Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata”

Attēlu rezultāti vaicājumam “puišu grāmata”

Šī grāmata ir turpinājums “Puišu sarakstam” – pirmajai grāmatai, kur iepazīstam Rūbiju Oliveru un viņas likstas.

Rubija sāk savu trešo gadu Teita vidusskolā. Bez draugiem. Joprojām uzticamākais cilvēks, ar ko viņa var pārrunāt visu, ir viņas psihoterapeite daktere Z.Vecāki meiteni mēģina saprast (nesekmīgi), lasot dažāda veida padomu grāmatas. Bet viss nav nemaz tik bezcerīgi – Rūbijas mammas draudzenes dēls Andželo izrādās tīri sakarīgs, tāpat skolas Noels. Varbūt šis gads Rūbijai būs tīri ciešams.

Šī grāmata man patika labāk par pirmo (kas ir interesanti, jo man pārāk bieži nepatīk sēriju otrās grāmatās). Rūbija šeit likās pieaugušāka un ar vairāk saprāta galvā, izdarot svarīgus lēmumus savā dzīvē, par ko man bija liels prieks. Lai gan joprojām nedaudz atkarīga no vecākiem, viņa mēģināja ņemt dzīvi savās rokās un uzņemties atbildību, sperot pieauguša cilvēka soļus. Bet protams, tas automātiski neizslēdz bērnišķīgumu un pusaudžu dzīves aspektus no Rūbijas dzīves.

Stāsts turpina šķetināt sarežģīto vīriešu dzimumu, sniedzot ieskatu “Puišu grāmatā” – tādā kā savdabīgā instrukcijā. Kā būtu jāuzvedas, kad puisis zvana, ko patiesībā nozīmē puiša “es tev noteikti piezvanīšu”, noteikumi, kas jāievēro, satiekoties un vēl citas ļoti svarīgas atklāsmes. Blakus tam ir Rūbijas pašas pieredze attiecīgajā ziņā, kas grāmatu padara par vieglu un pat ar humoru uztveramu stāstu, ko izlasīt vienā vakarā.

Grāmata turpina pirmās daļas uzvaras gājienu – būt aktuālai jebkurā vecumā. Jaunajiem cilvēkiem tur ir gan draudzības, mīlestības un izdzīvošana skolā tēmas, bet jau pieredzējušākiem – atgriezties skolas gaiteņos, kad simpātijas slepus rakstīja zīmītes, zvanīja uz mājām un risināja neveiklas sarunas, un beigu beigās – centās izdomāt, ko lai velk mugurā, lai būtu piemēroti, bet tai pašā laikā – ne pārāk.

Vērtējums: 7/10. Ļoti piemērota lasāmviela skolēnu brīvlaikā. 🙂

Attēls te.

Advertisements

Emīlija Lokhārta – Mēs bijām Meļi.

Vasara tūlīt, tūlīt sāksies, un varēs izbaudīt visu, ko tā sniedz. Izdevniecības “BaibaBooks” paspārnē iznākušais jauniešu romāns “Mēs bijām Meļi” lasītāju lieliski sagatavos tuvojošai sezonai.

Viņi ir četri. Četri Meļi. Katrs savādāks, bet tomēr visi veido vienu veselu – daļu no Sentklēru ģimenes. Ārēji spoži, bagāti cilvēki, kuriem pieder privāta sala. Ielūkojoties iekšēji, paveras spožuma izraisītais posts. Katru vasaru Meļi ar ģimenēm brauc uz salu. Tādas ir bijušas visas vasaras. Līdz vienā notiek neatgriezeniskais. Keidensa negadījumā zaudē atmiņu, kā rezultātā viņa nezin ne to, kas tajā vasarā ir noticis, ne to, kāda ir viņas loma tajā. Uzdot jautājumus ir bezjēdzīgi, jo apkārtējie labāk vēlas to pēc iespējas ātrāk aizmirst. Tiek izdzīvotas vasaras, piedzīvojumi, ieelpota brīvības sajūta, zaudēta kontrole un visam pāri – Meļu savstarpējā draudzība. Līdz brīdim, kad atklājas Meļu patiesība.

