Frēdriks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Attēlu rezultāti vaicājumam “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Frēderiks Bakmans latviski lasošajai auditorijai jau ir pazīstams ar savu darbu “Vīrs, vārdā Ūve” (klikšķini un izlasi manu atsauksmi). 2016. gada nogalē iznākusī “Omce sūta sveicienus un atvainojas” lasītāju mētā no viena emociju grāvja otrā – no smiekliem līdz pat asarām.

“Katram septiņgadīgam cilvēkam pienākas pa supervaronim” ir  Omces mīļākais teiciens. Viņa ir savas astoņgadīgās mazmeitas Elzas supervarone – nedaudz traka piedzīvojumu meklētāja. Un par to Elza viņu ļoti mīl. Abas dzīvo daudzdzīvokļu mājā kopā ar Elzas mammu un viņas draugu Džordžu, bet ne tikai – vēl arī Alfu, sievieti svārkos, Britu Mariju un Kentu, zēnu ar sindromu, Linardu un Modu un Briesmoni ar briesmoni. Omce Elzai stāsta pasakas par izdomātu zemi Mimovasu, runā izdomātā valodā un aizved meiteni nakts melnumā uz zoodārzu. Jo Omce var! Bet tad Elzai kā Mimovasas bruņiniecei ir jāizpilda uzdevums bez Omces palīdzības, kura laikā atklājas, ka visās pasakās ir daļa patiesības.

Bakmana pirmā grāmata par Ūvi mani tik ļoti neaizrāva kā šī. Tas bija aizraujošs piedzīvojums, kurā likās, ka pati piedalos, jo autors raksta it kā konkrēti par Omci un Elzu, bet nešaubos, ka jebkurš var sevi un savu vecmammu ielikt abu varoņu vietā un viss kļūst vēl aizraujošāks un dzīvīgāks. Un vēl tie sākumā dīvainie kaimiņi – arī tie mums katram ir! Grāmatai noteikti ir plus punktiņi gan par autora stilu, gan tulkotājai Renātei Punkai, jo valoda tiešām ir tik raita un sižets un piedzīvojumi ir tik aizraujoši, ka negribas grāmatu likt nost, kamēr tā nav izlasīta.

Grāmata nav tikai izklaide un smiekli vien, jo, lai gan pamatā ir stāsts par Omces un mazmeitas Elzas attiecībām, tā reizē šķetina arī pagātnes un kaimiņu stāstus, kas visi nav tikai līšana pāri zoodārza žogam melnā naktī, bet kaut kas krietni sarežģītāks, ko var nosaukt arī par ģimenes skeletiem. Lai gan Elzai ir tikai astoņi gadi, viņa ir īpašs bērns, kas labo pareizrakstības kļūdas un saprot ļoti daudz, tāpēc ar skeletu apskatīšanu tiek ļoti labi galā. Grāmata var kļūt vienā brīdī pārāk personīga un aizkustinoša tik ļoti, ka paver vaļā acu asaru kanālus un kārtīgi nomazgā vaigus, tāpēc pāris salvetes blakus, kad esat tikuši līdz pēdējām 50 lappusēm nenāks par ļaunu. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi.

Pēc grāmatas izlasīšanas gribas braukt, rakstīt un apskaut esošos dzīvos tuvos cilvēkus un dot šo grāmatu katram pretimgājējam ielā, jo tā ir tieši tik brīnišķīga, ka uzrunās visas auditorijas, jo tajā ir pa druskai no visiem mums un mums apkārt esošajiem – mazās Elzas, steidzīgās mammas, trakie vecvecāki, nīgrie Alfi, draudzīgie Briesmoņi, iedomīgie kaimiņi un vēl citi.

Vērtējums: 10/10. Nebaidos teikt skaļus vārdus – noteikti viena no mīļākajām 2017. gadā izlasītajām grāmatām (ņemiet vērā, ka ir tikai 7. janvāris. Tieši tik lieliska tā ir!)

Attēls: te.

Omcei nepatīk, ja cilvēki pārmet, ka viņa stāsta izdomājumus, tāpēc bilst, ka labprātāk izvēlētos mazāk aizvainojušu apzīmējumu – “realitāti izaicinošs”

Ja uz galda ir cepumi, strīdēties ir daudz grūtāk.

