“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Ir patīkami atgriezties teātrī pēc pusotra mēneša pārtraukumu. Vēl lielāku gandarījumu sniedz tas, ka gadās redzēt labāko izrādi, ko es esmu redzējusi šajā sezonā lielajā zālē.

Makmērfijs, kas radis nepakļauties sabiedrības normām un noteikumiem, tiek nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur valda “demokrātija, bet pēc noteikumiem” un pievienojas tur kā 12. slimnieks. Ātri vien Makmērfijs iekaro pārējo slimnieku simpātijas ar to, ka cenšas iespaidot galveno māsu, pārkāpt noteikumus un panākt savu. Bet pie māsas Rečidas nepakļaušanās nav pieļaujama. Mājaslapas anotācijā ir spilgts nobeigums: “Nav īsti skaidrs, vai ārprātīgs esi tu pats, vai arī visi apkārtējie. Traģiski komiskie notikumi finālā noved pie attīrīšanās un atbrīvošanās – kaut arī par dārgu cenu.” Izrādē skaidri iezīmējas sabiedrības nevēlēšanās pretoties uzliktajām normām un nevēlēšanās izcelties uz citu fona, jo tā ir drošāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Skatoties rodas tā sajūta, ka katrs ir tur, kur viņam vajag būt. Lieliski ir Artūrs Skrastiņš (Makmērfijs), Ilze Ķuzule – Skrastiņa (Māsa Rečida), Lauris Dzelzītis (Billijs). Patika, ka beidzot ir izrāde, kur var pilnībā var parādīt arī ne tik jaunos aktierus. Jāuzslavē arī Kaspars Bindemanis – lielisks Virsaitis.

Vispār es pamanīju to, ka līdz ko režisors nav kāds vietējais, piemēram, Džilindžers vai Gruzdovs, aktieri kļūst atraisītāki, aktīvāki, acīs parādās uguntiņas un pat sēžot viņā zāles galā var pamanīt, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara. Aleksandrs Morfovs ir radījis vēl vienu spožu darbu Dailes teātrī (iepriekš Finita la comedia), kurš liek raudāt gan no smiekliem, gan saprotot dzīves skarbo patiesību. Patika arī skatuves iekārtojums, bet tur jāpateicas Mārtiņam Vilkārsim.

Esmu pie tiem, kas ir lasījuši grāmatu, tāpēc dažās vietās man bija nedaudz garlaicīgi, jo es zināju, ar ko tas turpināsies vai beigsies. Bet brīžiem piedzīvoju arī patīkamus pārsteiguma momentus. Galvenās iezīmes režisors ir atstājis. Tagad vēl būs jānoskatās filma.

Izrāde ir pat ļoti skatāma un noteikti iesaku uz to aiziet, ja vēl nav gadījies. Teātros pietrūkst līdzīgu darbu – it kā viegli un smieklīgi, bet tajā pašā laikā cilvēki no zāles nāk ārā raudādami. Viennozīmīgi saku, ka šī ir labākā lielās zāles izrāde šosezon.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis

“Ugunsgrēki” Dailes teātrī

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Tie mazie laimes brīži, kad uzaicina uz izrādi, ir brīnišķīgi. Tā notika ar šo. Lai gan šaubas radīja teātra mājaslapā rakstītā anotācija, skatītāju atsauksmes bija pārāk pozitīvas, lai es neaizietu. Un es nevīlos, nemaz. Nu, vismaz izrādē.

Navālas bērni nejūt sevišķu mīlestību pret māti, tāpēc viņas pēcnāves vēlēšanās viņi izpilda nelabprāt. Testamenta izpildītājs Hermils Lebels stingri uzstāj, lai testaments tiktu izpildīts tieši tā, kā rakstīja abu dvīņu māte, tāpēc brālis un māsa dodas ceļojumā pagātnē ar mērķi atrast savu tēvu un brāli. Viņi nezina ne ar ko sākt, ne kad tas beigsies, ne arī to, vai kāds no minētajiem vispār vēl ir dzīvs. Ceļojuma laikā atklājas daudz interesantu faktu gan par māti, gan par cilvēkiem viņai apkārt un Lībijas kritisko stāvokli, kurš gluži precīzi sasaucas arī ar mūsdienu situāciju.