Pēdējā laikā man pārāk bieži sanāk tā, ka sākotnējais priekšstats par kaut ko tiek gāzts. Tā bija vakar, un tā ir arī šodien, pabeidzot grāmatu. Ja es vēl nejūtos droša par vakardienu, tad jūtos droša par šodienu – šī grāmata ir brīnišķīga. Lasot grāmatu, goda vārds, likās, ka tūlīt sajutīšu smiltis zem kājām, jūras šalkoņu, bērnu priecīgās balsis un kaiju klaigas (jaunais mēles mežģis :)) Tieši tik spirdzinoša un vasarīga ir šī grāmata. Vismaz ļauj sagatavoties tuvojošai sezonai.

Arī notikumi romānā virzās raiti, pat elpu aizraujoši, es teiktu. Vajag ļoti lielu gribasspēku, lai grāmatu noliktu malā un paskatītos kas notiek apkārt. Grāmata ir kā vesela pasaule, kas ievelk, un tik viegli nelaiž vaļā. Lai vieglāk izsekotu līdzi, ļoti parocīgs ir grāmatas sākumā esošais dzimtas koks. Lai gan dominē ne tik daudz varoņu, vismaz palīdz, lai nesajūk. Ir arī parādīts teritorijas karte un māju izkārtojums, kas liek domāt, ka grāmatā par visu ir padomāts. Man gan, ieraugot šo karti, pirmā asociācija bija ar grāmatu “Vinnijs Pūks”, kur bija kas ļoti līdzīgs.

Bet tā – lieliska grāmata. Patiks un derēs vasaras mīļotājiem, piedzīvojumu meklētājiem un arī tiem, kuri grāmatas nelasa.

Vērtējums: 9/10.

Ja vēlas dzīvot vietā, kur cilvēki nebaidās no pelēm, jāpārstāj dzīvot pilīs.

Attēls: šeit.

Džons Grīns “Meklējot Aļasku”

Ja godīgi, pirmo reizi izdzirdot (vai izlasot) nosaukumu, domāju, ka runa ies par Aļasku kā ģeogrāfisku vietu, ekspedīcijām un tādā stilā. Pēc kāda laika izlasīju anotāciju, un sapratu, cik ļoti esmu kļūdījusies. Lai gan Džona Grīna fenomens jau ir nedaudz līdzīgs kā agrāk bija Nikolass Spārks (uz ko Latvijas izdevniecības reaģē gan tikai tagad tulkošanas ziņā), tomēr atšķirīgs. Bet tomēr, jāsaka atklāti, ka pirmā grāmata man patika daudz labāk.

Stāsts ir par Mailsu, kas aizbrac uz tādu kā internātskolu, kur agrāk mācījies arī viņa tēvs. Mailss ir t.s., “pareizais zēns” – nedzer, nepīpē, saņem tikai labas atzīmes utt. Bet, dzīvojot skolā, viņš sadraudzējas ar Pulkvedi, Takumi un Aļasku, kas pilnībā pārvērš viņa dzīvi kājām gaisā. Pirmkārt jau, viņš iegūst draugus, kuru viņam nebija, mācoties normālā skolā. Otrkārt, viņam ir draudzene. Nu, ne uzreiz, bet tomēr. Un treškārt – gribot vai negribot, bet viņš pārliecinās, ka jūtām nevar pretoties, un tiek ierauts mīlas trijstūrī. Katrs no stūriem ir tik neparedzams, cik vien neparedzami 14 gadīgi jaunieši var būt.

Es ļoti ceru, ka angliski šī grāmata skan labāk, nekā latviski, jo latvisko tulkojumu man bija šausmīgi grūti “ielasīt”. Ja ar “Mūsu zvaigžņu vainu” man gāja ātri, tad šitā vilkās, jo bija gadījumi, kad grāmatu vienkārši gribējās mest stūrī un likt mieru. Bet tomēr – Džons Grīns. Kā viņu var neizlasīt? Varbūt es esmu vienīgā ar šādām lasīšanas problēmām, bet tomēr palieku pie tā, ka nevajag mainīt tulkotāju vienam autoram, jo uzreiz ir cita valoda un lasītājam ir grūti nokoncentrēties un pārlēkt no viena uz otru.

