Oktobrī paveiktais + plāni novembrim

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/264586238/large.jpg

Šomēnes draudzējos ar Mērfija likumu – jo vairāk plānu, jo lielāka iespēja, ka neko no tā neizdarīsi. Un šoreiz galvenais apstāklis nav slinkums, bet gan vīruss, kas rūpīgi 2 nedēļas ir apgrūtinājis manu dzīvi, tāpēc arī oktobrī paveiktais ir tikai maza čupiņa.

Grāmatas. Esmu izlasījusi 5, kas daļēji atbilst manam oktobra plānam mēneša sākumā. Protams, izdevniecību jaunākajiem veikumiem ir paradums iespraukties visam pa vidu, tāpēc 2 no izlasītajām grāmatām plānā neietilpa.

  • Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – atsauksmi lasi šeit. Ja vēl neesi ticis pie grāmatas, es nesaprotu, ko tu vēl gaidi.
  • Hjū Hovijs “Putekļi”. Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga triloģija – atsauksmi lasi šeit.
  • Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts” – atsauksmi lasi šeit.
  • Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” – atsauksme šeit.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” – par šo gan lielā atsauksme nebūs, jo vien pāris lietas sakāmas. Patika, ka Harijam vismaz vienā grāmatā (neatceros kā pārējās, bet man ir smaga aizdoma, ka citās nav) nevajag cīnīties ar Voldemortu. Un vēl man patīk lasīt grāmatas pareizos laikos, jo, kad Hermione grieza laiku atpakaļ, to pašu darīju arī es.

Filmas. Noskatījos pārsteidzoši daudz, 8 ar pusi.

  • Neredzamā – neatceros ne režisoru, ne aktierus, tikai to, ka vienu vakaru rādīja LTV1 un man patika. Skats uz jaunas aktrises dzīvi – pirmo teātra izrādi tieši tapšanas stadijā, privāto dzīvi, ģimenes sarežģījumiem. Riktīga drāma, bet man pret to nekad nav iebildumu. 8/10
  • Ceļā – neko daudz no tās neatceros, tikai to kā 3 jaunieši blandījās pa pasauli. Pat nezinu kāpēc skatījos. 3/10
  • Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem – grāmatas ekranizācija. Galvenās sižeta līnijas ir saglabātas un es pat nepamanītu saturisko maiņu, ja vien draudzenei nebūtu tik laba atmiņa un viņa nefeispalmotu visas filmas garumā. Tā kā man ir bail no visa, kas ir kaut nedaudz baiss, tad izvairījos skatīties Bērtona filmas, bet noskatījos šito un nesapratu, vai viņam visas tādas, vai tikai šī neizdevusies, jo nekā baisa tur nebija. Katrā gadījumā grāmatā attēli ir baisāki nekā filma. 6/10
  • Harijs Poters un Jauktasiņu princis – biju palaidusi garām HP filmu maratonu LNT, noķēru vien pašas beigas, bet nevar neskatīties, tāpēc smuki paraudāju Dumidora ainā. Atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Harijs Poters un nāves dāvesti, abas daļas – arī šeit atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Trakā, dullā mīlestība – vispār televīzija ir laba lieta, tikko pamanīju, ka vairums filmu esmu skatījusies tieši tādā veidā. Bet šito gribēju noskatīties jau sen un man pat patika. 8/10.
  • Kā klājas Morganiem? – attiecību krīze un krīzes atrisināšana divu stundu garumā – aiz garlaicības es varu skatīties pat ko tādu. 6/10
  • Murķšķu diena – noskatījos līdz pusei, aizgāju gulēt un par filmu aizmirsu līdz šodienai. Sižets pat bija gandrīz interesants – izdzīvot savu riebīgāko dienu atkal un atkal no jauna. Hmm, varbūt noskatīšos kaut kad līdz beigām.
  • Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis – nevajag skatīties filmas tik drīz pēc grāmatas izlasīšanas, jo pamanu visas neatbilstības grāmatai. Lielos vilcienos bija tas pats, bet likās nežēlīgi daudz svarīgu lietu izņemtas ārā, piemēram, kalambola spēle pret slīdeņiem te kārtīgi paslīdēja garām.

Kultūra.

  • Granātu krāsas aproce Dailes teātrī – saldsērīga izrāde, kas apcer īstās un vienīgās mīlestības iespējamību. Kādam tā var šķist pārvērtēta, kādam – nē. Ko tu darītu, ja pēkšņi tā klauvētu pie tavām durvīm? Vārpiņa bija lieliska, tāpat Skrastiņš un Siliņš. Izrādei dodu 6/10, jo neuzrunāja tik ļoti, lai pēc 3 nedēļām es to varētu atsaukt atmiņā.
  • Iemūrētie LNO – attiecībās ar operu esmu uz “jūs jūs”. Tas nozīmē – ļoti tālu. Salasījos lieliskas atsauksmes, anotācija arī uzrunāja, tā nu devos. Pirmā rinda nebija prātīgākā izvēle, kur sēdēt, ja neko nejēdz no operas dziedājumiem, bet vismaz, kad palika garlaicīgi, varēja vērot orķestri vai diriģentu. Libretu es joprojām neesmu izlasījusi, bet mani neuzrunāja tik ļoti, lai es spētu par šo normāli runāt.

