Atskats uz jūliju

Jūlijs bija ļooti labs mēnesis gan grāmatu lasīšanas, gan filmu skatīšanas ziņā (tiesa gan kvantitatīvā, ne kvalitatīvā nozīmē). Šis būs samērā gari, tāpēc iekārtojies ērtāk un brīdinu jau savlaicīgi – būs daudz romānu un sliktu filmu.

GRĀMATAS – 14

Ursula Doila “Dižu vīru mīlestības vēstules” – nu tā mazā grāmatiņa, kas figurē Kerijas un Mistera Lieliskā stāstā. Jau kopš seriāla un filmu noskatīšanās laika gribēju izlasīt un liels bija mans pārsteigums, kad Otrajā Elpā ieraudzīju tulkoto versiju. Patika, ka ir ieskats katra dižā vīra dzīvē (ko darījis un kurā gadsimtā dzīvojis). Lai gan grāmatā bija pāris labu vietu, tās tomēr ir nozīmīgas tikai rakstītājam un saņēmējam. 3/5
Pāvels Sanajevs “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” – citāda mīlestība starp mazdēlu un vecvecākiem, nekā pierasts redzēt. Bet arī tāda mīlestība ir mīlestība. Un tas grāmatas vāks! 4/5
Grīra Hendriksa un Sāra Pekkanena “Sieva starp mums” – atsauksme te.
Katrīna Teilore “Pļavas ziedu vasara” – kad vēl labāk lasīt par vasaru, ja ne vasarā? Vispār jau kopš filmas “Holiday” laikiem mans mīļākais settings ir apmainīšanās ar mājām, tāpēc arī grāmatas sakarā jāsaka – ko gaidīju, to sagaidīju. Viegla lasāmviela, kas negarlaiko, jo darbība notiek pārmaiņus starp diviem galvenajiem tēliem, un ko tiešām var izlasīt dienas laikā. 4/5
Keitija Forda “Franču dēka” – šeit mani nopirka anotācijā minētais “misters Dārsijs”, taču grāmata neievilka un nesaistīja. Tā kā tās svētdienas romantiskās Lindstrēmas un Fordas romantiskās filmas – ir garš meh, tad strīds un viss, ko gaidīji no grāmatas notiek pēdējās 50 lappusēs. 2/5

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā” – man kādreiz patika trilleri un detektīvi, bet tagad es viļos katrā nākamajā grāmatā, ko lasu. Šajā kaitināja galvenā varone, kas problēmas mēģina slīcināt alkoholā, bet tās baigi neslīkst. Tieši šīs problēmas novērš uzmanību no paša stāsta, lai gan tajā pašā laikā to attīsta, bet zūd spriedzes elements, ko es ļoti vēlos sagaidīt no šādām grāmatām. 2/5
Anna Brašāra “Ceļojošo bikšu māsība” – kādreiz šī bija mana mīļākā grāmata, gribēju tikai pārlasīt. Nedaudz atgādina pašai savas draudzības (mums tikai nav kopīgu apģērbu gabalu). 3/5
Federīka Bosko “Mīlestības patiesā nozīme” – un re, mana pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo atnāca pie manis īstajā laikā. Nedaudz par Itāliju (žēl, ka netulkotie itāļu valodas vārdi palika tikai grāmatas sākumā), ko autore izstāsta nevis caur pierastajiem aprakstiem par vietām vai ēdieniem, bet caur karstasinīgajiem personāžiem. Grāmata par to kas ir mīlestība un kas tā nav. 5/5
Imogen Edwards-Jones “Viesnīca Babylon” – asprātīgi par viesnīcu biznesu no apkalpojošā personāla puses. Uzzināju daudz jauna par to kā viesnīca funkcionē un dabūju pasmaidīt pie vairākiem atgadījumiem. 4/5
Kendaisa Bašnela “Četras blondīnes” – šeit nesagaidīju to, ko cerēju. Gribēju vieglu pastāstiņu, kur reizē darbojas visas četras sievietes, dabūju četrus atsevišķus stāstus, bet tie bija tik sekli, ka apstājos pie otrā un tālāk neturpināju. 1/5

