100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.

39/101: Jaunas skaņas pārsteidz. Patīkami.

Nu, kurš gan nezina šos brīnumus? Viņš Nr.1 – pabijis grupā Cosmos, viņam apnika, un apvienojies ar savu domubiedru viņi izveidoja grupu. Tagad ir iznācis viņu otrais stundijas albums. Nu, jūs zināt par ko es runāju? Grupa Instrumenti un viņu jaunais (II) studijas albums Procrastination. Tad nu man (un vēl daudziem) citiem tiek sniegta iespēja šodienas (20.05.13.) plkst. 22:00 noklausīties viņu studijas albumu no A-Ž. Nu, un es šo iespēju, protams, ka arī izmantošu.

Nedaudz par albumu.

Image

Visas dziesmas ir angļu valodā. Nu labi, viens dziesma ir latviski, bet tas nemaina faktu. 11 skaņdarbi, 46 minūtes garš albums. Līdz klausītājiem jau divi skaņdarbi ir nonākuši – Heartcore un Don’t Hold Onto Me. Šie abi darbi jau sen ir iekarojuši manu youtube un telefona pleijlisti. Un ne tikai manu. Bet kur albumu var sastapt? Mūzikas veikalos. Cik es zinu, mūzikas veikalā “Upe” no rītdienas (21.05.13.) varēs nopirkt. Nešaubos, ka “Randomā” arī būs. Bet tagad atskan radio SWH raksturīgās skaņas, kas vēstī, ka pienākusi pilna stunda, un atskan pirmās taktis.

1. Heartcore. Pirmās sekundes tādas enerģiskākas. Arī albumā sākums ir garāks, nekā video, kas ir youtubā. Vispār, labprāt šo dziesmu dziedātu/dzirdētu vai kā citādi sagremotu kādā naktī Ventspils ielās. Tas nebūt nenozīmē, ka esmu no Ventspils. Man vienkārši patīk tā pilsēta. Bet par dziesmu – enerģiska, tajā pašā laikā arī mierīga, nepārspīlēta, var redzēt, just, ka noslīpēts ir viss līdz pēdējam. Līdz atzīmei “ideāli”.

Pārāk strauja pāreja no mierīgās pirmās dziesmas izskaņas uz otro dziesmu. Pilnīgi iekšās viss salēcās no pārsteiguma. Bet nu, kārta otrajam. Don’t Hold Onto Me. Man patika, nē, ļoti patika dziesmas videoklips. Un arī dziesma. Lai gan no sākuma, kādi pirmie pantiņi met tādu “Tagad būs ierastais piedziedājums” – tā nemaz nav. Sākas emociju izpausme ne tikai māksliniekiem, bet arī man. Dziesma jauki sapurina pēc pirmā, es atļaušos teikt, liriskā gabala. Kaut kur padzied arī Reinis – priecē.

O, garāka pauze. Un arī pāreja mierīgāka. Un Shipsi pie mikrofona. Tumbiņās atskan kaut kas pozitīvs, vasarīgs, hipijisks, jebkuru garastāvokli pacilājošs, jo – kuram gan nepatīk Instrumenti? Bungas dzird, tas labi, flauta arī šur tur ieskanās. Flauta ir mans mīļākais mūzikas instruments, tāpēc man patika šī Melancholia.

Pirmā asociācija ar pirmajām sekundēm – tikko iedegta Ziemassvētku eglīte. Laikam tā, kas katrā gadalaikā priecē mūsu acis Rīgas centrā. Nu, tā sudrabainā. Patīk, ka skaņas pārklāj viena otru. Tā spīguļošana, bungas, vēl kaut kas labs un nenosakāms, Reynsi un Shipsi un Aeon River. Kā upe tā (dziesma) mūs ved ceļā uz Jaunajiem Instrumentiem.