Oktobrī es lepojos ar tikai 6 nopirktām grāmatām, jo es nevaru paiet garām Grāmatu svētkiem Kongresa namā, bet maks saka paldies, ka piedāvājums bija salīdzinoši mazs un turējos rāmjos. Tagad vien atliek domāt un sapņot par Ķīpsalu. 🙂

Plāni novembrim:

  • Harija Potera sakarā man jāizlasa 3 grāmatas, izcili būtu 4, zinot semestra beigas universitātē un pēdējos 2 ķieģeļus.
  • Nebūtu slikti arī paretināt “kādreiz lasīts un tagad nopirkts” plauktu, lai samazinātu lasāmo rindu.
  • Džeina Eira, manuprāt, būtu jāsāk lasīt, jo tuvojas VDT pirmizrāde.
  • Šis ir pirmais mēnesis, kur man nav ne jausmas, kuras izrādes es apmeklēšu, jo nekas uz priekšu vēl nav nopirkts, bet gribu aiziet uz “Peldošajiem-ceļojošajiem” JRT, jo nopirktas ir uz otro daļu Dailes teātrī.
  • Nē, vispār man ir ieplānots iet uz Vaideloti VDT viesizrāžu sakarā. Ja es nebraucu uz Valmieru, Valmiera brauc pie manis tā teikt.
  • Ir doma arī beidzot piedalīties kādā lasīšanas izaicinājumā – ir Ho-ho-ho readathon (9.-15. nov.), kur jālasa ar svētkiem saistītas grāmatas un ir Hooked on Books readathon (5.-12. nov.), kur mērķis ir turpināt iesāktās grāmatu sērijas. Piemēram, ja esi izlasījis pirmo grāmatu, loģiski būtu turpināt otru. Šeit es varētu iespraukties ar Hariju Poteru. Abi lasīšanas izaicinājumi daļēji pārklājas, tāpēc var piedalīties abos, bet es piedalīšos tikai Hooked on Books, jo man plauktā nav nevienas Ziemassvētku grāmatas, ko varētu piedēvēt Ho-ho-ho lasīšanas izaicinājumam. Arī Tome Topple Readathon notiek novembrī (18.11.-1.12), kur mērķis ir lasīt lielas, biezas grāmatas, kurām savādāk neķertos klāt. Arī par šo es padomāšu, skatoties, kas notiek ar skolas intensitāti.

Attēls: te.

Advertisements

Hjū Hovijs – Maiņa

https://i1.wp.com/www.prometejs.lv/maina.jpg

Ja jūs par “Elevatora” triloģiju neko nezināt un neesat lasījuši pirmo grāmatu un pārējās – es nesaprotu ko jūs vēl gaidāt?

Pirmā grāmata “Vilna” mūs iemeta notikumu virpulī, tad “Maiņa” zināmā mērā izskaidro to, kā tas sākās. Vismaz pirmā grāmatas daļa. Kopumā grāmata ir sadalīta trīs daļās jeb maiņās, kur katrā no abām darbība norisinās vismaz 2 elevatoros. Sākot ar 2049. gadu, kur Donalds projektē elevatorus un beidzot ar 2345. gadu, kas jau ir tuvu “Vilnas” notikumiem.

Noteikti iesaku netaisīt lielas pauzes gan pašas grāmatas lasīšanā, gan starp daļām, jo tad piedzīvosiet daļēju pirmās daļas amnēziju (es pieņemu, ka tāpēc ir labi veikt pierakstus lasīšanas laikā…) Pateicoties šīs triloģijas uzbūvei, otrā daļa ir tāda kā iepazīšanās ar pasauli, kas palīdzēja atsaukt atmiņā “Vilnas” notikumus. Es ļoti ceru uz trešo daļu, kas visus radušos jautājumus un neatklātos aspektus pirmkārt, atklās un otrkārt, saliks pa plauktiņiem. Ziniet, ir tāds triloģijas, kas pēc izlasīšanas prasās pēc vēl vienas izlasīšanas? Šī man būs viena no tām.

Par pasauli jautājumu nav – tieši tā ir galvenā visā šajā pasākumā un tiek skaidrota, papildināta, bet labākais ir tas, ka lasītājs netiek apgāzts ar informāciju un vēlāk tā viņam ir jāpielieto kā pats māk, bet elevatoru vai ārpasaules būtība un sīkumi atklājas tieši tad, kad tur notiek kāds notikums. Tādējādi galva netiek piebāzta ar informāciju un ir samērā viegli izsekot līdzi, bet arī no otras puses, kaut kas notiek visu laiku, un jādomā arī ir visu laiku, tāpēc jēdziens “viegli” te neeksistē. Noteikti nav domāta smadzeņu atslodzei.