Ilze Eņģele “Solo vijolei un termometram” – grāmata, kuras lasīšanas laikā feispalmoju katrā nodaļā. Cik varēja noprast, bija mēģinājums uzrakstīt asprātīgu romānu, kas tā arī palika tikai mēģinājums. 1/5
Keita Eberlena “Man tevis pietrūkst” – es ļoti gribēju, lai abi varoņi satiekas vai iedomājas par otru biežāk, nekā grāmatā tika attēlots, jo lielāks ieskats tika sniegts abu varoņu atšķirīgajās dzīvēs, kas atkal noveda pie tā, ka viss, ko gaidīju, notika pēdējās 50 lappusēs. 3/5
Umberto Eko “Sarakstu karuselis” – grāmata par to, ka pilnīgi viss var būt saraksts. Tas neaprobežojas tikai pie iepirkumu saraksta, bet arī pilsēta var būt saraksts, mākslas darbs var būt saraksts, viss, ko pašlaik redzam, ir saraksts. Grāmatu papildina fragmenti no literāriem un mākslas darbiem, tāpēc var saprast, ko Eko domājis. 4/5
Stefans Cveigs “Kādas nezināmās vēstule” – anonīmas sievietes atzīšanās mīlestībā kādam vīrietim pēc tam, kad abi vairākas reizes dzīves laikā ir satikušies. Īss un ļoti koncentrēts stāsts, bet neaizrāva. 3/5

FILMAS

“Book Club” – četras pusmūža+ sievietes lasa “Greja 50 nokrāsas” un visas pēkšņi grib spice up savas dzīves. Kādai izdodas, kādai ne tik ļoti. Patika Džeinas Fondas un Diānas Kītones tēli un to attīstība, bet pārējais tāds meh. Kārtējā filma, kur treilerī ir salikts viss interesantais. 5/10
“Set it up” – filmas galvenie varoņi abi strādā pie neciešamiem bosiem – darbaholiķiem, kas paredz to, ka viņi ar saviem bosiem sēž birojā līdz vēlai naktī. Kad abi padotie satiekas, viņi izdomā savus bosus savest kopā un story goes from there. Paredzami un brīžiem ne tik ļoti, beigas jau uzreiz zināmas, bet kā vakara izklaide derēja. 7/10
“Get a Job” – filma, kas diezgan precīzi atspoguļo tikko no augstskolas izmesta jaunieša mēģinājumus ielikt nākamo ātrumu dzīvē. Nedaudz depresīvi (filmu skatījos tieši tādā posmā, kādā bija filmas varoņi, mīnus narkotikas). Atkal iepatikās Anna Kendrika (sāka nepatikt kopš Pitch Perfect laika, tagad spītīgi izvairos skatīties trešo daļu). Bet citādi saturiski nekā īpaša, tāpēc 4/10.
“Mamma Mia! Here We Go Again” – filma, ko gaidu jau 10 gadus, sagaidīju, un sākotnēji vīlos. Tad sāku lasīt kāpēc Merila Strīpa parādās vienā mazā trīs minūšu epizodē un sāku just cieņu pret filmas veidotājiem par izvēlēto pieeju. Tai pašā laikā sadalītās stāsta līnijas jauc prātu un novērš uzmanību. 5/10

“I Feel Pretty” – apaļīga un sevi nemīloša sieviete nokrīt no velotrenežiera, smagi sasit galvu un pēkšņi sev patīk, lai gan pārējie nekādu atšķirību nemana. Un tomēr ar savu atklātību, drosmi un atvērtību iegūst daudz vairāk nekā spēja pirms tam, kas ir nedaudz eye-opening. Jau diezgan pierasts, ka Eimija Šumere spēlē tizlas apaļu sieviešu lomas, tāpēc tas nav pārsteigums, ka viņa ir arī šajā filmā. Pēc filmas noskatīšanās man tajā vēl kaut kas patika, tikai tagad neatceros, kas. 7/10
“Austenland” – sieviete, kas fano par Ostinas romāniem, sevišķi “Lepnumu un aizspriedumiem” nonāk vietā, kur pats vari izdzīvot savu tā laika stāstu – samaksājot zināmu naudas summu, tiec pie jaunas identitātes un dzīvo 18.gadsimtā. Filma reizē notiek divos laikos un liekas, pat filmas veidotāji, ne tikai skatītāji, tajos viegli saputrojas, jo beigās viss, kas notika lomu spēlē tiek pārcelts uz mūsdienām un rada apmulsumu kā filmas varoņiem, tā skatītājiem. 5/10
“Heartbreaker” – ar franču filmām ir tā, ka tās skatoties, uzmanību nenovirza jauns paziņojums telefonā, jo jāpaspēj izsekot līdzi subtitriem angliski. Galvenais varonis tiek nolīgts, lai izjauktu bagāta vīrieša meitas attiecības ar nevēlamu līgavaini, un, protams, ka viss neiet kā plānots. 7/10

