Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.

Jūlija beigas un ieskats augustā.

https://i0.wp.com/data3.whicdn.com/images/70681447/large.jpg

Man ir skaidrs tikai viens – esmu slinka un šis būs ļoti garš raksts.

Kā vienmēr: grāmatas pirmās, pēc tam filmas un teātri, kurus man spītīgi gribas piekabināt klāt pie jūlija mēneša, lai gan tie bija jūnijā, bet man ir ko teikt, tāpēc tie būs šeit.

Jūlijā tika izlasītas 9 grāmatas (varbūt būs 10, jo līdz mēneša beigām ir 3 dienas, bet es šaubos, jo esmu Rīgā un Rīgā nelasās tik labi, kā man gribētos). Tad nu īsumā/garumā:

1) TR Notārs – Belašs. Atsauksme tapa un ir izlasāma šeit.
2) Antuāns Sent-Ekziperī – Mazais princis. Grāmata, kas ilgi stāvēja manā grāmatplauktā, un beidzot, pateicoties TBR burciņai, tika izlasīta. Varbūt tāpēc, ka neesmu gluži bērns, man šī grāmata neaizrāva tik ļoti, cik es biju gaidījusi, kā arī es biju gaidījusi ko vairāk no stāsta. Tie nospoilerotie citāti, kas klejo dzīvē bija pietiekami labi, lai es cerētu arī uz labu pamata stāstu. Sagaidīju maza zēna ceļojumu savā fantāziju pasaulītē. Protams, atklāj daudz un dažam varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas atveras acis uz citādu pasauli, bet ne man. Es spēju ieraudzīt, par ko sajūsminās cilvēki, bet es neesmu no tiem.
3) Ingus Macats – Koncertflīģelis. Ja godīgi, tagad neatceros par ko īsti tur bija. *izlasa anotāciju* Ā, tagad atceros. Ideja laba – ar mūzikas palīdzību pārcelties citā, paralēlā fantāziju pasaulē. Bet man tas izpildījums kaut kā neaizrāva. Un arī man ir pilnīgi nesaprotams vāka dizains. Bet, nepārbaudot faktus liekas, ka autors tiešām ko saprot tēmā, par ko raksta (Ingus Macats mācījies Mediņa mūzikas skolā).
4) Nīls Geimens – Kapsētas grāmata. Es mēģināju lasīt “Amerikāņu dievus” kādus 3-4 gadus atpakaļ, un es netiku tālāk par 20 lappusi, tāpēc es mēģināju šo, jo grāmata vienkārši stāvēja manā deguna priekšā. Īsumā stāsts ir par zēnu, kura vecāki tiek nogalināti un viņš ir vienīgais izdzīvojušais, bet par viņu gādību uzņemas kapsētas iemītnieki spoki. Viņš uzaug kapsētā, viņam piemīt zināmas spējas sarunāties kā ar dzīviem, tā ar mirušajiem. Visam pa virsu viņu vēl medī ļaunais Džeks. Tagad tā rakstot, izklausās pēc krietni īsāka Harija Potera atdarinājuma. Izlasīt var ātri un ir pietiekami aizraujoši, lai negribētos tik ātri likt nost.
5) Kīra Kesa – Prinča līgava. Atlase. Savas domas izteicu šeit.
6) Džo Beikere – Longborna. Atsauksme ir šeit.
7) Stīgs Lārsons – Meitene ar pūķa tetovējumu. Jau ceturtā reize, kad lasu šo grāmatu, un man neapnīk. Ja nu kāds vēl nezina, tad stāsts ir par žurnālistu Mīkaelu Blumkvistu, kuram pēc neveiksmes ar rakstu par slavenu krāpnieku tiek piedāvāts darbs – saprast, kāpēc tika nogalināta Harrieta Vangere. Visu šo padara daudz interesantāku Līsbeta Salandere. Noteikti izlasīšu arī pārējās divas daļas, jo pirmās reizes lasīju bibliotēkas grāmatas un tagad man ir pašai savas. Un vispār, tūlīt 27. augustā iznāks arī ceturtā daļa, kuras rakstnieks ir zviedrs David Lagercrantz un nosaukums – The Girl in the Spiders Web. Ja godīgi, man ir grūti iztēloties, par ko vēl ir iespējams rakstīt, jo principā gan Mikaela lieta, gan Salanderes lieta tika atrisinātas, bet nu, dzīvosim – redzēsim.
8) Žaklīna Vilsone – Projekts “Lotija”. Viens no maniem šī gada grāmatu projektiem laika gaitā ir ieviesies šāds: atbrīvoties no nelasītajām grāmatām, kas plauktos ir stāvējušas gadiem. Nu, šī ir viena no tām, manuprāt, nopirkta kaut kur posmā no 8-11 gadiem. Nu, attiecīgi tie ir kādi 10 gadi. 😀 Šī ir bērnu grāmata un atrodas manā plauktā tikai tāpēc, ka tad, kad biju bērns, man ļoti patika Žaklīna Vilsone. Laikam šis ir tas gadījums, kad labāk to, kas patika pirms 10 gadiem arī tur atstāt. 😀
9) Jenny Han – To All The Boys I’ve Loved Before. Mana vilšanās. No ārzemju grāmatu vlogeriem bija dzirdētas ļoti daudz labas atsauksmes par šo, tāpēc pavilkos un pasūtīju. Esmu tik neapmierināta, ka par šo uzrakstīšu garāku rakstu, bet drīzumā, jo, kā jau minēju, esmu slinka.

