Saules bērni Dailes teātrī.

Foto: Gunārs Janaitis

Vakar piedzīvoju šo laimīgo mirkli – pēc ilga laika spēru kāju pār teātra slieksni un noskatījos izrādi, par kuru gan nebiju pārliecināta, vai gribu redzēt, un pēc noskatīšanās arī gudrāka nekļuvu.

Džilindžers piedāvā ieskatu 20. gadsimta Krievijā kādā inteliģento kārtas pārstāvju dzīvēs. Mājas saimnieks (Juris Žagars) – zinātnieks, kā jau zinātnieks, tālāk par savu zinātni neko neredz. Viņa sieva (Kristīne Nevarauska) izvairās no ikdienas sīkumiem un sastopama mājās tikai tad, kad mākslinieks viņu neglezno. Saimnieka māsa  (Ērika Eglija) ir slima ar kādu vārdā nenosauktu slimību, bet ir vienīgais cilvēks visā mājā, kurš patiesībā saprot, kas notiek aiz šī uzpūstā sabiedrības burbuļa. Mīlestība, bailes un, jā, arī zaudējums ir tas, kas vieno visus izrādes varoņus.

Bailes mūs izseko visu dzīvi. No tām nevar izbēgt, jo arvien uzrodas jaunas, līdz ko mēs vienas esam pārvarējuši vai nemanāmi nolikuši malā. Arī izrādē bailes ir dzenulis, kas liek laikam ritēt ātrāk. Bailes dzīvot, bailes atzīties, mīlestības bailes, savstarpējo attiecību bailes, izdzīvošanas bailes, nāves bailes. Tas viss tiek izdzīvots niecīgā laikā uz lielās skatuves. Bet šis laiks izrādās pietiekams, lai kādu no mums sagrābtu nežēlīgas skumjas, kas var pārvērst sevi un sev līdzās esošos līdz nepazīšanai. Un zālē sēdošie vairumā saprot šīs izjūtas, un, jā, atļaujas dzīvot līdzi.

Es varu tikai uzslavēt Džilindžeru par soli pretī tām labajām izrādēm, ko es no viņa režisētajām esmu redzējusi. Pēdējā bija “Milēdija” un tas nav nekas salīdzinājumā ar šo. Es nesaku, ka arī šī bija kas izcils, ir dažas, kas man patika daudz, daudz labāk, bet man patīk, ka režisors (cerams, ka sāk) saprast, ka, uzvedot klasiku, būs cilvēki, kas nāks un skatīsies un pat atbalstīs. Ja es nezinātu, ka tā ir Džilindžera izrāde, man noteikti būtu diezgan garlaicīgi (tā noteikti nodomāja tie, kas pēc pirmā cēliena brašā solī aizsoļoja prom), bet es noskatījos ar zināmu interesi. Jā, pirmais cēliens nebija sevišķi interesants, pilns filozofijas, bet tas ievirzīja izrādi un arī skatītājus uz domu, ka jāmeklē atbildes uz sev nezināmiem jautājumiem. Neizzinātiem jautājumiem.

Prieks par Ēriku Egliju, kas beidzot ir tikusi lomā, kas viņai šķiet piemērota un ļauj nedaudz paspīdēt. Esmu viņu redzējusi, bet tās bija vairāk otrā plāna baru lomas. Bet šeit viņa ir dzinulis, kas velk visus uzpūtības balonus atpakaļ pie zemes un brīžiem pat ļoti  taktiski norāda viņu patieso vietu. Izrāde ir pilna augstprātības (kā jau Krievijā, 20. gadsimtā un šķietamās inteliģences ģimenē), bet ir šis viens brīnums, kas atver acis un liek uz sevi paskatīties no savādāka leņķa. Arī Lauris Dzelzītis savā lomā bija lielisks, Juris Žagars, Vita Vārpiņa man šajā izrādē sāka iepatikties. Pārējie bija tādi paši kā parasti, ne ar ko neizcēlās tādu, ko jau iepriekš nebūtu redzējusi.

Izrādei es dodu 7 no 10. Bija patīkami beidzot redzēt izrādi, kurā nespēlē Skrastiņš vai Ķuzule. Bet vai es ietu atkal? Droši vien, ka nē. Bet, manuprāt, katram ir jāpiedzīvo tas mirklis, kad pēc izrādes ir vienkārši jāapsēžas dīvānā un jādomā.

P.S. Bet izrādē varēja arī pasmieties. Nedomāju, ka Gorkijs, sēdēdams cietumā, bija ļoti asprātīgs, bet bija pat ļoti labas vietas.

Attēls: no teātra mājaslapas, autors Gunārs Janaitis.

84/101: Viena cēliena (ne)piepildītās ilgas.

Salome

Sakrājies pa šo nedēļu (nedaudz vairāk) rakstāma man ir ļoti daudz, bet vēlmes nekādas. Tieši tāpēc es smēlos iedvesmu no rudens – gāju pastaigā, vārīju karstu tēju, zīmēju, vārdu sakot, ņēmu no rudens visu to, ko var ņemt. Drīzumā arī jāaizbrauc līdz Siguldai – esmu tur bijusi tikai caurbraucot, un šogad gan gribās pavērot Siguldas rudeni. Bet neizplūdīsim garos aprakstos – ķersimies pie lietas.

Beidzot esmu atradusi to cilvēku, ar kuru iet uz teātra izrādēm, kas nav domātas manai mammai – viņa vienkārši to nesaprastu. Šis raksts būs par Dailes teātra pagājušās sezonas iestudējumu Salome, galvenajā lomā spēlējot Kristīnei Nevarauskai, kura par šo lomu saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu. Un man jāsaka – pelnīti. Bez lieliskās Nevarauskas tur spēlē Juris Bartkevičs, Dainis Grūbe, Vita Vārpiņa, Gints Grāvelis un vēl daži citi, kuri izrādē izcēlās vien ar mazu lomiņu, bet bez tās izrāde nebūtu tāda, kāda tā ir tagad.

Stāsts ir par Hērodijas meitu Salomi, kura valdzina Hērodu Antipu ar savu runu, deju un īpatnējo harizmu. Lai gan tolaik valdīja stingra kristietība, Salome pārkāpj sabiedrībā un baznīcā noteiktos likumus, un rada pati savus. Viņa kļūst par ilgu objektu daudziem tā laika vīriešiem, bet pati nevienu neiemīl tik stipri, kā mīl viņu – pravieti Johannānu. Vai apburtais Hērods Antips piekāpsies Salomes vēlmei, izbaudījis viņas deju?

Salome kā sieviete ar savu deju kļūst par daudzu mākslinieku mūzu – viņu iemūžina rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki un mūziķi. Bet par tādu, lai viņu atcerētos arī šodien – par to ir parūpējies Oskars Vailds, kurš ir sarakstījis lugu ar Salomi galvenajā lomā. Tieši šo lugu pārtulkojot arī radās Dailes teātra Salomes versija.

Mīlestības noslēpums ir lielāks nekā nāves noslēpums. /Salome/

Izrādei gan man vajadzēja nakti, lai apdomātos, līdz varēju pateikt, ka man patīk. Bet tagad man ir ko teikti, tāpēc par visu pēc kārtas. Un sākšu es ar aktieriem. Nevarauska bija lieliska Salome, burvīgi iznesa visas ainas, kur bija un nebija jābļauj, jātrako, jālēkā, jādejo, jāskrien un jātēlo. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Liels šķībs skatiens no manis tiek adresēts Vitai Vārpiņai, kura savā Hērodijas lomā nebija savā ādā – likās, ka viņa ir viņa pati, kas ir uznākusi uz skatuves ģērbusies kā Hērodija, kas runā Hērodijas tekstu, bet ne viņu izjūt. Tā nav veiksmīga aktrise. Bet viņas diezgan rezervētais un “neaizskar mani” skatiens arī ir tas, kas vajadzīgs Hērodijai. Tikai sanāca tāds… nedzīvs. No sērijas atnācu-norunāju-paklanījos-aizgāju. Arī nepatika garie Hēroda Antipa teksti pašās beigās: noklausījusies pirmos piecus monologos un garlaicīgos teikumus, un man bija vienalga, par ko viņš runā, labāk un interesantāk bija vērot, ko tajā brīdī dara pārējie aktieri. Bet nu no negatīvā pie pozitīvā.