Mums gribas, lai mūs mīl. Ja ne mīl, tad apbrīno; ja ne apbrīno, tad lai baidās; ja ne baidās, tad lai ienīst un nicina. Mēs par katru cenu gribam citos uzjundīt kādas jūtas. Mūsu dvēsele necieš tukšumu. Tā par katru cenu alkst pēc kontakta.

Fransuā Lelors “Hektors sāk jaunu dzīvi”

https://i1.wp.com/static.jr.lv/media/catalog/product/cache/1/image/412x455/689dec74dcd69ab07727b5ae657a3493/h/o/horizon55e8aad852cc1.jpg

Grāmatas nosaukums apmēram saskanēja arī ar manu jaunas dzīves sākšanas posmu, tādēļ šī ir grāmata, kuru izvēlējos nosaukuma pēc, nelasot anotāciju.

Hektors ir Parīzē praktizējošs psihiatrs, kuram vienu dienu 3 cilvēki pēc kārtas ienāk kabinetā ar vārdiem “Es gribu sākt jaunu dzīvi”. Pusmūža, rutīnas nogurdinātam vīrietim tas liekas par daudz, arī attiecības ar sievu vairs nav tādas kā agrāk. Palīdzot atrisināt savu pacientu problēmas viņš tādējādi pievēršas arī savām, rodot atbildes uz zemapziņas jautājumiem par savu dzīvi. Un tad, kad sieva aizbrauc komandējumā, viņa dzīvē iespīd saules stariņš.

No vienas puses, romāns nav ar neko savādāks no citiem. Bet no otras – tomēr ir. Kad Hektors “veldzē” savu laulības krīzi, ielaižoties attiecībā ar pazīstamu, jaunu meiteni, tas liekas visdumjākais virziens, kādā vien autors savu grāmatu var pavērst. Bet tas, kā to izdara un pie kādiem secinājumiem nonāk, ir diezgan apsveicami, jo romāns, kas jau ir uz norakstīšanas sliekšņa, pēkšņi tiek izvilkts un parādīts jaunā gaismā.

Romāns arī ir interesants tādēļ, ka galvenais varonis ir psihiatrs, kurš katru dienu palīdz vairākiem cilvēkiem “salabot” savas dzīves, kamēr pats netiek ar savu galā. Un to, ka viņam kaut kas nav gluži kārtībā, apjēdz tikai tad, kad ir gandrīz par vēlu. Tas, savukārt, liek domāt, ka cilvēki ir gatavi tērēt kaudzi naudas, lai kāds cits palīdzētu tikt galā ar mūsu problēmām, lai gan reizēm no tā var izvairīties, uzdodot pareizos jautājumus pareizajā laikā un vietā.

No Parīzes te ir pavisam maz. Vispār, vietu aprakstiem netiek piešķirta galvenā nozīme, tādēļ tie ir īsi un iekļauti tikai tad, ja citādi nevar, lai gan detalizēti tiek izstāstītas Parīzes restorānu ainas un vīnu degustēšana. Galvenais aspekts te ir piešķirts apjausmai, ka ar mirklīgu aizraušanos ir par maz, lai sāktu jaunu dzīvi, bet spontāni lēmumi un rīcība reizēm ir nepieciešami, lai atgūtu dzīvesprieku un atvilktu elpu.

Grāmata vairāk piemērota tiem, kuriem gribas to dzīves otro elpu, nevajag lasīt to kā es – kad pašai jauns posms sācies. Bet var arī tā. Katrā ziņā, nav daudz, bet ir, ko paņemt no šīs grāmatas. Uzrunā tas, ka pats autors vairākus gadus ir strādājis šajā jomā, tas piedod tādu kā ticamību romānam. Bet romāns ir un paliek romāns.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: šeit.

Frēderiks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve”

BakmansGrāmata sadusmo, tad uzjautrina, tad saviļņo un tad apbēdina. Un sadusmo atkal. Jo pārāk ātri beidzas.

Stāsts ir par 59 gadus veco īgņu Ūvi. Katru rītu noteiktā stundā viņš veic kvartāla apsekošanu, jo “visam taču ir jābūt kārtībā”. Kāpēc īgņa? Jo viņš vienmēr atradīs kādu konkrētu lietu, par ko justies neapmierinātam. Un nav tādas dienas, kad viņš tāds nebūtu. Ja kāds cilvēks nebrauc ar, Ūvesprāt, labāko mašīnu pasaulē, Saab, tad viņš uzreiz ir norakstāms. Tomēr pavisam negaidīta ir kaimiņu ierašanās. Un nu jau nemanot Ūves raksturs un ikdiena sāk mainīties.

