Egils Lukjanskis “Rēta akmenī”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=R__ta_akmen___586a4e0fc1b09.jpg&newxsize=265&newysize=371&fileout=

Romāns “Rēta akmenī” pirmo reizi iznāca 1993. gadā, bet “Krievu leitnanta mīļākā” –  2002. Atzīmējot rakstnieka Egila Lukjanska 80. gadu jubileju, izdevniecības “Lauku avīze” paspārnē abi šie izdevumi iznāk atkārtoti, apkopoti vienā sējumā.

Rēta akmenī

Stāsts ir par celtniecības tresta darbinieku Ivaru Viklandu, kurš savu dzīvi pilnībā ziedojis darbam un neizjūt vai ignorē tos aspektus, kas viņa dzīvi padara nepilnīgu. Savu māti, kas palikusi laukos, nav apciemojis jau astoņus gadus, no patstāvīgām attiecībām bēg kā no mēra, lai gan ir viens no iekārojamākajiem vecpuišiem visā Rīgā. Bet šīs problēmas ir dziļākas kā sākumā šķiet.

Visa romāna garumā Ivars mēģina cīnīties ar pagātnes dēmoniem – agri zaudētā lielā mīlestība liek skeptiski raudzīties uz mīlestības konceptu un viņam apkārt esošās sievietes šo skepticismu tikai palielina – vai nu ir pilnīgas aprēķinātājas, vai uzreiz grib precēties. Tā teikt, nespēj izdabāt Ivara pašreizējām vēlmēm, lai gan viņš ir radis dabūt visu, ko vēlas. Bet arī attiecībām ar māti sava nasta – Otrais pasaules karš, tēva un māsas nāve, krievu un vācu armiju maiņas ieviesa radikālas pārmaiņas viņu dzīvē, ko Ivars cenšas aizmirst, tāpēc izvairās braukt pie mammas.

Grāmata ir tāda kā ielīšana vīrieša prātā vistiešākajā nozīmē, jo lielu daļu romāna sastāv no Ivara pārdomām par pagātni, pieņemtajiem lēmumiem, kā būtu, ja būtu un nākotni. Ja kādreiz daudzu rindkopu garās domas man nepatika lasīt, tad šeit tās bija tīri iederīgas un kāri izlasīju arī tās. Savas līdzības ar varoni nenākas grūti atrast, jo mums katram ir savi iekšējie dēmoni, ar kuriem cīnāmies visu vai tikai daļu dzīves, arī mums ir sirdsapziņa, kas nekautrējas uzrunāt tad, kad vismazāk to gaidām. Daudzkārt lasītais teksts liek apstāties un padomāt par savu dzīvi vai vienkārši par filozofiskām apcerēm, kas aprakstītas romāna lapās. Es negaidīju, ka man tik ļoti patiks, bet šogad esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāpārstāj brīnīties par to, ka patīk latviešu literatūra, un jāpieņem tas kā fakts.

Vērtējums: 8/10.

[..] tas varbūt arī ir vienīgi patiesais, ko mēs viens otram dodam – vai nu laimi, vai nelaimi… Viss pārējais ir tikai teātris.

[..] ikviena cilvēka dzīvība tomēr būtu stādāma nesalīdzināmi augstāk par jebkuru ideju vai cēlu mērķi. Pašu cilvēku dzīvībai ir jākļūst par vislielāko šīs pasaules vērtību un augstāko ideju. Un tikai tad mēs varēsim sākt runāt par patiesu humānismu un cilvēcību. Bet, kamēr tas nenotiks, mēs joprojām viens otru turpināsim plosīt kā traki suņi un līdz Cilvēkam mums visiem būs vēl bezgalīgi tālu…

Krievu leitnanta mīļākā

Šis stāsts vēsta par Silvijas Simsones dzīvi. Viesturs Simsons viņā iemīlas no pirmā acu uzmetiena un arī apprec, Viestura aristokrātiskā māte jauno vedeklu nevar ciest, jo viņas vecāki ir strādnieki. Viesturs ir armijnieks un tāpēc vairākkārt nav mājās, atstājot Silviju viņu gaidām. Bet stāsts nav tikai par viņu vien, ir arī Eva Račinska, sabiedrības dāmas un fabrikas īpašnieka meita, kura apveltīta ar skaistu balsi un, izrāvusies no vecāku zelta būra, liek to lietā, lai nopelnītu iztiku. To, kā abu sieviešu liktenis savijas, atvijas un atkal savijas kopā – to var atrast šajā stāstā.

Autoram tuva ir vēstures tēma – abi šajā grāmatā esošie romāni to apliecina, bet visciešāk ar vēstures notikumiem ir saistīts tieši pēdējais, jo tas liek dibināt un arī izposta vairākas varoņu dzīves. Darbība norisinās laika posmā no pēckara Latvijas līdz pat Otrajam pasaules karam un notikumi lielākā un mazākā mērā arī ir tie, kas virza uz priekšu romāna darbību, bet ne tikai tāpēc, ka viens no galvenajiem varoņiem bija armijnieks, bet, kā jau zināms, varas mainījās un pēdējā cilvēkiem atņēma ļoti daudz – arī viņus pašus.

Arī otrajā romānā nepazūd apceres par dzīves jēgu, mīlestību, gremdēšanos pagātnē un cerības pilno skatu uz nākotni – tagad varbūt tik ļoti nodrazātās tēmas varēja šķist svarīgas un vajadzīgas padomju laika, kara vai Atmodas laiku pieredzējušam lasītājam. Bet svarīgi ir tas, ka romāns aktualitāti nezaudē arī šodien, tikai kaut kas ir mainījies. Varbūt to lasa, lai atcerētos – netiek aprakstīti kara notikumi, drīzāk tā sekas, un kaut kādā ziņā, ņemot vērā personīgo vai ģimenes pieredzi, aiz tiem var atpazīt sevi. Vai varoņos, kas brīžiem ieslīgst bezgalīgi garās apcerēs un to daudzums uz beigām jau sāka kaitināt, bet varoņi arī autora veiklās valodas dēļ iemiesojas lasītāja acu priekšā. Autora pluss noteikti ir valoda un vēstures zināšanas, kas spēj savērpt romānu, kas raisa interesi šķirt lapas uz priekšu kā arī prasme īstajā brīdī veiksmīgi pāriet no viena varoņa uz otru, kas stāstam piešķir daudzslāņainību.

Grāmatu noteikti nevajag izlasīt visu uzreiz un vislabāk ir ieturēt pauzi starp abiem stāstiem, jo staro tiem ir krasa atšķirība ne tikai galveno varoņu dzimumā, bet arī mīlestības daudzumā, un tāpēc arī noskaņojumā – ja pirmais romāns liekas auksts un atsvešināts, tad otrajā mīlestības ir tik daudz, ka šķiet, ka nu jau ir par daudz.

Vērtējums: 7/10. Kopumā man patika un noteikti kādreiz paņemšu vēl kādu šī autora darbu izlasīt.

[..] viss, ko mēs darām, jūtam, domājam un tik neprātīgi alkstam, ir svarīgs, nozīmīgs un jēgas pilns tikai tajā mūsu pastāvēšanas brīdī, kad tas viss notiek.

Mēs esam vienādi, taču arī ļoti atšķirīgi! un tikai tad, kad mums šīs atšķirības vairs neliksies būtiskas, mēs varbūt beidzot varēsim dzīvot un dzīvosim… ja ne gluži laimīgi, tad vismaz bez skaudības, lepnības, naida un ļaunuma.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu un izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.