Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Advertisements

Janvāris

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/216673732/large.jpg

Šitas beidzot bija tas gads, kad man nebija nekādu “jauns gads, jauna es” muļķību, bet apņemšanās saraksts gan man ir tapis un lielā mērā attiecās uz manu lasīšanas pieredzi, bet to nekur netaisos publicēt, lai nerastos stress par to, ka atkal neesmu kaut ko izdarījusi. Lai nu kā pusi janvāra meklēju sevi un dzīvoju konspektu kaudzēs, tāpēc ar citu lietu darīšanu ir kā ir, bet, kad apskatās mēneša beigās, kas paveikts, sanāk diezgan daudz.

Ja runājam par lasīšanu, tad izlasīju 10 grāmatas. Neilgi pirms jaunā gada manās rokās uz palikšanu nonāca Kindle un tur šomēnes izlasīju 5 grāmatas. Pirmās divas ir Pretty Little Liars sērijas grāmatas, ar kurām apmierināju savu ziņkāri un sēriju neturpināšu (jo ekstremālie apstākļi, kad nav ko lasīt, man neeksistē) – grāmatas ir tikpat neuzrunājošas, cik seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Tālāk sekoja Gayle Forman “Just One Year” – sērijas grāmata, kas tikpat labi pilda standalone funkcijas, jo sarakstīta no cita galvenā varoņa skatupunkta. Īsumā – puisis Parīzē satiek meiteni, pavada ar viņu vienu vakaru, un nākošajā rītā puiša vairs nav. Viņš dodas meklēt meiteni, par kuru zina tikai vārdu, kā pats meiteni sauca tajā vakarā. Gala rezultātā, blandoties pa pasauli, viņš sameklē sevi un zina, ko iesākt ar savu dzīvi. Stāsts nepārliecināja. Bija vēl arī Colleen Hoover “Finding Cinderella”, kuru es lasīju, pati nesaprazdama, kāpēc. Bet dīvainas lietas dažreiz notiek un grāmata nepatika tieši tā iemesla dēļ, ka šādam cukurūdenim tiek izcirsti meži, lai tādu draņķi izplatītu tālāk.
Trīs autoru – John Green, Maureen Johnson, Lauren Myracle grāmatas “Let It Snow” lasīšana ziemas laikā bija ļoti atbilstoši, it īpaši, kad pašai aiz loga sniga. Pirmais stāsts “The Jubilee Express” man tīri labi patika, kamēr nākamie patika arvien mazāk un pēdējo vispār atstāju nelasītu. Droši vien nebija īstais laiks priekš tik pārsaldinātas grāmatas, arī Džona Grīna vārds šeit ir tikai vārds, jo stāsts nebija tik interesants, kā viņa grāmatas. Bet lai nu kā, šogad ap 9. decembri stāsti solās būt vienas filmas izskatā.
Par Krisa Harisona “Neprātīgi iemīlējies” atsauksmi vari izlasīt šeit. Bet dzejas nots joprojām turpinājās arī janvārī un izlasīju Kārļa Vērdiņa “Pieaugušos”, kas no vienas puses ļoti labi izstāsta pieaugšanas procesu un dažādo domāšanu, bet no otras puses – kaut kas tur nebija. Tikai nevaru saprast, kas tieši. Vērdiņam sekoja “Prometeja” grāmatas – “Burvji” un “Leksikons”, par kurām garo atsauksmju nebūs, bet pāris teikumus variet izlasīt šeit. Bet mēnesis jānoslēdz uz klasikas nots, tāpēc izlasīju Viljama Samerseta Moema “Raibais plīvurs”, kas ļoti lielos un vienkāršos vilcienos ir par vainas apziņu, sievietes iekšējo pasauli, mīlestības vietu dzīvē un savtību. Es jau teicu, ļoti vienkāršos. Grāmata man nepatika, ļoti kaitināja galvenā varone, žēlums radās pret viņas vīru, bet tā tas arī bija paredzēts un attainots, savādāk nevarēja.

