Gilberta un Martinsons vienā katlā.

Sākšu ar izslavēto un jau popularitāti ieguvušo, mājsaimnieču izslavēto romānu, kurš nu jau ir slavas zenītā. Ar domu, ka grāmatām ir jādod otra iespēja, filma man patika un galu galā – to-read listes augšgalā klejojošā “Ēd, lūdzies, mīli” tā arī tika iegūta kārtējā bibliotēkas apmeklējumā.

Labi, es neatstāstīšu saturu, jo to jau visi tāpat zina.

Par patikšanām un nepatikšanām. Ļoti tracinoši bija garie apraksti, kas pletās lappušu garumā. Nē, tos es nelasīju, jo lasīt garumgarām apceres ar domu “kā būtu, ja būtu tā, bet nē, varbūt labāk citādāk, eu, pag, te ir vēl viens ceļš ejams” ir diezgan tracinoši. Tāpēc tikai ar acīm pāršļūcu pāri un, iespējams, zaudēju to sajūtu, par ko tik ļoti sajūsminājās pasaule. Arī striktais sadalījums – 36. nodaļas katrai valstij likās nesamērīgs – Itālijai man nodaļu pietrūka, bet Indija šķita par daudz. Nodaļā “Bali” man bija “o, foršs notikums”-meh-“o, foršs notikums”, tāpēc nevar saprast, vai bija par daudz, vai par maz.

Kopumā: grāmata jau laba. Tikai nez vai es būtu priecīga, kad viņa stāvētu manā grāmatplauktā. Jā, liek paraudzīties uz lietām savādāk, novērtēt tos, kas mums ir, radīt vēlmi meditēt, attīrīties utt, bet tas viss nav man. Es labāk vāros savā sulā un sēžu psihologa kabinetā, nekā uzticos apšaubāmām jogas metodikām un pašattīros ar “labām domām”.

Vērtējums: 6/10. Jo tur iekšā ir garšīgā Itālija.

Un tagad par otru grāmatu, kuru esmu izlasījusi šajā nedēļā.

Šis bija viens no maniem laimīgākajiem pirkumiem pagājušās nedēļas laikā. Kāpēc gan man nenopirkt pēdējo palikušo komplektu “grāmata + DVD”, pie tam, ar atlaidi? Arī filmu es biju redzējusi, un man tā patika, tāpēc tas bija vēl lielāks dzinulis šo iegādāties.

Principā stāsts ir šeit. Jo, lai gan biju domājusi, ka grāmata krasi atšķirsies no filmas, tā tomēr nebija. Papīra formāts man stipri vien atgādināja pliku scenāriju, nevis stāstu kā stāstu un arī plānais biezums mani atstāja neapmierinātu. Bet bija arī šis tas labs, kas mani aizķēra.

Vispār, Māris Martinsons ir tas latviešu režisors, kas mani ir pārliecinājis. Lai gan neesmu redzējusi viņa jaunāko veikumi “OKI – okeāna malā” /galā vai kā tamlīdzīgi, tomēr grāmatu esmu redzējusi un tā izskatās nedaudz biezāka. Laikam jānoskatās filma, un tad jāķer grāmata.

Vērtējums – 7/10.

Ak jā, un grāmatnīcā “Globuss” ir skaistas pastkartes par tēmu “Rīga”. Tas man, kā postcrossing lietotājam, bija liels un patīkams jaunums, jo Latvijas Pasts piedāvā garlaicīgus un drūmus attēlus.

Attēli: izdevniecību mājaslapas.

Freds Bodsvorts “Svešinieks” un Dž.D. Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

Tā, kā jau jūs varat noprast, šī būs apvienotā atsauksme. Kāpēc tieši šīs grāmatas? Jo tās bija visvieglāk paņemt līdzi, kad sestdien devos uz Ventspili. “Svešinieks” bija jau iesākta, bet nogulēja plauktā, zemāk arī varēsiet izlasīt kāpēc, bet Selindžers – nu, man tik ļoti gribējās izlasīt klasiku, ka ņēmu un nopirku to no vienas sievietes iekš ibook.lv (jā, jā, slēptā reklāma).

