Trīs vienā katlā.

Jūnija pirmās 6 dienas ir rezultējušās ar acīmredzamiem panākumiem. 6 dienas = 3,5 grāmatas. Aktīvākie Goodreads lietotāji varēja redzēt manas 2 teikumu atsauksmes, bet šeit es domāju, ka varētu pastāstīt kaut ko vairāk.

Šī grāmata bija pirmā šajā vasarā izlasītā. Iekrita acīs skaistas noformējums un anotācija arī bija tīri neslikta. Tiesa, rakstības stils gan tāds kā nepierasts – vēstules. Vēstuļu apmaiņa starp 2 mīlniekiem, kuru ceļi vairs krustosies tikai pašās beigās – debesīs. Vēstulēs atklājas varoņu pārdzīvojumu, atmiņas, sentimentālas jūtas un dzīves likteņa ironija. Saša uztraucas par ikdienišķām lietām, kamēr Volodja piedzīvo kaujas un karus. Vēstules man vienmēr likušās pats tuvākais saziņas veids – tāds personiskāks. Mūsdienu e-pastā nevar tā vienkārši izklāstīt visu, kas ir uz sirds, jo tas liekas tā primitīvi, bezpersoniski. Protams, katra ziņa no sava tuvā cilvēka ir kā medus dvēselei, bet tomēr vēstule ir vēstule un e-pasts ir e-pasts. Grāmata pārsteidz ar savu skaudro stāstu, kurā ir tik ļoti daudz patiesības. 10/10.

https://i1.wp.com/www.atena.lv/bil/Kaningems_103911.jpg

Šai grāmatai es kaut kad ļoti sen atpakaļ redzēju filmu. Tiesa, diezgan miglaini atceros tur attēloto, tāpēc grāmata pat bija kā tāds ceļvedis atmiņās. Autors par grāmatas vadlīniju izmanto Virdžīnijas Vulfas dzīvi. Grāmata ir izmantots 3 varoņu skatupunkta stāsts, kas katrs stāsta katra savu dzīvi. Ja pirmajās nodaļās domāju, ka šī grāmata ir bezgalīga, tomēr, lasot arvien tālāk, sapratu, ka neesmu ēdusi pusdienas un ausīs nonāk dzeguzes sistā 8 vakara stunda. Grāmatā ir diezgan skaisti apspēlēts stundu aspekts, no tā nekur nevar paslēpties. Arī šai grāmatai ir diezgan skaists noformējums. Un te seko skaistākais citāts, ko manas acis ir lasījušas:

“Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam – tik vienkārši un  parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet  bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja  mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad  pretēji visam iespējamajam un gaidītajam, mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un  dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet,  iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un  grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks  dots vēl.
Debess vien zina, kāpēc mēs to tā mīlam.”

https://i0.wp.com/www.atena.lv/bil/Bariko3_31625.jpgTas, kas vienam būs viņa stikla pils, otram būs tikai tāda nieka celtne un otrādāk. Katram no mums ir pašiem sava pils, kur mitinās mūsu slēptākās domas un prātulas. Stāsts ir kā katra varoņa stikla pils – vienam tas ir svārku garums, citam tas ir koris ar daudzām balsīm, bet vēl kādam tā ir grāmata, kas kaut kad ir jāatdod. Grāmata pārsteidz ar dažādību it visās šī vārda nozīmēs.  Un tas ir labi.

Tā 0,5 grāmata, ko tagad lasu ir Kena Kīzlija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Līdz šim zināju tik vien ka nosaukumu un to, ka tā esot laba. Nosaukums nepavisam nelika domāt, ka stāsts ir pat psihiatrisko slimnīcu. Bet pagaidām tās 124 lappuses šķiet esam labas. Nosaukums gan vēl nešķiet atklājies, bet gan jau ar laiku.

Attēls: šeit, šeit un šeit.

Prāgas kapsēta

Tāltālajā 2011. gadā iznāca nu jau mana mīļākā rakstnieka Umberto Eko romāns “Prāgas kapsēta”. Stāsts ir gana nopietns, lai šo romānu mocītu ilgi un dikti, lasīšanas laikā rodas šaubas par faktu patiesumu, bet beigās rodas sajūsma par rakstnieka enciklopēdiskajām zināšanām.

