“Es lasu un man patīk” jeb Lasītāja dienasgrāmata.

Labi, jā, atzīstu, metu acis jau sen, bet šodien iegāju grāmatnīcā un nespēju šo brīnumu nenopirkt. Tā nu tiku pie ērta, kompakta un skaista… grāmatu plānotāja.

Tad nu par visu, kas “lācītim vēderā”. Pēc tam, ka esi atzīmējis, kame grāmata pieder, ir atrodams man pagaidām neizprotams izlasīto grāmatu saraksts ar lappusēm robežās līdz 2. Kāpēc neizprotams? Jo lappuses sanumurētas līdz 139. Ņemot vērā to, ka pārsvarā lasu 300+, šis saraksts varētu pildīties lēni jo lēni. Pēc tam seko lielākais plānotājā atvēlēto lappušu skaits tēmai “Izlasīta grāmata”. Nē, nedomājiet, ka ir tikai nosaukums, autors un piezīmes, ir daudz, daudz vairāk. Var atzīmēt tulku, žanru, tematiku, un pats jaukākais, vari novērtēt grāmatu/stāstu no 1-5 dažādās kategorijās, piemēram, noformējums, tulkojums, sižets utt. Pēc tam ir vesela lappuse atziņām un citātiem.

Tad seko “Vēlos izlasīt šīs grāmatas”, un ir dota, manuprāt, pārāk maza vieta, lai atzīmētu to-read grāmatu listi pienācīgi. Nu, manu Goodread listi te neietilpināt, tāpēc būs kaut kas jāizdomā. 😀 Tad ir diezgan noderīga lapa ar “Grāmatām, kuras es aizdevu/aizņēmos/gribu uzdāvināt/man ir uzdāvinātas”. Ņemot vērā to, cik bieži kāds man neatdod manas grāmatas (čau, Anna), šī man būs visātrāk aizpildītā liste. Tam seko Grāmatu kluba lasāmo grāmatu saraksts, kuru var izveidot pats, klausoties citu pieredzi un pastāstus par un ap grāmatām. Tam seko diezgan interesanta sadaļa “Dzīves grāmatas”, kas burtiski ir pa posmiem sadalīta. Sekojoši nākamais ir viena no mīļākajām sadaļām šajā plānotājā “Filmas v.s. grāmatas”, kur var atzīmēt vai tev labāk patika filma, vai tomēr grāmata. Tad seko pavisam citādākas listes ar grāmatām no dažādām nominācijām, piemēram, Latvijas literatūras gada balva, Nobela prēmijas laureāti un Grāmatas, kuras vērts izlasīt. Pietrūkst blakus katram autoram un/vai grāmatai ķeksīšu lodziņš, lai var atzīmēt, vai kāda ir izlasīta.

Kopumā man patīk. Šis ir mazizmēra, tāpēc ir jāpiedomā pie tā, ko rakstīt iekšā un kā rakstīt. Nebūtu iebildumu pret A4 tādu pašu plānotāju, teiksim, tajos pufīgajos vākos kā tie gada plānotāji, ar vairāk vietas to-read grāmatām un vairāk listēm, lai ir ko pildīt man, kā dažādu projektu cilvēkam. Ak jā, un iepakojums, viennozīmīgi samērā interesants risinājums visur esošajiem caurspīdīgajiem maisiņiem.

Vērtējums: 8/10. Vizuālais noformējums ārpusē ir diezgan garlaicīgs, bet nevar nepatikt man tā grāmatas muguriņa no auduma. Tāpēc gala vērtējums būs 9/10. 

Attēls un lētāka pasūtīšana, nekā nopirkšana Jāņa Rozes grāmatnīcā šeit.

Stīvens Hokings un Leonards Mlodinovs “Diženais plāns”

Diženais plāns

Kāpēc radās Visums? Kāpēc mēs esam? Kāpēc dabas likumi ir tieši tādi, un ne citādāki? To palīdz noskaidrot izcilie zinātnieki Stīvens Hokings un Leonards Mlodinovs. Ar jaunāko kvantu teoriju atziņām viņi viegli, brīžiem humoristiski paskaidro ar Visumu saistītos eksistenciālos jautājumus.

Stīvens Hokings ir bijis Lukas profesors matemātikā Kembridžas universitātē un saņēmis daudz apbalvojumus, tai skaitā, ASV Prezidenta brīvības medaļu. Leonards Mlodinovs, savukārt, ir Kalifornijas Tehnoloģiju institūta mācībspēks un daudzu grāmatu un zinātnisko darbu autors.

