Mazie grāmatu pieraksti #1

Šo aizņēmos no snaudošās teātra sadaļas. Mērķis ir aprakstīt tās grāmatas, par kurām daudz nav, ko teikt. Iespējams, šis varētu pavērsties plašāk un tādējādi blogā varētu tikt aprakstīta katra izlasītā grāmata (bet es neko nesolu, jo ir daudz plānu, bet maz laika un apņēmības). Stāsts būs par šajā gadā izlasītajām un neaprakstītajām grāmatām.

Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti” – latviešu autoru kolektīvs uzrakstījis stāstus maziem bērniem, bet tos mierīgi var lasīt arī pieaugušie un iespējams, gūt vēl lielāku prieku nekā bērni paši. Galvenā doma ir radīt stāstu bērniem, kas nevēstītu pamācības kā būtu jādzīvo, kā to dara lielāka daļa fabulu, bet gan parādīt, ka bērnībai nav jābūt ideālai, ir normāli neizaugt pareiziem. Lielu daļu stāstu patiešām izbaudīju, un, ja mana māsa lasītu grāmatas, iedotu arī viņai izlasīt. Krājumu veido tādi jau atpazīstami autori kā Ilmārs Šlāpins, Jānis Joņevs, Anete Konste, Luīze Pastore, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Toms Treibergs, Inese Zandere u.c. Liela daļa ir pazīstami ar saviem darbiem pieaugušo literatūras lauciņā, tāpēc patīk, ka var iepazīt viņus citā lauciņā – rakstot bērnu literatūru.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

28805926

Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki” – lai gan darbs bija domāts kā paša aktiera skats uz notikumiem Rīgas Kinostudijā, leļļu teātrī un Dailes teātrī, tas vairāk izvērtās par senu notikumu atstāstīšanu, kuros viņš pats nav piedalījies, bet dzirdējis no kāda cita. Iespējams, šeit aprakstītais liktos interesants kādam, kas pārzina līdz pēdējam vecāko aktieru paaudzi, jo arī daži uzvārdi man neko neizteica. Grāmatā bija arī ilustrācijas (Jānis Anmanis), kas papildināja gandrīz katru stāstu, bet dažviet arī likās tīri liekas. Kārtīgi vīlos, jo liela daļa stāstu neizraisīja nekādas emocijas.
Vērtējums: 4/10, attēls te.

7171400

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” – izlasīju, jo pavisam drīz būs izrāde pēc šīs grāmatas motīviem uz Dailes teātra skatuves, komplektā vēl nāca tas, ka tāpat šo grāmatu kādreiz gribēju izlasīt. Patika stāsta ideja un realizācija par portretu, kas uzsūc dzīves sūrumu, bet pats saglabājas mūžīgi jauns – daudzu cilvēku sapnis, kas beigās Dorianam Grejam izvēršas par īstu murgu. Tāpat arī šeit tiek apspēlēta sirdsapziņa, draudzība, mīlestība, savtīgums, egoisms un citas tēmas. Šī grāmata mani arī gandrīz ievilka reading-slump (ak, kā šim vajadzētu kādu latviskojumu), jo pirmās 100-150 lappuses bija ļoti vienmuļas. Ja tiek tām pāri, beigās ir žēl, ka stāsts tik ātri beidzās.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

23513349

Rupi Kaur “milk and honey” – dzejas krājums, kas jau paspējis pagozēties New York Times bestselleru topā. Grāmatu veido 4 daļas – the hurting, the loving, the breaking un the healing, ar to domājot mīlestības pilnos sirds stāvokļus, bet tikpat labi autore apspēlē vecāku-bērnu attiecības, etnisko piederību, attiecības ar vienaudžiem, bet visvairāk, protams, te ir par attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvi – gan tuvām, gan tālām. Lai gan te rakstītas arī jau vairākkārt lasītas atziņas, tās tomēr lieliski sasaucas ar grāmatas konceptu. Ja šī grāmata būtu atnākusi pirms dažiem mēnešiem, tā būtu mani pamatīgi salauzusi, bet tagad es varu teikt, ka tā noteikti būs viena no tām grāmatām, ko lasīt un pārlasīt, kad dzīves priekšā gribas nolaist rokas.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

Advertisements

Mazas piezīmes par padarīto.