Romāna darbība risinās 19. gadsimtā, kad vecā Eiropa jūk un brūk, bet vietā sāk slieties jauna Eiropa. Pārtapšanas procesā romāna lasītāji tiek pievērsti noziedzīgajam un dumpinieciskajam galam – revolucionāri, republikāņi, slepenas brālības, un viņš – Simone Simonīnī (uzslava autoram par vārda izvēli). Simone ir romāna starmešu gaismu izgaismotais personāžs, kas ir izcils blēdis, lielisks dokumentu viltotājs un slepenais spiegs. Umberto nebeidz pārsteigt. Jau atkal.

Autora ironijas krietnā deva liek smieties brīžos, kad to vajag darīt un iegūt nopietnību tādos pašos brīžos. Viņš saka, ka vienīgais tēls, kas ir izdomāts, ir Simonīnī. Nu, ticēsim. Sākšu ar nepatika. Nepatika garum garais garlaicīgais sākums, jo bija šausmīgi grūti ielasīt tik ļoti nopietnu valodu. Pēc tam, mokot dienām un nedēļām ilgi, kaut kā ielasījās, un kaut kā to grāmatu piebeidzu. Lasīšanas ātruma ziņā šis bija īsts vīngliemezis. Tomēr tā pēcgarša, kas ir jūtama pēc grāmatas, neizgaist vēl ilgi, un ņemt rokās kādu romānu no vieglā gala, šķiet kā grēks.

Romāns brīnišķīgi iepazīstina romāna lasītājus ar politiskajiem noslēpumiem 19. gadsimtā. Grāmatā ļoti daudz ir pastāstīts tieši par tik ļoti vēsturē nīstu tautu – ebrejiem. Tikai tagad nevajag nomainīt vēstures mācību grāmatas pret šo romānu, tik ļoti izglītojošs tas saturs nemaz nav. Romānu caurstrāvo dažas nepilnības, uz ko esmu gatava pievērt acis, ja Eko rakstīs arī turpmāk. Tiesa, ne tik ļoti zinātniski. Šī romāna valoda izkonkurētu dažu labu vārdnīcu zinātniskuma ziņā.

Kas man patika? Izplānotās noziedzības un sazvērestības shēmas gadu un lappušu garumā. It kā viss noticis būtu patiesībā – tik ļoti tīri, patiesi un… jā, skaisti. Nekur piesieties, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Umberto Eko ir bezmaz vai slavens ar to, ka viņš raksta tīri un nenokļūdās nevienā faktā. Tā šķita arī šoreiz, lai gan es nepārbaudīju. Tomēr romāns bija plūstošs tādā ziņā, ka Umberto nekur nenomaldījās ārpus konteksta un rakstīja tikai cieši ap sižetisko līniju. Varbūt arī tāpēc bija tik grūti lasīt.

Ja no sākuma lasītāju nedaudz šokē piezīmes attēlu apakšā, es jums teikšu – nebīstaties, tas ir tikai sākums. Jā, attēli arī viena no grāmatas īpašībām, kuru vēlos iekļaut atsauksmē. Man ir radies priekšstats, ka zīmējumi ir katrā Umberto Eko grāmatā (šī ir otrā, ko izlasu, tāpēc tas ir pieņēmums, nevis fakts), tāpēc es domāju, ka tieši caur zīmējumiem lasītājiem ir vieglāk uztvert to, ko rakstnieks vēlas pateikt. Lai gan attēli nav gūti un radīti šim darbam, tomēr tie tik skaisti iekļaujas kontekstā, ka negribas ņemt ārā, un to arī nevajag darīt.

Vērtējums: 8/10. Iespējams, der ik pa kādam gadam pārlasīt, lai atsauktu atmiņā izjūtas un saprastu daudz vairāk, nekā šobrīd saprotu vai izliekos saprotam. Valoda ir vīngliemezis.

Attēls šeit.

Freds Bodsvorts “Svešinieks” un Dž.D. Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

Tā, kā jau jūs varat noprast, šī būs apvienotā atsauksme. Kāpēc tieši šīs grāmatas? Jo tās bija visvieglāk paņemt līdzi, kad sestdien devos uz Ventspili. “Svešinieks” bija jau iesākta, bet nogulēja plauktā, zemāk arī varēsiet izlasīt kāpēc, bet Selindžers – nu, man tik ļoti gribējās izlasīt klasiku, ka ņēmu un nopirku to no vienas sievietes iekš ibook.lv (jā, jā, slēptā reklāma).