Pirmajā mirklī grāmata sadusmo. Nu tik ļoti, ka gribas grāmatu mest visur, tikai ne turēt rokās, arī virsū skatīties ne. Bet tā viena nodaļa, kuru beigās tomēr izlemj izlasīt, jo gluži rīts vēl nav, bet vakars arī jau vairs nē, samazina šo dusmu slieksni, jo autors izdomā neveltīt tik daudz uzmanības Ūves īgnuma izpausmju parādīšanai, bet tomēr pievērsties citām lietām. Par to var uzelpot. Un tad sākas skaistākā grāmatas daļa.

Un tad tā beidzas.

Grāmata ir uzrakstīta it kā 3 laikos – darba laiki, laulības dzīve un pensija. Vispār, par pensiju runāt, grāmatā ne reizes nav pieminēts šāds vārds. Varbūt es vienkārši neatceros, bet man ir ļoti liela pārliecība, ka tā te nav. Ūvem nauda vienkārši ir. Bet, atgriežamies pie tēmas. Šie trīs laiki ik pa laikam mainās, un nāk klāt jaunas detaļas, bet nav jāšaubās, ka tas būs kas lieks, jo tā nav. Šī ceļošana laikā lieliski palīdz izprast Ūves rīcību vai attieksmi kādā jautājumā.

Autora aprakstītie gadījumi un piedzīvojumi lasītājam ievilinās smaidu sejā, jo brīžiem šķitīs, ka lasa ko pazīstamu, bet citkārt vienkārši šķitīs smieklīgi. Vai tas būs veikalā, kur Ūvem pastāvīgi liekas, ka kāds mēģina viņu apkrāpt, vai tas būs kopā ar Pavarnē pie automašīnas stūres (kas zināmā mērā man atgādināja mani). Katrā ziņā, autoram ar humora izjūtu viss ir kārtībā.

Par Pavarnē runājot, viņa tieši ir tā, kas spēj “iekustināt” Ūvi, lai viņš sāk dzīvot, jo pirms tam viņš bija kā aizmidzis. Funkcionējošs, bet ne dzīvojošs. No sākuma gan viņš tā arī paliek īgns no viņas pozitīvisma, bet pēc tam Pavarnē viņam neatstāj citas iespējas. Viņas uzstājīgums liedz Ūvem izdarīt ļoti svarīgu lietu (ar ko viņš ir kaitinoši pārņemts dažas nodaļas), kas galu galā tiek izdarīta nedaudz citādā veidā. Tieši atgadījumi ar Pavarnē ģimeni ir humora pilni, kaut vai Ūves un ģimenes pirmā satikšanās, kad nemākulīgais vīrs ar visu sparu sabojā Ūves pastkasti un izbraukā visu dārzu.

Arī teritoriālajā ziņā viss ir pieticīgi, nav jāuztraucas, ka autors ir ieplūdis kādā garā izklāstā par vidi, kur dzīvo Ūve. Viss ir sabalansēts un galu galā rodas sajūta, ka visi viens otru pazīst. Grāmatā netiek lietoti tēli tikai pieminēšanas pēc, tiem katram ir sava loma un nozīmē tekstā, tāpēc te nekā lieka nav.

Šī ir burvīga grāmata. Ūve nemanot tiek iemīlēts, un es jau kādā otrajā vakarā nevarēju sagaidīt, kad iešu lasīt par Ūvi, jo stāsts uzreiz ievelk iekšā un viss izlasītais šķiet reāls. Pēc izlasīšanas īgnie cilvēki kļūs mazāk īgni, bet mazāk īgni zinās, kā apieties ar kaitinošajiem īgnajiem cilvēkiem. Un mīlēs vecus, īgnus cilvēkus.

Vērtējums: 10/10.

Cilvēki domā, ka jūtas nav iespējams skaidrot ar automašīnām. Tomēr viņi kļūdās.

Kad cilvēks kādu ir zaudējis, viņam sāk pietrūkt dīvainu lietu.

Attēls te.

Paulu Koelju “Sānsolis”

Pēc labas un  biezas literatūras tā tik prasījās kaut ko vieglu kā formas tā satura ziņā, un varbūt pat mazliet filozofisku. Tā nu kārta pienāca jaunākajam latviski izdotajam Paulu Koelju romānam “Sānsolis”.

