Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieviete spoguli”

1947. gadā Elisa Millere piesakās mājskolotājas darbam Kronvolas muižā. Viņas uzmanības un rūpju lokā nonāk dvīņi Konstance un Edmunds de Greji, kas liekas tik nevainīgi un valdzinoši vienlaikus, ka Elisa ātri vien nonāk viņu šarma varā, no kā tikt vaļā nav nemaz tik vienkārši. Savukārt Reičela Raita dzīvo mūsdienās un nupat ir atklājusi savu mākslas galeriju Ņujorkā, kurai paredzēti lieli panākumi. Viņas lielākā vēlēšanās ir uzzināt vairāk faktu ar viņas ģimeni, jo viņa ir adoptēta. Neilgi pēc galerijas atklāšanas atnāk paziņojums, ka viņa ir mantojusi māju no kādas senas radinieces un Reičela saskata iespēju atklāt ko vairāk par viņas ģimeni.

Kā jau var noprast, grāmatas darbība norisinās divos laikos, vienlaicīgi notiekot divām galveno varoņu dzīvēm. Bet nevar izvairīties no apmulsuma, sākot lasīt šo grāmatu, jo īstenībā ir trīs līnijas – ir vēl viena, kas norisinās 1806. gadā, pilna noslēpumu un mistikas, par ko tad daļēji arī vēlāk cieš varones Elisa un Reičela. Bet šim trešajam elementam netiek pievērsta liela uzmanība – stāsta laikā tas parādās tikai sākumā, vidū un beigās, un tikai beigās īsti kļūst skaidrs, par ko visa tā ņemšanās.

Mani grāmata garlaikoja. Autorei ļoti patīk izmantot garus aprakstus vai atstāstus (īpaši Elisas nodaļās uz beigām, kad tiek attēlota varones iekšējā pasaule), kas liek atslābt spriedzei un sāk garlaikot, kā rezultātā zūd interese arī par stāsta attīstību. Dažādu darbu dēļ nelasīju šo grāmatu pāris dienas, un pēc tam nevarēju sevi piespiest atsākt šo lasīt, jo nejutu līdzi nevienam no varoņiem, arī Reičelas nodaļas likās piebāztas ar nevajadzīgām lietām, taču tā joprojām bija daudz interesantāka nekā Elisas nepārtrauktā jūsmošana par bērniem un viņu tēvu pusgrāmatas garumā.

Jāsaka gan, ka mistikas elementi bija intriģējoši un gribējās vairāk noskaidrot kā veidojas, piemēram, skrāpējumi vai tumšie pleķi uz galvenās varones ādas, bet autore tajā īpaši neiedziļinās, pieņemot to faktu, ka tas notiek ar kāda priekšmeta palīdzību, un viss. Bet, lai gan ne līdz galam atklāti, šis mistiskais piesitiens bija galvenais, kas ļāva grāmatu izlasīt līdz galam un rast atbildes uz jau pašā grāmatas sākumā radušos jautājumu “ko tas nozīmē”. Papildus tam, protams, bija arī vairāki mīlasstāsti, tāpēc arī romānu cienītājas nav atstātas bešā, lai gan šis ir vairāk stāsts par pašiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, kur otršķirīga vieta piešķirta mīlestības attēlojumam.

Katrā gadījumā, man liekas, ka katrs var atrast šeit kaut ko interesantu, kas palīdzēs ļauties stāstam un izbaudīt Vinterbornu it kā tur dzīvotu pats lasītājs. Es gan labprāt izlasītu arī kādu citu autores grāmatu, ja man būs attiecīgais garastāvoklis pēc vēsturiska cilvēku likteņstāsta, šoreiz mums ar grāmatu vienkārši nebija pa ceļam.

Advertisements

Kārena Klīvlenda “Mans mīļākais ienaidnieks”

https://i2.wp.com/kontinents.lv/uploads/books/mans-milakais-ienaidnieks.jpg

Man parasti, sākoties vasarai, ir divas galējības – lasīt visu vieglo literatūru, vai tieši otrādi – tādu, no kuras nevar atrauties, sirds ritms paātrinās ar katru nākamo lappusi un grūti to nolikt malā, neizlasītu līdz galam. Kārenas Klīvlendas trilleris “Mans mīļākais ienaidnieks” ir pieskaitāma otrajai kategorijai.

