“Cerību ezers” JRT

https://i0.wp.com/www.jrt.lv/sites/default/files/imagecache/izrade-gallery/ceribu_ezers_foto_janis_deinats.jpg

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju jaunajā JRT repertuārā “Cerību ezera” turpinājumu un sapratu, ka lai gan visu laiku esmu gribējusi aiziet uz izrādes pirmo daļu, to tā arī neesmu izdarījusi. Steidzu to labot un labi, ka tā izdarīju, jo tā ir labākā šīs sezonas izrāde, ko esmu redzējusi teātrī.

Stāsts ir par Vladislava Nastavševa (izrādē viņu diezgan precīzi atveido Intars Rešetins) attiecībām ar māti (izrādē Guna Zariņa) laikā, kad Nastavševs gatavojas iestudēt/iestudē “Cerību ezeru”. Māte visu laiku nedara Vladislavam pa prātam, kas liek izcelties vairākiem strīdiem, pati māte nav atraujama no austiņām, kurās skan krievu raidījumi, un viņu neliek mierā arī uzmācīgais pielūdzējs Miša (Vilis Daudziņš). Bet arī Vladam māte nav vienīgā problēma – liekas, ka viņa draugam (izrādē Andris Keišs) viņam nav laika, un arī māte vēl to remontu grib taisīt.

Liekas, muļķīgi minēt, ka aktieri ir izcili. Gan jau pieminētie nospēlē pārliecinoši tos cilvēkus, kurus ik pa laikam redzam medijos un esam guvuši priekšstatu par izturēšanās veidu, kustībām. Tāpēc brīžiem pat nevar nošķirt, vai tas ir aktieris, vai īsts tēls skatītāja priekšā. Respektīvi, izrādē jau tā nav skaidri nodalīta laika un telpas robeža (izrādes saturs mētājas no “tā ir izrāde” uz “tā ir dzīve”) un tā vienlaicīgi notiek tagad kā tiešs ieskats režisora dzīvē un kā to vērojot no malas. To ir grūti izskaidrot, tāpēc vienkārši aizejiet un noskatieties.

Lielisks ir arī minimālisms uz skatuves – atveroties priekškaram, uz skatuves ir tikai skapis, televizors, austiņas, krēsls. Te man gribas likt punktu, bet liekas, ka esmu kaut ko aizmirsusi. Šie priekšmeti ir tieši tik daudz, lai radītu māju sajūtu, bet katram no tiem uzdevums ir vairāk nekā būt vienkārši par teātra dekorāciju. Skapī, piemēram, māte glabā ne tikai senas lietas (padomju laika krāšanas kulta spilgts piemērs), bet tas palīdz arī ieskatīties pagātnē, kad Nastavševs vēlas uzzināt vairāk par saviem radiniekiem. Televizorā, īpaši jaunajā gadā, atpazinu savu ģimeni, un no malas tas šķita nedaudz smieklīgi – pa priekšu noskatīties krievu uzrunu, tad latviešu, paskatīties latviešu izklaides raidījumus un tāpat palikt pie krievu, jo viņiem tie ir labāki. Tāpat izrādēs varoņos var sazīmēt arī savā dzīvē esošus varoņus. Piemēram, izrādes varoņi dzīvo vienā dzīvoklī, bet vienlaikus ir katrs par sevi.

Izrāde skar arī politiskus tematus un secinājumus par dzīvi Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Piemēram, pilsonības jautājumu – kā bērns vecākiem, kas nav Latvijas pilsoņi, var būt ar Latvijas pilsonību? Tiek risinātas arī Krimas okupācijas fakts starp Nastavševu un viņa draugu – kamēr viens uzskata, ka Krima ir okupēta, otrs – ka Krievija tur vienkārši palīdz. Bet visa izrāde ir par latviešu un krievu attiecībām un tā arī tiek pasniegta – daļa izrādes latviski, daļa krieviski. Bet no tā noteikti nevajag baidīties – krieviski nesaprotošajiem ir titri, bet gan saprotošajiem, gan nesaprotošajiem paredzēts lieliski pavadīts vakars, ko noteikti nenožēlosiet.

Izrādes vērtējums: 10/10.

Attēls: Jānis Deinats, te.

Advertisements

Ričards III

Ričards III

Šī laikam ir pirmā teātra izrāde, pēc kuras noskatīšanās man ir jālasa materiāls par ko gan tā īsti bija. Bet nu, lai kā nu bija kā nebija, Dailes teātris 16. maijā piedzīvoja pirmizrādi “Ričards III”, kas ir kā tāda otrā atgriešanās arī režisoram Viesturam Meikšānam. Biju tur, redzēju izrādi un vēl šo to, un ko teikt man ir daudz. Skaidrības labad varu teikt, ka šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde ar mūsdienu elementiem.