Kanīna pēc sanatorijas atgriežas pie vecākiem. Tur viņu sagaida nekvalitatīvs ēdiens, bet īstie vecāki. Kanīna ir iemācījusies lasīt un rēķināt, tāpēc viņu aizsūta mācīties uz skolu – tas krijiešu bērnam ir teju neiespējami izdarīt – jābūt ļoti pielaidīgiem vecākiem un daudz naudai, kas, loģiski, krijiešiem nav. Lieti noder laipnie baltādainie kaimiņi – Ramziju ģimene, kas finansē Kanīnas mācības kā skolā, tā arī pēc tam, apgūstot skolotājas arodu. Rorijs, savukārt, ir zosu pētnieks un biologs. Kāda valsts organizācija viņu aizsūta uz Kanīnas dzimto apgabalu pētīt kādu īpašu zosu ģimeni. Laika gaitā viņi abi apgūst dažādu spēku pievilcību un arī naidu.

Ja tiek pāri nogurdinošajam un nomācošajam sākumam, tad tālāk romāns lasās diezgan ātri. Protams, ja neskaita daudzās zosu vietas. Tās es vienkārši bez nekādas intereses šķīru pāri, lai atgrieztos pie cilvēku tēmas. Dzīvnieku tēma grāmatās man šķiet diezgan… neīsta. Tāpēc arī neesmu lasījusi Darelu un visas tās grāmatas, ko izdod par bibliotēku kaķiem un ziemassvētku suņiem. Ja kaut kur pavīd teksts: “Suns domāja” – paldies par kūkām.

Atgriežoties pie cilvēkiem – Rorijs man šķita lēns, neizlēmīgs un pārāk uzcītīgs cilvēks. Tiesa gan, lielā uzslava no manis par pēdējo droši soli un cerību. Šajā mirklī es arī sapratu zosu nozīmi un steigšus sāku lasīt pēdējās nodaļas arī ar tām. Kanīna likās tik ļoti līdzīga man – sapņi ir, cerība ir, marš uz priekšu, bet tomēr kaut kur aizķeras kāja un nonāk atpakaļ, kur bijusi. Varu tikai uzslavēt autoru par izvēlēto sižetu – mūsdienām tiešām nu jau mazāk, bet tomēr aktuāli.

Vērtējums – 8/10.

Šis romāns jau ilgu laiku stāvēja manā to-read sarakstā, bet tad es to nopirku un tas ilgu laiku nostāvēja manā plauktā, līdz izdomāju tomēr izlasīt. Un, jūtos vīlusies.

Labi, pirms sākšu te kritizēt un izstāstīt, kas man nepatika, derētu izstāstīt saturu, ne? Stāsts ir par Holdenu, kas tiek izmests no skolas dažas dienas pirms sākas oficiālais brīvlaiks un skolēniem ir ļauts atgriezties mājās. Holdens jau ir bijis izmests no vairākām skolām, un, tā kā viņš nevēlas sagādāt vecākiem vēl lielāku vilšanos par viņu, zēns izdomā paklejot apkārt un nosist laiku tāpat vien, neko nedarot. Te nu sākas viņa, tā saucamie, piedzīvojumi – iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, piedzīvojumi un daudz kas cits. Viņam ir arī sapnis un mērķis, uz ko viņš arī visa stāsta laikā tiecas, kas piešķir zināmu mērķtiecīgumu, nevis tikai tukšu muldēšanu.

Lai gan stāstā Holdenam ir 16, man viņš izklausījās pēc kāda kārtīgs trīsdesmitgadnieka, kas gūst emocionālo labsajūtu, ja runā ar cilvēkiem par dažādām dzīves tēmām. Mūsdienās es nevaru neko tādu iedomāties, piedodiet. Pārējais pluss mīnuss atgādināja man 16 gadīgu zēnu. Bet kādēļ man nepatika? Iespējams tieši dēļ stāsta bezmērķīguma. Jā, labi, romānā izceļas vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, bērns un skola, jā, viņš pat saskaras nedaudz ar pieaugušo dzīvi, bet nebija tās lielās problēmas, ko risināt, tāpēc arī sanāk tikai tukša pļāpāšana. Un jā – kādēļ tāds vāka noformējums? Rudzi? Kuri bija romānā pieminēti vienu reizi? Dzeltens, jo cerība? Uz ko? To tāpat pazaudē katru dienu un ne tikai galvenais varonis. Ja visas Selindžera grāmatas ir tādas, tad paldies par kūkām.

Vērtējums: 4/10.

Attēls šeit un šeit.

