“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

The Hunger Games: Catching Fire

Te nu mēs esam: spārnoti cerībās, ka otrā daļa būs krietni labāka par pirmo, esam ieritinājušies segās, un nolādējuši režisora Francis Lawrence jaunāko veikumu, kas tagad ir arī uz kino ekrānu visā Latvijā.

Stāsts ir kā grāmatā: Katnisa un Pīta ir laimīgi atgriezušies mājās pēc uzvaras Bada Spēlēs, un nu Katnisai jāpārliecina prezidents Snovs, ka visa mīlestība starp Pītu un Katnisu nav teātris. Un protams, kā to vislabāk izdarīt? Sarīkojot vēl vienas Bada Spēles, ar viņu piedalīšanos! Tajās savā starpā sacenšas pagājušo gadu uzvarētāji no 12 apgabaliem. Protams, pirms spēlēm ir sadraudzēšanās vakars, un tiek dibinātas jaunas draudzības un iepazīti ienaidnieki. Tikai – ne jau spēļu dalībnieki ir ienaidnieki. Tādi ir spēļu rīkotāji.

Filma bija krietni savādāka, nekā pirmā daļa. Ja pirmo daļu es nosēdēju žāvājoties un komentējot katru Katnisas (Jennifer Lawrence) izteikto vārdu vai Pītas (Josh Hutcherson) ciešanu pilno sejas izteiksmi, tad šajā daļā es to darīju tikai vēl klāt nākot Geilam (Liam Hemsworth). Filma bija saistoša, bet raitie, viens pēc otra nākošie actioni spēja manas acis noturēt vaļā visas 146 minūtes. Vislabāk tomēr man patika Efija (Elizabeth Banks) – spožs personāžs garlaicīgo un traģikas nomākto pārējo personāžu vidū. Bet nu tāds laikam arī ir stāsta un filmas mērķis – parādīt spožo Kapitoliju un garlaicīgo 12. apgabalu. Tāpat kā grāmatā, arī filmā mani kaitināja prezidents Snovs (Donald Sutherland), un, ja godīgi, nesaprotu tās pilsētas likumu sistēmu, bet nu labi. Šajā filmā, galu galā, vieta bija atvēlēta mīlestībai, nevis politikai. Patīkami pārsteidza Katnisas mazās māsas Primas (Willow Shields) pēkšņā pieaugšana ne tik daudz garumā, cik prātā, un tā atspoguļojums filmā. Pīta man joprojām šķita rūpju mākts, mīlestības atraidīts pusaudzis, kurš, ja vien viņam ļautu, ietu vannā graizīt vēnas, jo, lūk, cietsirdīgā Katnisa kategoriski atsakās ar viņu sadarboties, jo ir tāds koka ģīmis, kurš neko citu, kā smaidīt un saraukt uzacis, nemāk. Bet nu arī šo ciešanu pilnajam pulciņam pievienojās Geils, kurš saprata, ka mīl Katnisu, bet nevar ar viņu būt kopā, un tāpēc viņš visu filmu tēlo ciešanu pārņemto trešo lieko. Jā, šajā ziņā filma ir diezgan uzjautrinoša.

Vizuālie efekti bija jauki, bet ne tādi, ar ko mani varētu pārsteigt. Ja godīgi, biju gaidījusi ko vairāk, bet tam man laikam jāgaida nākamā filmā, ko izdos nākamajā un aiznākamajā gadā (trešā daļa sadalīta 2 daļās, līdzīgi kā tas bija ar “Twilight” sāgu un “Hariju Poteru”). Reti, bet var pasmieties par Katnisas sarkasmu, bet tas arī viss. Joprojām nav skaidrs, kāpēc Pītā tā steidzās par (SPOILERIS) mazuļa gaidīšanas paziņojumu, jo grāmatā tas netika pieminēts (vismaz es neatceros, kas nenorāda uz manu slikto atmiņu, bet gan uz to, ka grāmatu lasīju ļoti sen). Bet filmas tērpu dizaineri vienkārši spridzina, un šeit man atkal jāpiemin Efija – staigājošā varavīksne, kas pārsteidzoši labi atbilst arī viņas iekšienei. Kā arī, man patika tas, ka filmas beigās tiek dota skatītājam tā gaidošā sajūta, ka būs arī turpinājums.