Varbūt jau esmu šo vecumu (un darbības) pāraugusi, varbūt man tās trakākās izpausmes vēl ir tikai priekšā, bet nu, jā. Džons Grīns it kā ir precīzi aprakstījis to, ko jaunieši (acīmredzot ne tikai Latvijā) dara 14 gadu vecumā – noteikti nespēlējas ar lellēm, lego vai citām rotaļlietām. Smēķēšana un dzeršana ir tik ļoti populāra šajā, un ne tikai šajā, vecumā, ka tas jau sāk kļūt pierasts – kā neatņemama sastāvdaļa. Jā, šī grāmata vēlreiz pievērš lasītāju uzmanību šai problēmai, varbūt pat labi, ka tā, bet man šķita, ka pārāk liels akcents tika likts uz problēmu, bet netika piedāvāts problēmas risinājums. Jā, nu, diez vai tāpēc, ka viens no grupas vairs nepiedalās, var atmest kā dzeršanu, tā smēķēšanu, vienkārši pāršķirot lappusi. Nu nevar. (es centos nespoilerot, tāpēc tik ļoti riņķī apkārt.)

Bet man ļoti patika Aļaska tieši tajā haotisma līdzībā ar mani pašu. Tik ļoti precīzi ietērpts vārdos. Un vēl, kas šajā stāstā ir precīzi ietērpts vārdos, ir zaudējuma sāpes. Tas, cik ļoti mums sāp, kad zaudējam kādu, kuram nepateicām atvadu vārdus. Tas, cik ļoti mums viņa pietrūkst, tas, ka mēs saprotam, ka mirušais tagad varēja elpot. Tas, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim. Tas, ka nebeidzamā meklēšana pūlī – jā, kaut kad jau beigsies, bet vēl joprojām Tu apstāsies šokā, jo ieraudzīsi viņu. Kas nebūs viņš. Un tad tu noskumsi. Bet saņemsies, un dosies tālāk.

Vērtējums: 8/10. Ir labi, noteikti jāizlasa jauniešu vecākiem, lai gan nešķiet viņiem domāta literatūra, bet tā ir.

Cilvēks pavada visu dzīvi, iesprostots labirintā un domādams par to, kā viņš kādu dienu tiks ārā un cik lieliski tas būs. Viņš iztēlojas, kā nākotnē virzīsies uz priekšu, bet nekad to neizdara. Viņš tikai izmanto nākotni, lai glābtos no tagadnes.

Kādā brīdī plāksteris ir jānorauj, un tas ir sāpīgi, bet tad viss ir galā un tu jūti atvieglojumu.

Attēls šeit.

Volfgangs Herndorfs “Čiks”.

Maikls Klingenbergs ir viens no tiem garlaicīgajiem tipiem, kuriem skolā nav draugu. Lai gan viņš nāk no labi nodrošinātas ģimenes, tomēr viņš nedara neko, lai izceltos. Viņa māte – alkoholiķe, tēvs – pārdod īpašumus un esošo ģimeni uztver kā apgrūtinājumu. Bet tad klasē ierodas jauniņais Čihačovs, ar iesauku Čiks. Pienāk vasaras brīvlaiks, un kurš gan varēja iedomāties, ka 2 piedzīvojumu pilnas nedēļas var paskriet tik ātri! Zagta Lada, Valahija un nekādu plānu – bez piedzīvojumiem neiztikt, tas nu ir skaidrs.

