Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Advertisements

Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/132757/300x0_zuduso_dveselu_pilset_mazvaks.jpg

Esmu pavisam tuvu sērijas noslēgumam, tāpēc likās loģiski to turpināt un izlasīt visas daļas, vismaz kas saistās ar The Mortal Instruments daļu. Neplānoju lasīt ne Infernal Devices, ne citas ar šo sēriju saistītas grāmatas. Bet par to vēlāk – nu par šo, sērijas piekto daļu.

Iepriekšējā grāmata beidzas ar to, ka Lilita ir sakauta, bet Sebastiāns un Džeiks ir prom. Ordenis abus ir izsludinājis meklēšanā, bet Džeiks nespēj turēties tālu no Klerijas ilgāku laika posmu un vienā naktī uzrodas meitenes acu priekšā. Arī Klerija nespēj pamest Džeiku un dodas viņam un Sebastiānam līdzi. Savā ziņā tā ir arī iespējas došana brālim – pārliecināties, ka viņš nav ļauns. Bet drīz vien viņa uzzina Sebastiāna plānu kā arī to, ka starp Džeiku un viņas brāli pastāv melnās maģijas saikne – ja nogalina vienu, mirst arī otrs.

Grāmata lasās lēni, bet aizraujoši. Notikumi seko cits citam raiti, nav vienmuļu paužu pa vidu, kur paliktu garlaicīgi. Bet notikumus gribējās spraigākus, lai grāmatu nevarētu nolikt malā un nekavējoties ķerties pie nākamās daļas, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas man šī vēlme ir tikai tamdēļ, ka gribas pabeigt sēriju. Jāpiemin, ka garlaicīgi nepaliek, jo stāsts tiek vēstīts no vairākiem skatupunktiem, tāpēc lasītājs “paviesojas” gan pie Magnusa, gan pie Klerijas, gan Saimona, Džeisona un citiem varoņiem. Beidzot rodas sajūta, ka galvenie varoņi nav Džeimss ar Kleriju, un citi parāda jaunas personības šķautnes, kuras iepriekšējās grāmatās tik spilgti nevarēja pamanīt.

Neredzēju jēgu stāstu sadalīt vairākās lielās daļās (ne nodaļās, daļās), jo tās neko nemainīja. Stāsts atsākās tieši tur, kur tas beidzās, pauzes pa vidu nebija un šis nošķīrums likās lieks. Tāpat īpaši skaidri nav norādīts laika ietvars, kurā notiek darbība. Izņemot pašu sākumu, kur tiek norādīts, ka darbība norisinās divas nedēļas pēc ceturtās grāmatas fināla un beigas, kur viss (kā vienmēr) tiek mērīts stundās.

Jo tālāk lasu, jo vairāk liekas, ka autore mierīgi varēja apstāties pie triloģijas un likt punktu pie “Stikla pilsētas”. Jā, nākamajās daļās ir interesanti pavērsieni, piemēram, Magnuss un Alekss, Dzelzs māsas, bet tai pašā laikā arī ir elementi, kas atkārtojas ar regularitāti. Piemēram, incests bija gan “Pelnu pilsētā” (2.grāmata sērijā), gan te; karš gan “Stikla pilsētā”, gan arī sestajā daļā (vismaz piektās grāmatas sižets par to liecina). Sāk šķist, ka autore nespēj izdomāt neko jaunu, ar ko pārsteigt, tai pašā laikā priecājos, ka viņa šo padarīšanu neizpleš un darbība nenotiek pārāk daudz dažādās vietās. Tāpēc arī negribas lasīt citas grāmatas (The Infernal Devices, The Dark Artefices u.c. ar šo sēriju saistītas grāmatas), jo bail no atkārtošanās, lai gan par “Lady Midnight” esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes.

Noteikti iesaku The Mortal Instruments sēriju lasīt ar nelieliem pārtraukumiem pa vidu (vai visu uzreiz, kā ērtāk), jo dēļ lielas pauzes var neatcerēties iepriekšējo grāmatu notikumus, kas netiek atgādināti. Labi, ka ir Youtube un grāmatu vlogeru ilgie stāstījumi par iepriekšējām daļām, jo tie ļoti labi palīdzēja man atcerēties, kas tur īsti notika, tāpēc arī uztvert sižetu bija vieglāk. Jāsaka, ka šī daļa man patika labāk par “Kritušo eņģeļu pilsētu”, jo darbība bija aktīvāka, vairāk varoņu un straujāki notikumu pavērsieni, kas lika lasīt tālāk, bet tikpat viegli bija to nolikt malā un iet gulēt laicīgi.

