Džess Volters “Skaistās drupas”

https://i1.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/01/Volters_8.jpg

Grāmata ir lieliski piemērota tiem, kas ilgojas pēc vasaras, jo uzdzen melanholiju pēc siltuma, Itālijas un lielai devai piedzīvojumu.

Stāsts sākas 1962. gada Portovergoņas ciematiņā, Itālijā, kur viesnīcas īpašnieks piedzīvo savas dzīves labāko notikumu – viņa viesnīcā apmetas aktrise Dī Moreja. Viņa ir ieradusies pa taisno no filmas “Kleopatra” filmēšanas laukuma. Kamēr atklājas, ka viņa sirgst ar vēzi, tikmēr Paskāls viņā jau ir līdz ausīm iemīlējies. Otra sižetiskā līnija risinās mūsdienu Holivudā, kurā lasītāji iepazīstas ar Klēru Silveru – viņa strādā ar iesniegtajām filmu idejām pie slavena režisora lielā kompānijā un ir nedaudz iestrēgusi savā ikdienas rutīnā.

Grāmatā ir tik daudz tēlu, ka tur var viegli apmaldīties, bet svarīgākie izkristalizējas ap grāmatas vidu – no to skatupunkta visbiežāk tiek vēstīts stāsts.Man tas likās krietni daudz un stāsts samudžinājās tik ļoti, ka grāmatu vajadzēja uz pusmēnesi nolikt malā, jo smadzenes neuztvēra vairs neko, kas saistās ar šo stāstu. Šis atpūtas laiks bija pietiekami, lai ar nelielu vainas sajūtu grāmatai pieķertos atkal un izlasītu līdz beigām. Beidzot esmu ieguvusi stāsta atrisinājumu (kas tomēr klusītēm nelika mieru paņemtajā lasīšanas pauzē), bet joprojām liekas, ka personāžu te bija krietni par daudz, kā rezultātā arī darbības vietu. Bet sava burvība tur bija – nezinot, kas sekos tālāk, bija aizrautīgi lasīt tālāk un to uzzināt.

Lai gan grāmatas vāciņš var likt domāt par līdz kaulam romantisku romānu, kur viss jau ir skaidrs pirmajās lappusēs – šī grāmata tāda nav. Drīzāk uzmanība tiek noturēta līdz pašai pēdējai lappusei un es pat teiktu, ka mīlestība te ir otršķirīgs pasākums, lai gan nepārprotami, sižeta virzītājs. Viens gan par grāmatas vāku ir skaidrs – Itālija te ir un pat vairāk, nekā es atļāvos cerēt – dažās vietās ir atstātas frāzes itāliski, kas mani – cilvēku, kurš ir mācījies itāļu valodu – ļoti iepriecināja.

Gribot negribot, grāmata liek domāt ne tikai par Dī Morejas sapņiem (vai sapņu drupām), bet arī par saviem. Kas ir mans sapnis, vai es patlaban pēc tā tiecos un cik tālu esmu tikusi? Nepārprotami te ir piemērs par to, ka nevajag savu dzīvi izniekot un rīkoties.

Lai gan tēlu ir daudz un skatupunktu arī, man pietrūka dziļāku personāžu, jo ļoti liela uzmanība tika pievērsta sižeta attīstībai un nepārtrauktajai notikumu virknei, ne raksturiem. Bet to nedaudz atsver tas, ka grāmatā nav tikai stāsta, bet ir iepītas citas detaļas, kas saistās ar varoņiem – luga, viena nodaļa no memuāra un filmas scenārijs. Tas remdina esošo mazuma sajūtu.

Vērtējums: 7/10.

Mēs nevienam nepiederam, un mums neviens nepieder.

Vairāk informācija: te.

Kriss Harisons “Neprātīgi iemīlējies”

12391360_881795408602722_914811166258131951_n

Grāmata par ceļotāju, kas lasītāju paņem aiz rokas un ved līdzi galvenajam varonim – tā vienā teikumā varētu teikt par šo grāmatu.

Kriss Harisons Dublinā iepazīstas ar itālieti Danielu un nolemj dodies līdzi uz viņas dzimto zemi – Itāliju. Punktuālais austrālietis un nepunktuālā itāliete uzsāk kopdzīvi pirmkārt jau pie viņas vecākiem, un vēlāk Daniela Krisu iepazīstina arī ar allaž steidzīgo Milānu. Viss nav tik viegli – Krisam jākārto birokrātijas lietas, jāmeklē dzīvoklis, jābrauc pa ielām kopā ar citiem satiksmes dalībniekiem (noteikumus ievēro tikai Kriss) un jāpiedzīvo pāri pārkāpšana sev un saviem uzskatiem.