Mārtiņš Eihe ir atradis lielisku lugu, ko realizēt uz teātra skatuves, arī par aktieru ansambli nevaru sūdzēties – ja pēc “Saules bērnu” noskatīšanās man radās jautājums par dažu aktieru lomu sadali, tad pēc “Ugunsgrēkiem” man ir skaidrs, kur ir palikuši visi lielie un pierastie aktieri. Uzslava no manis Ķuzulei (neierasti no manis, zinu), bet notēlot Navālu, pie tam, šādā veidā – cepuri nost. Beidzot loma, kurā viņa man nekrita uz nerviem un kur man viņa beidzot bija tēls, nevis personība. Arī pārējiem aktieriem uzslavas – spēlēt šādā izrādē ir liels izaicinājums, to es apzinos kā skatītājs. Jau skatīties ir grūti.

Teātris šo izrādi piesaka kā “baisu melodrāmu”, bet es neteikšu, ka tā ir baisa. No vienas puses jā, bet no otras – atkal nē. Ja skatītājs ir lasījis atsauksmes un sagatavojis savu prātu un, jā, arī nervu sistēmu, tad tā nav baisa. Varbūt vairāk nepatīkama, bet pozitīvi nepatīkama. Ik pa laikam kādu apslauka ar asinīm, tiek piedzīvots kāds kara moments vai kāda slepkavība, bet visa sāls jau ir pašā izrādes būtībā, nevis pasniegšanas veidā. Par to runājot, tas varētu būt mazāk aprauts situācijās, kad prasās turpinājums, kurš tā arī netiek dots. Vismaz iesāktajā veidā ne. Izrāde uz beigu galu samudžina skatītāju prātu tā, ka vienā mirklī vienkārši vairs neseko līdzi kurš, ko un kāpēc, bet bauda to, ko vēl var.

Izrāde liek aizdomāties arī par karu mūsdienu situācijā, jo vajag tikai laiku un tādu pašu politisko bezdarbību, kāda ir tagad, un izrādes notikumi transformēsies mūsu pašu acu priekšā. Ar Ukrainas Krimu jau tā ir noticis. Varbūt šķietamā demokrātija nemaz nav tik nesalaužama, kā visiem liekas?

Izrāde nav TIK nopietna, kādu es to aprakstīju. Pa brīdim ir ielikts kāds humora gabaliņš, kad smagums sāk spiest visu Dailes teātra mazo zāli, un visi atkal jūtas nedaudz brīvāk, pasmejas, un skatās tālāk. Humors kā glābšanas salmiņš pie kā pieturēties situācijā, kad kļūst pārāk smagi. Vēl tas, ko nepieminēju – lielāko daļu skaņu aktieri taisa paši ar savām balsīm, kustībām, elpas vilcieniem utt, kas kopā ar lielisko spēlēšanos ar gaismu, pieliek izrādei lielu plusu.

Manī ir tikai viens rūgtums, ko šis gājiens sagādāja, un tie skatītāji. Es joprojām nesaprotu, kā uz teātri var nākt džinsos, un to laikam nekad arī nesapratīšu. Tāpat nav skaidrs, vai pašiem cilvēkiem nav skaidrs, ka pirms izrādes ir jāizslēdz savi mobilie telefoni. Es ceru, ka tas cilvēks, kuram sāka zvanīt izrādes vidū, pēc tam pamanīja aktieru pievērstos nelaipnos skatienus un pamatīgi nokaunējās. Cilvēki ir ieguldījuši smagu darbu, gatavojot smagu izrāde, pasniedzot to smagā veidā, un te atnāk viens un tam darbam vienkārši uzspļauj ar zvanošu telefonu. Vēl viena lieta – ir izrādes, kurās par lamuvārdiem var smieties, un ir izrādes, kurās nevar. Manuprāt, šī ir tā, kur nevajag laist savus zirdziskos smieklus pa visu zāli, un vēl labu laiku pēc tam atkārtot šo vārdu un smieties tālāk. Mēs esam pieauguši cilvēki, galu galā.