Ir pagājis svētku laiks, un pienācis laiks kaut kā tad uzrakstīt par visu paveikto pēdējā nedēļā, uzrakstīt plānus un ieceres. Lai gan nebiju domājusi šogad apkrauties ar lasīšanas izaicinājumiem. Goodreads atzīmēju, ka šogad izlasīšu 80 grāmatas, tumblr es uzgāju vienu ļoti foršu lasīšanas izaicinājumu visam gadam (ceru, ka ar to neies kā ar bingo pagājušo gadu) un esmu ieviesusi arī ‘lasāmo burku’ jeb TBR jar (to-be-read jar), kur tad saliku savas 60 Rīgā esošas grāmatas un katru mēnesi izvilkšu pa 3 un tās izlasīšu. Varbūt beidzot tikšu vaļā no zināmas vainas izjūtas. Tāpat nodomāju, ka nesēžu Goodreads Latvijas grupā tāpat vien, tāpēc apņēmos mēnesī izlasīt vismaz tās grāmatas, kuras es neesmu lasījusi. Un vēl – alfabēta izaicinājums kādam brīvākam brīdim. Galvenais jau ir tikai lasīt, un tad tas pats no sevis aizpildīsies. Izskatās ļoti daudz, bet, kad sarakstīju visu uz lapiņām, nemaz tik daudz nebija. Veiksmi man, veiksmi jums savos izaicinājums, un lai šis ir patiešām LABS gads.

Par paveikto: esmu noskatījusies 2 filmas un izlasījusi 2 grāmatas pēdējās nedēļas laikā. Tagad, kad pirmā mirkļa izjūtas ir kaut cik norimušas, var ķerties arī pie atsauksmēm. 😀

Sākšu ar filmām:


Grace of Monaco
vēsta par Holivudas aktrises Greisas Kellijas dzīvi, kad viņa ir apprecējusi Monaco princi Renjē III un kļuvusi par Monaco princesi. Filmai galvenais nav vēsturiskais vai biogrāfiskais aspekts, cik ļoti pievērsta uzmanība ir uz sievietes iekšējiem sevis meklējumiem un samierināšanos ar to, ko princese vairs nekad nebūs aktrise.  Pati filma atstāja tādu nekādu iespaidu, bet to nevar novelt uz filmas ražotājiem, jo filmas sākumā ir uzraksts, ka “stāsts ir izdomāts”, bet tāpēc rodas šaubas par jebkura rādāmā notikuma patiesību. Man patika KIdmena, bet šī nav viņas spožākā loma. Viņas kustības un grācija ļauj noticēt, ka tā tur uz ekrāna ir Greisa Kellija, bet ne līdz galam. Kaut kas tomēr pietrūkst. Vērtējums: 6/10.

Otra filma atspoguļo Apple kompānijas slavas un neslavas brīžus pašā kompānijas dibināšanas sākumā. Vismaz tā vajadzētu būt. Viss, ko es dabūju, ir neveikli savilkti kopā “svarīgākie” momenti no kompānijas dibināšanas vēstures, kuros esošie notikumi lielāko tiesu nav saistīti viens ar otru. No Apple neko nelietoju (un netaisos) (tagad jau dzirdu sašutumā ievilktas elpas), tāpēc filma mani zināmā mērā vilināja uzzināt kā viss sākās, attīstījās, un kā nonāca līdz tam masu produktam, kas ir tagad. Un protams, Džobsu pašu. Tas, ko es uzzināju, ir, ka Džobss ir sava produkta fanāts līdz beigām, kurš neizturami dresē savus darbiniekus, ko beigās neiztur valde un viņš tiek atstādināts no sava projekta. (tas bija vienīgais fakts, kuru uzzināju). Pēc gadiem viņš uzņemas rūpes par savu bērnu un tiek pieņemts atpakaļ darbā, bet pie cita projekta. Beigas man ir miglā tītas, bet, cik lasīju  citās atsauksmēs, tās neuzlabo filmas draņķīgumu. Žēl. Vērtējums: 5/10.

Vladimira Kaijaka “Enijas bizi” es principā izlasīju dēļ tā, lai redzētu, vai ir vērts skatīties “Likteņa līdumniekus”. Lai gan šī ir tikai pirmā daļa no četrām, tā man atsita visu vēlmi. Lielos vilcienos Juris mīl Eniju, bet tēvs izvēlas viņam citu līgavu un viņš apprecas ar to, bet Enija visu mūžu no viņa neatkāpjas līdz viņš ņem galu. Līdz tam laikam Jura sievai Ievai ir 3 bērni un viņa ir palikusi par saimnieci Nārbuļos, bet arī no viņas Enija neatkāpjas un viņas bize savelkas ap Ievas kaklu, it kā vainojot viņu Jura nāvē. Bet beigās Nārbuļi piedzīvo vēl vienas laulības – Ieva apprecas ar kalpu. Šitas te man atgādināja “Ugunsgrēka” maigāku versiju. Varbūt es to visu ļoti velku kopā ar seriālu, tāpēc nespēju stāstu izjust līdz galam (vai neizjust), bet, nu jā, seni laiki, senas paražas, ko gan es gribu. Ja man kāds pateiktu, ka lasīt tālāk ir vērts un tālākais ne tuvu nelīdzinās pirmajai daļai, es lasītu. Bet tagad man nav pārliecības. Vērtējums: 6/10.