Lai gan grāmatas vāka otrā pusē jebkurš interesents var izlasīt, ka šis otrais rakstnieka romāns uzreiz ir izpelnījies kritiķu atzinību, man nav skaidrs, par ko īsti. Stāsts ir aizraujošs, bet tajā pašā laikā arī neticams. Nu tik ļoti neticams, ka Lielbritānijā esošā Cūkkārpa ir krietni ticamāka, nekā visi šie atgadījumi un piedzīvojumi. Kāpēc gan vienmēr pareizais Maiks pavelkas uz Čika provokācijām aizbraukt uz Valehiju? Vai tiešām cilvēks 8.-9. klases mijā ir tik naivs, ka tic, ka 2 nedēļu laikā viņi izklaidēsies zagtā Ladā, braucot no Vācijas uz Rumāniju? 14 gadu veci? Whaaaat? (Jap, tieši ar tādu sejas izteiksmi es lasīju visu grāmatu).

Un tie piedzīvojumi – labi, benzīna zagšana un viss pārējais likās vēl kaut cik necik atbilstošs stāstam. Bet kāda velna pēc jārīko drifts pa labības lauku? Kāda velna pēc ir jāmēģina piesēdināt pie stūres cilvēks, kurš to savu mūžu nav darījis? Kāpēc no Vācijas uz Rumāniju ir jābrauc cauri maziem ciematiem, kur neeksistē tāds jēdziens kā asfalts un kur nu vēl šoseja?

Nē, nu labi, pieņemsim, ka ir arī labās puses. Ka šis ir ļoti pamācošs romāns par to, kā nevajag darīt. Izlasāms gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo tieši dēļ pieaugušajiem arī viss šis murgs sākās – tieši dēļ viņu nevēlēšanās zināt neko par saviem bērniem. Labi, es nesākšu liet ūdeni par to, ka 14 gadi ir tas vecums, kad sāk darīt visas muļķības, tas nu ir pat aunam skaidrs. Bērniem šis, iespējams, būtu romāns izklaidei, jo ir pietiekami īss, lai ar to nenobaidītu cilvēku, kurš uz grāmatām pat paskatīties negrib, un ir pietiekami interesants, lai piesaistītu uzmanību.

Saistošs stāsts, vienīgi tas lielais neticamo piedzīvojumu klāsts radīja tik skābu sajūtu, it kā pie maniem mīļākajiem salātiem mērces vietā būtu piespiesta tonna ar citroniem, kas to padarītu absolūti bezgaršīgu.

Vērtējums: 4/10. Jā, iespējams, esmu par vecu. ( *teica 60 gadīgā Marta*).

Man liekas, ka vācu policistiem nav atļauts nevienu spīdzināt. To var darīt tikai televīzijā un Turcijā.

Attēls šeit.

Džons Grīns “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ak, kāpēc? Kāpēc tu, Džon Grīn, jau agrāk neatradi ceļu pie manis?  Apmēram tādas bija manas izjūtas, kad izlasīju kādas pirmās 100 lappuses. Bet nu par visu pēc kārtas.

Stāsts ir par Heizelu, kas cīnās ar vēzi un depresiju piedevām, iet uz atbalsta grupu daudziem citiem tādiem kā viņa, un vienā dienā viņa tur satiek Augustu – vienīgo veselo cilvēku no visiem, izņemot pašu grupas vadītāju. Augustam viņa uzreiz iekrīt acīs, un viņi uzsāk tik ļoti pusaudžiem raksturīgo lēno iešanu pretī mīlestībai. Bet nē, atcerieties to, ka Heizelai ir vēzis, Augusts slimoja ar vēzi, bet viņu abu kopējais draugs Īzaks dēļ vēža palika akls. Viņi nav kā parasti pusaudži – viņi filozofē par tādām dzīves tēmām, par kurām neiedomātos pat pieaugušais, viņi dzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Un beigās… Jā, beigas ir beigas.

Šis stāsts man nedaudz līdzinājās Nikolasa Spārksa “A walk to remember”, “The Last Song”, kur viens no galvenajiem varoņiem ir slims ar vēzi. Bet nē, tomēr nē. Šī grāmata ir daudz, daudz dziļāka, arī šajā grāmatā nemaz tik daudz netiek aizskarta reliģiskā tēma, tāpēc vien man šī grāmata patīk.