Vivianna Millere strādā CIP Pretizlūkošanas centrā un mēģina sabalansēt darbu ar ģimeni – katru dienu ejot uz darbu un mēģinot atklāt ASV krievu spiegu plānus un shēmas, bet vakarā kopā ar vīru rūpējoties par abu četriem bērniem. Tas paliek arvien grūtāk, kad kādu dienu shēmās iesaistītajos cilvēkos viņa pamana kādu labi pazīstamu cilvēka seju.

Es sevi kādreiz uzskatīju par noteikti ne trilleru lasītāju, bet nu mans viedoklis mainās. Katrā gadījumā – lieliska grāmata, lai mani pēc ilgākas lasīšanas pauzes piespiestu izlasīt (ne tikai iesākt) kādu grāmatu, jo stāsts ir tik spraigs, ka nemaz nav tik vienkārši grāmatu nolikt malā, jo daudzas nodaļas beidzas ar cliffhanger, un acis “netīšām” ieskatās nākamajā nodaļā, lai gan gribi grāmatu nolikt malā, tur parādās kacekļa atrisinājums un neko darīt – jālasa vien tālāk.

Lai gan es neizjutu lielu grāmatas varoņu attīstību, manuprāt, šeit tas ir otršķirīgs jautājums, jo stāsts pieprasa nevis varoņu attīstību, bet lasītāja uzmanības pievēršanu. Manā gadījumā tas arī lika man jautāt sev, ko es darītu tādā situācijā un kā rīkotos. var just, ka autore labi pārzina vidi, kurā ieliek galveno varoni (pati astoņus gadus strādāja CIP), kas ir grāmatas pluss, jo ne mirkli neradās neticamības moments.

Beigas gan man likās par garu, un pēdējā nodaļa pilnīgi nevajadzīga (lai gan arī tā saintriģē). Pilnīgi būtu pieticis, ja stāsts tiktu atrisināts un netiktu klāt pielikts “pēc gada” aspekts, kas liek gribēt vēl vienu turpinājumu jau it kā atrisinātam stāstam. Arī galveno trillera vaininieku sanāk uzminēt īsi pirms tā atklāšanas stāstā un pieļauju, ka rūdītākie asu sižetu grāmatu lasītāji/filmu skatītāji to varētu uzminēt vēl ātrāk, bet, par laimi, tas nebojā stāstu, jo vēl ir daudz aspektu, kas jāturpina risināt.

Bet kopumā – lieliska grāmata, kas prasīs nepārtrauktu uzmanību, noliks pašu lasītāju dilemmas priekšā un liks ar aizdomām skatīties uz sev tuvajiem. Lieliska grāmata, ko izlasīt tieši vasarā!

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

Trilleri, detektīvi un visādi šitādi žanri man nekad nav likušies saistoši, lai gan īsti tajos nekad neesmu bijusi iekšā. Tieši tāpēc likās interesanti paņemt un pamēģināt palasīt kaut ko no tādiem žanriem un ķēros pie grāmatas, kuras autors ir slavenākais vācu psiholoģisko trilleru rakstnieks.

Strauju ievērību un popularitāti iegūst jauna spēle, kurā anonīmi par konkrētu naudas summu vari nominēt kādu cilvēka vārdu. Sistēma izraugās nejaušu cilvēku un to 12 stundas jebkurš var nogalināt, nedabūjot par to sodu, kā arī kā balvu par šo “darbiņu” iegūstot desmit miljonus. Satraucošākais ir, ka šī spēle darbojas ar pilnīgu valdības akceptu. Bens pat nenojauš par šādas spēles esamību, bet vienu dienu viņš ierauga savu seju (ar astotnieku uz pieres) televīzijā. Viņš tiek izraudzīts kā medību rezerve – gadījumā, ja pirmā nominētā Ārecu Hercšprungu būs tik labi noslēpusies, ka neviens viņu neatradīs. Un tā sākas interesantākā, piedzīvojumu pilnākā nakts Bena dzīvē, līdztekus visām citām viņa dzīves problēmām – meitas invalīdes nokļūšanu komā, problēmām ar sievu un sarežģītajām attiecībām ar tēvu.

Man vārds trilleris asociējas ar kaut ko traumatizējošu un bailīgu, bet šeit es neko no tā nemanīju. Protams, katram ir sava baiļu un traumu skala, pēc kuras rādās murgi un naktīs nevar aizmigt, bet šis stāsts nav tāds, lai naktī rādītos murgi. Man vismaz ne. Lai gan stāsts ir labs un aizraujošs, pietrūka tās nervu kutināšanas, lai būtu izcili.