Vērtējums: 7,5/10

Nāvi nevar piemānīt. Beigās tā tik un tā paņems savu tiesu.

-Tikai kļūda? Tas ir kā nosaukt “Titānika” bojāēju par nenozīmīgu misēkli kuģniecības praksē.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Kasandra Klēra “Kritušo eņģeļu pilsēta”

Kasandra Klēra - Kritušo eņģeļu pilsēta, 4

Grāmatu lasīju ļoti neilgu laika sprīdi, bet ar atsauksmes rakstīšanu kaut kā ievilku garumā. Tik ļoti ievilku, ka neko neatceros. Nu labi, tā gluži nevar teikt. Bet par visu pēc kārtas.

Karš, ar ko noslēdzās trešā grāmata, ir beidzies, un nu viss liekas perfekti – Klerijai ir burvīgas (nē) attiecības ar Džeiku, viņas māte ir pie pilnas saprašanas un precas ar savu lielo mīlu, Saimons mācās aprast ar savu jauno “es” un visi beidzot viens otru saprot un atstāj tur, kur ir viņu vieta. Bet tad kāds sāk slepkavot un perfektā pasaules kārtība atkal tiek apdraudēta, jo ož pēc vēl vienas kaujas. Klerijai atkal ar visu jātiek pašai galā, jo Džeiks no viņas novēršas, Saimons paliek nesaprasts, bet māte ir iegrimusi kāzās un lielajā mīlestībā.

Ar tām sēriju grāmatām irtā – ja izdod ar ļoti lielu pauzi starpā, cilvēki no iepriekšējām daļām var neko neatcerēties. Nu labi, ne gluži neko, bet svarīgus sīkumus, kas skaidrāk varētu salikt jaunās grāmatas bildi kopā un varbūt izvirzīt jaunu teoriju par to, kā jaunais pavērsiens beigsies. Un, ja vēl visai pauzei pa virsu ir noskatīts seriāls par šo sēriju, kurš ne gluži atbilst grāmatai, tad viss ir tā samudžinājies, ka bail mudžināt vaļā. Tāpēc arī vilku atsauksmi garumā – gribēju tikt skaidrībā, bet jo vairāk vilku, jo vairāk aizmirsu, kas notika.

Tā mēs nonākam pie punkta, kur man jāatzīstas, ka no grāmatas “patīk/nepatīk” atceros diezgan maz. Noteikti jāpārlasa iepriekšējās 3 grāmatas un vēl šī, pirms ķeršos klāt nākamajai daļai. Zinu un man joprojām šķebina Džeika un Klerijas “mīlestības” ainas. Tādas saldas un nereālas. Pozitīvi ir tas, ka viņi runā par problēmām, bet viņu problēmas drīzāk ir abu ietiepība un nekas nopietns. Besī un riebjas visi tie fantāzijas romāni, kas sniedz nepareizu priekšstatu how relationship works. Vļeh. Daudz vairāk man patika, ka var sekot līdzi Saimona attīstībai un brīžiem pat viņš bija galvenāks varonis par Džeiku.

Ar fantāzijas pasauli jāsaka, ka tas ir ļoti ērts žanrs, jo pasauli var plest plašumā, cik tik ērti vien autore jūtas. Man liekas, ka šeit tā jau paliek par lielu, jo ir tik daudz vietas, kur notiek notikumi, ka vajag karti, lai apjēgtu savu atrašanās vietu. Bet varbūt pie tā vainojami mani caurumi atmiņā par pirmajām trīs grāmatām un seriāla notikumiem, kurus es, lasot grāmatu, nespēju ignorēt.

Kopumā bija labi, bet tomēr, citiem, kas tikai sāks lasīt, iesaku aši pāršķirt pirmās trīs grāmatas (“Kaulu pilsēta”, “Pelnu pilsēta” un “Stikla pilsēta”) pirms ķerties klāt šai (vai arī nē, ja vari lepoties ar burvīgu atmiņu), jo tas, ka daudz ko neatceros, tiešām traucēja lasīt un baudīt.

Attēls te.

57/101: The City of Glass.

stikla pilseeta

Triloģija, kas patiesībā nemaz nav triloģija, bet gan kaut kas vairāk (tikai Zvaigzne ABC viņu sākumā uztaisīja kā triloģiju) ir lasāma un baudāma gan acīm, gan ausīm, gan arī izjūtām. Stāsts ir garš un plašs, bet es mēģināšu Jums viņu izstāstīt.