Stāsts bija saistošs, raiti varēja izlasīt. Nebija arī tā, ka stundas laikā jāizrauj cauri. Vissaistošākā tomēr man bija Heizela – bez visām vēža padarīšanām tik ļoti līdzīga man – arī sapņo par neaizsniedzamām lietām, baidās atklāt savas jūtas un katrs otrais vārds ir ar ironijas piedevu. 😀 Kā jau visur, man arī patīk, kad stāstam pa vidu arī iekļauta dzeja, kas tik ļoti atbilst stāsta tematikai un vispār aizkustina pat bez visa stāsta.

Tā kā man ir savā ziņā jocīgs grāmatu turēšanas veids (lai kā es grāmatu turētu, tās stūri cērtas manās plaukstās), tad man ļoti traucēja šīs grāmatas cietie vāki latviešu izdevumā. Domāju, ka grāmatai tieši labāk piestāvētu mīkstie vāki, kas simbolizētu stāstu – cīņu ar kaut ko, kas mūs padara vājākus ar katru izelpu. Un priekš kam 272 lappušu plānu (jā, plānu) grāmatu izdot cietajos vākos? Tieši ar plāniem vākiem grāmatas nobružājas visātrāk, kas, manuprāt, arī piedod grāmatām vajadzīgo šarmu.

Vasarā plāno iznākt arī filma ar tieši tādu pašu nosaukumu. Aktieri jau zināmi, un tos var apskatīt šeit.

Vērtējums par grāmatu: 10/10. Šeit bez variantiem. Stāsts bija pietiekami labs, lai kompensētu biezos vākus.

Lielisks citāts, kas attiecināms arī uz Džonu Grīnu:

Pīters van Hautens izrādījās vienīgais man zināmais cilvēks, kurš (a) šķita saprotam, ko nozīmē mirt, un (b) vēl nebija nomiris.

Un te daži pārējie citāti.

Nīderlandiešu valoda nav tik daudz valoda, kā kakla kaite.

-Ar ko es karoju? Ar vēzi. Un kas ir vēzis? Tas esmu es pats. Audzēji ir mana miesa, tāpat kā smadzenes un sirds. Tas ir pilsoņu karš, Heizela Greisa, un tā uzvarētājs zināms jau iepriekš.

Sāpes cilvēku nemaina, Tās viņu atklāj.

Attēls šeit.

41/101;Veronika Rota “Citādie”

Image

Veronika Rota – Divergent.

2011. gads, 2012. Gada Zvaigzne ABC.

“Jaunā amerikāņu rakstniece Veronika Rota (1988) literatūrā debitēja pārsteidzoši un spilgti – ar antiutopisku trilleri „Citādie”. Tas ir spraigs un satraucošs stāsts par pusaudžu grūto ceļu uz sevis izzināšanu, par liktenīgo izvēli dramatiskās situācijās, par draudzību un nodevību, mīlestību un cietsirdību.” Šādu tekstu var izlasīt uz grāmatas vāciņa vai Zvaigznes ABC mājaslapā. Bet kurš gan skaidrāk var pateikt par ko būs grāmatā, ja ne cilvēks, kurš pats to ir izlasījis?

Stāsts ir par izdzīvošanu. Par knābāšanu, baumām, draudzību, naidu, un, protams, mīlestību. Izklausās pēc parastā pusaudžu romāna? Iespējams. Bet tas nav parastais pusaudžu romāns. Čikāga sadalījusies 5 daļās: Nesavtīgajos, Mācītāji, Sirsnīgie, Drošsirži un Taisnprāši. Un ir vēl viena nezināmā grupa – Citādie – kuriem ir jāslēpj tas, ka viņi nepieder ne pie viena un tomēr, par spīti visam, viņiem ir jāizvēlās viena šīm grupām, kurā pavadīt visu atlikušo dzīvi. Šādu izvēli izdara arī Trisa un kļūst par drošsirdi. Viņai jāpiedzīvo ļoti daudz lietas pirmo reizi kas vēl vairāk vairo drosmi viņā pašā, un beigās viņa vairs nešaubās, ka izdarījusi pareizo izvēli – no Nesavtīgās kļuvusi par Drošsirdi. Bet, kad sākas apvērsums, kura mērķis ir pakļaut vadoņu vēlmēm cilvēkus – viņai izdosies izglābties?