Vērtējums: šī ir pirmā reize, kad lieku zemāk par IMDB nolikto 8,2. Es lieku 6. Bet, tā kā mana filmu gaume vienmēr bijusi diezgan apšaubāma, nebojāšu jums prieku, un teikšu – ejiet. Bet pēc tam pasakiet, ka man bija taisnība.

Attēls šeit.

82/101: Dailes Šeipings.

https://i1.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrades/_B4W4298_fDEINATS.jpg

Vakar, 20.09., pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja izrāde “Šeipings”. “Kurā brīdī radīšana kļūst par manipulāciju? Jo sevišķi tāpēc, ka cilvēka miesa ir ideāls materiāls – dabisks, skaists un pakļāvīgs.” Lūk, šie vārdi tad mani arī mudināja iet un skatīties. Manas domas, anotācija un vērtējums – zemāk, sīki un smalki aprakstīts.

Viss sākas, kad Eva (šoreiz Ķuzule-Skrastiņa) satiek Ādamu (Artūrs Dīcis) – viņa saskata iespēju, viņš – perfektu būtni, kas grib izveidot manifestu ar muzeja eksponātu. Tā viņi iepazīstas. Viens gan jums jāzina – Eva ir ļoti pieredzējusī kuce, bet Ādams – nepieredzējis un sevī ierāvies vīrietis, kurš staigā vienā un tajā pašā jakā visu laiku. Bet tad viņi sāk satikties, un pēc kāda laika draugi saredz Ādamā pārmaiņas – brilles nomainījis pret kontaktlēcām, jaku pret žaketi, nomainījis frizūru… Bet mainoties ārējam tēlam arī iekšējais mainās līdzi. Visi mainās – ar laiku. Tikai Eva ne.

Izrāde, manuprāt, ir diezgan laba. Režisors Džilindžers joprojām VAR. Var uztaisīt labu, trakulīgu izrādi, kurā ir pilns ar lamuvārdiem, lipīgām dziesmām, krievu dzejoļiem un izgrieztiem televīzijas raidījumiem, bet visam pa vidu – komēdijas pārvēršanās drāmā. Ar ik pa laiciņam pievienotajiem trillera un romantikas elementiem. Vārdu sakot – šis ir universitātes draugu stāsts. Tieši tāds, kādam tam jābūt katram no mums – nedaudz trakam, nedaudz skumjam, bet visam pa virsu – take it easy.

Lai gan no paša sākuma tērpi man likās nedaudz par spožu (aktuālais spožais oranžais un elektrozaļais), izrādes laikā es sapratu, ka tas ir tieši vietā – visur valda trakums, kāpēc tērpiem būtu jābūt pelēkiem? Skatuves interjers būtiski mainījās tikai otrā cēliena sākumā, kur iznesa vienu papildus elementu, bet, lai pārējie skatuves dekori un elementi netraucētu, lika lietā gaismas, un efekts bija brīnišķīgs. Tiesa, par gaismām runājot, brīžiem traucēja aktīvi zibošā gaisma, kas tika ieslēgta, lai paspilgtinātu notiekošo uz skatuves, un uzmodinātu manu blakussēdētāju no snaudas. Bet izrādē netrūka arī pārsteidzoši klusu momentu, kas visu izlīdzināja līdzsvarā.

https://i0.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrade_img/_B4W5140_fDEINATS.jpg

Protams, bija arī daudz smieklu, aplausu, un uzstāšanās. No šīs kategorijas izcelt varu Ginta Andžāna perfekto vingrošanas stundu (pati no tādas neatteiktos) un tā paša Ginta Andžāna nodziedāto “Perfekta diena” – dziesmu, ap kuru šā gada sākumā tika sacelta kājās visa Latvija, izraisot ne tikai smieklus, bet arī diezgan asas diskusijas. Protams, nevar arī nepalielīt super ātri noskaitīto krievu (dzejoli?) pirmajā cēlienā – atceros, ka viena no abām skatītājām bija Dārta Danēviča, otrai gan vārdu neatceros, tikai to, ka viņa putrojās (pamanīju pat es, krievu valodas nejēga numur 1). Skatoties bildes Dailes teātra mājas lapā atcerējos arī Ginta Andžāna akrobātiskos trikus, lai tikai Eva gribētu doties viņam līdzi.