No filmām es noskatījos pavisam maz – LTV dokumentālo filmu “Hermanis”, kas ir diezgan atklāts stāsts režisoram pa pēdām un to joprojām diezgan oficiāli var noskatīties LTV mājaslapā. Tam sekoja “Sisters”, kas bija stulbākā filma, ko esmu skatījusies aptuveni pusgada laikā, lai gan tajā galvenās lomas tēlo slavenas komiķes Tina Fey un Amy Poehler, es ne reizes neiesmējos. Arī filmas sižets ir diezgan vājš – šķietami pieaugušas sievietes sarīko atvadu ballīti mājai, ielūdzot visus vecos skolas biedrus, cīnoties ar nevēlamiem viesiem un izdemolējot visu iespējamo. Ļoti, ļoti vāji. “The Big Short” deva ieskatu 2008. gada finanšu krīzē un ar humoru mēģināja izskaidrot sarežģītos ekonomikas terminus un naudas ceļus. Filmai ir 6 Oskara nominācijas, un kādu no statuetēm tā dabūs pilnīgi noteikti, jo tā notiek ikreiz, kad es kinoteātrī esmu redzējusi tikai 1 Oskaru nominantu. Nu, domu sapratāt. Un tad pēdējā filma, ko skatījos, ir “Last Night”, ko jau skatos kādu simto reizi, bet man nekad neapnīk. Patiesībā pēc pusgada nepārtrauktām grāmatu analīzēm universitātē, skatoties šo filmu, paveras jaunas lietas un emociju šķautnes, ko agrāk biju veiksmīgi palaidusi garām. Laikam tā skola tiešām dara arī ko labu ar mani.

Runājot par teātriem, biju uz “NN nakti”, kas bija kritiķu pasākums, kurā apbalvoja labāko? interesantāko? veiksmīgāko? kritiķi. Pa mazai piemiņas balvai tika katram no nominantiem, bet galveno balvu ieguva Vilnis Vējš. Pasākuma pirmajā daļā aktieri lasīja Normunda Naumaņa esejas, kas bija diezgan interesanti, bet nevajadzīgi gari un arī tā aizķeršanās lasot bija diezgan nebaudāma. Klavieres spēlēja Vladislavs Nastavševs, tur man nekā slikta nav, ko bilst. Tam sekoja starpbrīdis, kur diezgan neparedzēti skatītājiem tika dota iespēja parunāties ar balvas nominantiem, bet arī tas bija diezgan apšaubāms pasākums, kas nebūt nav “Hei, man tīk kā Jūs rakstāt par teātri, labi, atā”. Otrā daļa mani jau programmā priecēja ar to, ka būs saruna par kritisko domāšanu ar Alvi Hermani un Kārli Vērdiņu, tikai beigās tā izvērtās saruna nevis par kritisko domāšanu, bet gan apcerīgās domās par Naumani, lai gan arī tas bija labi, bet neatstāja vajadzīgo sajūtu. Tam sekoja balvu pasniegšana un tad visiem skatītājiem kā vēls vakara sniegs uz galvas (un ausīm) uzgāzās Šipkēvics juniors. Visu cieņu, man patīk, biju arī uz viņa koncertu, bet tā nebija ne īstā vieta, ne īstais laiks viņa skaņdarbiem. Padomājiet paši – pirmdienas vakars, pusnakts (labi, pasākums beidzās pie vieniem). Kopumā viss pasākums atstāja ļoti paviršu iespaidu, programmā tas viss izskatījās daudz simpātiskāk.
Labi, pārejam pie simpātiskākām lietām – izrādēm. Biju uz “Žannu d’Arku” Dailes teātrī (pēc kuras jaunā gada apņemšanās sarakstu papildināja vairs neiet uz Džilindžera izrādēm) un “Kā es gāju Ziemeļmeitas lūkoties” ĢIT’ā.

Tas nu arī viss par janvāri. Zinu to, ka februārī vismaz 2 reizes iešu uz teātri, lasīšu daudz grāmatu un līksmošu par dzīvi.

Attēls te.

01.2015.

Ja man ir izvēle starp daudzu rakstu publicēšanu ar padaudz haotiskām domām un plus/mīnuss strukturētam atskatam uz pagājušo mēnesi, protams, ka es izvēlēšos otro. Vismaz būs labs veids kā sakārtot nesakārtoto un neatkārtot esošo.