Teikšu godīgi – ļoti, ļoti atgādināja Lauras Dreižes rakstīšanas stilu. Vai arī Lauras Dreižes rakstīšanas stils man atgādina Veronikas Rotas stilu. Bet viens ir līdzīgs otram. Bet tagad par stāstu: ir meitene, ir zēns, nav lielā mīlestība, kas mani pārsteidza. Pārsteidza pat tas, ka grāmatā pirmais pamudinājumu izrāda zēns, un meitene par savām jūtām tiek skaidrībā tikai kaut kur ap vidu. Nedaudz haotiski ir izstāstīta kaujas aina  – kaut ko iešļircēja, visi pakļāvās, kaut kur gāja, kaut ko darīja – tas viss ir tik sasteigti, ka liekas, ka autorei pašai nebija īstas drošības sajūtas, ka tā rakstīt ir pareizi. Bet tā laikam ir vienīgā negatīvā lieta, kur varu piekasīties. Tā kā piekopju paradumu lasīt sabiedriskajā transportā, itin bieži pabraucu garām savai pieturai un atjēdzos jau galapunktā. Grāmata ierauj savā notikumu virpulī un liekas, ka pats esi Drošsirdis un pašam jālec no loga uz jumta, jākarājas tilta malā un jāpārvar emocionālā pārbaude, kad kāds uz tevis met nažus.

Vērtējums: 10/10. Šeit bez variantiem.

Šeit arī daži citāti:

Šis ir vienīgais spogulis mūsu mājās. Saskaņā ar mūsu kopienas likumiem katra trešā mēneša otrajā dienā es drīkstu nostāties tā priekšā: tajā dienā māte apgriež man matus.

Es pati nekad nesmēķēšu – šo ieradumu saista ar uzpūtību.

-Tie, kuri vainoja nezināšanu, kļuva par Mācītājiem. Atteikšanās no mācītājiem bija vienīgā vieglā izvēles daļa.

Noteikti jābūt drosmīgam, lai visu laiku būtu godīgs. Pati neesmu to pārbaudījusi.

-Droši vien tāpēc, ka tu esi tik draudzīgs, – bezkaislīgi secinu. – Nu apmēram kā ezis.

Izšauju vēlreiz un vēlreiz, bet ne reizi netrāpu.
-Statistika vēsta, – smīkņādams ierunājas Mācītais man blakus, vārdā Vils, – ka līdz šim tev kaut netīšām vajadzēja vismaz vienreiz trāpīt mērķī.
-Ak tā, – monotoni atsaucos.
-Jā, – Vils turpina, – Manuprāt, tu grauj dabas likumus.

Inspektors mani aplūko no galvas līdz kājām. Praktiskais, pētnieciskais skatiens nekur neaizkavējās.

Varbūt visas Nesavtīgo iezīmes ir tikai maskētas Mācīto īpašības.

Miers nozīmē važas; šī ir brīvība.

Varbūt puisis tagad mani uzskata par muļķīgu vai dīvainu. Varbūt tas bija tā vērts.

-ja es pārstātu elpot, Pīters droši vien sarīkotu svinības.
Nu, – Kvarts novelk, – es ierastos tikai tad, ja tur būtu kūka.

Nāve ir pārmaiņa no „ir” uz „bija”.

-Es… neizrādos citiem cilvēkiem, – puisis paskaidro. – Taisnību sakot, nevienam.
-Nesaprotu, kādēļ, – klusi iebilstu. – Paskaties uz sevi!

-Neviens nav ideāls. Tā pasaulē nav iekārtots. Izskaužot kādu ļaunumu, vietā stājas cits.

-Reizēm augstāka mērķa labā nākas nodarīt sāpes.

Bilde ņemta no šejienes.

29/101: Ne-Runāt.