Bet, visam pāri – man patika ideja, kuru izrādes laikā prasmīgi realizē Eva. Lai atstātu intrigu, neteikšu, kas tas ir. Sabojāšu vēl visu prieku. Bet ideja man likās pietiekami orģināla un interesanta.

Par publiku runājot – bez jau pierastajām augstajām amatpersonām un prominencēm bija arī daudz tādu, kas studēja/mācījās kaut ko saistībā ar mākslu – to varēja jau noprast pēc viņu Elitas Patmalnieces ģērbšanās stila. Bet vienu gan jums varu peteikt – kokteilīši pirms pirmā cēliena un pirms otrā ir pilnīgi atšķirīgi. Protams, ka labāk garšo otrie, bet, ja jums patīk mocīties ar vēdersāpēm, varat dzert arī pirmos.

Izrādes vērtējums: 7/10. Praktiski noslēgumu es tur nemanīju – jā, tas viss bija izrāde un tā, bet kas notika tālāk ar varoņiem – tas lai paliek skatītāju fantāzijas ziņā? Ar patiesības atklāšanu, manuprāt, bija par maz – bija jāsniedz mazs ieskats, kas notiek tālāk. Bet varbūt man tā tikai likās.

Attēli: šeit.

51/101: 2 dienas trakonamā.

Image

Gribējās komēdiju, paņēmu komēdiju. Izrādās, kļūdījos. Vienīgā vieta, kur varēja smieties ir par varoņu stulbumu un rupjību izrādīšanu dažādās situācijās.

Režisore, scenāriste un garīgi nestabila māte vārdā Mariona- Julie Delpy. Nav jau brīnums, jo filmas saturs ideāli atbilst viņas filmā attēlotajam garīgajam stāvoklim. Chris Rock (Mingus) parādīja man, ka tumšādainie nav gangstas, banku aplaupītāji un slepkavas, bet ir mīloši bērnu tēvi un mīļotie vīrieši. Marionas tēvs – Albert Delpy.

Stāsts ir par 3 bērnu māti (ups, piedodiet, spoileris) un viņas draugu, kuri dzīvo kādā Ņujorkas dzīvoklī blakus kaitinošiem kaimiņiem. Mariona drīzumā izstādīs savas fotogrāfijas, kurām būs grandiozi panākumi tikai un vienīgi melu dēļ, bet Mingus strādā radio un runā diezgan sarkastiski (tas man patika). Pie abiem ciemos atbrauc trakās Marionas trakā ģimene un savāra lielu putru, kā gala rezultātā, tēvu apcietina un Marionas māsas draugu deportē atpakaļ uz Parīzi. Bet beigas tomēr ir laimīgas un kaimiņi ir norimuši.

Principā gadījums ir tāds pats kā mums visiem – atbrauc ciemos mīļotā/-ās ģimene un iet ķepas pa gaisu un atklājas viņa/-as patiesā daba. Attiecības ieplaisā, mīļums pagaist, tā vietā nāk dusmas un kautiņi. Bet filma ir filma, un pie tam komēdija. Diemžēl šeit varēja pasmieties par situāciju stulbumu, varoņu attēlojumu un rupjību izrādīšanas veidu. Nothing else.

Vērtējums – 5/10. Par franču valodu, plikiem dibeniem un dvēseles pārdošanu, kas, izrādās, ir oģināls veids, kā iegūt naudu. Interesanti, cik piedāvājumi par savas dvēseles pārdošanu ir saņemti pēc filmas pirmizrādes? 😀

Bilde no šejienes.

-Ir jāsaskūpstās, savādāk viņš kļūs nikns
-Tā ir mana māte, tikai bez mēles!

Mēs varam kļūt pieauguši, tomēr pašās beigās, savā būtībā, mēs paliekam nemainīgi.

Ģimene, kurā piedzimstam, izgaist.