SERIĀLI

“Living Biblically” seriāls ar vienu sezonu, īsām epizodēm un komēdija – yes please! Gribējās kaut ko “The Big Bang Theory” vietā un dabūju arī. Vienā vārdā – galvenais varonis vienu dienu izdomā dzīvot precīzi un burtiski kā teikts Bībelē. Protams, seriāla veidotāji ir atlasījuši nekaitīgākos punktus, bet arī tie izraisa interesantas situācijas. Nezinu ko par šo domā visi ticīgie cilvēki, man tā bija patīkama izklaide. 7/10

“Girlboss” – seriāls, kas jāskatās, kad pati nevari salikt skapi vai jūties, ka brauc ar pirmo ātrumu vietā, kur jābrauc ar 70 km/h. Tāds sapurinošs seriāls ar savu daļu drāmas, bet īss un vienā sezonā, tāpēc lieliski piemērots ļoti brīvai un nesaplānotai nedēļas nogalei, kad vēlies palikt mājās. 8/10

Advertisements

Mid Year Book Freak Out|2018

https://data.whicdn.com/images/314782683/large.jpg

Pusgads no 2018. gada ir riņķī (šausmas, cik ātri skrien laiks) un tāpat kā iepriekšējos gados (2016 un 2017) es ar tieši tiem pašiem jautājumiem atskatos uz izlasīto un plānoto.