Klasika, kas ilgu laiku deldēja manus plauktus, un kuru faktiski nopirku tikai tāpēc, ka Dailes teātris iestudēja izrādi. Izrāde vēl nav noskatīta, bet vismaz nedošos uz to kā balta lapa. Romāns ir par ārsta sievu Emmu, kas ielaižas ārlaulības sakaros, kā rezultātā dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Šie sakari (kopā 2) dzen viņu zemāk un zemāk pa sabiedrības hierarhijas kāpnēm līdz pašas meli pazudina kā viņu, tā viņas ģimeni. Vai mīlestība spēj cilvēku pazudināt un cik akla viņa ir? Vai aklums nav tikai šķietama maska, nevēlēšanās redzēt un saprast patiesību? Cik tālu ir gatava iet 19. gadsimta sieviete? Darbs man ļoti atgādināja Annu Kareņinu ne tikai uzbūves ziņā, bet arī tajā “sieviešu ciešanas” manierē. Lielisks klasikas darbs. Vērtējums: 9/10.

Emīls Zolā “”Dāmu paradīze”

Klasika ir diezgan šaubīga padarīšana. It kā populāra, jo laikā, kad grāmata pirmo reizi izdota, tā iemantoja lasītājus, kas tagad mērāmi miljonos. Tāpat tajā ir daudz sekojošajā gadā esošo problēmu skatījumu. Bet vai tā ir aktuāla arī mūsdienās, ņemot vērā valodas maiņu gadu laikā, problēmu aktualitātes trūkumu, arī stāsta interesantums ir nestabils jēdziens. Bet tagad filozofiju pie malas, ķeramies klāt brīnišķīgam klasikas gabalam “Dāmu paradīze”.

Stāsts ir par veikalnieku Murē kungu, kas nopērk teju vai visu ielu, lai ierīkotu lielu, kā mūsdienās teiktu, lielveikalu, kur var atrast visu, ko tik sirds kāro – gatavo apģērbu nodaļas, pogu nodaļas, saimniecības nodaļas, atpūtas istabas, bērnu nodaļa un istabas, tas viss ir vienā lielā veikalā, kura īpašnieks ir Murē. Sācis ar 5 tūkstošiem, viņš veikala peļņu ir pārvērtis miljonos. Bet stāsts jau nebūs iekarojis tik daudz lasītāju sirdis, ja nebūs arī šķipsniņas mīlestības, vai ne? Ir Deforža kundze, kas cer iziet pie Murē par sievu, un dara visu, kas viņas spēkos, lai tas arī izdotos. Viņa ir ietekmīga vīra meita, un nav pieradusi pie noraidījumiem vai kaut kā nesanākšanas. Bet ir arī Denīze – jaunā pārdevēja, kas sākumā gan izskatās līdzīga mazam lauvēnam, bet ar laiku iegūst savdabīgu sievišķību.Visur par viņu sačukstas, tenko un slavina – gan grāmatas sākumā, gan arī beigās. Kā beigsies šis stāsts? Vai Murē beidzot būs laimīgs?

Romāns ir par Parīzi 19. gadsimtā, kad rosība un pārmaiņas ir jūtamas visā Eiropā. Bet šo laikmetu var nojaust tikai caur stāstu, jo valodā tas neatpoguļojas – tulkotāja Milda Kazimira ir romānu padarījusi mūsdienīgu vismaz valodas ziņā. Neteikšu, ka būtu sajūsmā, bet neesmu lasījusi agrākos izdevumus, tāpēc te laikam man būtu jāpaklusē.

Intriga nerimstas līdz pat pēdējai lapai. Lai gan ir nedaudz žēl, ka viss tik pēkšņi apraujas kā ar nazi nocirsts, tagad saprotu, ka varbūt ir labi šādi. Nav tā, ka viss ir izsmelts, visi jautājumi atbildēti, visas kārtis atklātas, dažas paliek slēptas. Un te nu lasītājs nevar tik vienkārši nolikt grāmatu istabas stūrī un ņemt nākamo. Viņam ir dota iespēja padomāt, pasapņot, “kā būtu, ja būtu”. Tas, manuprāt, ir pats labākais šādos darbos: ka lasītājs pats var izlemt, ko galvenie varoņi darīs tālāk, kā viņi dzīvos, un vai vispār dzīvos.