Saskarsme un maza nojauta par izrādi man jau rodas, kad uz Dailes teātra jumta ir asinssarkans uzraksts “Demokrātija ir stipri pārvērtēta”. Ne jau uzreiz es to saistīju ar šo izrādi – tāda apjauta man radās izrādes 1. minūtē, kad uz skatuves ir izgaismots terorista siluets un Artūrs Skrastiņš. Protams, ilgi nav arī jāgaida līdz garlaicīgām runām par politiku, kas aizņem lielāko daļu no pirmā cēliena. Jā, politiska izrāde un ko gan var gribēt, bet skatītājam, kas ir nācis uz pirmizrādi un neizlasījis nevienu atsauksmi, tas var radīt diezgan kaitinošas izjūtas. Pēc garlaicīgajām runām par politiku tieši un arī riņķī un apkārt, sāk parādīties interesantāks aspekts – savstarpējās attiecības starp karaliskās dzimtas locekļiem un aiz to muguras vērptās intrigas, kas ilgst līdz pat izrādes beigām.

Izrāde ir par demokrātiju. Nezinu kādā maģiskā veidā, bet režisoram ir izdevies ietērpt demokrātiju gan kā Edvarda IV laika, gan kā mūsdienu. Galu galā – vēsture atkārtojas. Šī izrāde ir tik ļoti par Krievijas un Ukrainas attiecībām mūsdienās, cik ļoti par Anglijas troņa nākotni tālajā 15. gadsimtā. Un tik ļoti par mūsdienu politiku, ka pilnīgi jānokomplektē visiem Saeimas un Eiropas deputātiem kopīgais seanss, lai paskatās, cik ļoti nejēdzīgas no malas izskatās viņu reklāmas. Tiesa, pēdējais vairāk attiecas uz pirmo cēlienu.

Varu uzslavēt izrādes skatuvisko noformējumu pirmajā daļā. Viegli uztverams, pietiekami plašs un daudzveidīgs. Otrajā cēlienā nezin kāpēc uz skatuves tiek uzvilkts mežs un kūts elementi, kas sāk radīt džilindžerisko “jo vairāk nepiemērotības, jo labāk” sajūtu, un es sāku pierast. Acīmredzot tikai es, jo aktieri klupdami krizdami pa skatuvi ņemas līdz pat izrādes beigām. Kāpt pāri žagaru čupām vēl jāmācās.

Tērpi. Nekādi. Kur palikušas skaistās, kuplās kleitas un dāmu manieres? Mūsdienas atnākušas, un tagad karalienei Elizabetei ir jāklumpačo pa skatuvi ar gumijniekiem līdzīgiem zābakiem un jātaisa špagati, lai varētu pārkāpt pāri žagariem (ne Andrejiem, ne arī Juriem, kas šajā izrādē spēlē brīnišķīgu Bekingemas hercogu). Ja Agneses Zeltiņas ašā atgriešanās uz skatuves izraisīja bumeranga efektu un viņa tikpat ātri tika arī aizsviesta tālāk, tad no Jura Žagara mēs vēl dzirdēsim daudz (vismaz es tā ceru), jo jau 2? 3? izrādi pēc kārtas viņš mani pārliecina, ka ir spējīgs un ļoti talantīgs aktieris.

Un visbeidzot – mūzika. Vienīgais, par ko es varu teikt tikai labus vārdus. Nē, ne labus – izcilus. Brīnišķīgais GoranGora ir izdarījis lielu lielu darbu, lai šo izrādi padarītu ciešamu un lielisku tieši mūzikas ziņā. Visas savas cepures noņemtu viņa priekšā. Un pēdējā dziesma bija brīnišķīga, lai gan izpildīja Ķuzule, kas man ļoti nepatīk, jāatzīst, ka balss viņai laba, un, par laimi, lielisko dziesmu sabojāt neizdevās.

Tomēr, ja pirmajā cēlienā retie revolvera šāvieni mani spēja pamodināt un noturēt interesi (neskatoties uz priekšējiem lēkājošajiem cilvēkiem, kas izbijās no trokšņa), tad otrā cēliena beigu daļā tie mani tikai… garlaikoja? Katrā ziņā, likās krietni par biežu. Pat neskatoties uz vēl joprojām lēkājošajiem izbrīnītajiem cilvēkiem. Tas viss tomēr atgādināja gan tos laikus, kad šaut visus, kas nepatika bija pieņemts, gan arī Ukrainu.