Janvāris bija labs gada iesākums. Kopumā: 7 grāmatas, 4 filmas, 6 teātra izrādes.

Sākšu ar grāmatām. Esmu aprakstījusi 3 grāmatas, bet daži teikumi par tām, kuras kurpjukastē nav iekļuvušas. Pētera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” man beigas nosita visu garšu – man šķita, ka tā kuģa aina ir bezgalīga; beigās jau šļūcu pāri tekstam. Bet man patika, bet ne tik ļoti kā “Klusā meitene”. 7,5/10. Daniela Glatauera “Sargies ziemeļvēja” man patika kā romāns, jo bija īstais īstajā vietā un laikā. E-pasta vēstule nepareizajam adresātam gluži nejauši var pārvērst visu dzīvi pa 180 grādiem. Vēstuļu apmaiņas laikā tiek diskutēts par dažādām tēmām, kas ļauj arī lasītājam formulēt savu viedokli. 8/10. TBR burciņas sakarā nācās pārlasīt Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vainu” un atklāt, ka man joprojām šis patīk daudz labāk par “Meklējot Aļasku”. Bet otrajā reizē sāk parādīties jautājumi par caurumiem šajā YA romānā. Ātrā lasāmviela, kuru mierīgi var “apēst” pa vienu vakaru. Sāras Vinmanes “Kad dievs bija trusis” mani atstāja divejādas izjūtas – no vienas puses man patika, bet no otras – pēc 2 nedēļām es atceros tikai daļu no notikumiem un tāpat ļoti vispārīgi. Droši vien vaina ir tajā, ka lasīju kā e-grāmatu gandrīz mēnesi (brīvajās dienās e-grāmatas nelasu), tāpēc jānopērk, lai stāv plauktā, jo man joprojām ir sajūta, ka man viņu vajag kā fizisku grāmatu. 8/10. E.B. Vaita “Šarlotes tīkls” arī bija manas TBR burciņas sakarā, jo sapratu, ka bērnībā šo grāmatu iesāku, bet tā arī netiku tālāk. Un žēl, ka tā, jo kā bērnam man viņa noteikti būtu patikusi. Lai gan parasti man grāmatas, kas rakstītas no dzīvnieku skatupunkta vai par dzīvniekiem nepatīk, šī bija citādāka, un par to liels cepums, jo man patika. Dodu 7/10 kā liels cilvēks.

Atvelkam elpu.

Filmas. 2 no tām es aprakstīju janvāra sākumā taisītajās piezīmēs par padarīto, bet uz 2 filmām biju aizgājusi uz kino. Gluži nejauši tās sakrita ar Oskara nominācijām (man nav mērķis noskatīties visas, bet, protams, būtu skaisti uzzināt, par ko tiek apbalvotas redzētās filmas un pārliecināties, vai ir vērts). Šīs filmas bija: Birdman un Unbroken, attiecīgi 9 un 3 Oskara nominācijas.

Unbroken ir stāsts par olimpisko skrējēju Luī Zamperīni, kura dzīve mainās, kad viņš kļūst par lidmašīnas apkalpes locekli. Avārijas dēļ viņš ar pārējiem dzīvajiem komandas biedriem, peldot jūrā, pavada 47 dienas, piedzīvojot ne mazums pirmo reižu, cenšoties izdzīvot briesmu (vai arī nē) pilnajā okeānā. Protams, viņš atgriežas uz sauszemes un pat mājās, bet nekas vairs nav tā, kā bijis, īpaši jau, ja viens no galvenajiem notikumiem ir karš. Aizgāju uz filmu, neko nezinādama – ne to, ka filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem, ne to, ka režisore ir Andželina Džoliju, kuru parasti pieņemts redzēt aktrises rindās. Sajūtas visnotaļ ir labas gan uzreiz pēc filmas, gan tagad – pēc vairāku nedēļu pārtraukuma. Katrā gadījumā spēcīga filma, kas kārtīgi sapurina, ja gribas padoties dzīvei mūsdienās – vienkārši saproti, ka tas, ko pieredzi, nav nekas, salīdzinājumā ar filmu. Bet filma ir filma un dzīve ir dzīve, tāpēc filmai lieku 9/10.