Grāmata ir vasarīgs ceļojums pa Itāliju ne tikai kā problēmu valsti, bet arī kā valsti ar sirsnīgiem cilvēkiem, tradīcijām daudzu gadsimtu garumā, garšīgiem ēdieniem un vēl un vēl. Ja runājam par ēdieniem, tad lasot garšīgos ēdienu aprakstus, mutē saskrien siekalas un kājas pašas mani nes uz virtuvi gatavot. Spilgtie Itālijas dabas apraksti liek vizualizēt ainas un gandrīz vai pats sajūti kā Dieviditālijas saule rotaļājas uz pieres. Katrā ziņā mūsu ziemas apstākļos šāda vasarīga grāmata ir tieši laikā, ja ir vēlme atgriezties siltākā stūrī un citā valstī.

Jāsaka gan, ka grāmatā ir ļoti daudz aprakstu un ļoti maz dialogu, kas parasti gan man nepatīk. Bet šoreiz tie bija ļoti vietā un nelikās pašas grāmatas esences nomācoši, bet gan to vēl vairāk pastiprināja. Tā kā uzmanība te ir vērsta gan uz mīlestību pret sievieti, gan mīlestību pret valsti kā tādu, tad tas netraucēja.

Romānā arī ļoti labi tiek parādīta stereotipu laušana un pāri pārkāpšana sev, lai pieņemtu pilnīgi citu valsti, uz kuru esi atbraucis cilvēka dēļ, par savām mājām. Kriss ir punktuāls, vienmēr radis ierasties visur laikā, pieradis pie dzīves, kur autobusi pienāk tieši pieturās, un pats var skatīties Holivudas ražojumus visu laiku. Un tad viņš nonāk valstī, kurā guļ siestu, kur autobuss var arī nepienākt, kur satiksmes noteikumu eksistē tikai uz papīra, kur klusums nozīmē nāvi.

Grāmatas autors ir pats galvenais varonis, kas piedod grāmatai ticamības efektu. Romāns ir nodaļās, kur katrā kaut kas tiek risināts, iespējams, tāpēc man bija tik viegli nolikt grāmatu malā un padarīt ko citu (piemēram, gatavoties sesijai). Bet bija arī ļoti viegli atkal ķerties klāt, jo Itālijas raksturojums un situācijas savaldzina, savaldzina arī autora humors, brīžiem pat es smējos skaļā balsī.

Vērtējums: 8/10. Saulaina grāmata ziemīgām dienām.

Attēls: te.

Gilberta un Martinsons vienā katlā.

Sākšu ar izslavēto un jau popularitāti ieguvušo, mājsaimnieču izslavēto romānu, kurš nu jau ir slavas zenītā. Ar domu, ka grāmatām ir jādod otra iespēja, filma man patika un galu galā – to-read listes augšgalā klejojošā “Ēd, lūdzies, mīli” tā arī tika iegūta kārtējā bibliotēkas apmeklējumā.

Labi, es neatstāstīšu saturu, jo to jau visi tāpat zina.

Par patikšanām un nepatikšanām. Ļoti tracinoši bija garie apraksti, kas pletās lappušu garumā. Nē, tos es nelasīju, jo lasīt garumgarām apceres ar domu “kā būtu, ja būtu tā, bet nē, varbūt labāk citādāk, eu, pag, te ir vēl viens ceļš ejams” ir diezgan tracinoši. Tāpēc tikai ar acīm pāršļūcu pāri un, iespējams, zaudēju to sajūtu, par ko tik ļoti sajūsminājās pasaule. Arī striktais sadalījums – 36. nodaļas katrai valstij likās nesamērīgs – Itālijai man nodaļu pietrūka, bet Indija šķita par daudz. Nodaļā “Bali” man bija “o, foršs notikums”-meh-“o, foršs notikums”, tāpēc nevar saprast, vai bija par daudz, vai par maz.

Kopumā: grāmata jau laba. Tikai nez vai es būtu priecīga, kad viņa stāvētu manā grāmatplauktā. Jā, liek paraudzīties uz lietām savādāk, novērtēt tos, kas mums ir, radīt vēlmi meditēt, attīrīties utt, bet tas viss nav man. Es labāk vāros savā sulā un sēžu psihologa kabinetā, nekā uzticos apšaubāmām jogas metodikām un pašattīros ar “labām domām”.