Skatītāju domas dalās – ir kārtējie patīk un nepatīk. Tomēr iesaku padomāt, pirms pirkt biļeti. Vēlreiz atkārtošos – šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde. Un politika ir gan par mūsdienām, gan par Edvarda IV laikiem. Ja nepatīk tāda, nepērciet biļetes un neatstājiet otrajā cēlienā vairākus desmitus tukšu krēslu.

Vērtējums: 6/10. Jo tikai mūzika izglāba šo izrādi. Un pats pats pēdējais skats. Ilgs mūžs nebūs, bet ilgāks par “Milēdiju” būs gan.

Bet man joprojām ir pielipušas 2 rindiņas no pēdējās lieliskās dziesmas:

Skumjas neaug uz āru, bet aug zarā iekšā.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa

97/101: M. Butterlfy

M.Butterfly

Nedaudz novēlota atsauksme par Dailes teātra pirmizrādi Lielajā zālē. Bija nepieciešams laiks, lai sakārtotu domas, iztirzātu, pārcilātu, un tiktu pie vērtējuma. Esmu nonākusi pie kopsaucēja, atbraukusi mājās, un nu varu dalīties savās pārdomās.

Izrādē tiek atspoguļots franču diplomāta Renē Galimāra tiesas process, kurā viņš atskatās pagātnē, kurā dominē viena persona – Song Lilinga, saukta arī par Madame Butterfly. Pēc skata kautrīgā ķīniete apved ap pirktu sievietēs un dzīvē nepieredzējušo franču diplomātu tā, ka viņš domā, ka apvedis ap pirkstu ir pašu Song Lilingu. Maiga, pakļāvīga būtne, kuru ir tik viegli vadīt – kā tādu var nemīlēt? Izrādes beigās aizkars krīt, un atklājas Butterfly īstā seja. Un ne tikai viņas…

Īstenībā, ja par Madame Batterfly neko nezina, tad izrādes pirmais cēliens tā arī paliek, neko nesaprotot. Anotācija arī neko nelīdz. Par programmiņām nezinu – jau labu laiku nepērku, tikai lieks papīrs mājās, ko iebāzt atvilktnē “atmiņām”, bet pēc pāris gadiem sadedzināt kamīnā. Bet, turpinot par teātri. Režisore Laura Groza-Ķibere ir radījusi meistardarbu, par kuru runās vēl ilgi. Lai gan pēc pirmā cēliena rodas vēlēšanās iet prom, jo it kā patīk, bet vairāk, ka nepatīk, tad otrais cēliens ir kronis visam, punkts uz i un brīnišķīgs noslēgums. Saviļņojuma sajūtās un beigu radītajā eiforijas mākonī dzīvo vēl nākamajā dienā. Bet to visu nepaveiktu bez brīnišķīgajiem aktieriem – teikšu, ka abi galvenie tēli – Madame Butterfly un Renē Galimārs (Dainis Grūbe un Juris Žagars) perfekti attaino savus tēlus. Pārējie nav nemaz tik svarīgi. Bet vienu gan es nesaprotu. Aktieru maz, un tie paši, kas vienmēr – Ķuzule, Nevarauska, Ķesteris, Vārpiņa. Labi, Žagars un Ozoliņa neskaitās – pirmais redzēts maz, otrā jau klasika. Bet vai tiešām nav aktieru, ko likt iekšā? Labi, ka vēl Skrastiņš nespēlēja, būtu kronis visam. Par Grūbi redzu jau 3 izrādi pēc kārtas (šo, Salome un Vējiem līdzi). Vai tiešāk aktieru trūkums?

Atgriežoties pie objektīvās izrādes vērtēšanas. Vai es jau teicu, ka man patika beigas? Nu tā – ļoti. Jā? Nekas, ir vērts pieminēt vēlreiz. Un, kā jau teicu iekš mikrovietnes twitter – izrāde gāž stereotipus. Un ne tikai par rietumiem vai austrumiem, sievieti vai vīrieti. Arī to, ko drīkst un ko nedrīkst uz skatuves. Nav nekā tāda, ko nedrīkstētu. Ir ierobežotās sabiedrības uzliktie stereotipi, ka atkailināties cilvēku priekšā nevar, smēķēt nevar, jo sabojāsies veselība, un vīraks vispār ir elles smarža. Izrāde gāž stereotipus par ik katru no nosauktajām lietām. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki no teātra iznāca ar smaidu sejā.