Pavisam īsam vilcienos stāsts ir par žurnālisti, kurai laulībā ir iestājusies rutīna, tāpēc viņa meklē izklaides iespējas un sāk krāpt savu vīru ar senu pamatskolas mīlestību – tagad politiķi, kurš arī ir precējies.

Tālāk arī nav ko stāstīt. Kāpēc? Jo Paulu Koelju ir pazīstams ar to, ka 2 teikumus spēj pārvērst 300 lappusēs ar visiem iespējamiem situāciju atrisinājumiem un “kā būtu, ja”. Tā ir arī šajā gadījumā. Tiesa, pēc biezā “Vieda vīra bailēm” šāda grāmata šķiet pat atsvaidzinoša.

Pārsteidza tas, ka rakstnieks ķēries klāt tik klišejiskai un visur iztirzātai tēmai – problēmām laulībā. Cik nu esmu viņa darbus lasījusi (šis ir trešais, pirmie divi ir “Alķīmiķis” un “Zahir”), abos ir novērojamas kaut kādas atziņas par dzīvi, kā pareizi dzīvot, kā samierināties ar kļūdām un kā dzīvot, nenožēlojot izdarīto. Bet te pēkšņi – sieviete vīlusies laulībā. Droši vien tās 29 sarakstītās grāmatas ir pie vainas, jo aptrūcies gudro tēmu, par ko rakstīt, jāraksta par ko sabiedrībā pierastu un izbrīnu neizraisošu.

Grāmatai pluss no manas puses ir kārtējais ieskats žurnālistikā, jo savu nākotnes profesiju izzināt no visām pusēm nekad nenāk par ļaunu. Tas, kas man nepatika, ir sievietes attēlojums – vārgs un pakļāvīgs, par spīti tam, ka ir 21. gadsimts un sievietes ir daudz stiprākas emocionālā ziņā. Bet laikam šo stereotipu nevar izdzīt ārā no cilvēku prātiem.

Vērtējums: 7/10. Laba atslodze pēc 1050 lappusēm, arī var lasīt tad, kad nav ko lasīt, bet nekas tāds, ko es lasītu, ja man būtu ko lasīt. Kaut kā tā.

Ja cilvēkam patiešām klājas grūti, depresijai vienkārši neatliek laika.

Dzīvojam Šveicē, kur pulksteņi vienmēr rāda pareizu laiku.

Dzīvi mēs neizvēlamies, toties izlemjam, ko darīt ar mums dāvātajiem priekiem un skumjām.

Prāgas kapsēta

Tāltālajā 2011. gadā iznāca nu jau mana mīļākā rakstnieka Umberto Eko romāns “Prāgas kapsēta”. Stāsts ir gana nopietns, lai šo romānu mocītu ilgi un dikti, lasīšanas laikā rodas šaubas par faktu patiesumu, bet beigās rodas sajūsma par rakstnieka enciklopēdiskajām zināšanām.

Romāna darbība risinās 19. gadsimtā, kad vecā Eiropa jūk un brūk, bet vietā sāk slieties jauna Eiropa. Pārtapšanas procesā romāna lasītāji tiek pievērsti noziedzīgajam un dumpinieciskajam galam – revolucionāri, republikāņi, slepenas brālības, un viņš – Simone Simonīnī (uzslava autoram par vārda izvēli). Simone ir romāna starmešu gaismu izgaismotais personāžs, kas ir izcils blēdis, lielisks dokumentu viltotājs un slepenais spiegs. Umberto nebeidz pārsteigt. Jau atkal.

Autora ironijas krietnā deva liek smieties brīžos, kad to vajag darīt un iegūt nopietnību tādos pašos brīžos. Viņš saka, ka vienīgais tēls, kas ir izdomāts, ir Simonīnī. Nu, ticēsim. Sākšu ar nepatika. Nepatika garum garais garlaicīgais sākums, jo bija šausmīgi grūti ielasīt tik ļoti nopietnu valodu. Pēc tam, mokot dienām un nedēļām ilgi, kaut kā ielasījās, un kaut kā to grāmatu piebeidzu. Lasīšanas ātruma ziņā šis bija īsts vīngliemezis. Tomēr tā pēcgarša, kas ir jūtama pēc grāmatas, neizgaist vēl ilgi, un ņemt rokās kādu romānu no vieglā gala, šķiet kā grēks.