Kad sakrājusies žults ir izlikta, varu dot arī vērtējumu: 8/10.

Kur ir mana vieta šajā daudzstūrī?

Attēls: Dailes teātra mājaslapa, autors Jānis Deinats.

Kad nakts nebūt nav galā…

https://i0.wp.com/www.dailesteatris.lv/media/izrade_img/_fDeinats_B4W5486_.jpg

Jau sen gribēju aiziet uz šo izrādi, biļetes kā bija, tā arī palika izpārdotas, līdz kādas vietas atbrīvojās, un tad arī es sevi palutināju. Vai arī sagrāvu. Atkarībā no tā, kā uz šo jautājumu skatās.

Par izrādi: Intars Rešetins, ko uz skatuves mēs esam redzējuši kā aktieri, izdomā mācīties, un uzvest izrādi tieši pēc manas mīļākās filmas motīviem “Pagājusī nakts” (“The Last Night”). Būtībā nekas nav mainīts. Vismaz nekas tāds, kas man, kā filmas mīļotājam, kas to noskatās kādas 2 reizes mēnesī, traucētu.

Stāsts ir par diviem laulātiem draugiem – Džoannu un Maiklu, kas ir precēti jau trīs gadus, bet viņiem jāpavada nakts šķirti dažādās Amerikas pilsētās, jo Maikls dodas komandējumā. Iepriekšējā vakarā viņi ir bijuši ballītē pie kopīgā drauga, kur Džoanna iepazīst Lauru – jauno Marka darbakolēģi, ar ko viņas vīrs dosies komandējumā. Protams, mājās atnākot, viņa, kā jau visas sievietes, sāk taisīt greizsirdības scēnas un strīdus. Nākamajā dienā Maikls aizbrauc, bet Džoanna rīta skējiena laika satiek savu koledžas laika draugu – Aleksu. Un nakts nav pat ne tuvu. Cik stipra ir abu laulāto mīlestība vienam pret otru? Kas skaitās krāpšana? Vai skūpsts ir krāpšana? Cik stipri mūs ietekmē pienākums, pieņemtas normas, un cik – sirdsapziņa? Lūk, tie ir jautājumi, par ko, gribot vai negribot, bet liek domāt šī izrāde.

Labi, tā kā šī izrāde ir uzvesta pēc manas mīļākās filmas motīviem, mans viedoklis ir ļoti neobjektīvs. Protams, ka man patika. Man ļoti patika.

Sāksim jau ar to, ka tas notika kamerzālē, kur vien ir gan mazāk cilvēku, gan arī personīgāka atmosfēra. Parādās sajūta, ka izrāde ir īpašai publikai. Un stāsts visu padara vēl personīgāku. Principā, man iekrita acīs, ka lielākā daļa skatītāju (izņemot mani un vēl kādu pensionāru) ir ieradušies ar savām otrajām pusītēm. Un ko es vēl ievēroju? No izrādes viņi aiziet klusēdami, nevis jautri čalodami, kā bija atnākuši. Šī izrāde ir spējīga iesist pa ribām jebkuram, kurš jelkad ir piedzīvojis krāpšanu vai attiecības. Uzticēšanos. Mīlestību. Jebko, kur ir vajadzīgi 2 cilvēki.

Man patika izrādes iekārtojums. Īpaši tās vietas, kur uz skatuves bija 4-5 cilvēki, bet risinājās pilnīgi dažādi stāsti. Tas gan nenošķīra kādu daļu skatuves, gan ļāva ieskatīties visā pa nelielam gabaliņam, nevis kā blāķis. Muzikālais noformējums arī bija. Ja jau šī izrāde ir domāta vairāk 30 gadniekiem, tad es teiktu, ka ļoti atbilstošs. Reti kurš, braucot mājās, klausoties radio vai televīziju, nav dzirdējis Muse “Madness” un populārus gabalus, ko spēlē izrādes laikā. Un tā klaviermūzika bija vienkārši tik ļoti vietā…

Par aktieriem. Jā, te spēlē Ilze Ķuzule, kas man nepatīk. Bet, par laimi, šo izrādi viņai nav izdevies sabojāt. Paldies režisoram par to. Otrkārt, man ļoti simpatizēja aktieru spēju sastrādāšanās starp Dzelmi un Grāveli. Viņiem runājot vien dzirksteles šķīda pa gaisu.

