Atskats uz oktobri

https://data.whicdn.com/images/300111657/large.jpg

Oktobris likās ļoti lēns mēnesis, bet, paskatoties uz paveikto, izrādās, ka tā nemaz nav. Likās arī, ka ir ļoti daudz jādara skolai, bet tomēr kaut kā (mistiski) ir atradies laiks, lai izdarītu visu, par ko es pastāstīšu šeit.

Oktobrī izlasīju sešas grāmatas:
Laiena Moriartija “Lielie mazie meli” – lasīju, lai varētu noskatīties seriālu, par ko bija dzirdētas labas atsauksmes un grāmata jau sen stāvēja manā lasīšanas sarakstā. Izlasīju un vīlos. Grāmatā pieteiktās profesijas es neieraudzīju – Madelaina kā PR speciāliste eksistē tikai anotācijā, Seleste kā advokāte neatklājas, drīzāk viņas tiek attēlotas kā pilna laika mammas, bet netiek pieminēts tas, ka varbūt viņas bērnu dēļ karjeru ir atlikušas malā. Eds kā vietējās avīzes žurnālists ir nekam nederīgs, jo skaidri tiek teikts, ka viņš nezina neko, kas noticis pēc 1989. gada – kā tāds vispār var strādāt žurnālistikā? Stāstam pluss par spriedzi, kas tika uzturēta, lai tikai beigās uzzinātu vainīgo noziegumā, bet viss kopumā man atgādināja traku mammu intrigas, ne trilleri. 3/5
Džodžo Moja “Viens plus viens” – emocionāls un ļoti cilvēcīgs stāsts par dzīvi un mēģinājumiem to dzīvot cilvēkiem nedaudz spiedīgos apstākļos. Tā kā autore ļoti koncentrējās uz romantisko aspektu, man pietrūka pabeigtības sajūtas bērnu dzīvēs – jā, Džesai viss ir labi, bet nav sajūtas, ka ar bērniem turpmāk viss būs kārtībā. Pirmās 100 lapas man bija jāizmoka, lai vispār saprastu, kas notiek un sāktu orientēties varoņos, bet pēc tam gāja raitāk. 4/5
Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” – nonākam pie visvairāk reklamētākās latviešu literatūras šogad. Vai lielāka reklāma nozīmē sliktāku darbu? Iespējams. Manuprāt, ir jāpatur prātā žanrs, kurā tas tiek rakstīts, jo kā erotiskā literatūra tā ir pat ļoti ok. Stāsts ir ļoti aprakstošs (ne tikai seksa ainās) un valoda nav jēla kā tas ir, piemēram, tulkotajos darbos. Acīs iekrita sīkumi, piemēram, kā rudens/ziemas kolekcijā var dominēt mežģīņu, tilla un zīda audumi, ja ir auksts? Laika līnija te vispār neeksistē un tikai beigās lasītājs uzzina, ka galvenie varoņi ir ar 15 gadu starpību. Kaitināja, ka visi strīdi pa vidu beigās tika atrisināti pavisam neloģiskā veidā, kā arī visus dokumentus no galda aizslaucīt ir absolūti nepraktiski, ja pēc tam tie ir jāceļ atpakaļ augšā. Un kas tie par varoņu vārdiem, ja darbība notiek Rīgā – Džonatans un Ketlīna? Bet acīmredzot grāmata ir kaut kas, kas nepieciešams latviešu lasītājiem, ja jau ir tik liels pieprasījums. Cienītājus varu iepriecināt ar ziņām, ka būs arī turpinājums. 2/5
K.S.Lūiss “Burvja māsasdēls” – kā 1955. gadā rakstīta grāmata ir ļoti ok, bet ar mūsdienu fantāzijas žanra grāmatu bagāžu raugoties, jūtos nedaudz nokavējusi sajūsmas vilcienu. Piedzīvojumi neaizrāva, lai gan tēli man patika. Vismaz beidzot esmu iebāzusi degunu šajā sērijā, lai saprastu sajūsmu un to, ka sēriju neturpināšu. 2/5
Riks Riordans “Zibens zaglis” – ļoti patika mitoloģijas aspekts – neko daudz es par to nezinu, tāpēc bija interesanti iedziļināties un to izprast. Pluss arī tāds, ka šeit varoņu vārdi nav izdomāti, tāpēc pie reizes var kaut ko iemācīties, nevis kā citās fantāzijas žanra grāmatās, kad ir jāatceras, ka viss ir izdomāts. Grāmatā aprakstītie piedzīvojumi bija tik aizraujoši, ka nevarēja nolikt grāmatu malā. Vēl neesmu sapratusi, vai interese ir tik liela, lai šo sēriju turpinātu, bet pirmais iespaids ir visnotaļ labs. 4/5
Jānis Joņevs “Jelgava 94” – pārlasu šo skolas dēļ un liela bija mana ne-sajūsma, kad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār būs jādara. Atmiņā bija iespiedusies kā grāmata, kas man nepatika. Bet patīkams bija pārsteigums, kad sapratu, ka vārdi virknējas labi un, ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu visu grāmatu izlasīt vienā piegājienā. Lai gan neesmu metālmūzikas cienītāja un to ikdienā neklausos, kaut kā jutu līdzi visām zem tilta līšanām uz grupu koncertiem, pēdējās naudas sakasīšanu ieejai Biržā vai koncertā un pēckoncerta mammas kotletēm. 4/5