Es neesmu ar eksaktajām zinātnēm uz “tu”, tieši tāpēc, izvēloties šo grāmatu, domāju padziļināt gan zināšanas fizikā, gan arī saprast sevi un pasaules sūtību. Bet, sākot lasīt, es saskāros ar zināmiem stūrakmeņiem – jau ar pirmajām rindkopām lasītājs tiek iemests fizikas pasaulē, un nav svarīgi, vai viņš grimst, vai peld, bet autori spītīgi turpina malt uz priekšu miega šūpuļdziesmu. Labi, 3 vakarus saldi pagulēju, paldies. 4 vakarā atķeksēju sev interesējošās nodaļas un ķēros pie lasīšanas, pārskrienot ar acīm pāri pārlaisto nodaļu tekstam. Šis jau gāja veiksmīgāk, aizmigu tikai pašās beigās. Bet nu, grāmata ir caurlasīta, un manas domas arī šādas tādas ir radušās.

Ņemot vērā to, ka pasaulē ir daudz un dažādu teoriju par to, kā radies cilvēks, Visums, Zeme un daba, šī grāmata ir tikai vieno no miljons citām teorijām par šo pašu tēmu. Jā, atšķirība ir tāda, ka autori neslinko un cenšas sarežģīto, nesaprotamo zinātnisko valodu padarīt mirstīgiem cilvēkiem saprotamu.

Kāpēc grāmatu sauc “Diženais plāns”? Diženais plāns ir teorija, kas no sākta gala izskaidro Visuma rašanos. Autori min šīs teorijas rašanās vēsturi, ļauj ieskatīties citās teorijās, īpaši plaši izklāstīta kvantu fizika un Einšteina teorija. Un, izrādās, ka Medeļejeva tabulas pats pirmais elements ir visbūtiskākais elements, kāpēc mēs vispār dzīvojam.

Tomēr, lai jūs pavisam nenobaidītu ar manu sleepy grāmatas atsauksmi – nebīstieties. Šai grāmatai ir jābūt plauktā kaut vien tāpēc, lai jūs uzzinātu daudz ko tādu, ko savu mūžu iedomājušies nebūtu. Grāmatai ir jābūt pa rokai, jo, ja godīgi, man nebūtu iebildumi to vēlreiz pārlasīt tad, kad iestāsties grāmatu iztrūkums. Labi, nepareizais salīdzinājums. Ja nu gadījumā stāstā pavīd kāds fizikas termins, aizmugurē ir skaidrojošā vārdnīca, lai pat katram pēdējam muļķim būtu skaidrs, kas tas īsti ir. Es teiktu, ka šī grāmata ir mini-fizikas enciklopēdija. Tāpēc obligāti jāguļ grāmatu plauktos un jāiemanto diezgan apbružāti vāciņi.

Vērtējums: 7/10. Kaut ko sapratu, kaut ko nē, bet visā visumā ir labi.

Attēls šeit.

Maikls Geitss Gills – Kā “Starbucks” izglāba manu dzīvi

Nākamā mana lasīšanas izvirtība noved tieši pie šīs grāmatas – Zvaigzne ABC pavisam nesen ir izdevusi Maikla Geitsa Gilla es pat teiktu, savā ziņā biogrāfisko stāstu – Starbucks izglāba manu dzīvi. Kaut kur fonā skan Ziemassvētku dziesmas, degunā sitas kafijas ar kanēli smarža, pietrūkst tikai sniega. Bet arī bez tā ir labi. 🙂

Stāsts, kā jau minēju, ir biogrāfisks. Maiklam pašapziņa ir, es teiktu, zemāk par ceļgaliem, jo viņš nupat ir zaudējis darbu, kuram kalpoja visu mūžu, sapelnījis daudz naudas, izskolojis savus 4 bērnus, audzina piekto… Nauda nekrīt no debesīm, arī viņa nodibinātajā firmā neveicas… Bet pēkšņi, viņam dzerot savu iemīļoto latte, kāds eņģelis ir sadzirdējis viņa balsi, un piedāvā Maiklam darbu. Nu, un kāpēc neatteikties? Atteicies no savas dzīves Ņujorkas elitē, viņš dodas uz Bruklinu, lai kļūtu par pavisam vienkāršu kafejnīcas darbinieku bīstamā Ņujorkas rajonā. Stāsta laikā viņš nepārtraukti pārkāpj pāri saviem principiem un sabiedrības stereotipiem, bet vismaz beidzot viņam patīk viņa darbs!