1. Best book you’ve read so far in 2018
Vēl gan neesmu izlasījusi nevienu grāmatu, kurai būtu iedevusi piecas zvaigznes, bet ir vairākas četrzvaigznīgās – “Savādais atgadījums ar suni naktī” (lai gan izrāde Nacionālajā teātrī man patika daudz vairāk), “Kaimiņiene“, “Lasītājs vilcienā 6.27” – jo maza un ļoti burvīga grāmata.
2. Best sequel you’ve read so far in 2018
Šos darbus arī nācās izdzēst no iepriekšējā jautājuma atbildes, lai varētu atbildēt šeit. Lai gan lasot es šīs grāmatas neuztvēru kā turpinājumus (un man tas netraucēja), tie tomēr tādi ir. Frēdrika Bakmana “Te bija Brita Marija” turpina “Vīru, vārdā Ūve”, bet Žoela Dikēra “Baltimori” ir kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”. Taču tai pat laikā grāmatas var lasīt neatkarīgi vienu no otras un stāstu uztvert netraucē.
3. New release you haven’t read yet, but want to
Tādu ir samērā daudz. Saraksta augšgalā ir Jana Gēla “Pilsētas cilvēkiem”, Geilas Hanimenas “Eleanorai Olfantei viss kārtībā”, Haralda Matuļa “Vidusšķiras problēmas”, bet protams, ka saraksts ir garš un kas to zina, kad tas saīsināsies.
4. Most anticipated release for the second half of the year
Neesmu īpaši sekojusi līdzi tam, ko plāno izdot latviski. Aši ielūkojoties Zvaigznes mājaslapā, izlasīt noteikti gribēšu “Krīta vīru”, jo pēdējā laikā man ļoti patīk psiholoģiskie trilleri. Arī Kasandras Klēras The Mortal Instruments sērija varētu drīzumā noslēgties, jo iznāks sestā grāmata (kaut gan es neko no iepriekšējām daļām neatceros un pārlasīt piecas grāmatas negrasos). Tāpēc man patīk brīvā brīdī ieskriet grāmatnīcā un palūkot, kas ir jauns iznācis, un tieši tā iemesla dēļ tas jauno grāmatu saraksts negrib sarukt. 🙂
5. Biggest disappointment
Grāmatas ir dažādas, un tieši tāpat arī neapmierinātība, saistībā ar tām. Piemēram, Dāvida Lāgerkranca “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – biju neapmierināta, ka tiek bojāts iespaids par ļoti labu triloģiju, tā tiek turpināta, vilkta aiz matiem, garlaicīga un netiku tālāk par 70 lappusēm. Gundegas Bičevskas “Dimanti tavā pagalmā” bija krāsaina un dizainiski skaisti nostrādāta grāmata, bet satura nekāda – arī es varu izdomāt iedvesmojošus citātus, pārfrāzēt internetā pa pilno atrodamos padomus ar must have lietām un uztaisīt grāmatu, taču tas nav nepieciešams. Karīnas Račko “Debesīs pelnos” – paldies, ka beidzot man ir pārgājusi vēlme ieiet Jūrmalas jūrmalas malās esošajās kafejnīcās (pēc tās kāviņtursauca un kāviņtursauca dusmu-izvarošanas ainas), bet varēja jau arī kādu izpēti veikt (kas nav holivudas filmas), nevis tikai rakstīt ar jau pārbaudītu formulu. Rebekas Džeimsas “Sieviete spogulī” – grāmata, ko vienkārši ir garlaicīgi lasīt, jo stāstā nav intrigas un tā pazūd nebeidzamos aprakstos. Vispār sapratu, ka šogad esmu lasījusi vairāk viduvējas un sliktas grāmatas (protams, neapzināti, ar dažiem izņēmumiem), bet no tā nekad nevar izvairīties.
6. Biggest surprise
Lielākais pārsteigums ir Maijas Libertes “Kaimiņiene”, kas pārsteidza ar valodu, stāsta attīstību un acīmredzamo kvalitāti. Pilna atsauksme šeit.
7. Favourite new author (Debut or new to you)
Šeit labi derētu arī atbilde uz iepriekšējo jautājumu, bet, lai neatkārtotos, psiholoģisko trilleru žanrā mans jaunatklājums ir Pīters Svonsons (atsauksmi par grāmatu vari lasīt te).
8. Newest fictional crush
Diemžēl arī šogad šādu man vēl nav izdevies piedzīvot.
9. Newest favourite character
Ērlings Kage grāmatā “Klusums trokšņu laikmetā” raksta par savu pieredzi, atrodot klusumu ikdienas steigā un stāsts iedvesmo to vairāk meklēt arī savā dzīvē.
10. Book that made you cry
Tāda arī vēl nav bijusi.
11. Book that made you happy.
Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” ar kolorītajiem personāžiem, Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” ar piekrītošiem mājieniem pie katras aktivitātes, kas veido arī manu identitāti, franču autoru “Padejosim”, jo e-pastu sarakstes kā grāmatas forma is my thing.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
Visu laiku mīļākā, protams, ir “Pride and Prejudice”, ko varu skatīties daudz un dikti, un galīgi neapnīk, taču, ja runa iet par filmām, kas pirmizrādi ir piedzīvojušas šogad, tad nevienu neesmu vēl paguvusi noskatīties. Kaut kad drīz gribu noskatīties “Love, Simon” un saprast, par ko troksnis.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Nedaudz mainot spēles noteikumus, likšu šeit ierakstu, kas nav atsauksme – šeit.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Šogad esmu pirkusi ļoti maz grāmatu, jo atklāju bibliotēkas burvību – ja elektroniski laicīgi pasūta, nav jāmaksā nauda par grāmatu, kas varbūt nemaz nepatiks. Bet joprojām dažreiz nevaru paiet atlaidēm vai otrai elpai un sanāk kaut ko iegādāties. Smuks vāks bija Māras Zālītes “Paradīzes putniem”, ko vēl neesmu lasījusi, bet ar skaistām bildēm var lepoties “Laikmetīgā arhitektūra Latvijā” (to gan vairāk var nosaukt par albumu, ne grāmatu).
15. What books do you need to read by the end of the year?
Visas Goodreads TBR sarakstā esošās? Tieši šajā pusgadā ar vairākiem piegājieniem iztīrīju to sarakstu, lai atvadītos no grāmatām, kas mani vairs neinteresē, bet kas veido skaitli, kas uzdzen stresu, bet joprojām ir ap 200 grāmatu, kas ir vai nu manā plauktā, vai kuras tāpat gribu izlasīt un katru dienu iznāk kāda jauna grāmata, tāpēc šis skaitlis nemazinās. Ceru drīzumā pieķerties pie 4. jautājuma atbildēs minētajām, bet manā plauktā esošās arī varētu samazināt izlasot, nevis pārdomājot par to atrašanos manā plauktā, pārmaiņas pēc.