Noskatījos četras filmas/seriālus:
Minimalism: A Documentary About the Important Things – pēdējā laikā arvien saistošāks šķiet minimālisma dzīvesveids, tāpēc noskatījos šo filmu. Bija ļoti spilgtas atziņas par minimālismu un to, cik ļoti patērnieciskajā laikmetā apaugam ar nevajadzīgām mantām. Filma parāda vairāku cilvēku pieredzes, pārejot uz šo dzīvesveidu. Ļoti interesanti bija vērot arī minimālisma arhitektūru – īstenībā mums nevajag villu, lai būtu laimīgi, pietiek arī ar 3x3m mājiņu. 5/5
Big Little Lies – jau minētais seriāls, kurš ir labāks par grāmatu. Iespaidīgi aktieri (Kidmena, Viterspūna utt). Seriālā nav tik uzkrītoši savstarpējie strīdi un intrigas, tāpēc seriāls interesants un ne tik kaitinošs. Arī te tiek uzturēta spriedze, līdzīgi kā grāmatā, bet atzīšanās pie detektīviem seriālā ir vairāk nesaistīta ar sērijas saturu nekā grāmatā. 4/5
Svingeri – kad šo rādīja kino man bija nojauta, ka nevajag iet. Mana nojauta bija pareiza, jo noskatījos, kad radīja TV. Sauktu to par divu stundu mocībām ar lieliskiem latviešu aktieriem. Komēdija, kur nekas nav smieklīgs, izņemot acīmredzamo mulsumu. Varbūt nelikās smieklīgi, jo joki jau bija dzirdēti labu laiku. Cik dzirdēju, būs kaut kas līdzīgs turpinājumam vai cita filma, bet tādā pašā stilā. 2/5
Rebel in the Rye – par to uzrakstīju – lasi te. 3,5/5
You’re the Worst – seriāls, kuru sāku skatīties pašās mēneša beigās un trīs dienās tiku cauri divām sezonām. Man ir ļoti grūti atrast seriālu, kuru gribas skatīties neatraujoties, jo šajā ziņā esmu garastāvokļa cilvēks, bet šis apmierina manas pašreizējās vēlmes. Krietna deva sarkasma padara šo vēl vairāk skatāmāku un pirmā sezona ir labāka par otro. Ja esi IMDB reitingu cilvēks (tie sakrīt ar tavu viedokli), šis nebūs tev. 4/5