No varoņiem man vislabāk patika Bodī kungs – Denīzes tēvocis. Lai gan viņš jau bija degunu nokāris, Denīze viņā atmodināja cīņas sparu un viņš cīnījās pret lielo Murē kunga uzņēmumu, lai saglabātu savējo – sīktirgotāju bodīti, kas vairs nebija tik populāras kā savulaik. Visvairāk man nepatika Denīzes vecākā brāļa rīcība, jo kur gan ir redzēts tas, ka vīrietis vienkārši klīst pa ielām un medī meitenes, kamēr sieviete vergo veikalā un pelna sev un brāļiem iztiku? Un vēl tad māsai atņem pēdējo šiliņu, kas viņai ir palicis. Iespējams, ka tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, bet es te ļauju iezvanīties sievietes balsij, kas saka, ka šī situācija ir diezgan absurda. Brālis taču var iekārtoties darbā un pelnīt pats savu maizi, nevis nepārtraukti aizņemties no māsas.

Protams, neiztrūkst arī par augstās klases piesitieniem – vesela kungu un dāmu parāde soļo cauri romāna lapām un neatstāj vienaldzīgu nevienu. Vai nu ar savu savdabīgi rīcību, vai ar kādu citu bagātnieku iezīmi vai iegribu, bet visa uzspēlētība un sabiedrības slāņošanās ir jūtama. Murē kungs gan to lauž, bet tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums: 8/10.

Katru dienu [..] pārskaitīja atlaistos pārdevējus, tāpat kā sērgas laikā skaita nomirušos.

Bilde šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

65/101: Anna Kareņina.

Šoreiz būs savādāk. Tā kā mani ir pārņēmušas šaubas par to, vai es spēju objektīvi uzrakstīt atsauksmi par Ļeva Tolstoja “Annu Kareņinu”, tad es to nedarīšu. Tā vietā es publicēšu atrastos citātus, tā izpalīdzot kādam slinkam vidusskolniekam vai studentam, kurš negrib lasīt šo 1219 lappušu biezo un apjomīgo romānu. Here it is! Beigās gan būs mans vērtējums par pirmo daļu, otro, un abām kopā. Un tad jaunieviesums. 🙂

  • Visas laimīgas ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā.
  • Ja patīk vizināties, jāmāk arī ragaviņas vilkt.
  • Vācietis “pats ir uzvilkts uz visu mūžu, lai uzvilktu pulksteņus”
  • Ir ļaudis, kas, sastopot savu laimīgo sāncensi, vienalga, kādā nozarē tas viņu būtu uzvarējis, tūlīt ir noskaņoti novērsies no visa laba, kas tam piemīt, un saskatīt sāncensī tikai ļauno, un ir ļaudis, kas, gluži otrādi, visvairāk vēlas saskatīt savā laimīgajā sāncensī tās labās īpašības, ar kurām tas viņus uzvarējis, un ar sāpošu sirdi meklē viņos tikai labo.
  • Esmu dzimis kā čigāns un nomiršu kā čigāns.
  • Neviens nav apmierināts ar savu bagātību, bet ikviens ir apmierināts ar savu prātu. /Franču divrinde/
  • Rakņādamies savā dvēselē, mēs bieži vien uzrokam kaut ko tādu, kas tur būtu gulējis nemanīts.
  • Kāds matemātiķis teicis, ka bauda neesot patiesības atklāšanā, bet tās meklēšanā.
  • Šis bērns ar savu naivo ieskatu par dzīvi bija kompass, kas tiem rādīja, cik tālu viņi novirzījušies no tā, ko tie zināja, bet ko nevēlējās zināt.
  • Tā bija viena no tādām lietām, kuras cilvēks zinam bet kurās nedrīkst pat sev pašam atzīties: tik baigi un apkaunojoši ir maldīties.
  • “Bet es esmu precējies, un tici, ka, iepazinis vienīgi paša sievu, kuru tu mīli, – kā sacījis kāds rakstnieks -, tu arī visas sievietes iepazīsti labāk nekā tad, ja tu būtu bijis tuvs tūkstotim.”
  • Glābt var tādu cilvēku, kas pats negrib iet bojā, bet, ja raksturs tik samaitāts, izvirtis, ka pati bojā eja viņai šķiet glābiņš, ko gan lai dara?
  • To viņš jau sen zināja, bet tas nebija piemērojams viņa gadījumam.
  • Vecajām modēm atgriežoties, es ne par ko tā neesmu priecājies, ka par roku skūpstīšanu.
  • Un, ja tev sit pa labo vaigu, tad pagriez kreiso un, ja tev novelk svārkus, atdod arī kreklu.