Ekskursija pa ciešanām un mirušām vēstulēm

Beidzot, BEIDZOT manās rokās ir grāmata, kuru es vēl ilgi nelaidīšu vaļā. Ne fiziski, ne garīgi. Un šoreiz uz vāka rakstītais pat atbilst patiesībai. Vienīgi es vēl varu piemetināt: patiesi.

Es vismaz vienu reizi esmu tikpat kā jebkur, un 1943. gadā es biju gandrīz visur.

Šo stāstu stāsta nāve. Līžele 9 gadu vecumā tiek aizvesta pie audžuvecākiem uz Himmelštrāsi, jo viņas vecāki atrodas koncentrācijas nometnē. Jā, kā jau jūs nojaušat, stāsts ir par Otro pasaules karu. Viņa iet skolā, dibina draudzības, cīnās ar ienaidniekiem – viss, kas vajadzīgs 9 gadus vecai meitenei. Tad par sevi sāk ziņot karš. Nav ko ēst, jāsāk zagt. Bet mazā Līžele vairāk spēj novērtēt grāmatas, nekā ēdienu, tieši tāpēc viņas (vēlāk jau mīlestība) Rūdijs viņu iesauc par Grāmatu zagli. Bet nē, šis nav stāsts tikai par viņu. Tas vēl ir par akordeonistu, nāvi, žīdu Maksi un, jā, “zādzībām bez skaita”.

Izlasot grāmatu, man palika skumīgi. Jā, stāsts pats par sevi ir skumīgs, bet ne jau tik skumīgi man palika. Domājams, ja jau Markuss Zusaks varēja uzrakstīt šo romānu, tad kāpēc viņš nevarēja izdomāt skaistāku grāmatas nosaukumu? “Grāmatu zagle” – tipisks vīrieša sagudrots virsraksts. Absolūti nekādas fantāzijas. Lūk, kas man tik ļoti kremt. Un, ja jau sākam uz negatīvas nots, tad uz tās arī pabeigsim šo: šaubos, vai 13 gadīgai meitenei pirmais alkohola malks ir “salds, atsvaidzinošs un “gribu vēl””. Atceroties savu pirmo alkohola malku man šādas asociācijas nenāk ne prātā.

Vairāk gan man nav kur piekasīties. Ļoti prasmīgi tiek aprakstīta dzīve audžuģimenēs, bērnu savstarpējie strīdi, nesaskaņas, un dažkārt autors pastāsta ko tādu, kas ir iespējams tikai bērniem:

-Ja es būšu pirmais, es tevi nobučošu.
-Kāpēc tu gribi mani nobučot? Es esmu briesmīgi netīra!

Cepuri nost tulkotājai Mārai Poļakovai – tulkojums tiešām bija baudāms. Patika arī savdabīgā anotācija, kura it kā sagatavo lasītāju stāstam, tā nobeigumam. Man ļoti patika. Nu tik ļoti, ka ļoti. Dažbrīd lasāmais sāka pārvērsties ļoti dziļā ironijā, dažbrīd tas bija tik viegli kā spalviņa. Vārdu sakot, šī grāmata ir jāizlasa katram grāmatu mīlim, un arī jāstāv grāmatplaukta goda vietā.

Vērtējums: 10/10. Pat nedomājot par to negatīvo, ko esmu aprakstījusi, pozitīvais ir krietni vairāk. Noteikti, 21. februārī, kas filma nonāks uz Latvijas ekrāniem (pēc IMDb informācijas), būšu pirmā rindā, kas to aizies un noskatīsies.

Kā var zināt, vai kāds ir dzīvs? Palūkojot, vai tas elpo.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Herr Hitler! Daudz baltu dieniņu.

Dzīvs viņš palika šādi: viņš negāja kaujā.

Attēls šeit.

84/101: Viena cēliena (ne)piepildītās ilgas.

Salome

Sakrājies pa šo nedēļu (nedaudz vairāk) rakstāma man ir ļoti daudz, bet vēlmes nekādas. Tieši tāpēc es smēlos iedvesmu no rudens – gāju pastaigā, vārīju karstu tēju, zīmēju, vārdu sakot, ņēmu no rudens visu to, ko var ņemt. Drīzumā arī jāaizbrauc līdz Siguldai – esmu tur bijusi tikai caurbraucot, un šogad gan gribās pavērot Siguldas rudeni. Bet neizplūdīsim garos aprakstos – ķersimies pie lietas.

Beidzot esmu atradusi to cilvēku, ar kuru iet uz teātra izrādēm, kas nav domātas manai mammai – viņa vienkārši to nesaprastu. Šis raksts būs par Dailes teātra pagājušās sezonas iestudējumu Salome, galvenajā lomā spēlējot Kristīnei Nevarauskai, kura par šo lomu saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu. Un man jāsaka – pelnīti. Bez lieliskās Nevarauskas tur spēlē Juris Bartkevičs, Dainis Grūbe, Vita Vārpiņa, Gints Grāvelis un vēl daži citi, kuri izrādē izcēlās vien ar mazu lomiņu, bet bez tās izrāde nebūtu tāda, kāda tā ir tagad.

Stāsts ir par Hērodijas meitu Salomi, kura valdzina Hērodu Antipu ar savu runu, deju un īpatnējo harizmu. Lai gan tolaik valdīja stingra kristietība, Salome pārkāpj sabiedrībā un baznīcā noteiktos likumus, un rada pati savus. Viņa kļūst par ilgu objektu daudziem tā laika vīriešiem, bet pati nevienu neiemīl tik stipri, kā mīl viņu – pravieti Johannānu. Vai apburtais Hērods Antips piekāpsies Salomes vēlmei, izbaudījis viņas deju?

Salome kā sieviete ar savu deju kļūst par daudzu mākslinieku mūzu – viņu iemūžina rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki un mūziķi. Bet par tādu, lai viņu atcerētos arī šodien – par to ir parūpējies Oskars Vailds, kurš ir sarakstījis lugu ar Salomi galvenajā lomā. Tieši šo lugu pārtulkojot arī radās Dailes teātra Salomes versija.

Mīlestības noslēpums ir lielāks nekā nāves noslēpums. /Salome/

Izrādei gan man vajadzēja nakti, lai apdomātos, līdz varēju pateikt, ka man patīk. Bet tagad man ir ko teikti, tāpēc par visu pēc kārtas. Un sākšu es ar aktieriem. Nevarauska bija lieliska Salome, burvīgi iznesa visas ainas, kur bija un nebija jābļauj, jātrako, jālēkā, jādejo, jāskrien un jātēlo. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Liels šķībs skatiens no manis tiek adresēts Vitai Vārpiņai, kura savā Hērodijas lomā nebija savā ādā – likās, ka viņa ir viņa pati, kas ir uznākusi uz skatuves ģērbusies kā Hērodija, kas runā Hērodijas tekstu, bet ne viņu izjūt. Tā nav veiksmīga aktrise. Bet viņas diezgan rezervētais un “neaizskar mani” skatiens arī ir tas, kas vajadzīgs Hērodijai. Tikai sanāca tāds… nedzīvs. No sērijas atnācu-norunāju-paklanījos-aizgāju. Arī nepatika garie Hēroda Antipa teksti pašās beigās: noklausījusies pirmos piecus monologos un garlaicīgos teikumus, un man bija vienalga, par ko viņš runā, labāk un interesantāk bija vērot, ko tajā brīdī dara pārējie aktieri. Bet nu no negatīvā pie pozitīvā.

Varu tikai uzslavēt kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu (kura arī ir saņēmusi Spēlmaņu balvu tieši par šo izrādi) par oriģinālajiem dekoriem. No sākuma iedomātie bižu svārki izrādās leļļu svārki, bet galvas rota ir leļļu kājas. Tāpat oriģināls pielietojums bija Hērodijas matu rotai – ar to viņai pat nācās glābt savu vīru, kas bija savā ziņā asprātīgi. Varu arī paslavēt par skatuves galveno dekoru, kas bija Johannāna mājvieta – atklājot to, skatītāji zālē sajūsmināti iedvesās. Kas tas bija – lai paliek noslēpums. Aiziesiet – redzēsiet. Tāpat pie svārkiem piestiprinātajām lellēm tika atrasts arī pielietojums – tiesa, tikai dažām, bet tomēr pietiekami asprātīgs un atbilstošs tam laikmetam un attiecīgajai situācijai.

Domāju, ka režisore Laura Groza – Ķibere ir labi pastrādājusi, ar šo izrādi savā ziņā atklājot jau iepazīto, bet jaunā aspektā – sieviete, kad dabū, ko vēlas, to vairs negrib. Un ilgodamās zaudē daļu sevis. To cilvēciskāko.

Vērtējums: 8/10. Jauks ceturtdienas vakara noslēgums, bet tomēr Hērodija ir svarīgs tēls, un to nevar nospēlēt tik pavirši.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.