Bet tagad par skatītājiem. Kas par daudz, tas par skādi. Nevajag ģērbties pēc principiem “nav ko vilkt, aj, vilkšu visu”, “jo mazāk, jo labāk”, vai “uz teātri taču vienmēr velk tādas kurpes, uz kurām nostāvēt nevar”. Nu nav tā. Un būtu pēdējais laiks to saprast, lai paši sevi nepadarītu par apsmieklu un lieku izrādi, kas neietilpst samaksātās biļetes cenā. Tāpat nevajag stāvēt pie pašas skatuves un bakstīt ar pirkstu zālē, tā atzīmējot ieradušās slavenības, to vārdus nobļaujot pa visu zāli. Nu nav tā 18. gs. augstākās sabiedrības balle, un jums nav jāpiesaka katrs ienākošais. Arī kritizēt aktieru sniegumu, vienīgo par labu esam atzīstot Jēgeru, atvainojiet, arī ir diezgan tizli, ja uz teātri atnāk vienreiz gadā, un uz Ķuzules – Skrastiņas norunāto, skaļi nočukst: “kas tā tāda?” Un vienmēr atradīsies kāds, kas sabojās perfektu emocionālu momentu ar “bravo” izsaucieniem vismaz reizes desmit. Kā arī nebiju satikusi pusmūža sievietes, kas smīkņātu, novērstos un sarktu, ieraugot uz skatuves pliku dibenu. Nē, viss, es nebojāšu jums skatīšanās prieku. Galu galā – sabiedrības spogulis ir pirmizrāžu publika.

Vērtējums par izrādi: 7/10. Un, ja nu kāds nelasa teātra mājaslapā norādīto, atgādināšu – nesamaitātus bērnus nevest, izrādē smēķē labas cigaretes un kūpina neizsakāmi asu vīraku.

Attēls šeit.

47/101: Skroderdienas Silmačos

Image

“Skroderdienas Silmačos” ir tāda izrāde, bez kuras Līgo svētki (vismaz manā mājā) nav iedomājami. Katru gadu mamma ar vecmammu iet uz teātri un skatās šo izrādi, es pēc tam to noskatos televīzijā. Bet šis gads bija savādāks; oma saslima, kā rezultātā es gāju ar mammu.

Režisore: Indra Roga, Kostīmu māksliniece: Večella Varslavāne, Mūzikas un aranžējuma autors: Niks Matvejevs, Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis. Izrādes garums: 3h un 30 min.

Tā ir taisnība – ja redzi pirmo variantu izrādei, tad tas liksies lielisks vienmēr. Mans pirmais variants ir tas, kur Ieviņu tēloja Dita Lūriņa, tāpēc man bija diezgan nepierasti šajā variantā viņu redzēt kā Antoniju. Bet viņa bija kārtīgi domājusi pie tēla, un tā nu acis un prāts arī pierada, ka atraktīva Antonija spriņģo pa skatuvi. Rūdolfa Blaumaņa uzrakstītais Aleksis man ne sevišķi iet pie sirds, bet šeit ieraugot Jāni Āmani, man Aleksis uzreiz iepatikās. Nedaudz izbesījos gan par viņu neizlēmīgumu, bet tas pieder pie lietas. Katrā stāstā jābūt varonim, kas krīt uz nerviem, savādāk nekas nesanāks. Lai gan izrādes laikā gadījās viena neliela tehniska problēma, tā tika ātri novērsta. Priecājos par to, ka ieraudzīju gaismas instalācijas (kā jau rakstīju par “Vējiem līdzi” – tur to bija pārpārēm). Uz mājas jumta attēlotās lidojošās bites bija labi. Tagad kārta tipiskajai ainai, bez kuras neiztiek nevienas Skroderdienas – vannītes gāšana virsū – man likās pārāk novilcināta, un arī – kādā sakarā ūdens tika gāzts virsū Ābramam? Izrādē man patika arī tas, ka netika ņemtas tradicionālās Skroderdienas no – līdz, bet gan pieiets tam visam ar humoru (kaut vai korī nodūkt “āmen”). Lai gan lielākais joku darītājs tur bija Egīls Melnbārdis, tomēr viņa izdarības būtiski ietekmēja manu skatu uz izrādi. Vēl viens galvenais varonis – Dūdars, man likās piemērots lomai, bet kaut kas tur bija tāds, kas man viņā nepatika. Un var tikai uzslavēt 3 brīnišķīgus aktierus – Ģirtu Liuzeniku, Ingu Misāni – Grasbergu un Juri Lisenieku, kuri izrādes laikā runāja tik brīnišķīgi lauzītā latviešu valodā ar žīdu akcentu, ka pat es neko nesapratu.

Kopumā par izrādi es lieku 7,5.