Stāstu par aizraujošu padara fakts, ka abas 10 miljonu vērtās dzīvības vazājas apkārt laikā, kad viņu medī tūkstošiem cilvēku, un līdz divpadsmit stundu beigām nemaz nav tik maz atlicis. Bet nu jāsaka, ka kā jau kārtīgās grāmatās pienākas, spriedze pieauga, arvien straujāk tuvojoties beigām, jo notikumi sāka notikt viens pēc otra un grāmatas laikā parādījās vairākas versijas, kā stāsts varētu atrisināties, bet šādu atrisinājumu es noteikti negaidīju.

Lai gan man pietrūka kārtīgāka spēles principu izklāsta (piemēram, kas notiek, ja abus nenomedī tajās 12 stundās), tomēr tas netraucē uztvert notikumus. Un tomēr man grāmata līdz galam neaizrāva, jo gribējās vēl lielākas aktivitātes, šausmas un piedzīvojumus, lai vismaz ar bailēm tā iespiežas atmiņā. Nemaz nebrīnītos, ka šo grāmatu pēc gada nemaz neatcerēšos, pat neņemot vērā faktu, ka šādas grāmatas lasu salīdzinoši maz. Grāmatas vāks gan ir foršs un pēc stāsta iepazīšanas var secināt, ka pilnībā atbilst saturam un labāku nevar vēlēties. Par to paldies Artūram Zariņam, kurš ir vāka autors.

Dzīvi nevar izplānot. Tas ir izziņas process. Tas rit savu gaitu, un mēs noskatāmies.

Smadzenes ir meles. Varbūt labākās un pārliecinošākās meles pasaulē. Taču pilnīgi noteikti visnepacietīgākās. Acis tās apgādā ar simts, divsimts tūkstošiem iespaidu, un smadzenes ieslēdz savu ātrdarbības motoru, lai papildinātu trūkstošo informāciju. Tā vietā, lai nogaidītu, līdz parādīsies visa aina, tā maldina cilvēku ar kaut kādu virtuālo realitāti, piepalīdzot varbūtības teorijai.

Attēls: te.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Kontinents” apmaiņā pret atsauksmi.

Katrīna Pankola “Aiz spožās ārienes: Džekija Kenedija”

Aiz spožās ārienes: Džekija Kenedija

Ja ir bijis kāds ievērojams cilvēks, tad parasti grāmatuplauktos mēs redzam grāmatas par viņu un viņa dzīvi. Bet pa retai reizei gadās tā, ka daļa slavas tiek arī cilvēka sievai. Par ko es runāju? Par bijušo ASV prezidentu Džonu Kenediju un viņa sievu Žaklīnu.

Nevainojams stils un lēdijas uzvedība – ASV bijusī Pirmā lēdija ir palikusi ļaužu atmiņā kā stila un cilvēcības ikona. Fotogrāfi un sabiedrība Žaklīnu Kenediju visbiežāk varēja redzēt smaidīgu un sirsnīgu, dāsnu un ieturētu. Bet kāda viņa bija patiesībā? Ja par viņa vīra gaitām mēs zinām visu, tad par šo lielisko lēdiju nezinām neko. Grāmata sniedz atbildes uz daudziem pirms tam nenoskaidrotiem jautājumiem. Ja grāmatas pirmās lapas sākas ar Džekijas mazajām rociņām, tad grāmatas beigu lappuses beidzas ar Žaklīnas Kenedijas ķermeni zārkā.

Grāmata mani pārsteidza. Un šajā ziņā nav ne vairāk labā, kā sliktā – viss ir līdzsvarā. Laikam jāsāk ar slikto un labie vārdi jāatstāj desertam.

No sākuma mani izbrīnīja lietotā gramatiskā forma. It kā pagātne ar dažiem nākotnes iemaisījumiem. Bet tad jau sākās 100 lappuse, 200, un aizgāja. Pieradu. Pats romāns pirmajā beigu iespaidā atgādināja konspektu, un šo vēl vairāk pastiprināja lietotās atsauces no dažādām citām grāmatām par šo lielisko sievieti. Nē, nu vismaz atsauces bija.

Tagad par labo. Es izjutu līdzi šai sievietei no vāka līdz vākam. Lai gan sākums ir diezgan vienmuļš, drīz vien lasītāju ievelk tādā notikumu virpulī, kad nespēj attapties, kad mazā Džekija kļuvusi par Pirmo lēdiju. Lai gan, kā jau katrā slavena cilvēka dzīvē, arī šī nav bijusi gauži viegla. Lasītājs iepazīst visas grūtības, ko sagādā gan būšana par slavenību, gan par neuzticīga vīra sievu, kā arī izjust uz savas ādas sabiedrības nosodījumu. Bet visam pāri – viņa ir bijusi lieliska sieva, burvīga māte un uzticama sieviete.