Jautājums tomēr rodas par varoņiem. Man viņi liekas ne līdz galam atklāti, bezpersoniski. Tādi mazi roboti, kas izpilda sistēmas rīkojumus un dažreiz sarīko revolūciju. Grāmata neļauj iepazīt varoņus personīgi, asociēt sevi ar tiem. Varbūt autors to ir darījis tāpēc, ka tāpat viņu ir daudz un katrā iedziļināties būtu pārāk liela smērēšanās, kā arī katrs no viņiem ir sistēmas upuris, kur tiek mēģināts izskaust pārāk lielu personības izpaušanos. Bet tikpat labi autors, radot lielisku un biedējoši reālu pasauli, pēc kuras aprakstiem es to visu varu iztēloties, ir aizmirsis par varoņu “paplešanu” vairāk.

Ja jums ir vēlme pēc kvalitatīvas zinātniskās fantastikas – izlasiet to. Ja vēlmes nav – vienalga izlasiet. Es nevaru iedomāties, ko lasītājs varētu zaudēt, te var tikai iegūt. Vēlreiz atgādinot lasīšanas secību – “Vilna” ir pirmā daļa, tad ir “Maiņa” un tad “Putekļi”.

Vērtējums – 9/10.

Attēls te.

Hjū Hovijs “Vilna”

Vilna (Elevators 1)

Grāmatu saņēmu no izdevniecības un tūlīt arī sāku lasīt, bet laika trūkuma dēļ nevarēju to pabeigt tad, kad vēlētos, tāpēc grāmatas izlasīšana aizņēma gandrīz 2 mēnešus. Tieši šī iemesla dēļ paliek iespējamība, ka esmu palaidusi garām dažus sīkumus, bet domāju, ka manu viedokli par šo grāmatu tas neietekmē – absolūti brīnišķīgs fantastikas darbs.

Grāmata vēsta par neapdzīvojamu pasauli, kur vienīgā izdzīvošana ir iespējama elevatorā – pazemes tunelī ar vairāk nekā 100 līmeņiem. Tur katram cilvēkam ir sava vieta, savas krāsas kombinezons un savi iekšējās kārtības noteikumi. Stāsts iesākas ar to, ka vecais elevatora šerifs tiek labprātīgi aizsūtīts tīrīt (tas ir veids, kā nogalina cilvēkus, kas nepakļaujas noteikumiem – izsūta ārpasaulē, kur ir dzīvībai bīstami toksīni, un viņu pēdējais uzdevums ir notīrīt ar vilnas lupatiņu putekļus no sensora, kas nodrošina to, ka elevatorā dzīvojošie var redzēt, kas notiek ārpusē) un tiek meklēts jauns. Tiek izvēlēta Džuljeta no Mehāniskās nodaļas, tādejādi lasītājs līdz ar viņu iepazīst visu elevatora darbību. Runāt par patiesību un ārpasauli ir aizliegts, bet ko darīt tad, ja par to interesējas vadības posteņus ieņemošie cilvēki?

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss ir perfekti – pilnībā sakārtota pasaule, kur katram ir sava vieta, kuru viņš izvēlas, ēnojot kādu profesionāli, vēlāk par tādu kļūstot. Bet iedziļinoties tā vairs nešķiet – salīdzinoši kontrolēta pasaule, kur iedzīvotājiem vien ir tā iespēja ievēlēt demokrātiskā ceļā (tāpēc nevar teikt, ka pasaule pilnībā tiek kontrolēta). Kaut kas šajā visā man nepatīk un liek domāt par mūsdienu pasauli un to, kurp ejam un kas ir iespējams. Diezgan biedējoši. Nu labi, mūs nevar sūtīt tīrīšanā, bet var izdarīt daudz ko citu.

Par varoņiem runājot, jāsaka, ka viņu ir ļoti daudz. Notikumi tiek vēstīti no vairākiem varoņu skatupunktiem un vadības līmeņiem, kas paver dažādus aspektus, lai vēl labāk saprastu un izprastu elevatoru. Tāpat arī notikumu, kur viņi tiek iesaistīti. Par notikumiem jāsaka, ka tie daudzveidīgi un pietiekami bieži, lai man nebūtu neinteresanti un nebūtu tik viegli atrauties un nolikt lasāmo malā. Tie ir izklāstīti detalizēti, līdz pēdējam sīkumam, tā, ka nerodas nekādi sīkumaini jautājumi. Rakstnieks Hjū Hovijs par visu ir padomājis. Tāpat uzslava par to, ka uzsvars tiek likts uz pašu pasauli un tās uzbūvi, iekārtojumu un īpašībām, mīlestības aspektam nepievēršot ne tik lielu uzmanību. Tas, protams, tur ir, bet ļoti nelielās devās, kas nelec acīs un arī visu nesabojā.

Vērtējums: 9/10. Lielisks fantastikas piedzīvojums.

Attēls un vairāk informācijas: te.