Otrā daļa:

  • Es aizstāvu darba dalīšanu. Lai tie cilvēki, kas neprot darīt neko citu, ražu cilvēkus, bet pārējie – lai sekmē to izglītošanu un laimi.
  • Es tikai gribēju sacīt, ka jums viņš ir nevis cilvēcīgs dievs, bet dievīgs cilvēks.
  • “Es pazīstu jūs un pazīstu jūsu gaumi, kaut gan maz esam tikušies.” “Man tas ļoti ir jānožēlo, jo mana gaume allaž ir nelāga.”
  • Es domāju, ka izsūtīt viņu uz ārzemēm ir tas pats, kā sodīt līdaku ar ielaišanu ūdenī.
  • Un Stepans Arkadjičs bija ne tikai godīgs cilvēks (bez uzsvara), bet arī godīgs cilvēks (ar uzsvaru).
  • Cienība ir izdomāta tādēļ, lai slēptu tukšumu, kurā vajadzētu būt mīlestībai.
  • Un arī suns, ko vedat sev līdzi, nepalīdzēs. No sevis neaizbēgsiet.
  • Vēstule? Nē, paldies. Lai nomirtu, nav vajadzīgas rekomendācijas.
  • Ja labajam ir cēlonis, tad tas vairs nav labais; ja tam ir sekas – balva, arī tad tas nav labais. Tātad tabais atrodas ārpus cēloņu un seku ķēdes.

Vērtējums par pirmo daļu – 7/10. Vērtējums par otro daļu – 8,5/10. Vērtējums par abām daļām kopā – aritmētiski sanāk 7,75, kas, noapaļojot sanāk 8, bet es atļaušos pārkāpt šo likumu (piedod, matemātika) un likšu 8,5.

Bilde šeit.

Tagad ir pienācis laiks, kad es pavēstīšu to, ko gatavojos pavēstīt jau sen. Kurpjukasti virina kāda aizrautīga lasītāja, kas man pameta ideju, ka aiz ieraksta par grāmatu vai filmu, varētu arī ielikt nākamo saraksta punktu (respektīvi, es uzrakstu par “Vējiem līdzi”, un apakšā uzrakstu “nākamā grāmata ir “Greja 50 nokrāsas”. Nenobīstieties, tas bija tikai piemērs. :D), es izdomāju viņas ideju realizēt.

Tātad, (tagad klausās visi) nākamā grāmata lasīšanas kārtībā ir… (skan fanfaras) Aira Levins – Rozamarijas bērns.

53/101:Jane Eyre (1983) BBC

06_bbcTātad. 5 h ar astīti Džeinas Eiras baudījums. Acīm, ausīm un sirdij. Un nē, ne jau grāmata. Filma. Jā, tieši tā, 5 stundas. Ar astīti.

Nu, un kurš gan nezin pasaulslaveno stāstu par Džeinu Eiru? Un ja nu kāds tāds atrodas, tad pastāstīšu. Džeina Eira dzīvo pie tantes, jo viņas vecāki ir miruši, bet tante viņa aizsūta uz pāraudzināšanas skolu, kur laika gaitā viņa kļūst par skolotāju. Tad viņa atsaucas sludinājumā, kurā tiek meklēta guvernante mazajai Adelei. Džeina saņem apstiprinošu atbildi un dodas uz Tornfīldu. Tur viņa sastop misis Fērfēksu, kura ir mājas menedžeris un pamanās arī noburt mistera Ročestera zirgu. Lai nu kā, viņai laika gaitā izdodas mainīt mistera ironiju uz sarkasmu un iemācīt viņam vismaz kaut kādu pieklājību. Bet te nu abiem iznākk cīnīties ar jūtām, Džeinas tante mirst, viņa dodas pie tantes, bet atgriežas. Tad Džeina ar Ročesteru grib apprecēties, bet ierodas draugs, kurš pasaka, ka misters jau ir precējies un Džeina nākamajā dienā pēc vētrainas atvadīšanās aizbēg. Nokļūst pie kāda laipna kunga, kuram kalpo kā istabene un paša māsa, viņš cenšas šo savaldzināt, viņa neļaujas. Tad viņa izdomā aizbraukt atpakaļ uz Tornfīldu, bet ierauga tur tikai drupas. Ugunsgrēks. Sastop tur misis Fērfēksu, kura pastāsta, ka mistera Ročestera sieva Bērta savā vājprātā nolēkusi no jumta, bet Ročesters palika akls. Viņa dodas pie viņa turpat netālu viņa draugiem piederošajā mājā un izrunājas ar misteru, piekrīt kļūt par viņa sievu, un viņiem piedzimst bērni un līdz ar to arī Ročesters sāk redzēt ar vienu aci.

