt tik pavirši.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.