Vērtējums: 8/10. Tā kā šis vairāk ir romāns, nekā biogrāfija, tad rodas jautājums: cik daudz ir izdomāts un cik daudz no pieminētā reāli ir noticis? Arī tas, ka šis ir pirmais šīs rakstnieces romāns, kuru esmu lasījusi, neļauj man ielikt augstāku atzīmi. Neesmu lasījusi nevienu citu, nevaru salīdzināt izaugsmi vai degradāciju. Bet tā, lieliska lasāmviela, ar ko paīsināt dienu pa kādām 3 stundām.

Laime ir tikai sieviešu žurnālu izgudrojums.

Marks Levī “Aiziet, lai atgrieztos”

Ilgi marinēju šo atsauksmi, jo, aizverot grāmatas pēdējo vāku sapratu, ka neko nevaru uzrakstīt. Nebija slikti, bet nebija arī ļoti labi, lai gan sākumā tā likās. Un, ja jau grāmatā ir pieminēts vārds žurnālistika, tad jau vien ir vērts šo romānu ķert ciet vismaz no manas puses.

Grāmata ir par Endrū Stilmenu. Tā sākas pavisam parasti – Endrū ir žurnālists New York Times un pēkšņi satiek pusaudžu gadu mīlestību Valēriju. Agri vai vēlu viss nonāk līdz kāzām. Tad, kādu dienu, ejot gar parku, viņš jūt, ka pēkšņi ar galvu kaut kas nav labi, uz rokām parādās asiņu traipi, pašam slikti… Un tad lasītājs atgriežas pagātnē, kurā Endrū cieši ir nolēmis atpazīt savu slepkavu un to atmaskot, pirms slepkavība ir notikusi atkal. Bet, it kā ar to vēl nepietiktu, viņam ir jāatmasko arī cilvēku masveida slepkavības ilgu gadu garumā Buenosairesā.

Šī ir mana pirmā satikšanās ar Marku Levī. Jā, es biju par viņu dzirdējusi, bet nekad man nebija gadījies turēt rokās un lasīt viņa romānus. Tagad bija. Un es joprojām nesaprotu savas izjūtas. Principā, tās dalās divās daļās. Viena daļa, kurai patīk sākums, un otra manis daļa, kurai pilnīgi riebjas beigas. Man bail saspoilerot par daudz, bet nu neizgāzt sakrājušos žulti te nevar.

Pirmkārt, sākums. Jā, viss skaisti un jauki, lai gan nedaudz sasteigti – puisis satiek meiteni, meitene satiek puisi, attaust atmiņā pagātnes jūtas, atplaukst no jauna un – hops! – svinam kāzas. Tad sākas interesantākā daļa par žurnālistu ikdienu un savstarpējām attiecībām. Un tad kā bomis pa pieri nāk slepkavība, kas man radīja lielu nesaprašanu. Tad atkal ir interesanti un apnicīgi un kaitinoši. Interesanti ir veids, kā cenšas noskaidrot slepkavu, apnicīgi un kaitinoša ir… Īstenībā nevar saprast, vai to izraisa galvenais varonis, vai rakstnieka rakstības stils, jo abi ir vienlīdz kaitinoši. Bet tomēr pašas beigas atstāj to lielisko jautājuma zīmi gaisā, lai lasītājs pats spētu iztēloties, kas notiek pašās beigās. Par to plusiņš.

Ko vēl varu pateikt? Grāmata ir drīzāk domāta laiskai atpūtai pludmalē vai brīvdienām savā vasarnīcā, nevis lasīšanai steigā kaut kur starp Rīgas ielām. Iespējams, tā bija Rīga, kas man vēl vairāk lika šim romānam man nepatikt. Es jau pieminēju, ka vīriešiem šajā grāmatā nav ko darīt?

Vērtējums: 7/10. Franči tomēr prot rakstīt. Arī nesakarīgi. Tomēr tie ir vieni no labākajiem romāniem. Un pluss par žurnālistikas tēmu un fantastisko franču humoru.

Dzīve ir nāvējoša slimība, no kuras nomirst simtprocentīgi visi.

Tautas vēsture aizkustina lasītājus tikai tad, ja tā vēsta par dzīviem cilvēkiem, ar kuriem viņi spēj sevi identificēt.