Stāsts iedvesmo. Tik ļoti, ka ļoti. Tagad viens no maniem sapņiem ir strādāt ja ne Starbuckā, tad vismaz Latvijas Double Coffee vai kādā citā kafijas kafejnīcā. 😀 Bet nu par grāmatu. šausmīgi krita uz nerviem Maikla vēlme pēc katra tagadnes notikuma atgriezties pagātnē. Piemēram, tad, kad viņš savā kafejnīcā satiek savus bērnus, viņš 2 lappuses piepļāpā par to, kā viņi uzauguši, cik ļoti viņš nožēlo, ka nav bieži bijis mājās, un ka tu tagad viņi ir tik veiksmīgi. Tas riktīgi krita uz nerviem. Bet vismaz laika gaitā viņš saprot, ka visu savu dzīvi ir nostrādājis darbu bez jēgas, tikai truli dzinies pakaļ naudai. Bet Starbucks tiek attēlots kā saulains uzņēmums, kuram viss vienmēr ir kārtībā. Lai gan ieskats tiek sniegts tikai vienā kafejnīcā, tik un tā, izņemot darbinieku savstarpējo saķeršanos un mācekļa kļūdas, nekas cits nenotiek, tāpēc stāsts šķita tāds vienmuļš, rutīnā iedzīts: mājas-darbs-mājas 7 dienas nedēļā.

Bet vismaz stāsta jēga bija labu nodomu vadīta: ļaut saprast, ka, pamainot profesiju un ierasto vidi, pat 53 gadu vecumā var strādāt tur, kur sevi nespēj iedomāties, kā šajā gadījumā, biznesa uzvalku nomainīt uz baltu kreklu, melnām biksēm un zaļu priekšautu ar cepurīti.Un ne tikai kā iedvesma mainīt profesiju – arī iedvesma iet un meklēt jaunas kafijas receptes! Tie franciskie un ne-tik-franciskie kafijas nosaukumi tā uzsit apetīti! Tiesa gan, neatteiktos vismaz šajā grāmatā izlasīt un izmēģināt kādu kafijas recepti, bet nu, tā kā biogrāfisks stāsts, tad diez vai tas ir Maikla Geitsa Gilla interesēs. Droši vien ar Starbucku i rtāpat kā Coca-Colu: neviens darbinieks nedrīkst atklāt, kā pagatavo produktu, lai nesamazinātos apgrozība.

Vērtējums: 7/10. Ja jums ir zudusi pašapziņa, tad šī grāmata ir tieši jums!

Nevar kalpot citiem, ja centies valdīt pār cilvēkiem, kuriem kalpo.

Attēls šeit.

32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.

Interesants risinājums

Mūsdienās daudzi cilvēki lietusmēteļu vietā izvēlas no plaukta paņemt lietussargus. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka lietussargu attīstība plūst un mainās  – viņi kļūst krāsaini, dažādu formu, var gan viegli ielikt somā, gan stilīgi nest pie rokas. Lietusmēteļi, vismaz Latvijā, tādu iespēju nesniedz. Tāpēc patīkams bija mans pārsteigums, kad atradu šo brīnišķīgo vietu  – http://www.terranewyork.com – kur var atrast stilīgus risinājumus jau apnikušajiem lietusmēteļiem.

Terra New York ir jauna, inovatīva dizainētu lietusapģērbu kompānija, kas sevī iekļauj dizainerus un, manuprāt mūsdienās pats svarīgākais, velosipēdistus. Tas nozīmē to, ka var braukt, un nav jāuztraucās, ka pēkšņi kāds lietusmēteļa gabals tiek ierauts ritenī. Tā teikt – riteņiem drošs! Terra New York garantē, ka šie lietusmēteļi ir 100 % droši pret lietu un citām dabas likstām (nu labi, cunami viņi nepārdzīvos).

Kā radās šāda ideja? Idejas autores Yurika Nakazono un Marija Saeki sāka ar vienu vienkāršu jautājumu – ko moderna sieviete valkā, kad līst? Tā nu radās šī ideja – moderni lietusmēteļi, kurus ērti ir gan uzģērbt, gan noģērbt.

Diemžēl, cenas ir augstas – no 265 dolāriem līdz 320 dolāriem. Ir arī dažādas krāsas – šokolādes, zils, tumši brūns. Lūk, daži paraugi: