Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”

Attēlu rezultāti vaicājumam “papagailis piparu kokā”

Ar Krisu Sjuartu iepazinos 2014. gada nogalē, kad izlasīju “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”, kur Kriss atmeta visus aizspriedumus, ievācās El Valero un nosauca tās par savām mājām. 2016. gada nogalē Kriss sūta vasarīgus sveicienus un liek cerēt, ka vasara nemaz nav tik tālu.

“Papagailis piparu kokā” turpina sekot Krisa dzīvei, sākot ar mēnesi ilgu “trimdu” Zviedrijā, kur viņš pie dažādiem aitkopjiem palīdz cirpt aitas, jo tas nodrošina tādus ienākumus, ka Kriss ar savu ģimeni var mierīgi atlikušo gadu uzturēt ģimeni un saimniecību. Kad Kriss atgriežas, viņu sagaida patīkamas ziņas – izdevējiem ir patikušas tās dažas nodaļas, ko viņš ir uzrakstījis par savu dzīvi un nu jāķeras klāt lielajai rakstīšanai. Bet kā lai to sāk, ja jālabo žogs, vajag cirpt apkārtnes aitas un tad vēl baseins jārok? Palīgā nāk Manolo, kurš ar Krisa traktoru apietas kā ar sievieti un iedzen skaudībā pašu saimnieku. Tomēr, arī tad problēmas nerimstas.

Grāmata turpina iesākto tēmu un lieki neatkārto iepriekš rakstīto, tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi vienalga, no kura gala šo sēriju sāk lasīt, jo saskaitāmo secība nemainās no kopējās summas. “Papagailis piparu kokā” turpina klāstīt par dienām un nedienām (vairāk jau nedienām, jo tās, gluži saprotams, ir interesantākas) Andalūzijas saimniecība El Valero. Var sekot līdzi gan telefona ievilkšanai, gan lielajai grāmatas rakstīšanai, gan piedzīvojumiem ar dzīvniekiem. Jāpiemin gan, ka grāmatā ir tieksme atgriezties pagātnē par to īpaši nebrīdinot (izņemot Krisa atmiņu stāstu par savu jaunību).

Man ļoti patika karte, kas ir grāmatas sākumā, un kas vismaz aptuveni parāda kur kas atrodas (lai gan vienā konkrētā nodaļā norādīts, ka Kriss ar karšu zīmēšanu nav uz “tu”) un tas palīdz arī labāk izprast stāstu. Tiesa, ar laiku sanāk tā aizrauties ar lasīšanu, ka par karti aizmirstas… līdz pašām grāmatas beigām. Grāmatā man ļoti, ļoti pietrūka laika atskaites, jo tikpat labi tas viss stāsts varēja ietvert 2 nedēļas, bet tikpat labi 10 gadus. Lai gan vienu brīdi bija pieminēts, ka, piemēram, peldbaseinu taisīja 12 mēnešus, tātad, kaut kas ilga gadu, tomēr būtu noderīgi uzzināt cik ilgi bija no pirmās nodaļas līdz pēdējai. Grāmatas beigās ir lasāma intervija ar rakstnieku, kas pasaka, ka būs arī trešā grāmata un vēl šo to.

Kopumā grāmata sniedz vasarīgas noskaņas (aizvelc aizkarus, kad lasi, lai neredz sniegu ārā) un istabas temperatūra paaugstinās par dažiem grādiem. Var pamēģināt arī iemācīties spāņu valodu – erizo ir ezis, bet freganto – mazgāt traukus. Man tas viss kopā katrā ziņā radīja vēlmi kaut kad šo valodu iemācīties un aizbraukt arī uz Spāniju.

Vērtējums: 8/10.

Ar pankūkām vienmēr var panākt, ka bērni ir jūsu pusē.

Laura acīmredzot bija viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka jābūt nežēlīgam, lai būtu laipns.

Attēls: te.

Advertisements

Kriss Stjuarts. “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”

Šī ir lieliska grāmata ziemai, jo nemanot sasilda tā, ka nemaz nejūt āra aukstumu. Pie reizes ierauj tādā ceļojuma virpulī, ka nemaz uz vāka rakstītajā ceļojumā nav jādodas.

Kuram gan nav bijis sapnis par kādu klusu mājiņu tālu, tālu no apkārtējiem cilvēkiem? Kriss tā izdara – vienā mirklī izmaina savu dzīvi un metas Spānijas māju meklējumos. Ātri vien viņš tādu atrod, tiesa gan, bez elektrības, krāna ūdens un vēl bijušajiem īpašniekiem. Un vēl jāpierunā Anna, viņa sieva, pārvākties uz vietu, kur praktiski nav citu cilvēku. Tomēr optimisms neļauj padoties, un viņi abi sāk vīt savu ģimenes ligzdu, atrod draugus un iedzen savas saknes labi dziļi Spānijas zemē.

Grāmata liek pārliecināties, ka dažbrīd vajag nolikt malā savus principus, apkārtējo domas un pasapņot, kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja mums būtu mājiņa Andalūzijā, upes krastos, un mums būtu jāsāk dzīve no sākuma. Jāatjauno māja, jārūpējas par katru pavasari pārplūstošo upi, kas aizskalo tiltu, kas savieno mūs ar civilizāciju, un vēl aitas, kuras jāgana un jāapcērpj ne tikai savas, bet arī kaimiņu.

Lasot var burtiski ‘ieiet’ visā stāstā – saulīte spīd, ir karsts, apkārt čivina putniņi un čalo upe. Cilvēki, ar kuriem runā Kriss, tātad, arī mēs, liek pieņemt viņus par saviem draugiem un sākt muļķīgi smaidīt, lasot dialogus. Nosaukumā minētie citroni nemājo tikai nosaukumā, bet caurvij visu stāstu – ir gan veiksmes, gan neveiksmes, gan citronu nobārstīti ceļi, dodoties pie savas mājas, bet citroniem piemīt tik optimistiska krāsa, ka bieži saraukt degunu viņu skābuma dēļ nevar.

Vērtējums: 7,5/10. Laikam jau labi, ka nelasīju vasarā, droši vien izjūtas būtu pavisam citādākas, nekā tās ir tagad – ziemas vidū, tālu no civilizācijas, kad ārā snieg sniegs un istabā mirguļo svētku eglīte.

Attēls šeit.