Ziemassvētki beidzās. Sākas Jaunais gads. Tie tikšķi tā vien atgādina laika atskaiti līdz Jaunajam gadam. Dziesmā spīd cauri Cosmos stils – dažādās tonalitātēs atkārtot vārdus un arī pašrocīgi veidot skaņas. Bet atkal šeit parādās skaņu sapludināšana. Salīdzinot ar citām dziesmām, šī (Lance) man likās tāda vairāk domīgāka, depresīvāka. It kā mākslinieki atstātu kaut kādu tikai viņiem zināmu zemtekstu. Kamēr pūlos saprast, kas tas ir, atskan nākamā dziesma.

Atskan kaut kas līdzīgs baznīcas zvaniem. Arī balsis tādas sērīgas. Bet nē, pirmais iespaids allaž ir maldīgs. Atskan basi, nedaudz roka, un sāk mainīties. Parādās Instrumenti. Dziesma iespaidīgs, iedvesmojoša, viegli “iesēžas” un var dungāt, līdz kādam no klausītājiem apnīk. Bet tā tik un tā turpina skanēt galvā. Klusāk. Lipīga gan pēc suņa šī “King Of The Wild Things”.

Cosmos? Instrumenti? Kaut kas starp abiem. Nākamā dziesma tiek izpildīta “kaut kas starp abiem” izpildījumā. Nav tik lipīga kā iepriekšējā, bet enerģiska, varbūt pat varētu būt kādas filmas pleilistē. Vienu šausmīgu mirkli man dziesma atgādināja ABBu. Nu, to četrotni, kas piedalījās Eirovīzijā un sāka kļūt slaveni. Tas tiešām bija drausmīgs mirklis. Bet vispār dziesma atgādināja kādu 70. gadu diskomūziku. Uz beigām. Žēl.

Un – dziesma latviski! Kaut kur pa vidu parādās asociācija ar Z.Liepiņa mūziklu “Adata” – depresīvi, bet spēcīgi. Dziesma “Tumšā stundā” nepārāk gāja pie sirds – negribējās neko depresīvu ieraudzīt šajā albumā, bet nu jā. Šis nu būs sanācis tāds depresīvs. Cerams, vienīgais tāds.

Iesākums ļauj ievilkt elpu, bet tad jau atkal sākas Instrumentu radītā eiforija – roka elementi, Instrumenti pa vidu, bungas, emocijas, enerģija, līdz šim Instrumentu dziesmās nedzirdēti mūzikas instrumenti (pūšamie, bet varbūt es vienkārši neesmu pamanījusi), un eglīte atkal tiek iedegta. Poisssion Tree.

Parādās Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu. Pilsētā ienāk albuma tituldziesma. Tā izskaidrojams ir pirmo sekunžu gaišums, gaidas, brīnums. Tad parādās klavieres. Liels paldies. Lai arī skaņas vienkārši, tās uzsit emocijas augstu, un man nobirst pirmā asara. Mute netiek atvērta nevienam. Pat ne pie tumbām sēdošajiem. Un es ar kādu septīto maņu jutu, ka te savu roku pielicis arī Vestards. Nu, tas pats slavenais Šimkus. Jo tā lēkāšana pa klavieru taustiņiem no paša sākuma ir tieši viņa stilā. Paceļu acis, un redzu, ka neesmu vienīgā ar mitrumu acu apvidū. Ak, Instrumenti, ko jūs ar mums darāt?

Pēdējā dziesma. At Least Forever. Atkal Cosmos toņi. Nedaudz. Un tajā pašā laikā par daudz. Bet tad parādās Instrumenti. Nedaudz šalcoša jūra, putniņi, tiesa gan, tikai kādas 2 sekundes, bet vienalga. Pēc jūriņas un putniņiem sāk skanēt Elviss. Bet varbūt skanējis ir visu šo laiku, vienkārši neesmu pamanījusi.

Izskan dziesmas pēdējie akordi, un paliek nedaudz skumīgi. Skumīgi tādēļ, ka pēdējā nots bija tāda balansēšana uz naža asmens. Skumjas vai skumjas. Bet tās arī viesa cerību, ka tas, ko mēs dzirdam, nav pēdējā/-ais. Nav ne pēdējā dziesma, ne pēdējais albums.