Kanīna pēc sanatorijas atgriežas pie vecākiem. Tur viņu sagaida nekvalitatīvs ēdiens, bet īstie vecāki. Kanīna ir iemācījusies lasīt un rēķināt, tāpēc viņu aizsūta mācīties uz skolu – tas krijiešu bērnam ir teju neiespējami izdarīt – jābūt ļoti pielaidīgiem vecākiem un daudz naudai, kas, loģiski, krijiešiem nav. Lieti noder laipnie baltādainie kaimiņi – Ramziju ģimene, kas finansē Kanīnas mācības kā skolā, tā arī pēc tam, apgūstot skolotājas arodu. Rorijs, savukārt, ir zosu pētnieks un biologs. Kāda valsts organizācija viņu aizsūta uz Kanīnas dzimto apgabalu pētīt kādu īpašu zosu ģimeni. Laika gaitā viņi abi apgūst dažādu spēku pievilcību un arī naidu.

Ja tiek pāri nogurdinošajam un nomācošajam sākumam, tad tālāk romāns lasās diezgan ātri. Protams, ja neskaita daudzās zosu vietas. Tās es vienkārši bez nekādas intereses šķīru pāri, lai atgrieztos pie cilvēku tēmas. Dzīvnieku tēma grāmatās man šķiet diezgan… neīsta. Tāpēc arī neesmu lasījusi Darelu un visas tās grāmatas, ko izdod par bibliotēku kaķiem un ziemassvētku suņiem. Ja kaut kur pavīd teksts: “Suns domāja” – paldies par kūkām.

Atgriežoties pie cilvēkiem – Rorijs man šķita lēns, neizlēmīgs un pārāk uzcītīgs cilvēks. Tiesa gan, lielā uzslava no manis par pēdējo droši soli un cerību. Šajā mirklī es arī sapratu zosu nozīmi un steigšus sāku lasīt pēdējās nodaļas arī ar tām. Kanīna likās tik ļoti līdzīga man – sapņi ir, cerība ir, marš uz priekšu, bet tomēr kaut kur aizķeras kāja un nonāk atpakaļ, kur bijusi. Varu tikai uzslavēt autoru par izvēlēto sižetu – mūsdienām tiešām nu jau mazāk, bet tomēr aktuāli.

Vērtējums – 8/10.

Šis romāns jau ilgu laiku stāvēja manā to-read sarakstā, bet tad es to nopirku un tas ilgu laiku nostāvēja manā plauktā, līdz izdomāju tomēr izlasīt. Un, jūtos vīlusies.

Labi, pirms sākšu te kritizēt un izstāstīt, kas man nepatika, derētu izstāstīt saturu, ne? Stāsts ir par Holdenu, kas tiek izmests no skolas dažas dienas pirms sākas oficiālais brīvlaiks un skolēniem ir ļauts atgriezties mājās. Holdens jau ir bijis izmests no vairākām skolām, un, tā kā viņš nevēlas sagādāt vecākiem vēl lielāku vilšanos par viņu, zēns izdomā paklejot apkārt un nosist laiku tāpat vien, neko nedarot. Te nu sākas viņa, tā saucamie, piedzīvojumi – iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, piedzīvojumi un daudz kas cits. Viņam ir arī sapnis un mērķis, uz ko viņš arī visa stāsta laikā tiecas, kas piešķir zināmu mērķtiecīgumu, nevis tikai tukšu muldēšanu.

Lai gan stāstā Holdenam ir 16, man viņš izklausījās pēc kāda kārtīgs trīsdesmitgadnieka, kas gūst emocionālo labsajūtu, ja runā ar cilvēkiem par dažādām dzīves tēmām. Mūsdienās es nevaru neko tādu iedomāties, piedodiet. Pārējais pluss mīnuss atgādināja man 16 gadīgu zēnu. Bet kādēļ man nepatika? Iespējams tieši dēļ stāsta bezmērķīguma. Jā, labi, romānā izceļas vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, bērns un skola, jā, viņš pat saskaras nedaudz ar pieaugušo dzīvi, bet nebija tās lielās problēmas, ko risināt, tāpēc arī sanāk tikai tukša pļāpāšana. Un jā – kādēļ tāds vāka noformējums? Rudzi? Kuri bija romānā pieminēti vienu reizi? Dzeltens, jo cerība? Uz ko? To tāpat pazaudē katru dienu un ne tikai galvenais varonis. Ja visas Selindžera grāmatas ir tādas, tad paldies par kūkām.