Varbūt man pietrūka tieši tās pauzes pa vidu, lai apdomātu visu sniegto un iegūto emocionālo, lai nebūtu tā, ka teātris jāpamet asarainām acīm, bet varbūt arī ir labi šādi, ka viss nolīst pār tevi, un tad tu ej to naksnīgi lietaino pastaigu un domā.

Bet izrāde atstāj nopietnu pārdomu kaudzi par dažādākajām tēmām. Lai gan 2 dienas jau ir pagājušas, tomēr es joprojām par to domāju un nepārtraukti atgriežos. Labi bija parādīt aptaujas rezultātus sākumā, bet, tagad tā domājot, varētu tos parādīt arī beigās. Tas piešķir “der padomāt” izteiksmi. Bet kas tās par izrāžu reklāmām pēc aptaujas? Atgādināja kinoteātri.

Vērtējums: 10/10. jā, vienā vietā salūzu. Mājās nākot, lietus skaloja manas asaras. Bet tas bija to vērts. Tas ir to vērts. Varētu aiziet vēl kādu reizi, tieši dēļ stāsta un brīnišķīgās aktierspēles. Paldies!

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

82/101: Dailes Šeipings.

https://i1.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrades/_B4W4298_fDEINATS.jpg

Vakar, 20.09., pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja izrāde “Šeipings”. “Kurā brīdī radīšana kļūst par manipulāciju? Jo sevišķi tāpēc, ka cilvēka miesa ir ideāls materiāls – dabisks, skaists un pakļāvīgs.” Lūk, šie vārdi tad mani arī mudināja iet un skatīties. Manas domas, anotācija un vērtējums – zemāk, sīki un smalki aprakstīts.

Viss sākas, kad Eva (šoreiz Ķuzule-Skrastiņa) satiek Ādamu (Artūrs Dīcis) – viņa saskata iespēju, viņš – perfektu būtni, kas grib izveidot manifestu ar muzeja eksponātu. Tā viņi iepazīstas. Viens gan jums jāzina – Eva ir ļoti pieredzējusī kuce, bet Ādams – nepieredzējis un sevī ierāvies vīrietis, kurš staigā vienā un tajā pašā jakā visu laiku. Bet tad viņi sāk satikties, un pēc kāda laika draugi saredz Ādamā pārmaiņas – brilles nomainījis pret kontaktlēcām, jaku pret žaketi, nomainījis frizūru… Bet mainoties ārējam tēlam arī iekšējais mainās līdzi. Visi mainās – ar laiku. Tikai Eva ne.

Izrāde, manuprāt, ir diezgan laba. Režisors Džilindžers joprojām VAR. Var uztaisīt labu, trakulīgu izrādi, kurā ir pilns ar lamuvārdiem, lipīgām dziesmām, krievu dzejoļiem un izgrieztiem televīzijas raidījumiem, bet visam pa vidu – komēdijas pārvēršanās drāmā. Ar ik pa laiciņam pievienotajiem trillera un romantikas elementiem. Vārdu sakot – šis ir universitātes draugu stāsts. Tieši tāds, kādam tam jābūt katram no mums – nedaudz trakam, nedaudz skumjam, bet visam pa virsu – take it easy.

Lai gan no paša sākuma tērpi man likās nedaudz par spožu (aktuālais spožais oranžais un elektrozaļais), izrādes laikā es sapratu, ka tas ir tieši vietā – visur valda trakums, kāpēc tērpiem būtu jābūt pelēkiem? Skatuves interjers būtiski mainījās tikai otrā cēliena sākumā, kur iznesa vienu papildus elementu, bet, lai pārējie skatuves dekori un elementi netraucētu, lika lietā gaismas, un efekts bija brīnišķīgs. Tiesa, par gaismām runājot, brīžiem traucēja aktīvi zibošā gaisma, kas tika ieslēgta, lai paspilgtinātu notiekošo uz skatuves, un uzmodinātu manu blakussēdētāju no snaudas. Bet izrādē netrūka arī pārsteidzoši klusu momentu, kas visu izlīdzināja līdzsvarā.

https://i2.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrade_img/_B4W5140_fDEINATS.jpg

Protams, bija arī daudz smieklu, aplausu, un uzstāšanās. No šīs kategorijas izcelt varu Ginta Andžāna perfekto vingrošanas stundu (pati no tādas neatteiktos) un tā paša Ginta Andžāna nodziedāto “Perfekta diena” – dziesmu, ap kuru šā gada sākumā tika sacelta kājās visa Latvija, izraisot ne tikai smieklus, bet arī diezgan asas diskusijas. Protams, nevar arī nepalielīt super ātri noskaitīto krievu (dzejoli?) pirmajā cēlienā – atceros, ka viena no abām skatītājām bija Dārta Danēviča, otrai gan vārdu neatceros, tikai to, ka viņa putrojās (pamanīju pat es, krievu valodas nejēga numur 1). Skatoties bildes Dailes teātra mājas lapā atcerējos arī Ginta Andžāna akrobātiskos trikus, lai tikai Eva gribētu doties viņam līdzi.

Bet, visam pāri – man patika ideja, kuru izrādes laikā prasmīgi realizē Eva. Lai atstātu intrigu, neteikšu, kas tas ir. Sabojāšu vēl visu prieku. Bet ideja man likās pietiekami orģināla un interesanta.

Par publiku runājot – bez jau pierastajām augstajām amatpersonām un prominencēm bija arī daudz tādu, kas studēja/mācījās kaut ko saistībā ar mākslu – to varēja jau noprast pēc viņu Elitas Patmalnieces ģērbšanās stila. Bet vienu gan jums varu peteikt – kokteilīši pirms pirmā cēliena un pirms otrā ir pilnīgi atšķirīgi. Protams, ka labāk garšo otrie, bet, ja jums patīk mocīties ar vēdersāpēm, varat dzert arī pirmos.

Izrādes vērtējums: 7/10. Praktiski noslēgumu es tur nemanīju – jā, tas viss bija izrāde un tā, bet kas notika tālāk ar varoņiem – tas lai paliek skatītāju fantāzijas ziņā? Ar patiesības atklāšanu, manuprāt, bija par maz – bija jāsniedz mazs ieskats, kas notiek tālāk. Bet varbūt man tā tikai likās.

Attēli: šeit.

19/101: Priekškars ir kritis. Oņegins.

Image

22. februāra vakarā norisinājās Dž.Dž.Džilindžera jauniestudējums Dailes teātrī – “Oņegins”. Uz to bija sanākusi raibu raibā publika, un cītīgi sekoja līdzi tam, kas notiek uz skatuves un zālē. To skaitā arī es.

Sākšu ar nelielu izklāstu. Izrāde ir par mīlestību un par cīņu pašam par sevi. Mūziklā Artūrs Skrastiņš (Jevgēnijs Oņegins) dzied – “esmu mācījies pa druskai, bet nekur nav bijis rakstīts, kādā krāsā acis nāvei, kad tā dzied, klusi man dzied”. 3 stundu garumā viņš to iepazīst veselas 2 reizes. Izrādē dominē 2 sievietes, 3 vīrieši, mīlas krustugunis, dueļi, nāves un ciešanas. Izrāde gan nav precīzs grāmatas attēlojums – Tatjanas (Ieva Segliņa) viena sapņa vietā ir iestudēti trīs, kas, manuprāt ir pat labi, jo sniedz skatītājam iespēju iedziļināties Tatjanas jūtās. No sākuma mazliet vieglprātīgā Tatjanas māsa Olga (Ilze Ķuzule – Skrastiņa) izrādes vidū tomēr aplaužās – dzīve nav pasaka. Ļenskis (Artis Robežnieks) cīnās ar sevi, jo nezina, kura būtu viņam labāka. Puškina (Intars Busulis) pats raksta romānu, ko izdzīvo viņa draugi. Bet pēkšņi varoņi paši sākuši dzīvot savu dzīvi, un ar rokām un kājām pretojas rakstnieka spalvai. Ko nu?