Kas attiecas uz grāmatām jūlijā, piedalos (jo tas joprojām iet) lasīšanas maratonā TBR Take Down. Arī par to būs raksts, bet tagad izskatās, ka drīzāk būs par pašu ideju, nekā par izlasīto, jo izlasītas ir 3 grāmatas, kuras +/- ir aprakstītas šeit.

Filmas. (Es brīdināju, ka būs gari.)

Skatīts ir maz, jo man nav laika (negribu tādu rast priekš filmām), bet tas, ko es tiešām zinu, ka esmu noskatījusies, ir Gayle Forman romāna If I Stay romāna ekranizācija. Ja grāmata mani sevišķi neaizrāva, tad to pamatīgi izdarīja filma. Stāsts ir par meiteni Miu, kas, braucot ar ģimeni, iekļūst avārijā un viņa ar brāli ir vienīgā izdzīvojusī. Bet dzīvs ir viņas gars, kas redz visu, kas notiek viņai apkārt, bet fiziskā Mia guļ slimnīcā komā. Viņa redz, kas notiek ar cilvēkiem, kas viņu mīl, šajā laika posmā, skatītājam arī tiek piedāvātas pagātnes ainas. Katrā ziņā, smieties var, bet raudāt sanāk vairāk. Vismaz man sanāca.
Vēl viena filma, ko noskatījos ir Jaunais Kinoteātris “Paradiso” (Nuovo Cinema Paradiso), kas ir stāsts par režisora dzīvi un mīlestību pret filmām, kas aizsākusies ar kino pirmsākumiem un draudzību ar Alfredo. Reti kad skatos filmas, kas ir pirms 2000. gada, bet laikam nu ir pienācis šo mainīt, jo šī filma pierāda, ka nav tik traki.

Pie filmām var piekabināt klāt arī seriālus. Jā, brīnumi notiek un Marta sāk skatīties seriālus. Jā, es pati arī nesaprotu, kas notiek.

Pirmais šovasar bija “The Royals”, kurš iekrita manā redzeslokā pēc Norelles atsauksmes (te). Tas ir ieskats pa atslēgas caurumu nākotnes mūsdienīgajā karaliskajā ģimenē ļoti vieglā un uztveramā versijā. Skandāli, romantika, mēģinājumi glābt monarhiju un pašu ģimeni – tas viss ir šeit. Ja būtu grāmata, varētu teikt, ka droši var lasīt pludmalē. Tā kā nav grāmata, var skatīties tajos lietainajos vakaros, kad gribas sauli. Pirmā sezona ir beigusies, otrā būs tikai nākošgad.

Otrais ir “Chasing Life”. Par šito būs raksts (cerams), tur arī izstāstīšu sīkāk. Nepacietīgākajiem vien nāksies lūkoties internetā – kas tas ir par zvēru.

Trešais ir visiem labi zināmais un izdaudzinātais “Orange is the New Black”. Godīgi, nožēloju, ka nesāku skatīties ātrāk. Un vispār nožēloju, ka agrāk netiku atklājusi šādu seriālu būtību. Bet tagad man ir vēl mēnesis to labot, ne?

Nu esam nonākuši pie pēdējā punkta – teātris.

Pirmā – “Skroderdienas Silmačos”. Es laikam esmu tik bieži redzējusi dažādas šī uzveduma versijas, ka šī man nekādu sajūsmu neizsauca. Tika iekļautas visas it kā obligātās ainas, kur skatītāji smējās un zina no galvas tekstus (kur tiek uzsperta krāsns, tiek liets ūdens virsū, Kārlēna, Rūda un Ieviņas deja utt.), bet pārējais atstāja tādu neitrālu iespaidu. Vienīgais izklaidējošais bija jā, atstrādātās, smieklīgās epizodas un orķestris, sevišķi vardes skaņas Evijas Skultes izpildījumā. Bet bez Skroderdienām nebūtu tās svinīgās atmosfēras un sajūtas, ka teātra sezona ir beigusies un Jāņi, tai skaitā vasara, klauvē pie durvīm un saka, lai laiž to iekšā.

Otrā, ko noskatījos caur “Teātris.Zip.” bija Liepājas teātra izrāde “Pūt, vējiņi”. Šito es arī varu skatīties vēl un vēl un man joprojām patiks. Atsauksmi esmu rakstījusi, te.