Apmeklēju trīs teātra izrādes:
“Melot” Nacionālajā teātrī – ļoti laba un vajadzīga tēma, kas atklāj aktiera profesijas neredzamo daļu. Stāstā tika izmantoti piemēri no Francijas (no sākotnējā materiāla) un no Latvijas, bet varēja visus piemērus stāstīt no Latvijas, lai skatītāji vairāk tiktu iesaistīti un saprastu, par ko iet runa. Kā cilvēkam, kurš dažus gadus ir mācījies lietuviešu valodu, ļoti patika šīs valodas izmantojums izrādē. Pēc izrādes noskatīšanās top vairāk skaidrs, kā tiek taisīta izrāde un kā būvējas tēli, ko redzam uz skatuves.
“Jaunības slimība” Neatkarīgajā teātrī Skatuve – man tā arī netapa skaidrs, ko izrāde mēģina pateikt, jo visa bija par daudz. Izrādē vienlaicīgi darbojas septiņi vai astoņi jaunie aktieri, katram no viņiem ir savas problēmas, bet kas veido visu kopējo “jaunības slimību” tā arī netop skaidrs. Aktierdarbi ir ļoti labi un ar interesi sekošu līdzi, kā tie attīstās, iespējams, jau lielākos teātros. Iespējams, vēstījumu neuzķēru arī tāpēc, ka bija nenormāli auksts.
“Labie bērni” VDT viesizrāde Rīgā – manuprāt, pirmā izrāde manā teātru pieredzē, kad nelika izslēgt telefonu, bet veicināja tā lietošanu. Skatītājiem bija ļauts fotografēt izrādi un likt to sociālajos tīklos, kas paspilgtināja izrādes tēmu – sociālo tīklu lietošana jauniešu vidū un tā sekas. Izrāde ir domāta jauniešiem, lai gan uz īsto vecumu ir grūti notrāpīt – manis redzētajā izrādē dažiem viss uz skatuves attēlotais likās šausmīgi smieklīgi, citi pēc izrādes bija sadrūmuši. Labi, ka tika izmantota jauniešu valoda – šeit pluss ir jaunie aktieri. Ļoti ceru, ka skolotāji izmantos izdevību un aizvedīs 8.-12. klašu skolēnus uz šo izrādi.
“Tobāgo” Kongresu namā – gāju, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes no vasaras, kad izrāde sāka savu ceļu pie skatītājiem. Biju redzējusi daļu no vecā iestudējuma 2002. gadā, tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka pārmaiņas ir piedzīvojusi tikai daļa aktieru sastāva un daļa dekorāciju. Jo viss pārējais ir precīzi tas pats – pat tērpi (negribas ticēt, ka saglabāti tie paši vecie, bet kāpēc jātaisa jauni precīzi tādi paši?). Pusi izrādes vispār saprast nevarēja, jo aktieru dikcija nebija tik laba, lai pie mutes piespraustais mikrofons spētu izšķirt vārdus. Uz brīdi sajutos kā maza novada kultūras namā, kur šāda tipa izrāde ir gadsimta notikums, jo publika ar sajūsmu ņēma pretī visu, ko tai deva.

Pabiju arī Kongresa nama grāmatu svētkos, no kurienes pārrados ar 10 grāmatām – maks neprotestē, jo nopirku tikai trīs. Jāatzīmē, ka šogad (piektdienā) bija ļoti labs grāmatu maiņas piedāvājums un ceru, ka arī manis aiznestās grāmatas ir atradušas jaunus saimniekus.

Attēls: te.

Advertisements

Pieci vienā.

Iepriekšējās dienas un vakara noguruma dēļ, kas izskaidrojams ar dažiem vārdiem – divpadsmito žetonvakars, man sestdienas plānā bija gulēt, gulēt un gulēt, un visu nepieciešamo un šķietami vajadzīgo izdarīt svētdien. Kā nu bijā, kā nebija, bet sestdienas rītā piecēlos vienkārši perfekti izgulējusies kā parasti ceļas sievietes reklāmās. Tas nu rezultējās ar to, ka plāni sestdienai bija gatavi jau vien ieejot tvitterī un izlasot, ko tik daudzi nav sapirkušies grāmatu svētkos. Pie reizes jau varēja noskaidrot arī sapņu profesiju turpat blakus hallē, pēc tam aizskriet atklāt jaunu garšīgo vietu Rīgā un apciemot Dailes teātri ne-izrādes veidā.