Romāns brīnišķīgi iepazīstina romāna lasītājus ar politiskajiem noslēpumiem 19. gadsimtā. Grāmatā ļoti daudz ir pastāstīts tieši par tik ļoti vēsturē nīstu tautu – ebrejiem. Tikai tagad nevajag nomainīt vēstures mācību grāmatas pret šo romānu, tik ļoti izglītojošs tas saturs nemaz nav. Romānu caurstrāvo dažas nepilnības, uz ko esmu gatava pievērt acis, ja Eko rakstīs arī turpmāk. Tiesa, ne tik ļoti zinātniski. Šī romāna valoda izkonkurētu dažu labu vārdnīcu zinātniskuma ziņā.

Kas man patika? Izplānotās noziedzības un sazvērestības shēmas gadu un lappušu garumā. It kā viss noticis būtu patiesībā – tik ļoti tīri, patiesi un… jā, skaisti. Nekur piesieties, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Umberto Eko ir bezmaz vai slavens ar to, ka viņš raksta tīri un nenokļūdās nevienā faktā. Tā šķita arī šoreiz, lai gan es nepārbaudīju. Tomēr romāns bija plūstošs tādā ziņā, ka Umberto nekur nenomaldījās ārpus konteksta un rakstīja tikai cieši ap sižetisko līniju. Varbūt arī tāpēc bija tik grūti lasīt.

Ja no sākuma lasītāju nedaudz šokē piezīmes attēlu apakšā, es jums teikšu – nebīstaties, tas ir tikai sākums. Jā, attēli arī viena no grāmatas īpašībām, kuru vēlos iekļaut atsauksmē. Man ir radies priekšstats, ka zīmējumi ir katrā Umberto Eko grāmatā (šī ir otrā, ko izlasu, tāpēc tas ir pieņēmums, nevis fakts), tāpēc es domāju, ka tieši caur zīmējumiem lasītājiem ir vieglāk uztvert to, ko rakstnieks vēlas pateikt. Lai gan attēli nav gūti un radīti šim darbam, tomēr tie tik skaisti iekļaujas kontekstā, ka negribas ņemt ārā, un to arī nevajag darīt.

Vērtējums: 8/10. Iespējams, der ik pa kādam gadam pārlasīt, lai atsauktu atmiņā izjūtas un saprastu daudz vairāk, nekā šobrīd saprotu vai izliekos saprotam. Valoda ir vīngliemezis.

Attēls šeit.

Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni”

Mēdeja un viņas bērni

Grāmata ir kā vesela dzīve – Mēdejas dzīve – brīžiem rit lēni, nesteidzīgi, citu brīdi atkal skrien straujiem soļiem un negrib apstāties.

Stāsts ir par sievieti Mēdeju, kurai katra vasara ir piedzīvojumu un prieka pilna – sabrauc radu bērni pavadīt pie viņas savas brīvdienas. Jāpiebilst tas, ka Mēdeja ir vienīgā tīrasiņu Grieķijas iedzīvotāja Krimas piekrastē. Radi sabrauc no dažādākajām pasaules malām – Maskavas, Lietuvas, Gruzijas u.c. valstīm. Tie iedalās divās daļās – tie, kuriem bērnu ir daudz, un tie, kuriem bērnu nav vispār. Grāmatā izdzīvo katra atpūtnieka sāpes un nedienas, prieku un asaras, bet visam pa vidu stāv Mēdeja – kā mierinātāja, novērotāja un vēl daudz, daudz vairāk.

Lasīt stāstu, zinot par pašreizējiem notikumiem Krimā ir diezgan sirreālistiski, bet es mēģināju no tā visa distancēties un ieraudzīt Krimu ne kā Krievijas, ne kā Ukrainas, bet kā Grieķijas daļu. Un patiešām – acu priekšā stāv Grieķijas krasti, iežu pilnie kalni un vēl, un vēl. Lasītājs pat elpo Grieķijas gaisu.

Mēdeja šeit tiek attēlota kā dzelzs lēdija – pašai savu bērnu nav, vecāki miruši jau agrā vecumā un viņa uzņēmusies rūpes par saviem brāļiem un māsām, kas nu, Mēdejais sasniedzot 70 gadu vecumu, ir izkaisīti pa puspasauli. Viņa gan uztur kontaktus ar dažiem no viņiem, bet par vairākumu neko nezin, vai uzzina no citiem.

Lasot šo grāmatu, lasītājs gribot negribot ir spiests aizdomāties par ģimenes saitēm – cik tomēr tās spēlē lielu lomu mūsu dzīvē. Katram ģimenē ir cilvēks, kurš visu dzird, redz un jūt, katram ir cilvēks, kurš ir ģimenes melnā avs utt. Grāmata ir kā atgādinājums, ka ģimene ir viena no cilvēku vislielākajām vērtībām, un ka to nevajag pazaudēt. Kopā ar Mēdeju lūkojoties viņas atmiņās man uznāca vēlme arī savā ģimenē lūkoties pēc vēsturiskām liecībām un cilvēku atmiņām par laikiem, ko es nepiedzīvoju un nu varu redzēt tikai filmās un lasīt grāmatās.

Grāmatā personāžu ir šausmīgi daudz, kas man lika apmulst un nu viss man ir samaisījies vienā lielā putrā. Man nebūtu iebildumu pret kādu dzimtas koku grāmatas sākumā vai beigās, jo savādāk visam izsekot līdzi ir teju neiespējami.

Autore stāsta lēni, nesteidzīgi, galīgi neskopojas ar aprakstiem (kas gan man likās šausmīgi gari un daudz), un katrs teikums ir rakstīts izgaršošanai. Man kā ātrlasītājai šī grāmata bija īsts izaicinājums. Autore arī attēlo vienu un to pašu notikumiem daudzšķautnaini, kas liek lasītājam aizdomāties par kāda notikuma patieso esamību. vērtību un nozīmi.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: JR mājaslapa.

Umberto Eko. Ķēninienes Loanas mistiskā liesma.

Pirmā grāmata ir visās tās nozīmēs. Pirmā grāmata, kas ir izlasīta, sadarbojoties ar Jāņa Rozes apgādu. Pirmā satikšanās ar izslavēto rakstnieku Umberto Eko. Pirmais ilustrētais romāns, kas ir turēts rokās 2014. gadā. Es teiktu, ka lielisks iesākums lieliska romāna atsauksmei.

Kāda īsti ir cilvēka atmiņa? Vai var kādu dienu pamosties bez tās un neatcerēties par sevi pilnīgi neko? Sešdesmit gadīgajam itālim Džambatistam Bodoni, sauktam par Jambo, tā ir gadījies – pēc nelaimes gadījuma viņš ir pamodies kā enciklopēdija, t.i., zina visu to, kam nav nekādas saites ar viņu pašu. Viņš spēj nosaukt kaujas, spēj citēt vienu rakstnieku pēc otra, bet nezina ne to, ka viņam ir sieva, ne arī to, kā dēvēt viņa bērnus un mazbērnus (un vai vispār tie ir viņa).

Vai ir vērts piedzimt, ja pēc tam neko neatceries?

Sieva Jambo aizsūta uz viņa ģimenes mājām, cerot, ka pētot un rakājoties savās bērnības liecībās, sāks parādīties arī bērnības atmiņas. Uzvirmo pagātnes noslēpumi, un lasītājs nemanāmi tiek ierauts laika ritenī, kurā var iepazīt gan pirmskara, karalaika un pēckara Itālijas izdevumus, gan arī Bodoni ģimenes skapī slēpto skeletu.

Visnotaļ satraucošs romāns. Tas, ka tas tāds būs, liecina jau grāmatas vāks – daudzie attēli par tik ļoti atšķirīgām tēmām. Un tēmas, viena no otras atšķirīgas, bet tomēr kopā tik ļoti vienoti veido stāstu. Umberto Eko ir lielisks rakstnieks, kurš tēlu noslīpē no sākuma līdz galam.

Šajā romānā nebija mazuma sajūtas, ka autors būtu kādu personāžu atklājis par maz, jo visus personāžus un arī paša Jambo pagātni lasītājs iepazīst stāsta gaitā. Un šeit tā iedziļināšanās pagātnē ir pavērsta pavisam dabiski, nevis kā citos stāstos, ka par pagātni mēs uzzinām no domām, atmiņām. Šeit atmiņu nav, ir tikai zināšanas, bet atmiņas ir jāatgūst. Tā nu lasītājam ir lieliska iespēja noskaidrot gan to, kas skaitās vērtīgi grāmatu izdevumi (Jambo ir Milānas grāmatu antikvārs), gan to, kādus žurnālus un skrejlapas lasīja Itālijā.