Sāksim ar labo. Es varu klanīties un nedēļu no vietas sniegt ziedus Kārlim Lācim, jo mūzika ir… Fantastiska nav tas vārds. Tā ir daudz, daudz reižu labāka. Mana galva atgādina CD atskaņotāju, kurš pats pārslēdz mūziku. Un dominē tieši izrādē dzirdētā mūzika.
Vēl kāda labā lieta ir aktieri. Un šoreiz es runāju par Intaru Busuli, Artūru Skrastiņu, Arti Robežnieku, Ievu Segliņu un Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu. Es uzskatu, ka tas ir talants – atbīdīt malā savu personību, lai kļūtu par kādu citu uz izrādes laiku. Un vēl varu uzslavēt Ievu Segliņu, jo 23 gadu vecumā nospēlēt ideālu Džuljetu, brīnišķīgu Lolitu un cienījamu Tatjanu – tas IR talants, nenoliedzami. Un vēl par Busuli – mazais, mīļais Puškins, kurš visu izrādes laiku mani tirdīja ar vēlmi uziet uz skatuves un viņu kārtīgi samīļot, jo viņš izskatījās tik mīlīgs un tik bēdīgs vienlaikus. Man labāk patīk, ka viņš skraida pa skatuvi kā aktieris, nevis kā dziedātājs. Brīnišķīga debija.

Kopumā par izrādi varu teikt, ka paņēma. Dziļi. Un par izrādi varu teikt tikai to pašu, pašu labāko.

Vērtējums: 10/10.

Bet es nevaru novaldīt rokas, un neuzrakstīt par promenanci un ne-promenanci. Uz pirmizrādi bija ieradušās tādas Latvijā atpazīstamas personības kā Linda Leen, Valdis Zatlers ar kundzi, Andris Bulis, Gundega Skudriņa, Jolanta Strikaite, Vineta Elksne, Sergejs Jēgers un vēl daži, kurus es vairs neatceros. Bet vairāk mani sarūgtināja tas, ka cilvēki neapvalda sevi sabiedrībā. Piemērs: starpbrīdī, kad gandrīz visi jau ir apsēdušies, ir palikušas dažas minūtes līdz otrā cēliena beigām, divas sievietes, kuras sēdēja man priekšā, ieradās uz savām vietām, bet neapsēdās. Apstājās pie skatuves malas, un nu sāka ar savām mednieku acīm medīt slavenības, norādot uz tām, par laimi, ar veselu roku, nevis pliku rādītājpirkstu. Tas man lika aizdomāties – vai tiešām latviešu sabiedrība vēl iedalās kārtās – kā viduslaikos? Ir cilvēki, kuri ir sasnieguši daudz savā dzīvē, pateicoties saviem talantiem, centību vai kukuļdošanu, un ir cilvēki, kuri to negrib/nevar/nemāk izmantot, tāpēc apspriež un/vai nopeļ cilvēkus, kuri to māk. Un vēl, ja Gints Bude viesotos teātra pirmizrādēs, viņa nākamie raidījumi varētu būt par to, kā NEvajag ģērbties, ejot uz teātri. Nezinu, kas mani vairāk pārsteidza – vai cilvēki, kas saģērbušies kā ejot uz “Erotu”, vai cilvēki, kas saģērbušies, ejot uz bērēm, vai cilvēki, kuri vispār nemāk ģērbties, un nu savilkuši visu smuko sev virsū, un domā, ka izskatās labi. Bet tomēr, tie bija tikai daži tādi mazi sabiedrības mīnusiņi. Izrādes lielie plusi atvēra šo niecīgo detaļu.

Šeit arī var iepazīties ar pārējiem aktieriem, izrādes laikiem (ja nu kādu es saintriģēju) un pārējo. Foto – no publicitātes materiāla.