Attēls: apgāda mājaslapa.

 

Mišela Morena “Madame Tiso. Slavas cena.”

https://i0.wp.com/www.kontinents.lv/uploads/books/gramata-madame-tiso-slavas-cena.jpg

Varu teikt vienīgi to, ka Lieldienas noteikti nav piemērotākais laiks, kad izdomāt un uzstādīt sev mērķi izlasīt 4 grāmatas. Jo to reāli nav iespējams izdarīt. Savu mērķi esmu izpildījusi tikai pa vienu ceturtdaļu, un tas pat neskaitās kā izpildīšana. Gribu teikt arī to, ka ar šo grāmatu un vēl vienu, kura stāv lasīšanas gatavībā, sākas mana sadarbība ar izdevniecību „Kontinents”. Bet par ko ir šis stāsts?

Marija Grosholca izgatavo vaska figūras un izstāda tās attiecīgajā ekspozīcijā izstāžu zālē. Personas viņa izvērtē pēc tautas pieprasījuma un attiecīgās personas popularitātes. Galu galā izrādās, ka šī ir lieliska iespēja, lai iekļūtu augstākajā sabiedrībā, neapprecoties ar kādu augstdzimušo un paliekot nepamanāmai. Romāna lappusēs var izsekot līdzi Marijas un viņas ģimenes dzīvei un mīlestības līkločiem. Bet visam pa vidu norisinās kāds Francijai ļoti nozīmīgs notikums – Lielā franču revolūcija, kas pasauli neatstāj bez sekām.

Lai gan no sākuma nebiju domājusi, ka tas izrādīsies vēsturisks romāns, tā tomēr ir, un zināmā mērā es pat par to jūtos priecīga. Vismaz ir iespēja iepazīt citus darbus, ne tikai Filipas Gregorijas ķieģelīšus. Lai gan šeit nav tik sīka periodika, kā ir jau minētās autores darbos, tomēr arī šī grāmata nav gluži zemē metama.

Patika hronoloģiskais skatījums. Nebija tā, ka ik pēc nodaļas atgriežas no pagātnes tagadnē, kas man šķiet diezgan haotiski, bet bija viss smuki sakārtots pēc gadiem un notikumiem. Lai gan daudzo notikumu rezultātā no datumiem nebija nekādas jēgas, jo sekoju drīzāk stāstam, nevis kādam vēstures pavedienam, tomēr tie uzskatamāk parādīja, ka tomēr romāns nav izdomājums no zila gaisa. Vēl viens pluss ir aprakstiem. Lai gan parasti man tie nepatīk, jo izstiepjas lappušu garumā un tikai aizņem lieki vietu, tomēr šoreiz tie bija īstajā laikā un vietā un ļāva iztēloties visu pilnībā.

Daudzie titulu nosaukumi un personas ar līdzīgajiem vārdiem jauca galvu un pat romāna beigās man nebija skaidrs, kurš ir miris un kurš ir dzīvs. (Jā, nogalina daudzus un asiņainās ainas netiek slēptas no spalvas un tintes.) Arī romāna sākums šķita bezgalīgs, jo autore patstāvīgi piesaistīja jaunus romāna varoņus, un es vēl nebiju apradusi ar vecajiem. Tā tas viss turpinājās, bet tad bija romāna beigas, kur viss un visi sāka steigties „lai tikai ātrāk lasītājam parādītu atrisinājumu”, kas visiem jau sen bija skaidrs pašā sākumā. Tiesa, tādam, kas neko nezina par Tiso kundzi un viņas dzīvi (kā piemēram, es), šī grāmata ir lieliska izdevība iegūt zināšanas par šo kundzi, kas nu pazīstama visā pasaulē, ne tikai Francijā vai Anglijā.

Vēsturiskā romāna noformējums gan atstāj iespaidu, ka vāka dizaineris nav lasījis romānu, par ko es nemaz nešaubos. Priekšējais vāks atstāj lēta romāna iespaidu, kas liek grāmatu tikpat ātri nolikt atpakaļ, nekā pagriezt aizmuguri un izlasīt anotāciju.

Vērtējums: 8/10.

Vitrūvijs atklāja, ka cilvēka auss garums ir viena trešdaļa no sejas garuma un pēdas garums ir viena sestā daļa no auguma.

Diemžēl sirdij nepavēlēsi. Tā ir stūrgalvīga muļķe.

Cilvēki grib pašu labāko, bet ne vienmēr spēj to saskatīt.

Attēls: izdevniecības mājaslapa.