Jana Egle “Gaismā”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/12/Egle_8.jpg

Mazs un spēcīgs – tā varētu raksturot šo stāstu krājumu. Jana Egle raksta jau sen (bet “Lauku Avīze” šīs autores darbu izdod pirmo reizi) un pieredzi patiešām var just katrā viņas stāstā.

Astoņi īsti un savā ziņā arī skarbi stāsti paslēpušies zem grāmatas nosaukuma, kas izgaismo šo cilvēkus – stāsta varoņus un padara tos redzamākus arī tiem, kas ikdienā tos izvēlas nepamanīt un ignorēt. Vairākos stāstos runā par alkoholismu un šķirtām ģimenēm, bet tikpat labi mēs varam sastapt meiteni, kas grib būt par zēnu un nāves elpu pakausī un vēl daudz ko citu.

Autore ir atradusi vārgo vietu katram cilvēkam, jo es neticu, ka nav tādu cilvēku, kas ar kaut ko no šī visa garā problēmu saraksta (visu es neuzskaitīju, lai paliek intriga) nebūtu saskārušies. Pavisam noteikti katrs esam pārdzīvojuši un piedzīvojuši vecāku-bērnu sarežģītās attiecības, kas ir mazākais šeit aprakstītajā. Autore par šiem skapju skeletiem raksta tik dzīvi un padara realitāti vēl reālāku, kad prātā ataust vēl piemēri no pašu dzīves, kad varoņi Eva un Armīns ir tepat aiz kaimiņu durvīm, bet viņu draugi – kaut kur pagalmā, bet Danutas mamma – nu tepat, deguna priekšā.

Pirmais stāsts “Judīte” uzliek ļoti augstu latiņu pārējiem stāstiem, bet tā arī paliek visspēcīgākais šī krājuma darbs. Pārējie ir spēcīgi un mazāk spēcīgi, bet ne tik ļoti kā pirmais. Pēc pirmā stāsta izlasīšanas tas mani nedaudz nopauzēja un lika padomāt, cik emocionāli gatava jūtos lasīt tālāk, bet, lai gan runā par neērtām tēmām arī turpmāk, tās jau ir pierastas, tāpēc nelikās tik ļoti satricinošas.

Grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu, tikai atšķirsies emocijas, ko tā sniegs – dažus sasmīdinās (jo ir arī daudz smieklīgu brīžu tam visam reālismam pāri), dažus saraudinās, dažiem liks kārtīgi padomāt, dažiem būs viss kopā. Bet, ja tieši šogad esi izdomājis ķerties kārtīgi klāt latviešu literatūrai – izlasot šo tu savu apņemšanos nenožēlosi.

Vērtējums: 9/10.

Grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Attēls: te.

3/101: Mīlestībai iemesla nevajag.

Tā nu ir pienācis laiciņš atkal kaut ko uzrakstīt.
Pirmais sniedziņš ir nokusis, ceturtās rudens iesnas ir apkarotas, rudens brīvlaiks arī ir beidzies. Nē, nē, atskaites nebūs, būs tikai pārdomas īso stāstu veidā. Cik nu īsie stāsti, cik ne. Jo mīlestībai iemesla nevajag – tā sākas strauji un stipri.

***Vakarnakt man bija sapnis. Viņš gulēja pludmalē. Kails. Saulstari apspīdēja viņa augumu – muskuļus, sešpaku, un… nu, visu pārējo. Mūsu rokas nejauši saskārās. Viņš tiecās augšup, kā gribēdams, lai viņu apmīļo.
Es pamodos.
Paņēmu telefonu.
Uzspiedu viņa numuru. (Jā, diemžēl ir tādas lietas, ko nevar tik vienkārši aizmirst.)
*samiegojies, jo galu galā bija nakts vidus*: “Jā?”
*pavisam mundra, jo galu galā bija nakts vidus*: “Tūlīt pat aizvācies no mana sapņa.”
Un nometu klausuli.
Un zini ko?
Viņš aizgāja.
Bet atmiņas palika.

***Man šķiet, tā bija otrdiena. Jā, atkal sapnis. Šoreiz tas bija kāds cits. Pati nesaprotu, kādēļ. Man taču viņš tik ļoti nepatīk.
Bija stunda pēc brīvlaika. Viņš mums lika uzrakstīt uz lapiņas 3 labas lietas, kas ar mums ir notikušas brīvlaikā. Es uzrakstīju: ceļojums, atpūta, pieaugšana. Pēc 2 minūtēm viņš lika nolasīt vienu. Es nolasīju ceļošana. Šo vārdu ir visvieglāk apspēlēt. Var muldēt par to, kur ir būts, pat ja tā nav. Visiem būs slinkums pārbaudīt. Viņš man pajautāja: “Kāpēc ceļošana?” Es atbildēju: “Tāpēc, ka es brīvlaikā pabiju brīnišķīgā pilsētā, un piedzīvoju brīnišķīgu ceļojušanu atpakaļ.” Viņš teica: “Pēc stunda pienāc pie manis, lūdzu.” Tad viņš sāka runāt par kaut kādiem jautājumiem, es viņā neklausījos. Pagāja stunda. Visi aizgāja. Es paliku ar viņu divatā. Viņš aizgāja pie durvīm un tās aizslēdza. Man sāka kļūt bail. Viņš uzvārīja kafiju. Bailes atkāpās. Viņš bija uzzinājis. To manu noslēpumu. To, ka man ļoti ļoti garšo kafija. Viņš teica: “Stāsti!” Un es stāstīju. Mums piederēja visas pasaules laiks. Laimīgie laiku neskaita. Es stāstīju par Briseli. Par tās lidostas bezgalīgajiem gaiteņiem. Par Starbucku. Par karstajām vafelēm. Par mazajām ieliņām. Par to, ka ejot pa ielas vidu, var sajusties kā princese pasaku valstībā. Par to, ka cilvēki tur nesteidzas. Par manām sajūtām, kad es sēžu mazā kafejnīcas terasē un skatos uz laisko Briseli. Viņš tikai māja ar galvu un teica: “Es zinu, es arī tur biju.” Tad es teicu: “Stāstiet!” un viņš stāstīja. Par sajūtām, nevis apskates objektiem. Par to, ka pat vienā vienīgā nolaistā mājā var atrast, par ko priecāties. Es redzēju, ka viņš mīl. Tik stipri, ka sāp. Un viņš to redzēja manī. Acis ir visdziļākais dvēseles spogulis. Mēs bijām kā divi ievainoti kucēni. Bet mēs sapratāmies. un tas laikam ir pats ļaunākais. jo – maktub.