Gari, gari, bet ko lai dara, ja daudz ko stāstīt? 🙂

Untitled

AUGUSTS:

grāmatās – man ir jāizlasa 7 grāmatas no tās kaudzes, kuru laimīgi jūlija sākumā aizvedu uz laukiem ar cerību, ka visas arī izlasīšu (varbūt kāds redzēja bildi Instagram’ā). Tam visam pa vidu noteikti nāks klāt kāda ārpus kārtas vai tāda, kas būtu piemērota augusta lasīšanas maratonam BooktubeAThon. Dzīvosim, redzēsim.

filmās – man ir pilns dators ar filmām, kuras es gribu noskatīties, bet seriālu dēļ man tam nav laika (padomājiet paši – 1 filma=2 sērijas, un es, kas tikko ir atklājusi seriālu burvību, protams, ka izvēlēšos seriālus). Bet es kaut ko izdomāšu šajā sakarā, jo man skauž, ka facebook ir cilvēki, kas ziedo veselu dienu filmām un to visiem nekautrējas paziņot.

teātri – sezona vēl nav sākusies (par laimi.) Pačukstēšu, ka ir biļetes uz DT izrādēm. Par pārējiem teātriem – man vajag teātra draugu, kurš mani izvazā pa citiem, jo a) viena es nekad nesataisīšos aiziet un b) tas, kas iet ar mani uz DT negrib iet uz citiem. Liela problēma. 😀

Nu tad lai visiem izdodas izbaudīt pēdējo vasaras mēnesi, saullēktus un saulrietus, ieelpot meža gaisu ogojot, sajust zāli ar basām kājām, baudīt Latvijas dabu un laikapstākļus. Jo viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.

Attēli te un te.

60/101: Franču romāns.

franchuromaansKā jau esmu teikusi, Beigbedera romāns 14,99 mani aizrāva, un teicu, ka noteikti izlasīšu arī citus viņa romānus. Tā nu ir pienācis laiks nākamajam viņa romānam un šoreiz par lasīšanai labu tika atzīts Franču romāns.

Stāsts ir par viņu pašu. Par pašu rakstnieku Frederiku, kurš, šņaucot narkotikas no mašīnas kaputa tiek iemests ķurķī, un nu cenšas atcerēties savu bērnību, jo tā viņam ir tumša bilde.

Ir iespējams, un es tam esmu skaidrs pierādījums – no bērnības atcerēties tikai dažas atmiņu druskas, tās pašas neīstas vai laika gaitā pieslīpētas.

Protams, atmiņām piebiedrojas arī tagadnes notikumi, piemēram, sarunas ar policistu un prokuroru par izlaišanas iespējām, par sarunām ar viņa kameras biedru, un dažādām atziņām par dzīvi, ģimeni, literatūru un rakstīšanu.

Ar šo grāmatu Frederiks Beigbeders sniedz savu skatu punktu uz Francijas valdību un likumiem, viņa ģimeni (protams, es jau nezinu, cik daudz no uzrakstītā ir izdomāts) un draugiem. Agrāk Beigbeders radīja skandālu, uzrakstot PAR skandālu, bet tagad viņš ir radījis skandālu, par to nerakstot. Un tieši tas ir tik skandalozi. Šī grāmata ir jābauda lēnām, kādā laiskā vakarā, malkojot glāzi (laba) vīna, jo pārforsējot un izraujot vakarā visu grāmatu, var arī nesaprast grāmatas būtību.

Vērtējums: 10/10.

Rakstīšana atdzīvina atmiņas, tas ir tāpat kā ekshumēt līķi.

Īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju.

Laikā starp abiem pasaules kariem cilvēki atkal bija gatavi mīlēt, veidojās ģimenes un es esmu pastiprināts šo notikumu rezultāts.

Viņai bija brūni mati un zilas acis, un viņa dejoja uz klavierēm (pirmās nepatikšanas); tad viņš pagādāja viņai bērnu pirms apprecēšanās (otrās nepatikšanas).

Ģimene ir viena vienīgu nepatīkamu uzdevumu virkne, radu varza, kas jūs iepazinuši pārāk agri, pirms vēl esat izveidojies.

Ģimene – tie ir cilvēki, kas nespēj sazināties, taču skaļi cits citu pārtrauc, cits citam krīt uz nerviem, plātās ar bērnu skolas diplomiem gluži kā ar mājokļa iekārtojumu un pēc vecāku nāves plēšas par mantojumu pie vēl neatdzisuša līķa.

Dzīvo klusēšanu ir daudz grūtāk saprast, nekā mirušo klusēšanu.

Francijas juridiskajai sistēmu ar katolicismu kopīgs ir tas, ka tā mudina uz vainas atzīšanu.

Savu pagātni var aizmirst, taču tas nenozīmē, ka no tās var atgūties.