Jānis Valks. “Rakstu vācēja ceļš”

Parasti gan uz latviešu autoru darbiem skatos ar lielām šaubām – ir gadījies pamatīgi apdedzināties. Jā, lai gan mūsdienās latvieši raksta krietni labāk, latviešu autori jau ir sevi apliecinājuši kā labi esam, tomēr vienmēr ir šaubīgs tieši pirmais romāns, ko lasītājs lasa. Nebaidieties, ar Jāņa Valka pirmo romānu “Rakstu vācēja ceļš” jā, bailes bija, bet izlasītais visu attaisnoja.

Stāsts ir par nākotni. Zinu jau zinu, visi par to tagad raksta, un lasītājiem tas jau sāk apnikt, bet neuztveriet to par galveno grāmatas būtību. Galvenais varonis ir Tago – slavens rakstu vācējs. Viņš dodas viņam uzticētās tādās kā misijās, lai atrastu kaut ko, ko meklē Impērijas vadība. pa ceļam viņš smeļas iedvesmu un zināšanas no citām tādām Impērijām un atnes to uz savējo. Lasītājs grāmatā var izsekot līdzi vienai tādai misijai- pašai apjomīgākajai, kāda vien Tago dzīvē bijusi. Tikai ir viena liela problēma – viņš nezina, kas viņam ir jāatnes, nezina, uz kurieni viņam ir jādodas – Tago par norādēm kalpo tikai 2 papīra gabali un grāmata. Vai ceļojumam atvēlētie 6 gadi, 6 mēneši un 6 dienas būs pietiekami ilgs laiks, lai Tago saprastu ceļojuma un arī dzīves būtību?

Jā, man nepatika garie apraksti. Tajos es pat dziļi neiedziļinājos, vienkārši ar acīm pāršļūcu pāri. Izlaist gan nevarēja, jo grāmatas lielākā daļa balstās tieši uz aprakstiem, kas man tik ļoti nepatīk. Bet kopumā man ir radies ļoti labs priekšstats, un, ja gadījumā autors izdomā publicēt to “mūžīgo romānu”, par kuru viņš runā pēcvārdā, es ar prieku to izlasītu. Romānā valoda ir plūstoša un raita, to ir viegli saprast un vēl vieglāk ir iztēloties attēloto.

Liela uzslava par māksliniecisko noformējumu – speciāli grāmatai uzņemtām fotogrāfijām. Visnotaļ ļoti radošs risinājums – iedzīvoties galvenā varoņa ādā. Uzslava arī par to, ka beidzot kādam fantastikas latviešu autoram mani ir izdevies saraudināt. Tie, kuri ir lasījuši šo romānu, noteikti zina, par ko es runāju.

Vērtējums: 8/10.

Nav alkatīgu vai ļaunu ceļu, par tādiem tos padara cilvēki.

Attēls šeit.

48/101: Bella

 

bellaSešu gadu vecumā es pirmo reizi izdzirdēju vārdu “prostitūta”. Tad es vēl nezināju, kas tas ir, zināju tikai to, ka tas ir saistīts ar sievietēm un savā ziņā tā ir profesija. Tad nu es aizgāju ciemos pie omītes un tur arī bija viņas draudzene, un viņa man jautāja: “Nu, bērniņ, par ko tu gribētu kļūt, kad izaugsi liela?” “Par prostitūtu!” 😀 Tā nu esmu izaugusi, sapratusi šī vārda būtību, bet šis vārds man neliek novērsties, neliek nosarkt vai no kauna zemē līst. Prostitūtas – tās ir stipras sievietes, kuras zina, ko grib, un kurām patīk viņu darbs. Nu, vai tas nav brīnišķīgi, ka ir kāds, kuram patīk tas, ko viņš dara?

Bet šoreiz stāsts nav par mani, bet gan par kādu citu. Jau labu laiku atpakaļ esmu izlasījusi Leslijas Pīrsas “Bellu”, to sagremojusi un tagad varu ļaut pirkstiem klabēt un domām lidot.

Stāsts ir par meiteni vārdā Bella, kura uzaug mātes bordelī. Viņa nezina, ar ko mājā meitenes nodarbojas, līdz viņa kļūst tam par aculiecinieci un tas, savukārt, par iemeslu slepkavībai. Tad viņa tiek nolaupīta un pārdota Sondheima madāmai, kur viņa iepazīst savas nodarbošanās tumšo pusi. Viņa saslimst, un tiek nogādāta pie Luīzes, kas viņu saārstē un tad viņa uzzina, ka ir pārdota tālāk un brauc uz Ameriku. Protams, ka ne jau viena. Viņu pavada simpātisks vīrietis Etjēns, kurā viņa pamanās iemīlēties. Amerikā viņa saskārās ar nodevīgumu, blēdīgumu, zagšanu, bet viņa nenobijās un uzdrošinājās. Bet vai beigas būs laimīgas? Vai viņa atgriezīsies Anglijā? Un kas notiks ar Džimmiju – viņas bērnības dienu draugu un atbalstu?

Stāsts bija aizraujošs un negribējās atrauties no grāmatas, lai gan pulkstenis jau rādījās tuvu trijiem naktī. Beigas man nelikās atbilstošas Bellas būtībai – kāpēc gan necīnīties par to, ko patiešām mīli, bet ļaut visam plūst, nemaz nepretojoties?

Vērtējums – 8/10.

Un tagad, kā vienmēr, daži citāti.

Drēbes ceļ cilvēku.

[…] Hetija, Anna Marija, Sūzena, Pollija un Betija. Pašā vakara sākumā, kad Bella viņa redzēja nākam lejā pa kāpnēm, katru ģērbušos citādā spilgtas krāsas zīda kleitā, kas atklāja gana daudz labumu, lai iekārdinātu jebkuru vīrieti,- tas šķita kā raudzīties uz pieciem reti sastopamiem un skaistiem siltumnīcu augiem.

No cūkas auss zīda rokassomu neuztaisīsi.

Dezinfekcijas līdzeklis oda tik spēcīgi, ka varēja nogalināt pieaugušu vīrieti, nemaz nerunājot par baktērijām vai spermu.

“Kas ir ļaunākais, kas bordelī var notikt?” “Ka man nesacelsies.”

“Taču tagad galvas vairs necērt.” “Tas labi. Galvu nociršana nenāk par labu manam cepuru veikalam.”

Prostitūcija un slimnieku aprūpēšana ir diezgan līdzīgas profesijas, tikai tiek apmierinātas dažādas vajadzības.

Etjēns ir kā tīģeris, viņš ir spēcīgs, drosmīgs un cēls, bet arī bīstams. Džimmijs drīzāk līdzinās mājas kaķim, bet viņš ir apķērīgs, sirsnīgs, lepns, lojāls […].

Iespējams, strādājot bārā, viņam ļoti daudz ko sanāk dzirdēt – dzīvojot šeit, nevar ilgi palikt nevainīgs.

Pie Enijas bija liels klientu pieplūdums, kad nomira karaliene Viktorija. Pasakiet, kāpēc gan kādam vajadzētu sajust iekāres uzplūdus, ja nomiris valdnieks?

Bilde šeit.