Attēls te.

Vai tu vari pāris vārdos definēt – kāds ir bijis tavs lasīšanas pusgads?

Atskats uz jūniju

Tā kā šo rakstu salīdzinoši laicīgi, tad par to, kas paveikts pēdējās jūnija dienās tiks ziņots nākamajā mēnesī. Bet šeit par daudz lasīto un aiz astes noķerto aizbēgušo teātra sezonu.

Izlasīju sešas grāmatas:
Inita Sila “100 vēstules sievietei” – lai gan rakstītas sev, vēstules domātas arī lasītājiem, jo dod iespēju rast atbildes uz dažādiem dzīvē sarežģītiem jautājumiem. Dažbrīd atgādināja redaktores sleju (autore kādreiz bija redaktore “Ievā”, tagad “Santā”), un neiztika bez grāmatas piesaistīšanas Latvijas simtgadei, tomēr kaut kas tajā visā mani uzrunāja. Protams, ne lai izlasītu vienā vakarā, jo tad vienkārši uznāktu besis, bet ik pa laikam pārlapot, atbildēt uz jautājumiem un salīdzināt pieredzes. 3/5

Žoels Dikērs “Baltimori” – It kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”, bet izlasīju kā pilnīgi atsevišķu grāmatu, jo par pirmo jau biju paspējusi aizmirst. Šajā stāstā lasītājs tiek vests cauri ģimenes noslēpumam (ātrāk un vairāk runājot par lietu nekā pirmajā grāmatā), to lēnām šķetinot, bet atšķetinot tikai pašās, pašās beigās. Manas domas un idejas par ļaundari mainījās ar katru nākamo nodaļu un beigās tā arī neizdevās uzminēt, kas īsti varētu būt noticis, par ko plusiņš. Šī noteikti kādreiz nonāks manā grāmatplauktā. 4,5/5

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī” – atsauksme šeit.

Mets Heigs “Iemesli dzīvot tālāk” – autors personīgi runā par savu pieredzi ar depresiju. Teikšu godīgi – tiku līdz pusei un tālāk nelasīju. Iemesli tam ir dažādi, bet domāju pie šīs grāmatas atgriezties, lai to pabeigtu, jo izlasītais bija interesants, personisks un lika aizdomāties.

Meinhards fon Gerkāns Latvijā. Cilvēks, kurš maina planētas vaibstus” – par laimi šis nebija kārtējais smuku arhitektūras bilžu katalogs, bet gan bildes tika papildinātas ar noderīgu informāciju par arhitektu un viņa sadarbību aspektiem, bija stāsts par to, kā pie katras mājas nonāca (kas tādam zaļam arhitektūras gurķim kā es ir daudz interesantāk nekā tehniska rakstura rādītāji). 4/5

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli” – atsauksme šeit.

Melanholiskā noskaņojumā esot, noskatījos “Lepnums un aizspriedumi”, ar domu, ka varētu noskatīties arī “Pride and Prejudice and Zombies”, bet otrā joprojām stāv neskatīta. Varbūt nākammēnes.

Jūnijā arī beidzās teātra sezona, bet paspēju vēl noskatīties divas izrādes. Par “Lūci” jau rakstīju te, bet paspēju aiziet arī uz Marijas Bērziņas diplomdarba izrādi “Precēšanās un šķiršanās anatomija“. Jāsaka, ka par redzēto man joprojām ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses aktieri ir lieliski, tēma vienmēr aktuāla, žanru sajaukums, cinisms un ironija (ko gribējās vēl vairāk), tomēr izrāde neuzrunāja tik ļoti, cik gribētos. Taču režisores vārdu ir vērts atcerēties un ceru, ka skatītāji no viņas sagaidīs vēl kaut ko režijas jomā.