Sāksim ar Ķīpsalu. Es, kā topogrāfiskā idiote kura Ķīpsalā līdz šim nav kāju spērusi, apbruņojos ar tēti kā cilvēku, kurš Rīgu var izstaigāt tumsā un ar aizvērtām acīm. Tad nu sāksim ar Skolu 2014. Īstenībā ir jauks pasākums tad, ja tikai blakus stendos tur sēdošās sievietes ar skaļajām balsīm nedomā pārkliegt viena otru un mūziku arī, stāstot interesentiem par studijām. Ir jauks pasākums tad, ja pēkšņi starp universitātēm neiekārtojas kāda amatniecības vidusskola vai vēl kas tamlīdzīgs. Ir jauks pasākums tad, ja lielākajā gaitenī, kurā jau tā ir intensīva cilvēku satiksme, pēkšņi kāds skolēnu bariņš neizdomā apstāties tieši pa vidu un sākt pļāpāt. Ir jauks pasākums tad, ja vēl vairāk nesamaisa manu galvu. Protams, ir jauki un apsveicami, ka cilvēki no Nīderlandes, Lielbritānijas, Vācijas un visām Latvijas lielākajām izglītības iestādēm sabrauc vienuviet, lai izglītotu slinkos jauniešus, kas, vairākumā gadījumu, īgni vilkās pakaļ saviem vecākiem, kuriem priekā staroja acis (nu, ne es. :D) Ir jauki un apsveicami, ka katrs no viņiem cenšas šo vienu cilvēciņu dabūt tieši viņu iestādē. Lai gan es zināju, ko es vēlos darīt, kur vēlos stāties un par ko kļūt, šī izstāde man tikai samaisīja galvu, un tagad man ir vēl vairāk iespēju ko darīt un kur studēt. Un, ak vai, es jūtos apjukusi, lai gan man bija jābūt pa 97% drošai.

Tad nu dodamies iepirkšanās maratonā nākamajā hallē. Pirmā pieturvieta bija maiņas punkts, kur es atdevu grāmatas, kuras es nekad mūžā vairs negribu lasīt, jo tās bija briesmīgas, un kuras es redzēju citu izdevniecību stendos pa 2, 3, un pat 4 eiro, pretī saņemot pretī no samērā knapā grāmatplaukta Barbaras Noakas “Kazeņu laiku”, G.Kubļicka “3 Ņujorkas rudeņi” un Džūdijas Blūmas “Gudrās sievas”. Grāmatu maiņas punkts man ir iepaticies, es jūtos apmierināta, vienīgi tagad konstatēju, ka, iespējams, nākamgad tieši tās pašas grāmatas stiepšu atpakaļ mainīt. Nākošais, uz ko es iekrītu, ir Kristiāna Diora autobiogrāfija. 12 eiro pagaist kā nebijuši. Tam seko mans nākamais mēģinājums lasīt angliski – Sofijas Kinselas grāmata “Coctails for Three”. Protams, ļoti vilinošs bija arī Jāņa Rozes teltī esošais klasikas stends, no kura gribējās lielāko daļu, bet es sevi apvaldīju, un iesākumam pietiks ar šo. 1 eiro. Un tad sākās. Lielā izvēle, lielās atlaides, un super piedāvājums Zvaigznes ABC kvadrātā. Ziniet tās spīdošās acis, kad ieraugāt jaunas kurpes veikala skatlogā? Jaunu mēteli? Šalli? Cepuri? Man es bez maz vai apraudājos uz līdzenas vietas, kad nonācu pie “1 kg = 3 eiro” stūrīša Zvaigznes stendā. Izstumdījusies ar elkoņiem es beidzot iekaroju savu vietu, un pirmajā piegājienā paņēmu 4 grāmatas, kas bija precīzi 1 kg – Tonijas Morisones “Mīļotā”, Šāha Muhameda Raīsa “Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”, Dorisas Lesingas “Bena pasaule” un Marekes Krīgeles “Sava tēva meita”. Kad es visu biju sastūķējusi savā nelielajā somā, sapratu, ka vairāk tur uzkavēties nedrīkst, ja negribu iedzīvoties a)saplīsušā somā 2)muguras sāpēs 3) staigāt pa Rīgas ielām apkrāvies kā kamielis. Ak, un man arī sāka gribēties ēst, tāpēc gluži loģiski, ka mēs ar tēti devāmies prom.