Vērtējums: 4/10.

Attēls šeit un šeit.

87/101: Izdzīvošana grāmatas garumā.

Ja man būtu jāsniedz īsa anotācija par šo grāmatu, neatklājot būtisko, es to raksturotu tieši tā – Izdzīvošana grāmatas garumā. Grāmata “Pī dzīve” ir patiešām neparasta – vēl viens brīnišķīgs romāns, kas kļūs par klasiku. Autors Jans Martels nesen ieguvis Bukera balvu, kas nozīmē, ka ar šo grāmatu nekad nevar nošaut greizi. Un tā arī ir.

Īsumā – kuģis, kas Pī ģimeni pārceļ uz Kanādu, pusceļā avarē, un tīri (ne)gadījuma pēc viņš nonāk vienā laivā ar tīģeri. 227 dienas viņi viens ar otru ir aci pret aci okeāna vidū, kur tīģeris mācās dabūt ko ēdamu, bet Pī mācās nekļūt par ēdienu.

No grāmatas es gaidīju vairāk darbību, vairāk spraiguma, vairāk action. Ko es saņēmu? 8. klases bioloģijas stundu. Es tiešām cerēju uz kaut nelielu ainiņu, kur tīģeris mēģina nogalināt Pisīnu (Pī pilnais vārds. Jā, zinu, izklausās dīvaini), bet es to nedabūju. Tā vietā grāmatai cauri vijas bioloģija bioloģijas galā un garlaicīgi “piedzīvojumi” vienā laivā. Bet nezinātājiem, varu pavēstīt – nē, nesāciet tagad iedomāties 16 gadīgu zēnu un Bengālijas tīģeri tādā laiviņā, kādā  cilvēki brauc pa Rīgas kanālu. Tāpat neiedomājieties jahtu. Salieciet šīs divas lietas kopā un iedomājieties koka laivu vidējas jahtas izmērā. Tā, lūk, ir laiva, kur 227 dienas jāizdzīvo abiem izredzētajiem.

Bet par pozitīvo runājot – patika, ka Pī nebija gluži tipiskais mazais cilvēks, kas atrodas okeāna vidū bez nekā. Tā gluži nebija. Viņam bija itin noderīgs izdzīvošanas komplekts, ko viņš arī lika lietā. Arī tīģera iespaidošana likās tīri okei – galu galā izglābt savu ādu ir daudz svarīgāk nekā domāt un rūpēties par tīģera komfortu… Bet tas arī laikam viss.

Riktīgas dusmas pārmāca mani, kad Pī ik pēc dienas pateicās dievam, ka viņam ir izdevies izdzīvot. Labi, pirmajās dienās viņš acīmredzami aizmirsa par dieva eksistenci, tad grāmatas vidū viņš atkal atcerējās, ka dievs eksistē, tad atkal aizmirsa, un beigās viņam jau bija vienalga. Lai nu ko, bet no Indijas ticības arī šajā grāmatā mums neizvairīties. Diemžēl. Bet vēl kas – lai gan autors centies atainot visu, kā tas arī varētu būt reālajā dzīvē, nevajag rakstīt tik ļoti sīkumaini. Nu, man kā lasītājam ir diezgan nepatīkami lasīt kā Pī mēģināja atviegloties, bet nevarēja, jo bija saķēris kaut kādu infekciju. Tāpat es vienkārši pāršķīru lapas, kur runa gāja par laivas attīrīšanu no tīģera mēsliem soli pa solim. Nevajag jau ieslīgt tik ļoti dziļā sīkumainībā. Var zaudēt līdzšinējās simpātijas pret grāmatu, kas šajā gadījumā tā arī notika.

Vērtējums: 5/10. Pārāk dziļa depresivitāte, kas noteikti nav piemērota šiem rudens vakariem. Nerunājot par sākumā izteiktajiem slavas vārdiem. Filmu, kas diezgan sen (pirms atkārtotas grāmatas izdošanas) gozējās uz kino ekrāniem, gan neplānoju skatīties – grāmata radīja pietiekami daudz empātiju, lai to neskatītos.

 

Attēls šeit.

Dienā, kad pēc maniem aprēķiniem vajadzēja būt mātes dzimšanas dienai, es skaļi nodziedāju “Happy Birthday”.