“Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Nedēļas nogale pagāja teātra zīmē – 2 izrādes Dailē. Par vienu jau uzrakstīju un tagad esmu pietiekami piezemēta, lai spētu rakstīt arī par otru.

Man patīk, kā žanru definē Dailes teātris – stāsts par lasīšanu divatā. Jo patiesībā tā tas arī ir. Ienākot zāle, skatītājus sagaida Dainis Grūbe un izrādi iesāk lasot. Inteliģentās ģimenes pārstāvis Mihaels (Dainis Grūbe) nejauši satiek Hannu (Esmeraldu Ermali). Ik pa laikam tikpat (ne)jaušās viņi turpina satikties, līdz Mihaels saprot, ka ir viņā iemīlējies. Viņi uzdod viens otram jautājumus, izzinot otru, Hanna liek Mihaelam lasīt priekšā. Bet tad Hanna mīklaini pazūd. Neviens nezina, kur viņa ir. Abi atkal satiekas pēc gadiem, bet tā ir cita Hanna un cits Mihaels.

Es zināju, kas tur būs, bet nezināju, kas tur nebūs. Bija tas, kas bija – mīlasstāsts 1 cēlienā. 14 gadīgs puika iemīlās 36 gadīgā sievietē. Kucēns – tā viņa raksturo Mihaelu, un pēc tā arī izskatās. Vēl neattīstījies bērna prāts pirmo pieķeršanos notur par mīlestību un tālāk no sava objekta nesper ne soli. Pirmā izrādes daļa paiet viegli, rotaļīgi, ik pa brīdim skatītāji zālē iesmejas (lai gan grāmatu lasot smējienam ne tuvu nebiju). Bet tad pēkšņi vide izmainās un viss kļūst nopietni. Hanna pazūd, Mihaels studē jurispudenci un abi satiekas, kad Mihaels nopratina Hannu sēdē. Vairs nav smieklu, var dzirdēt adatu nokrītam – viss ir tik kluss un, jā, es pat teiktu, sasprindzis. Gaidot rezultātu, spriedumu, beigas.

Esmeralda Ermale man vienmēr ir šķitusi diezgan neitrāla. Lomās, kurās es esmu viņu redzējusi, viņa bija grupu ainās un nav atstājusi tādu paliekošu iespaidu. Bet arī šī loma nespēja mainīt šo priekšstatu par viņu, bet tur droši vien ir vainojams tēls. Pats tēls prasa, lai viņa būtu ierāvusies sevī, noslēgta un klusa. It kā baidītos paspert soli sānis no ierastā ceļa. Dainis Grūbe savu lomu tēloja lieliski, lai gan šī, manuprāt, nav spēcīgākā, kas viņam ir bijusi. Visvairāk man patika viņa beigu monologs par nāvi. Kaut kā aizķēra. Gan viņu, gan mani.

Izrādes pievienotā vērtība ir klāt esošais, zālē sēdošais režisors. Lai gan viņš uzrodas, kad nodziest gaisma, un pazūd, pirms tā atkal zālē parādās, tomēr tas mudina domāt, ka kāds, kuram nav vienalga. Arī zāles izvēle ir uzslavējama – iekārtojuma un atmosfēras ziņā. Uzreiz rodas sajūta, ka atrodies tuvāk gan aktieriem, gan stāstam, liekas daudz personiskāk.

Vērtējums: 9/10. Man pietrūka vēsturiskā. Kaut nedaudz. Bet ir labi. Par to runā līdz pat 21. martam izpārdotās biļetes.

Bilde: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis.

Kad nakts nebūt nav galā…

https://i0.wp.com/www.dailesteatris.lv/media/izrade_img/_fDeinats_B4W5486_.jpg

Jau sen gribēju aiziet uz šo izrādi, biļetes kā bija, tā arī palika izpārdotas, līdz kādas vietas atbrīvojās, un tad arī es sevi palutināju. Vai arī sagrāvu. Atkarībā no tā, kā uz šo jautājumu skatās.

Par izrādi: Intars Rešetins, ko uz skatuves mēs esam redzējuši kā aktieri, izdomā mācīties, un uzvest izrādi tieši pēc manas mīļākās filmas motīviem “Pagājusī nakts” (“The Last Night”). Būtībā nekas nav mainīts. Vismaz nekas tāds, kas man, kā filmas mīļotājam, kas to noskatās kādas 2 reizes mēnesī, traucētu.