Ja esat staigājuši pa Dailes teātra foajē izrāžu starpbrīžu laikā, jūsu acīm nevar nepaslīdēt oranža izkārtne “Lauvas nams”. Lai gan man līdz šodienai tas asociējās ar džudo nodarbību zāli (jel nevaicājiet), mani uzskati tika lauzti, kad, atverot durvis, man pretī nāca ļoti vilinoša ēdiena smarža. Tur tiešām var ļoti labi paēst. Vismaz vistas spārniņi ar kartupeļiem tur ir garšīgi. “Ja ceļu policija pie kādas ēstuves piestāj vairākkārt, tad zini, ka tur ir garšīgi”, teica tētis, kad pie “Lauvas nama” piestāja jau trešā ceļu policijas automašīna. Tad, kad bija palikusi stunda laika, aizgājām uz jau pārbaudīto “Mārtiņa Beķereju”, apēdām pa maizītēm un izdzērām tasi kafijas, kad mēs šķīrāmies. Es devos tālāk…

…uz pretī esošo Dailes teātri. Jo tur tieši 1.martā, tieši 15.30 notika 2 stundu ilgas sarunas pēc pirmizrādes “Izraidītie” par tēmu vai emigrācija ir spožums, vai tomēr posts. Man, kas izrādi nav redzējusi, šīs sarunas bija jauks ieskats tajā, kas mani sagaida, arī pārējo domas mani brīdināja par to, kas jāsagaida no izrādes – 5 h un lamāšanās ik pēc vārda. Liels devums šīm sarunām bija tieši režisors Oskars Koršunovs, traģēdijas autors Marius Ivaškevičš, kā arī horeogrāfe Vesta Grabštaite, kas palīdzēja skatītājiem saprast to visu no režisora skatu punkta, un es nešaubos, ka režisoram un viņa komandai bija interesanti uzklausīt skatītāju viedokli, lai gan viņi to nekādi neizrādīja. Gribēju gan piebilst, ka diezgan neveiksmīga bija tulka izvēle, es gan nedzirdēju, kā viņš tulkoja no latviešu uz lietuviešu, bet no lietuviešu uz latviešu viņš norāva vārdus un brīžiem pat teikumus, tāpēc daļa “lietuviešu komandas” sacītā pagaisa. Šis bija visnotaļ jauks veids kā iepazīstināt skatītājus ar izrādi, likt diskutēt par lielu problēmu kā Latvijā, tā Lietuvā, jo, kā teica Marius, vismaz trešdaļa no Lietuvas iedzīvotājiem, ja ne pat vairāk, ir pabijusi “apsolītajā zemē”. Tomēr katra paša rokās ir lemt, vai šī zeme ir spožums vai tomēr posts. Inteliģentām sarunām sarunām palīdzēja raisīties Dailes teātra literārā padomniece Evita Mamaja, par kuru priekšstats man ir mainījies par 180 grādiem, kā arī bija vēl 2 cilvēki, kuru vārdus un kur nu vēl uzvārdus es nespēju atcerēties. Paldies par iespēju Dailes teātrim, man biļete jau gandrīz kabatā!
Vispār, tagad tā skatoties aktieru sastāvu šai izrādei, nav Ilzes Ķuzules, kas mani vēl vairāk pamudina skatīties, jo man viņa nepatīk. 😀

Bildes: oficiālie pasākumu posteri.