Vērtējums: 6/10. Jo tur iekšā ir garšīgā Itālija.

Un tagad par otru grāmatu, kuru esmu izlasījusi šajā nedēļā.

Šis bija viens no maniem laimīgākajiem pirkumiem pagājušās nedēļas laikā. Kāpēc gan man nenopirkt pēdējo palikušo komplektu “grāmata + DVD”, pie tam, ar atlaidi? Arī filmu es biju redzējusi, un man tā patika, tāpēc tas bija vēl lielāks dzinulis šo iegādāties.

Principā stāsts ir šeit. Jo, lai gan biju domājusi, ka grāmata krasi atšķirsies no filmas, tā tomēr nebija. Papīra formāts man stipri vien atgādināja pliku scenāriju, nevis stāstu kā stāstu un arī plānais biezums mani atstāja neapmierinātu. Bet bija arī šis tas labs, kas mani aizķēra.

Vispār, Māris Martinsons ir tas latviešu režisors, kas mani ir pārliecinājis. Lai gan neesmu redzējusi viņa jaunāko veikumi “OKI – okeāna malā” /galā vai kā tamlīdzīgi, tomēr grāmatu esmu redzējusi un tā izskatās nedaudz biezāka. Laikam jānoskatās filma, un tad jāķer grāmata.

Vērtējums – 7/10.

Ak jā, un grāmatnīcā “Globuss” ir skaistas pastkartes par tēmu “Rīga”. Tas man, kā postcrossing lietotājam, bija liels un patīkams jaunums, jo Latvijas Pasts piedāvā garlaicīgus un drūmus attēlus.

Attēli: izdevniecību mājaslapas.

Umberto Eko. Ķēninienes Loanas mistiskā liesma.

Pirmā grāmata ir visās tās nozīmēs. Pirmā grāmata, kas ir izlasīta, sadarbojoties ar Jāņa Rozes apgādu. Pirmā satikšanās ar izslavēto rakstnieku Umberto Eko. Pirmais ilustrētais romāns, kas ir turēts rokās 2014. gadā. Es teiktu, ka lielisks iesākums lieliska romāna atsauksmei.

Kāda īsti ir cilvēka atmiņa? Vai var kādu dienu pamosties bez tās un neatcerēties par sevi pilnīgi neko? Sešdesmit gadīgajam itālim Džambatistam Bodoni, sauktam par Jambo, tā ir gadījies – pēc nelaimes gadījuma viņš ir pamodies kā enciklopēdija, t.i., zina visu to, kam nav nekādas saites ar viņu pašu. Viņš spēj nosaukt kaujas, spēj citēt vienu rakstnieku pēc otra, bet nezina ne to, ka viņam ir sieva, ne arī to, kā dēvēt viņa bērnus un mazbērnus (un vai vispār tie ir viņa).

Vai ir vērts piedzimt, ja pēc tam neko neatceries?

Sieva Jambo aizsūta uz viņa ģimenes mājām, cerot, ka pētot un rakājoties savās bērnības liecībās, sāks parādīties arī bērnības atmiņas. Uzvirmo pagātnes noslēpumi, un lasītājs nemanāmi tiek ierauts laika ritenī, kurā var iepazīt gan pirmskara, karalaika un pēckara Itālijas izdevumus, gan arī Bodoni ģimenes skapī slēpto skeletu.

Visnotaļ satraucošs romāns. Tas, ka tas tāds būs, liecina jau grāmatas vāks – daudzie attēli par tik ļoti atšķirīgām tēmām. Un tēmas, viena no otras atšķirīgas, bet tomēr kopā tik ļoti vienoti veido stāstu. Umberto Eko ir lielisks rakstnieks, kurš tēlu noslīpē no sākuma līdz galam.

Šajā romānā nebija mazuma sajūtas, ka autors būtu kādu personāžu atklājis par maz, jo visus personāžus un arī paša Jambo pagātni lasītājs iepazīst stāsta gaitā. Un šeit tā iedziļināšanās pagātnē ir pavērsta pavisam dabiski, nevis kā citos stāstos, ka par pagātni mēs uzzinām no domām, atmiņām. Šeit atmiņu nav, ir tikai zināšanas, bet atmiņas ir jāatgūst. Tā nu lasītājam ir lieliska iespēja noskaidrot gan to, kas skaitās vērtīgi grāmatu izdevumi (Jambo ir Milānas grāmatu antikvārs), gan to, kādus žurnālus un skrejlapas lasīja Itālijā.

