“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Ir patīkami atgriezties teātrī pēc pusotra mēneša pārtraukumu. Vēl lielāku gandarījumu sniedz tas, ka gadās redzēt labāko izrādi, ko es esmu redzējusi šajā sezonā lielajā zālē.

Makmērfijs, kas radis nepakļauties sabiedrības normām un noteikumiem, tiek nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur valda “demokrātija, bet pēc noteikumiem” un pievienojas tur kā 12. slimnieks. Ātri vien Makmērfijs iekaro pārējo slimnieku simpātijas ar to, ka cenšas iespaidot galveno māsu, pārkāpt noteikumus un panākt savu. Bet pie māsas Rečidas nepakļaušanās nav pieļaujama. Mājaslapas anotācijā ir spilgts nobeigums: “Nav īsti skaidrs, vai ārprātīgs esi tu pats, vai arī visi apkārtējie. Traģiski komiskie notikumi finālā noved pie attīrīšanās un atbrīvošanās – kaut arī par dārgu cenu.” Izrādē skaidri iezīmējas sabiedrības nevēlēšanās pretoties uzliktajām normām un nevēlēšanās izcelties uz citu fona, jo tā ir drošāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Skatoties rodas tā sajūta, ka katrs ir tur, kur viņam vajag būt. Lieliski ir Artūrs Skrastiņš (Makmērfijs), Ilze Ķuzule – Skrastiņa (Māsa Rečida), Lauris Dzelzītis (Billijs). Patika, ka beidzot ir izrāde, kur var pilnībā var parādīt arī ne tik jaunos aktierus. Jāuzslavē arī Kaspars Bindemanis – lielisks Virsaitis.

Vispār es pamanīju to, ka līdz ko režisors nav kāds vietējais, piemēram, Džilindžers vai Gruzdovs, aktieri kļūst atraisītāki, aktīvāki, acīs parādās uguntiņas un pat sēžot viņā zāles galā var pamanīt, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara. Aleksandrs Morfovs ir radījis vēl vienu spožu darbu Dailes teātrī (iepriekš Finita la comedia), kurš liek raudāt gan no smiekliem, gan saprotot dzīves skarbo patiesību. Patika arī skatuves iekārtojums, bet tur jāpateicas Mārtiņam Vilkārsim.

Esmu pie tiem, kas ir lasījuši grāmatu, tāpēc dažās vietās man bija nedaudz garlaicīgi, jo es zināju, ar ko tas turpināsies vai beigsies. Bet brīžiem piedzīvoju arī patīkamus pārsteiguma momentus. Galvenās iezīmes režisors ir atstājis. Tagad vēl būs jānoskatās filma.

Izrāde ir pat ļoti skatāma un noteikti iesaku uz to aiziet, ja vēl nav gadījies. Teātros pietrūkst līdzīgu darbu – it kā viegli un smieklīgi, bet tajā pašā laikā cilvēki no zāles nāk ārā raudādami. Viennozīmīgi saku, ka šī ir labākā lielās zāles izrāde šosezon.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis

Trīs vienā katlā.

Jūnija pirmās 6 dienas ir rezultējušās ar acīmredzamiem panākumiem. 6 dienas = 3,5 grāmatas. Aktīvākie Goodreads lietotāji varēja redzēt manas 2 teikumu atsauksmes, bet šeit es domāju, ka varētu pastāstīt kaut ko vairāk.

Šī grāmata bija pirmā šajā vasarā izlasītā. Iekrita acīs skaistas noformējums un anotācija arī bija tīri neslikta. Tiesa, rakstības stils gan tāds kā nepierasts – vēstules. Vēstuļu apmaiņa starp 2 mīlniekiem, kuru ceļi vairs krustosies tikai pašās beigās – debesīs. Vēstulēs atklājas varoņu pārdzīvojumu, atmiņas, sentimentālas jūtas un dzīves likteņa ironija. Saša uztraucas par ikdienišķām lietām, kamēr Volodja piedzīvo kaujas un karus. Vēstules man vienmēr likušās pats tuvākais saziņas veids – tāds personiskāks. Mūsdienu e-pastā nevar tā vienkārši izklāstīt visu, kas ir uz sirds, jo tas liekas tā primitīvi, bezpersoniski. Protams, katra ziņa no sava tuvā cilvēka ir kā medus dvēselei, bet tomēr vēstule ir vēstule un e-pasts ir e-pasts. Grāmata pārsteidz ar savu skaudro stāstu, kurā ir tik ļoti daudz patiesības. 10/10.

https://i1.wp.com/www.atena.lv/bil/Kaningems_103911.jpg

Šai grāmatai es kaut kad ļoti sen atpakaļ redzēju filmu. Tiesa, diezgan miglaini atceros tur attēloto, tāpēc grāmata pat bija kā tāds ceļvedis atmiņās. Autors par grāmatas vadlīniju izmanto Virdžīnijas Vulfas dzīvi. Grāmata ir izmantots 3 varoņu skatupunkta stāsts, kas katrs stāsta katra savu dzīvi. Ja pirmajās nodaļās domāju, ka šī grāmata ir bezgalīga, tomēr, lasot arvien tālāk, sapratu, ka neesmu ēdusi pusdienas un ausīs nonāk dzeguzes sistā 8 vakara stunda. Grāmatā ir diezgan skaisti apspēlēts stundu aspekts, no tā nekur nevar paslēpties. Arī šai grāmatai ir diezgan skaists noformējums. Un te seko skaistākais citāts, ko manas acis ir lasījušas:

“Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam – tik vienkārši un  parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet  bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja  mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad  pretēji visam iespējamajam un gaidītajam, mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un  dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet,  iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un  grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks  dots vēl.
Debess vien zina, kāpēc mēs to tā mīlam.”

https://i0.wp.com/www.atena.lv/bil/Bariko3_31625.jpgTas, kas vienam būs viņa stikla pils, otram būs tikai tāda nieka celtne un otrādāk. Katram no mums ir pašiem sava pils, kur mitinās mūsu slēptākās domas un prātulas. Stāsts ir kā katra varoņa stikla pils – vienam tas ir svārku garums, citam tas ir koris ar daudzām balsīm, bet vēl kādam tā ir grāmata, kas kaut kad ir jāatdod. Grāmata pārsteidz ar dažādību it visās šī vārda nozīmēs.  Un tas ir labi.

Tā 0,5 grāmata, ko tagad lasu ir Kena Kīzlija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Līdz šim zināju tik vien ka nosaukumu un to, ka tā esot laba. Nosaukums nepavisam nelika domāt, ka stāsts ir pat psihiatrisko slimnīcu. Bet pagaidām tās 124 lappuses šķiet esam labas. Nosaukums gan vēl nešķiet atklājies, bet gan jau ar laiku.

Attēls: šeit, šeit un šeit.