300x0_cover

Ilgi skatījos uz grāmatu, kamēr tomēr nopirku. Joprojām bija šaubas, vai 5 lati ir tas, ko es gribu maksāt par 200 lappušu biezu grāmatu. Bet tad es beidzot atmetu ar roku savam taupīgumam un ņēmu un nopirku. Tagad par grāmatu.

Melinda ir meitene, kas runā ļoti maz vai nerunā vispār. Atkarīgs no apstākļiem un garastāvokļa. Viņas nerunāšana ir izskaidrojama tikai viņai pašai, jo iemeslu viņa nevienam nesaka. Pagājušā mācību gada draudzenes nu ir atradušas citas draudzenes, Melindai nav draugu. Kaut gan nē, divi draugi tomēr ir. Viņas laboratorijas biedrs un Hetere – meitene, kas grib iekļauties. Melinda kļūst par vienpati un izstumto. Tipisks vidusskolas stāsts. BET. Kāpēc viņa nerunā? Kas ir noticis tajā mistiskajā vasarā, ballītes laikā?

Mani piesaistīja grāmatas vizuālais noformējums – saturam atbilstošs. Vairākums gadījumu ir tā, ka es izlasu grāmatu, un novērtēju vāku, un tad man ir izmisuša sejas izteiksme un “Kāpēc?”, bet šis bija pat ļoti okei. Acīmredzot vāka dizaineris ir izlasījis grāmatu. Man patika arī Melinda, un tas ir labi. Ne visiem izdodas izveidot tādu “Meh” varoni, lai viņš patiešām tāds būtu. Bet man pat ļoti gāja pie sirds tas, kā tika attēlots mākslas skolotājs – kā “vienīgais normālais cilvēks visā šajā skolā”. Tā ir arī manā skolā, un tur viņš patiešām ir vienīgais. Un vēl mani ļoti uzjautrināja tās 20 nepatiesības, ko stāsta vidusskolā. Tās lasot tiešām varēja pat pasmaidīt.

Man pietrūka savstarpējo attiecību. Jā, jā, es saprotu, Melinda nerunā, un savstarpējās attiecības nav iespējams nodibināt ar cilvēku, kurš nerunā. Bet viņa jau sazinājās ar Reičelu ar rakstītām zīmītēm, arī ar Danielu kricelēja burtnīcas malā, tad jau agri vai vēlu tas varēja novest pie kaut kā. Bet varbūt arī šādi ir labāk. Nav nekādu “Ahh” un “ūūū” no 13 gadīgām meitenītēm, kad viņas piesarkušiem vaigiem lasa skūpstu ainas.

Dažos vārdos – veiksmīgs romāns par meiteni, kas izvēlas klusēt. Pilnīgi noteikti domāta jauniešiem, un šito pat vecāki var atļaut nopirkt, jo te nav nekā tāda, kas viņu bērniem nebūtu jāzina (viņuprāt, kaut gan vairākums gadījumā bērni to jau sen zina, un, zinot mūsdienu bērnus, ir to jau izmēģinājuši.) Un visus nelasītājus varu nomierināt – grāmata ir tikai 200 lpp bieza, un nekas nav sastūķēts sīkā drukā bez atsarpēm.

Vērtējums – 7/10. Nebija izcili, bet bija labi. Ja jau no manis izvilināja smaidu, tad bija labi.

Un te būs arī daži citāti:

Cilvēki šķendējas, ka ziema nekad nebeigsies, bet tas ir tikai tādēļ, ka viņi par daudz skatās termometrā.

Dzemdību nodaļa ir bīstama, jo tur cilvēki ir laimīgi.

Kafetērija ir milzīga skatuve, kur ik dienas tiek filmēti Pusaudžu Pazemošanas rituāli.

“Varbūt viņš mani nepamanīs, ja es nekustēšos. Tā izdzīvo truši.”

Mazi bērni Ziemassvētkus piepilda ar prieku. Varbūt mums uz svētku laiku vajadzētu kādu noīrēt.

Ja mēs kādu pielūdzam, tad tā ir Svētā Trīsvienība: Visa, MasterCard un American Express.