Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Advertisements

Atskats uz 2016. gadu grāmatās

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/235750710/large.jpg

Pagājušo gadu Booktuberi taisīja glītu formu, kurā apkopot gada laikā izlasīto, šogad es neko tādu (vēl?) neesmu novērojusi, bet laiks iet uz priekšu un negaida. Es izdomāju savu sadalījumu, kā man un jums nonākt pie kaut kādas skaidrības, un te nu tas ir.

Tā kā gada laikā izlasīju 68 grāmatas, tad apkopot tās vienā lielā rakstā būtu ļoti gari, tāpēc sadalīšu to visu kaudzi divās daļās – vilšanās un labākās izlasītās. Tai pašā laikā ir tādas, kas nav īsti ne viens, ne otrs, tāpēc, ja vēlies zināt, ko es šogad lasīju un kas neietilpa šajos divos rakstos, ej uz manu Goodreads 2016. gada plauktu. Jāpiemin arī tas, ka grāmatu secībai nav nozīmes, un vērā tiek ņemtas 1-2 un 4-5 zvaigžņu vērtējumi Goodreadā, lai tiktu pieminēts šajā rakstā.

Gada vilšanās izlasītajās grāmatās:

  • Kendaisa Bašnela “Sekss un lielpilsēta” – gribēju lasīt šo kā atslodzes literatūru pēdējās vasaras dienās, bet sanāca vairāk dusmoties, nekā lasīt. Joprojām nesaprotu, kā no tā varēja uztaisīt skatāmu filmu.
  • Gayle Forman “Just One Year” – daļa no kādas dumjas sērijas, kur vismaz šajā grāmatā, ko lasīju, puisis satiek meiteni, pavada ar viņu vienu dienu, nākamajā dienā pamostas, meitenes nav, un tad gadu trenkājas pa pasauli, mēģinādams viņu atrast. Pie reizes puisis cīnās ar ģimenes problēmām, bet lasītājs tiek ievests pārdomās, vai nākamā paaudze izaugs tikpat degradēta kā šie varoņi vai tomēr nē.
  • Elīna Gabrāne “Kompots” – priekšrocības, strādājot grāmatnīcā, ir tādas, ka brīvajā laikā var lasīt grāmatas, tikai apdomīgi jāizvēlas plānas un īsas. Šī bija viena no tām un drīzāk atgādināja kāda latvieša poētiska bloga pārnesumu grāmatas formātā, bet neko tādu, kas mani atstātu uz pauzes.
  • Jamie McGuire “Beautiful Disaster” – šī agrāk bija mana guilty pleasure grāmata, ko pārlasīju, kad vien man nebija slinkums vai kas labāks. Šogad nonācu pie secinājuma, ka man kaitina galvenie varoņi un sižets ir briesmīgs, iznākums jo vairāk, tāpēc dodos jauna guilty pleasure meklējumos.
  • Baiba Bičole “Citviet” – ar dzeju jābūt uzmanīgam, ko es varu teikt, izlasot šo krājumu, kur man neviens dzejolis tā īsti nepatika. Es gribu lasīt vairāk dzeju, bet tai pašā laikā gribu lasīt tādu, kurā man nav jāizlasa viss 100 lpp, lai atrastu vienu tādu, kur patīk divas rindiņas. Vējā izmesta nauda un laiks, bet vērtīga mācība.
  • John Green “Let it Snow” – Ziemassvētku stāsti, kuru sarakstījuši trīs autori un apspēlē iestigšanu kādā nomaļā pilsētā Ziemassvētku vakarā un pēkšņo romānu starp upuri un glābēju. Vienu vēl var izmocīt, bet lasīt vēl 2 tādus pašus, mainoties tikai vietai, notikuma veidam un varoņu vārdiem ir kaitinoši.
  • Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” – atsauksme te.
  • Stefānija Meiere “Krēsla” – sagribēju pārlasīt šo darbu un sapratu, kāpēc daudziem tas nepatika. Tagad arī es nesaprotu agrāko sevi, kura varēja lasīt visu sēriju un vēl sūtīt vecākus pakaļ tikko iznākušajai pēdējai daļai. 😀
  • Sara Shapard “Pretty Little Liars” – laikā, kad vēl lasīšana Kindlē man bija aktuāla (būs tie putekļi jānotrauc nākošgad), šo izlasīju, jo kādreiz skatījos seriālu un tas man patika. Grāmata neatstāja tik lielu iespaidu un seriāls ir krietni pārveidots, sezonām turpinoties, tāpēc vīlos grāmatās (izlasīju pirmās divas, ko varētu norakstīt uz jaunā gada apmulsumu) un sēriju neturpināju.

Gada vislabākās izlasītās grāmatas:

  • Alvis Hermanis “Dienasgrāmata” – atsauksme šeit.
  • Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – man prieks, ka tomēr starp visām tām dzejas neveiksmēm tomēr arī ir kāds saules stars, kas padara gadu jaukāku. Šīs grāmatas sasniegums – krievvalodīgā draudzene pateica, ka latviešu literatūra esot lasāma. Šo krājumu joprojām lasu un pārlasu, jo tas ir a) īss un b) nežēlīgi skaists. Nepacietīgi gaidu vēl kaut ko no Ingas!
  • Ričards Bahs “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons” burvīga grāmata kā bērniem, tā pieaugušajiem par nepadošanos pelēkās masas spiedienam, būšanai par personību un ļoti skaists stāsts vispārīgi.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters” sērija – bez šī mana bērnība nav iedomājama un ir lieliski šo ik pa laikam pārlasīt, jo ar katru lasīšanas reizi tiek pamanītas vēl citas lietas, kas iepriekš palaistas garām.
  • Nora Ikstena “Mātes piens” – no tām divām šīs sērijas grāmatām, ko es šogad izlasīju, šī man patika vislabāk. Sāpīgi skaista, dzeļoša, patiesa un ievelk lasītāju sevī un ilgi nelaiž vaļā.
  • Šarlote Brontē “Džeina Eira” – lai gan šo es pārlasīju, bet tomēr arī šī viena no labākajām grāmatām, jo stāsta par apņēmību, nematerialitāti, spēcīgu raksturu un ar šo aizsākās tas, ka sieviete tika uztverta vairāk kā sieviete nevis kā papildus mēbele vīrieša mājā.
  • Imants Ziedonis “Epifānijas” – nevaru saprast, cik epifāniju izdevumu ir un kurš man ir (tā es šogad nopirku jau tādu, kas man ir), un tas ir svarīgi, jo gribu izlasīt visas epifānijas, kas ir publicētas. Par šo daudz sakāma nav – tik ļoti skaisti, ka sirds gandrīz pārplīst.
  • Levs Grosmans “Burvji” – burvīga fantāzijas sērijas pirmā daļa, kas ievieš cerību, ka sērija būs laba. Jāgaida tikai, kad izdos, jo mana nepacietība nav tik liela, lai lasītu angliski.
  • Hjū Hovijs “Vilna”, “Maiņa”, “Putekļi”. Burvīga sērija ar lielu devu realitātes aspektu, kas sasaucas ar patlaban valdošo “un ko es varu darīt, lai tā nebūtu”. Redzi, ja neko nedarīsi, dzīvosi te.
  • Zenta Ērgle “Starp mums, meitenēm, runājot” – arī šī grāmata raksturo manu bērnību, jo vismaz pirmo daļu pārlasīju vismaz reizi gadā, kad biju maza (vecvecāku mājā nebija pārējo daļu, par kuru esamību uzzināju vēlāk, kad man uzdāvināja atjaunoto izdevumu). Interesanti lasīt, kā tika būvēta romantika padomju laikos, un salīdzināt ar to, kā to dara tagad. Esam palikuši bezatbildīgāki? izaicinošāki? vienaldzīgāki?
  • Šerila Streida “Mežone” – šī bija lieliska grāmata lieliskā laikā, kad man dzīves priekšā bija nolaidušās rokas un šī grāmata man viņas atkal uzstutēja vēl augstāk nekā iepriekš bija un lika sasmelties iedvesmu. Man pat varētu būt parādījusies vēlme sportot. Varbūt.

Jaunām un labām grāmatām bagātu jauno 2017. gadu!

Attēls te.

69/101: Leišmalīte.

Trešā Kurzemīte. Šoreiz gan Imants visu ceļu nespēj veikt – to turpina dēls Rimants. Un arī daļu apraksta – nevar jau dot citam rakstīt par savām atmiņām. Grāmata ir tapusi 10 gadus, izbraukājot krustu šķērsu visu Lietuvas pierobežu. Pabūts gan pie zemniekiem, gan pilīs, gan muižās, gan pie slaveniem cilvēkiem, vienvārd sakot – visur kur drīkst spert kāju. Un kur nedrīkst.

Šī gan būs tāda īsa atsauksme. Šo grāmatu es lasīju savādāk. Es zināju, ko es gribu sagaidīt no “Leišmalītes”, ko gribu atrast, un to arī meklēju. Tāpēc nepievērsu uzmanību dažādiem sīkumiem, kurus varbūt citi blogeri šajā grāmatā ir pamanījuši. Es meklēju citātus par Latviju un latviešiem, un tos arī atradu diezgan lielā skaitā. Bet, neskatoties uz to, es pamanīju, ka pierobežas zemnieki diezgan lielu uzmanību pievērš Latvijas zemes pārdošana ārzemniekiem, naudas dabūšanā, un prieku man sagādāja tas, ka vismaz viens vīrietis tajā visā zemnieku gūzmā zina, kā piesaistīt sev Eiropas finansējumus. Tagad, nešaubos, to būs apguvuši vēl vairāki, ne tikai viņš.

Un, pēc grāmatas man ir viena liela, nobriedusi doma par latviešiem. Īstenībā, mēs nemaz neesam tik neapdomīgi, neinteresanti. Paskat, Ziedonim ideja izveidot Demogrāfisko fondu, zemniekiem ideja samesties veselā kopienā, lai nauda nav jāšķiež par katru maisu minerālmēslu, piemēram, 5 tonnām, bet var visi kopīgi nopirkt 500 tonnas, un brālīgi sadalīt savā starpā. Bet tomēr valdība tālāk par Rīgu neredz. Un Leišmalē trūkst darīt varošu cilvēku. Ja būtu savādāk, arī “Leišmalītes” stāsts būtu savādāks. Un vēl, ko gribu par šo grāmatu teikt: var manīt, ka grāmatas sākums ir tēlaināks, ar Imantam Ziedonim raksturīgajiem salīdzinājumiem, viņam raksturīgo vieglumu. Bet grāmatas vidū – blākš – kā ar nazi nogriež visu tēlainumu. Skaidrs – Rimants ķēries gan pie apbraukāšanas, gan pie rakstīšanas. Pazudis viss Imantam raksturīgais vieglums, Rimants raksta to, kā to redz – ja Asarē uz kalna stāvēja meitene, tad viņš tā arī raksta, nevis kā Imants – pieliekot vēl dažus apzīmētājus un papildinātājus.

Vērtējums: 5/10.

Nākamais rindā: Nikolass Spārks – Talismans. (Nicholas Sparks – The Lucky One).

Bilde te.