No visiem tēliem, jā, lai cik tas jocīgi arī nebūtu, man interesants nelikās Jambo, kas bija kā galvenais varonis, bet gan viņa sieva, kas, lai gan darbojās romānā mazu brīdi, tomēr bija daudz interesantāka personība par Jambo. Bet tas droši vien tāpēc, ka Umberto Eko jau no paša sākuma galveno varoni padara par baltu lapu bez pagātnes čemodāna. Normāls cilvēks pat būtu laimīgs, ja viņam pēkšņi tiktu iespēja turpināt dzīvi bez pagātnes, viņš justos atvieglots, bet cilvēki ir ziņkārīgi, tāpēc ir arī gluži saprotama Jambo un viņa sievas vēlme iepazīt pagātni. Tomēr ne tikai sieva un Jambo figurē viņa pagātnē. Izrādās, Jambo ir diezgan izskatīgs savos 60, izskatīgs viņš ir bijis arī pirms tam, tāpēc sievai sagādājis ne mazums raižu un sev – ne mazums izklaižu. Kaut kādā veidā viņa “izklaides” būs saistītas gan ar pirmo negadījumu, gan, savā ziņā, arī ar otro…

Tomēr romānam ir savi mīnusi. Man nepatika briesmīgi lielais piemēru uzskaitījums, kad Jambo jau sāka pētīt mājās atrodamās kastes, viņš atrod enciklopēdiju, sāk to šķirstīt, un dod lasītājam iespēju ielūkoties tajā nedaudz par daudz. Manuprāt, pietiek jau ar 3, nu labi, 5 priekšmetiem ko minēt pie tēmas, bet nevajag tos pārvērst par 7-10 priekšmetiem, kas rada nepārvaramu vēlmi pēc google attēlu meklētāja, lai uzzinātu, kā tad izskatās, piemēram, flagštoks un dzelkšņu sprigulis.

Tomēr nepatika nespēja atsvērt tās lietas, kas patika, piemēram, Rīgas un Šerloka Holmsa pieminēšana. Ar pieminēšanu man pilnīgi pietiek, lai stāsts izpelnītos plus punktus no manis. Tāpat par ticību. Uz beigām lasot, man jau sāka parādīties jautājums, vai vispār reliģija šeit tiks skarta, bet tad es sapratu, ka romānam bez reliģijas pieminēšanas nebūtu vairs tas šarms, kas bija sākumā, tāpēc, jā, reliģiju sagaidīju, tiesa, nedaudz negaidītā skatupunktā. Bet to lai lasītājs iepazīst pats personīgi.

Un tagad par nosaukumu. Mistiskais nosaukums vien liek lasīt šo romānu, jo nosaukums nav nekāds parastais, un pirmajās lappusēs tā nozīmi noskaidrot neizdodas, lai kā gribētos. Kad tomēr tas ap grāmatas vidu ir izdarīts, man iestājās tāda kā vilšanās sajūta, jo nozīme nebija ne tuvu tik mistiska, kā biju iedomājusies. Kaut gan tagad, rakstot un domājot līdzi, izskatās pat gluži normāli un ticami, tomēr vilšanās sajūta bija un ir joprojām. Pluss ir tāds, ka nosaukums turpina dzīvot gan starp grāmatas lappusēm, gan arī pašā Jambo – līdz ko viņš saprot un atceras kaut ko ar pagātni saistītu, viņam sirdī sāk vizuļot mistiskā liesmiņa…

Vērtējums – 8/10. Romāna beigās jau man vairs nepietika spēka iedziļināties, tām es pāršļūcu pāri un, iespējams, dažas detaļas man paslīdēja garām. Arī šī grāmata nav domāta vasaras romānu un dāmu romānu cienītājiem, bet gan daudzpusīgajiem lasītājiem, kas var “apēst” visu, ko tie lasa. Tā kā es tāda neesmu, brīžiem man bija grūti sakoncentrēties, brīžiem gribējās vispār nolikt grāmatu malā un palasīt ko citu. Umberto Eko gan mani ieintriģēja, noteikti izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu tuvākajā nākotnē.

Lai lēktu, ir jāraujas uz priekšu, bet uzrāvienam ir vajadzīgs ieskrējiens, tāpēc jāpakāpjas atpakaļ. Ja nevari pakāpties atpakaļ, netiec arī uz priekšu.

Attēls šeit.