Varu tikai uzslavēt kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu (kura arī ir saņēmusi Spēlmaņu balvu tieši par šo izrādi) par oriģinālajiem dekoriem. No sākuma iedomātie bižu svārki izrādās leļļu svārki, bet galvas rota ir leļļu kājas. Tāpat oriģināls pielietojums bija Hērodijas matu rotai – ar to viņai pat nācās glābt savu vīru, kas bija savā ziņā asprātīgi. Varu arī paslavēt par skatuves galveno dekoru, kas bija Johannāna mājvieta – atklājot to, skatītāji zālē sajūsmināti iedvesās. Kas tas bija – lai paliek noslēpums. Aiziesiet – redzēsiet. Tāpat pie svārkiem piestiprinātajām lellēm tika atrasts arī pielietojums – tiesa, tikai dažām, bet tomēr pietiekami asprātīgs un atbilstošs tam laikmetam un attiecīgajai situācijai.

Domāju, ka režisore Laura Groza – Ķibere ir labi pastrādājusi, ar šo izrādi savā ziņā atklājot jau iepazīto, bet jaunā aspektā – sieviete, kad dabū, ko vēlas, to vairs negrib. Un ilgodamās zaudē daļu sevis. To cilvēciskāko.

Vērtējums: 8/10. Jauks ceturtdienas vakara noslēgums, bet tomēr Hērodija ir svarīgs tēls, un to nevar nospēlēt tik pavirši.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

35/101: Amaya (2010)

Amaya.jpg

Droši vien ne viens vien būs dzirdējis jūsmīgas atsauksmes par šo latvieša Māra Martinsona režisēto filmu. Kāpēc tieši šī filma? Jau labu laiku skatījos uz filmu, un tad nosvēros tai par labu, jo ieraudzīju, ka tur spēlē Kristīne Nevarauska. Nu, grēks neskatīties.

Pieņemu, ka daudziem filmas saturs ir daudz maz zināms, bet ja nu nav, tad atkārtošu. Ārzemnieks ierodas Hongkongā un piezvana un piesakās un masāžas kursiem. Telefonu paceļ meitene, kura tajā laikā meklē darbu, bet vēlāk strādā tajā masāžas salonā par apkalpojošo personālu. Pasāžas salons pieder vīrietim, kurš ir apmāts ar pulksteņiem un ir absolūts perfekcionists un ir Amayas vīrs. Amaya, savukārt, pirmo reizi ar vīrieti satiekās, kad viņš lūdz uz numuriņu atnākt kādam un viņu izmasēt. Pēc tam vīrietis aiziet uz kafejnīcu, un satiek savu bijušo sievu, viņi dodas kopīgā vienas dienas ceļojumā. Pēc tam atgriezies viņam ir (nezinu kāpēc man gribās teikt “japāņiem tik ļoti raksturīgā”) jūtu izrādīšana – savstarpēja cieņa un pieklājība vienam pret otru un pat itin saistošas sarunas ar gan masāžas salona apkopēju Jasmīnu, gan pret Amayu. Beigās tomēr viss nokārtojas – vīrietis aizbrauc prom, Amaya apprecās ar vīra brāli (viņas vīrs nomirst) un Jasmīna meklē tālāk savu īsto un vienīgo.

Filma man patika ar to riņķveida kustību – visi tēli savā starpā bija kaut kādā veidā saistīti. Tas man vienmēr ir paticis filmās – ka nav atsevišķu tēlu, par kuriem domā “Ko pie velna viņš tur dara, viņš vispār neiederās filmā”. Te viss bija pārdomāti. Vēl man patika tas, ka piedalās Kristīne Nevarauska – maza lomiņa, bet nu tomēr bez tās filmai nu nekādi. Pie tam Kristīne demostrēja pārsteidzoši labu angļu valodu – bez nekāda akcenta. Ja man nebūtu attēla priekšā, pilnīgi nepateiktu, ka tā ir Nevarauska. Vispār patika, ka šis ir vairāk kā tāds starptautisks projekts – Lietuva, Japāna, Latvija apvienojas vienā filmā. Ļoti ceru, ka šādas sadarbības vēl turpināsies. Vēl man patika tas, ka nebija tās pārlieku uzspēlētās romantiskās ainas – visu gultas ainu, pat skūpstu ainas nebija, tas ir liels cepums no manis Mārim Martinsonam, ka viņš spēja parādīt to gaisā virmojošo mīlestību bez nekādām liekām un pārspīlētām emocijām.

Nepatika? Laikam jau tās vietas, kur bija garās pauzes. Un vietas, kur bija cītīgi jādomā līdzi un jāsecina pašam par filmas norisi. Un par varoņiem un viņu iepriekšējo dzīvi. Bet tā viss pārējais bija ok.

Neskatoties uz to, es saku, ka šī filma ir jāredz. 9/10.

32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.