No visiem tēliem, jā, lai cik tas jocīgi arī nebūtu, man interesants nelikās Jambo, kas bija kā galvenais varonis, bet gan viņa sieva, kas, lai gan darbojās romānā mazu brīdi, tomēr bija daudz interesantāka personība par Jambo. Bet tas droši vien tāpēc, ka Umberto Eko jau no paša sākuma galveno varoni padara par baltu lapu bez pagātnes čemodāna. Normāls cilvēks pat būtu laimīgs, ja viņam pēkšņi tiktu iespēja turpināt dzīvi bez pagātnes, viņš justos atvieglots, bet cilvēki ir ziņkārīgi, tāpēc ir arī gluži saprotama Jambo un viņa sievas vēlme iepazīt pagātni. Tomēr ne tikai sieva un Jambo figurē viņa pagātnē. Izrādās, Jambo ir diezgan izskatīgs savos 60, izskatīgs viņš ir bijis arī pirms tam, tāpēc sievai sagādājis ne mazums raižu un sev – ne mazums izklaižu. Kaut kādā veidā viņa “izklaides” būs saistītas gan ar pirmo negadījumu, gan, savā ziņā, arī ar otro…

Tomēr romānam ir savi mīnusi. Man nepatika briesmīgi lielais piemēru uzskaitījums, kad Jambo jau sāka pētīt mājās atrodamās kastes, viņš atrod enciklopēdiju, sāk to šķirstīt, un dod lasītājam iespēju ielūkoties tajā nedaudz par daudz. Manuprāt, pietiek jau ar 3, nu labi, 5 priekšmetiem ko minēt pie tēmas, bet nevajag tos pārvērst par 7-10 priekšmetiem, kas rada nepārvaramu vēlmi pēc google attēlu meklētāja, lai uzzinātu, kā tad izskatās, piemēram, flagštoks un dzelkšņu sprigulis.

Tomēr nepatika nespēja atsvērt tās lietas, kas patika, piemēram, Rīgas un Šerloka Holmsa pieminēšana. Ar pieminēšanu man pilnīgi pietiek, lai stāsts izpelnītos plus punktus no manis. Tāpat par ticību. Uz beigām lasot, man jau sāka parādīties jautājums, vai vispār reliģija šeit tiks skarta, bet tad es sapratu, ka romānam bez reliģijas pieminēšanas nebūtu vairs tas šarms, kas bija sākumā, tāpēc, jā, reliģiju sagaidīju, tiesa, nedaudz negaidītā skatupunktā. Bet to lai lasītājs iepazīst pats personīgi.

Un tagad par nosaukumu. Mistiskais nosaukums vien liek lasīt šo romānu, jo nosaukums nav nekāds parastais, un pirmajās lappusēs tā nozīmi noskaidrot neizdodas, lai kā gribētos. Kad tomēr tas ap grāmatas vidu ir izdarīts, man iestājās tāda kā vilšanās sajūta, jo nozīme nebija ne tuvu tik mistiska, kā biju iedomājusies. Kaut gan tagad, rakstot un domājot līdzi, izskatās pat gluži normāli un ticami, tomēr vilšanās sajūta bija un ir joprojām. Pluss ir tāds, ka nosaukums turpina dzīvot gan starp grāmatas lappusēm, gan arī pašā Jambo – līdz ko viņš saprot un atceras kaut ko ar pagātni saistītu, viņam sirdī sāk vizuļot mistiskā liesmiņa…

Vērtējums – 8/10. Romāna beigās jau man vairs nepietika spēka iedziļināties, tām es pāršļūcu pāri un, iespējams, dažas detaļas man paslīdēja garām. Arī šī grāmata nav domāta vasaras romānu un dāmu romānu cienītājiem, bet gan daudzpusīgajiem lasītājiem, kas var “apēst” visu, ko tie lasa. Tā kā es tāda neesmu, brīžiem man bija grūti sakoncentrēties, brīžiem gribējās vispār nolikt grāmatu malā un palasīt ko citu. Umberto Eko gan mani ieintriģēja, noteikti izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu tuvākajā nākotnē.

Lai lēktu, ir jāraujas uz priekšu, bet uzrāvienam ir vajadzīgs ieskrējiens, tāpēc jāpakāpjas atpakaļ. Ja nevari pakāpties atpakaļ, netiec arī uz priekšu.

Attēls šeit.