Tātad, stāsts ir par dzīvi, par kuru mirstīgie nenojauš. Par Ēnu Mednieku dzīvi. Džeiks tāds ir. Klerija arī tāda ir, kaut gan māte viņu centusies no šīs pasaules pasargāt. Tādi ir arī Laitvudi un visi pārējie, kas bijuši Apļa savienībā tad, kad pasaule bijusi labāka. Ir arī Valentīns, kurš cenšas iegūt trīs Enģeļa dāvanas, lai kļūtu par īstu valdnieku un radītu jaunus Ēnu Medniekus, kas pakļautos viņam, nevis nepakļautos. Protams, visam pa vidu vēl ir sarežģītas attiecības un saliktie šķēršļi – lai kā Džeiks un Klerija viens otru nemīlētu, tomēr pamanās atklāties kas tāds, kas šķietami liek šķēršļus. Ir arī daudz mīļu cilvēku nāves, notiekot cīņai pret Valentīnu un viņa “galmu” – dēmoniem. Bet vai viņi izdzīvos? Vai Alekss un Izabella Laitvudi izdzīvos? Un kas notiks ar Kleriju un Džeiku? Un ar Stikla Pilsētu – vai tā būs pasargāta?

Pirmā daļa bija kā ēsma, lai pirktu pārējās. Tā kā otro es dabūju par uzvaru konkursā, arī tajā saglabājās intriga, uzrakstīta pēdējā lappusē. Kasandra nudien zina, kā noslēgt grāmatu tā, lai gribētos lasīt nākamo daļu. Trešā daļa deva atbildes uz daudziem jautājumiem un uzdeva vēl daudzus jautājumus. Bet lai nu kā, priekšā es jums neko netaisos teikt, un skatos, ka daudzi tikai vēl taisās lasīt pirmo daļu. Tas droši vien tāpēc, ka drīzumā iznāks filma.

Vērtējums par 3. daļu – 9/10. Vērtējums par triloģiju, kas nemaz nav triloģija – 10/10.

Daži citāti:

Mēs apspriedām jauno moto. Kaut ko ironisku, piemēram, “esam redzējuši miljonu seju, un astoņdesmit no tām bija satriektas.”

-Ne jau viss, kas ir normāli, par katru cenu jāsalaiž grīstē.

Ja cilvēks par sevi saka kaut ko nepatīkamu, tā visbiežāk ir patiesība.

Kad esi šādā noskaņojumā, tad sāpināt tos, kurus mīli, ir gandrīz tikpat labi kā sāpināt sevi pašu.

Nožēla ir tik bezjēdzīgas jūtas.

-Tie ir pakļauti likumam.
-Ja neņem vērā, ka viņi tam nepakļaujas.
-Jā, to viņi tik tiešām nedara.

-Tu te, cietumā, esi sasējies ar trako, vai ne? Vai nevarēji kā ikviens normāls cietumnieks vienkārši skaitīt griestu flīzes vai pieradināt kādu peli?

-Cilvēki nemēdz piedzimt labi vai ļauni. Varbūt tie piedzimst ar vienu vai otru sliecību, bet nozīme ir tam, kā tu dzīvo savu dzīvi.

-Klarisa, skaidrs, ka tu šeit esi kopā ar vampīru. Kad apstākļi kaut cik nokārtosies, mums nāksies nopietni apsvērt tavu mājdzīvnieku izvēli.

Katrai atmiņai piemīt vērtība.

filmamortalinstrumentsKā jau es teicu, drīzumā iznāks filma. Precīzāk, ASV tā parādīsies 21. augustā, kas nemaz nav tik tālu, un nav nemaz tik ātri. Pilnīgi pietiekami, lai izlasītu pirmo daļu un saprastu, ap ko lieta grozās. Režisors ir Harald Zwart, kurš režisējis arī tādas filmas kā Pink Panther II, The Karate Kid. Galvenās – Džeika un Klerijas lomas atveidos Jamie Campbell Bower (kurš sevi parādījis jau “Krēslas” filmās) un Lily Collins (kura, savukārt, tēloja Sniegbaltīti filmā “Mirror, mirror“). Vēl daži ievērības cienīgi tēli – Klerijas māte Džozelīna – Lena Headey (Game of Thrones, Terminators: Sāras Konoras hronikas), Valentīns – Jonathan Rhys Meyers (izskatās kā izpļauts Valentīns un strādājis tādās filmās kā The Tudors, From Paris with Love). Bet, ja Jums interesē vēl kāds tēls un aktieris, to Jūs varat redzēt šeit. Latvijā šī filma iznāks 23. augustā. Gaidam, gaidam, gaidam!