Ir daudz un dažādas versijas par šo stāstu, esmu redzējusi arī 2011. gada versiju, bet tā man nepatika. Pirmām kārtām, Džeinu 2011. gada versijā tēloja dēlis bez emocijām vārdā Mia Wasikowska un Ročesteru – Michael Fassbender. Šajā – 1983. gada miniseriālā Džeinu tiešām tēloja ar emocijām – Zelah Clarke un Ročesteru (kura tēlojums bija gandrīz labāks par Fasbendera) – Timothy Dalton. Bet Ročestera pirmā sieva Bērta man patika 2011. gada versijā – Valentina Cervi. Bet tagad par 1983. filmu – kāpēc 5 stundas gara? Tāpēc, ka filmā nav neiekļautu ainu. Viss rit kā pēc grāmatas – hronoloģiski un neizlaižot pilnīgi neko. Pat sarunas dažu brīdi ir pilnīgi pēc Šarlotes Brontē romāna.

Vērtējums par 1983. gada versiju – 9/10. Ilgums ir ok, Džeina ir ok, tikai vaina ir Ročesterā un Bērtā.

Vērtējums par 2011. gada versiju – 7/10. Džeina bojāja filmu ar savu nemācēšanu mainīt sejas grimases, Bērta bija lieliska, Ročesters bija ok. Jā, nu, galvenokārt vaina bija Mia.

32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.

18/101: Done!, jeb atskaite.

Mans mīļākais skaitlis – 18  – ir ievijies arī šajā postā. Lai nu būtu. Tāpēc arī šis 18. posts būs saistīts ar kādu man tuvu tēmu – literatūru. Atceraties par mērķi, kuru es uzstādu katra gadalaika sākumā? 20 grāmatas katru gadalaiku. Un ziniet, ko? Esmu to izdarījusi! Esmu izlasījusi 20 grāmatas ziemas laikā.

Kā man gāja? Godīgi – grūti. Ziemas brīvdienās – jā, ok, vairāk laika, vairāk grāmatu. Bet kad sākās skola un darbs un laika palika arvien mazāk un mazāk. Arvien mazāk laika filmām, literatūrai un visam citam manai romantiskajai dvēselei. Tā kā jūs jau esat redzējuši manas pirmās desmit grāmatas, kā arī manu viedokli par tām, es šeit turpināšu šo sarakstu ar nākamajām desmit. Tātad,

11. Džeina Ostina – Prāta apsvērumi. Šis ir sākums manai vēlmei: izlasīt visas Džeinas Ostinas grāmatas. Arī pirmajā sarakstā bija viena grāmata – Lepnums un aizspriedumi. Džeinas Ostinas romāni man patīk, jo tur ir sākums, sarežģijumi un laimīgas beigas. Un tie sarežģijumi tiešām ir sarežģijumi. Patīk lasīt, kā mainās cilvēku attieksme, jūtas stāsta laikā. Nu, ko lai saka – romantiķe.

12. Rūdolfs Blaumanis – Noveles. Laikam būtu jāsāk ar to, ka jāpasaka, ka latviešu literatūra man nepatīk, un to labprātīgi nelasu. Bet, tā kā man bija obligātā literatūra, un vasarā sevi negribu apgrūtināt ar nepatīkamu literatūru, tad nu atstāju uz pēdējo brīdi. Kad ķēros klāt, izlasīju, ko man vajadzēja, nodomāju: “kāpēc gan neizlasīt visu? Turpat jau latviešu klasika, nebūs jāatskaitās.” Tad nu lasīju visu grāmatu. Lai gan daži stāsti mani nepiesaistīja, daži likās pat sirdij tīri tīkami. Piemēram, “Raudupiete” vai “Purva bridējs”. Klasika, mīļie, klasika.

13. Trūmens Kapote – Brokastis “Tifānijā”. Grāmata ilgi stāvēja plauktā, un, to krāmējot sanāca tā, ka apstājos istabas vidū, atšķīru pirmo lapu un sāku lasīt. Kad kājas vairs neturēja, aizgāju apsēdos uz dīvāna un turpināju. Grāmata tiešām šķita saistoša, vilku paralēles ar savu kaimiņieni, jo man viņa gluži tāda pati kā grāmatas galvenā varone – švītīga, naktī pārrodas mājās, rīko skaļas ballītes un mani neaicina. 😀 Plānā stāv arī noskatīties filmu, bet to nākamo gadalaiku.

14. Sandro Vensko – Vēstules naktssargam. Man jau bibliotēkā piesaistīja grāmatas vāciņš, mājās piesaistīja stāsts. Man patīk grāmatas ar dziļu domu, kur kaut kas ir apslēpts starp rindiņām, un man ir jāuztver kas tad ir tas “kaut kas”. Izdevās. Šo grāmatu es noteikti nopirktu un ievietotu savā grāmatplauktā, ja vien mans grāmatplaukts nebūtu pilns un jauns neveidotos uz grīdas. Mētāties uz grīdas šī grāmata noteikti nav pelnījusi.