Birdman ar ironijas piesitienu ļauj ielūkoties Holivudas dzīlēs. Kādreiz popularitāti guvušais Regans vēlas atgriezties uz skatuves un nonākt Holivudas starmešu gaismā, tāpēc iestudē lugu “What We Talk About When We Talk About Love”. Pagātne vienmēr ir savienojama ar tagadni, īpaši, ja tiek runāts par radošiem cilvēkiem, tieši tāpēc Regana prātā joprojām mājo Putncilvēks – varonis no viņa iepriekšējām filmām, ar ko viņš ieguva popularitāti. Līdz pirmizrādei atgadās ne mazums problēmu, kas draud visu Rigana sapni izgāzt, bet bez pārbaudījumiem neviens mākslas darbs nav dzimis. Filmas treileris mani pilnīgi un galīgi neuzrunāja, bet šis bija labākais, ko tajā laikā rādīja, tāpēc lielas izvēles nebija. Un es nenožēloju, ka aizgāju. Kā jau katrai filmai, arī šai ir savi plusi un mīnusi, bet kopumā man patika – pirms pirmizrādes un pirmizrādes ainas īpaši. 9/10.

Par teātri. Es laikam nekad neesmu bijusi vienā mēnesī uz 6 teātra izrādēm. Atziņa – beigās jau tas vairs nav forši. Par 4 un tām, kuras bija Dailes teātrī, esmu rakstījusi, bet par pārējām divām neesmu, tāpēc pāris teikumi. Jaunatklājums – Jaunais Rīgas teātris. Tur es kādreiz esmu bijusi, bet tas nebija saistībā ar izrādēm, bet gan ar iekštelpu apskatīšanu, kur mums, grupiņai cilvēku, vairāk rādīja dekorāciju noliktavas, nekā zāles, Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka sākumā domātā mazā zāle patiesībā izrādījās lielā. Pirmā satikšanās ar teātri man bija “Ilgu tramvajā”, kas tā arī neiekaroja manas simpātijas. Māsa Blānša atbrauc pie māsas un cenšas sadzīvot ar viņas poļu vīru zem viena jumta. Lieki pieminēt, ka abi viens otru necieš – viņa pārāk smalka, viņš pārāk rupjš un prasts. Bet ko tikai abi nav gatavi darīt, lai mīļotais cilvēks justos labi. Izrāde šķita pārāk… neīsta? Aktieri mani nepārliecināja, un nesagaidīju to, ko gaidīju, t.i., salaušanas momentu. Vērtējums: stabils 5, varbūt 6.

“Oblomovs” ir par to, kā slinkums noved pie iznīcības. Ikdienu mēs prokrastinējam dažādus darbus, velkam termiņus, kamēr viss sakrīt vienā dienā. Bet šeit tas drīzāk attiecas uz ikdienu un to, kā cilvēks var mainīties, ja vien viņš to vēlas. Lai gan uz sevi es šo attiecināt nevaru, vismaz pēc izrādes ir radusies doma par dāvanām dažiem cilvēkiem uz svētkiem. Teātra biļetes vienmēr ir bijušas laba dāvana, manuprāt, un kāpēc gan ne uz tādu izrādi, kas atver acis? Es varētu sākt žēloties par cilvēkiem, bet to labāk nē. Vienīgi tas, ka, sēžot aizmugurē, daudzas lietas no zāles daudz intensīvāk krīt acīs. Tā vien šķiet, ka es dzīvoju senos laikos ar saviem principiem un uzskatiem, kas man liek justies vecai. Bet pārkāpt pāri sev nevaru. Atgriežoties pie izrādes – 4 stundas likās daudz par agru. Acīmredzot, ne man vienīgajai. Vērtējums: 7/10.

Plāni februārim. Priekšā eksāmeni un visādi ar absolvēšanu domāti svētki, kuriem jāgatavojas. Pabeigšu iesākto un ķeršos klāt latviešu literatūras kaudzes mazināšanai un vajadzīgā atsijāšanai priekš literatūras eksāmena.

Varbūt Tu vari man kādu grāmatu ieteikt par tēmu “Paaudžu attiecības”? Uzraksti komentārā. Čaklīšiem jau iepriekš liels paldies! 🙂

Bilde: tumblr dzīles.