Stāsts ir par diviem laulātiem draugiem – Džoannu un Maiklu, kas ir precēti jau trīs gadus, bet viņiem jāpavada nakts šķirti dažādās Amerikas pilsētās, jo Maikls dodas komandējumā. Iepriekšējā vakarā viņi ir bijuši ballītē pie kopīgā drauga, kur Džoanna iepazīst Lauru – jauno Marka darbakolēģi, ar ko viņas vīrs dosies komandējumā. Protams, mājās atnākot, viņa, kā jau visas sievietes, sāk taisīt greizsirdības scēnas un strīdus. Nākamajā dienā Maikls aizbrauc, bet Džoanna rīta skējiena laika satiek savu koledžas laika draugu – Aleksu. Un nakts nav pat ne tuvu. Cik stipra ir abu laulāto mīlestība vienam pret otru? Kas skaitās krāpšana? Vai skūpsts ir krāpšana? Cik stipri mūs ietekmē pienākums, pieņemtas normas, un cik – sirdsapziņa? Lūk, tie ir jautājumi, par ko, gribot vai negribot, bet liek domāt šī izrāde.

Labi, tā kā šī izrāde ir uzvesta pēc manas mīļākās filmas motīviem, mans viedoklis ir ļoti neobjektīvs. Protams, ka man patika. Man ļoti patika.

Sāksim jau ar to, ka tas notika kamerzālē, kur vien ir gan mazāk cilvēku, gan arī personīgāka atmosfēra. Parādās sajūta, ka izrāde ir īpašai publikai. Un stāsts visu padara vēl personīgāku. Principā, man iekrita acīs, ka lielākā daļa skatītāju (izņemot mani un vēl kādu pensionāru) ir ieradušies ar savām otrajām pusītēm. Un ko es vēl ievēroju? No izrādes viņi aiziet klusēdami, nevis jautri čalodami, kā bija atnākuši. Šī izrāde ir spējīga iesist pa ribām jebkuram, kurš jelkad ir piedzīvojis krāpšanu vai attiecības. Uzticēšanos. Mīlestību. Jebko, kur ir vajadzīgi 2 cilvēki.

Man patika izrādes iekārtojums. Īpaši tās vietas, kur uz skatuves bija 4-5 cilvēki, bet risinājās pilnīgi dažādi stāsti. Tas gan nenošķīra kādu daļu skatuves, gan ļāva ieskatīties visā pa nelielam gabaliņam, nevis kā blāķis. Muzikālais noformējums arī bija. Ja jau šī izrāde ir domāta vairāk 30 gadniekiem, tad es teiktu, ka ļoti atbilstošs. Reti kurš, braucot mājās, klausoties radio vai televīziju, nav dzirdējis Muse “Madness” un populārus gabalus, ko spēlē izrādes laikā. Un tā klaviermūzika bija vienkārši tik ļoti vietā…

Par aktieriem. Jā, te spēlē Ilze Ķuzule, kas man nepatīk. Bet, par laimi, šo izrādi viņai nav izdevies sabojāt. Paldies režisoram par to. Otrkārt, man ļoti simpatizēja aktieru spēju sastrādāšanās starp Dzelmi un Grāveli. Viņiem runājot vien dzirksteles šķīda pa gaisu.

Varbūt man pietrūka tieši tās pauzes pa vidu, lai apdomātu visu sniegto un iegūto emocionālo, lai nebūtu tā, ka teātris jāpamet asarainām acīm, bet varbūt arī ir labi šādi, ka viss nolīst pār tevi, un tad tu ej to naksnīgi lietaino pastaigu un domā.

Bet izrāde atstāj nopietnu pārdomu kaudzi par dažādākajām tēmām. Lai gan 2 dienas jau ir pagājušas, tomēr es joprojām par to domāju un nepārtraukti atgriežos. Labi bija parādīt aptaujas rezultātus sākumā, bet, tagad tā domājot, varētu tos parādīt arī beigās. Tas piešķir “der padomāt” izteiksmi. Bet kas tās par izrāžu reklāmām pēc aptaujas? Atgādināja kinoteātri.

Vērtējums: 10/10. jā, vienā vietā salūzu. Mājās nākot, lietus skaloja manas asaras. Bet tas bija to vērts. Tas ir to vērts. Varētu aiziet vēl kādu reizi, tieši dēļ stāsta un brīnišķīgās aktierspēles. Paldies!

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.