15. Francs Kafka – Stāsti. Es nesaprotu, kā es šo rakstnieku nepamanīju agrāk? Galu galā – viņa darbus lasa un tulko mana tante. Tas nekas, ka mēs viena otru nevaram ciest, es pat ļoti līdzinos viņai – mums ir līdzīgas lasīšanas gaumes. Man joprojām trūkst vārdu, lai izteiktu, ko es domāju par šo grāmatu. ^_^

16. Julita Varanauskienė – Pinigų medis. Grāmata, kurai vajadzēja būt lasītai pavasarī, bet es viņu izlasīju ziemā. Kaut kur starp manis rastītajām rindām vajadzētu pavīdēt apņemšanai: gadalaika gaitā izlasīt vizmaz vienu grāmatu lietuviski. Tā nu man pavasarī nav jālasa lietuviski, bet esmu droša, ka es to darīšu, jo Lietuvā tulkotās grāmats iznāk ātrāk nekā Latvijā. Bet tagad par grāmatu. Grāmata sniedz prakstiskus padomus, kā ietaupīt. Izlasot šo grāmatu arī man mājās ir klade, kurā ierakstu ieņēmumus, plānotos izdevumus, neplānotos izdevumus un ietaupījumus. Pagaidām ietaupījumi ir mīnusos, bet es to labošu. Varbūt.

17. Megija Stīvotera – Mūžam. Manas domas šeit. Kā arī uzreiz tur parādās viedoklis par vēl vienu triloģiju, kuru iekļauju kā 18. E.L.Džeimsa – Brīvība 50 nokrāsās.

19. Laima Muktupāvela – Šampinjonu derība. Latviešu literatūra. Tas pirmkārt. Otrkārt – daļa no manas pētnieciskās daļas manam ZPD. Nācās izlasīt. Vilku, vilku, kamēr izvilku. Kopumā varu teikt: grāmatā ir atspoguļots darbs Īrijā – ka ir gan labās puses, gan sliktās. Pirms braucat strādāt – izlasiet. Varbūt jūsu domas mainīsies.

20. Ieva Samauska – Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas. Grāmata bērniem, bet noderēja arī man. Papildināju savas ļoti vājās vācu valodas zināšanas ar jauniem vārdiņiem. 😀 Un arī noderēja, lai sarautu šo sarakstu, jo bija kaut kāda pārliecība, ka tuvojas pēdējā februāra diena, lai gan līdz tai vēl vesela nedēļa.

Tā, tad nu tagad viss. Rakstot es izdomāju, ka pieķeršos un uzrakstīšu arī par filmām, ko noskatījos 3 mēnešu laikā.

1. Līgavas māsas. Piedodiet, neatceros par ko tur īsti bija. Un ja jau viņa man neiesēdās galvā, tad bija slikta. Skatījos, jo tas saistījās ar manu tēmu: arī es biju līgavas māsa, kurai viss bija jāorganizē un jārūpējas, lai viss tiktu sākts laikus. Ellīgs darbs, es jums teikšu. Bet filma vienalga slikta.

2. Home alone 3. Ja pirmā filma ir smieklīga, otrajā pasmieties var, tad jāšaubās par trešo un ceturto. Sagrābtas metodes no pirmajām divām filmām un nu izmantotas trešajā. Neuzķēros es, nebūt nē. Vispār man tas Viens pats mājās drudzis šķiet neizprotams – kāpēc baidīt bērnus īsi pirms Ziemassvētkiem? Mana māsa, kad skatījās šitās 4 daļas, spiedza un līda zem galda, ar rokām taisīja acis ciet. Bet nu, lai paliek.

3. Hercogiene. Vēsturiskās filmas ir tas, ko varu skatīties vēl un vēl. Un tāpat varu skatīties filmas, kurās spēlē Keira Naitlija. Vēl un vēl. Un vēl varu skatīties filmas, kurās ir renesances, baroka vai klasikas elementi. Sievietes ar garajām un lielajām kleitām un skaistajām parūkām. Ja man būtu jāizvēlās, es noteikti izvēl`tos dzīvot kaut kur 16.-18. gadsimtā. Tas ir mans laiks.

4. Vēstules Džuljetai. Filma, ko biju redzējusi, bet smeldzošā sirds lika skatīties vēlreiz. Pieņēmu izaicinājumu un noskatījos. Vēl joprojām patika.

5. Mīlestība. Kāzas. Laulība. Filmas par mīlestību un kāzām es nekad nepārtraukšu skatīties. Tas ir tas, kā dēļ esmu šeit, te un tagad. Romantiķe no mata gala līdz papēdim. Filmā ir arī par man tik tuvo tēmu – psiholoģiju.

6. Rītausma II. Paldies Dievam, šis murgs nu būs beidzies. Tik sūdīgu filmu sen nebiju redzējusi. Man vispār Krēslas sāga aizrāva ar grāmatām, un tad dažreiz metu grāmatu pret sienu, jo Bella izrādījās tik dumja, ka savādāk darīt nevarēju. Vēl mani nepārliecināja režisoru maiņa līdz ar katru filmu. Uzreiz zuda filmas “burvība”. Katrs režisors akcentēja kaut ko citu, un tas beigās sajuka kopā. Žēl, ka tā.

7. Zelta zieda lāsts. Stāsts par Seno Ķīnu, valdnieka ģimeni. Neiztiek bez asinīm, kara un zaudējuma, mīlestības un vilšanās. Man patika.

8. Optimista stāsts. Mans viedoklis ir šeit.

9. Vampīru sūcfilma. Es viņu tā arī nepabeidzu skatīties. No sākuma šķita smieklīgi, pa vidu vēl šur tur pasmieties varēja, bet beigas gan bija galīgi garām. Es pat nevaru pateikt, vai man patika, vai nepatika. Laikam jau, ka vairāk, ka nepatika.

10. Teds. Prātā uzreiz nāk šī bildīte:

Image

Skatoties filmu dažbrīd saraucās uzacis un bija tāds “ko viņi tagad dara?”, bet kopumā bija par ko pasmieties. Bija arī šur tur pa kādai pamācībai dzīvei. Man patika.

11. Kāzu plānotāja. Kārtējā filma par kāzām. Dženifera Lopesa galvenajā lomā, dejošana, nu, kā var tāda filma var nepatikt? Labi, filma sena, saturs arī melodramatisks, bet man patika.

12. Lola. Filma par jauniešu dzīvi. Populāra meitene, problēmas ar vecākiem, problēmas ar puišiem, bet beigas ir labas. Savu dzīvi nevarēju savilkt paralēlēs ar filmu, jo man ar vecākiem viss kārtībā, arī ballītes nerīkoju tukšos di zīvokļos, ja zinu, ka vecāki sevišķi tālu nav aizbraukuši [piemēram, uz kādu valsti,kas ir tālāk par Lietuvu vai Igauniju.] Bet, kad galīgi nav ko darīt, skaitīties var.

13. Mušpapīrs. Komēdija par banku aplaupīšanu. Slikta komēdija. Nezinu, vai aktieri parodēja savas lomas vai kā, bet smieties varēju tikai par viņu stulbumu, kas beigu beigās mani sakaitināja, un es filmu izslēdzu, tā arī to nenoskatoties līdz galam.

14. Priekšnojauta. Filma, kuru arī nenoskatījos līdz galam, bet plānoju līdz februāra beigām pabeigt. Izskatās cerīgi.

15. Mīlot Leju. Filma, kas man lika savādāk paraudzīties uz ticības lietām. Precīzāk – pret ebrejiem. Arī viņiem ir tradīcijas, pie tam, visai labas tradīcijas. Man pat iešāvās prātā doma kļūt par ebrejieti, bet ko es tāda baltā darīšu ar šitādu ticību? Darbā vēl nepieņems. Nē, man patīk dzīvot bez saistībām ar kaut ko, kas saistīts ar ticību Dieviem.

16. un 17. Karību jūras pirāti. Miroņa lāde un Melnās pērles lāsts. Filma man patika. Keira Naitlija un Džonijs Deps. Tāpēc arī patika. Bērnībā man bija kaut kāda bijība pret šo filmu, negribēju skatīties un tā, bail bija, bet vienu vakaru piesēdos pie televizora, un tur rādīja šito filmu, un tad sapratu, ka nekā briesmīga tur nav. Nu jā, veiksmīgi pārvarēta bērnības trauma. 😀

19. Lepnums un aizspriedumi. Filma perfekta. Džeinas Ostinas romāna ekranizācija, es nevaru beigt šo filmu skatīties un sajūsmināties. Ģimenei jau esmu apnikusi, ka tikai drillēju filmu un sajūsmā lēkāju un situ plaukstas, kad ir manas mīļākās vietas. Vai arī, ka runāju līdzi aktieriem. 😀

Tas nu pagaidām arī no manis viss. Esmu veiksmīgi izpildījusi projekta “101 lieta 1001 dienā” punktu, ko nu varu izstrīpot no saraksta. Bet man ir kur augt un ko darīt. Sākts jau tikai 16. septembrī.