Vēl jūnijs bija foršs ar to, ka beidzot ieguvu bakalaura grādu (to pašu, par kuru čīkstu jau trīs gadus un es zinu, ka tas tāds štrunts vien ir, bet wow it’s over now), sāku braukt ar mašīnu pa Rīgas ielām (nekad vēl nebiju sēdējusi pie stūres un jāsaka, ka tas ir forši un bailīgi reizē), kā arī apmeklēju sarunu festivālu “Lampa” (bet vēl nezinu kā man tur gāja, jo rakstu no pagātnes).

Atskats uz martu un aprīli

https://data.whicdn.com/images/312156336/large.jpg

Nav jau tā, ka abus mēnešus apvienoju tāpēc, ka vienā no tiem neko nebūtu darījusi. Martā izlasīju sešas grāmatas, noskatījos 12 filmas un redzēju vienu teātra izrādi, bet aprīļa bilance ir 8 izlasītas grāmatas un četras teātra izrādes. Daudzuma dēļ šeit pieminēšu tikai tos darbus, kuri likās pieminēšanas vērti – labā vai sliktā nozīmē.

Grāmatas:

Levs Grosmans “Burvju karalis” – otrā daļa “Burvju” triloģijai, kuru lasīju ar vairāku gadu pārtraukumu no pirmās grāmatas. Šo noteikti nevajag izlasīt visu vienā dienā, jo notikumu ir daudz, tie notiek vieni pēc otra, bet tie nav spriedzes pilni, tāpēc grāmatu var mierīgi nolikt malā. Tas, ka es neatcerējos sīkumus no pirmās daļas, netraucēja, jo bija vietas, kur daļēji tiek paskaidrots, kas notika agrāk, bet šī noteikti būs viena no triloģijām, ko izlasīšu visu vēlreiz bez pauzēm, kad tā būs pabeigta. 4/5

Brenē Brauna “Nepilnības dāvanas” – grāmata sludina kā pārstāt izpatikt citiem un būt tam, kas esi, bet autores piedāvātais modelis nelikās saistošs (bet ok, es uz pašpalīdzības grāmatām vienmēr skatos šķībi). Gribējās vairāk piemērus no reālās dzīves un ne tikai no autores, bet arī kāda cita. Saprotu, ka tēma ir plaša un metožu daudz, tomēr šī grāmata mani neuzrunāja. 2/5

Žils Verns “80 dienās apkārt zemeslodei” – šo es mēģinu lasīt jau otro reizi, un jau otro reizi netieku tālāk par 30 lappusēm. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā, bet otra vaina varētu būt tajā, ka esmu redzējusi filmu, kas vēl ir pārāk svaigā atmiņā. Nepabeidzu.

Žans Pols Didjēlorāns “Lasītājs vilcienā “6.27” – šī ir grāmata, kuru vēlējos garāku. Lai gan savs šarms ir šim īsajam romānam, jo nav ne par daudz, ne nāk par skādi, tomēr šīs grāmatas sakarā vēlējos plašākus aprakstus, un ne tik tuvu saspiestus notikumus. Lai gan izlasīju vienā dienā, gribējās sēdēt un baudīt katru vārdu. 4/5

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” – atsauksme te

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā “Padejosim?” – atsauksme te.

Džūda Devora “Lepnums un aizspriedumi. Mistera Dārsija atgriešanās” – atsauksme te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts” – atsauksme te.

Filmas

Sens ticējums vēsta, ka, ja Marta noskatās tikai vienu Oskaram nominēto filmu, tad tā arī dabūs galveno statueti, un arī šogad tas ir piepildījies. Pati filma gan likās nekas īpašs, tāpēc 3/5

Sleepless in Seattle – mans pēdējā laika vājais punkts ir Mega Raiena, bet otrs – deviņdesmito romantiskās komēdijas. Un, lai gan klasiska romantisko komēdiju shēma, kas ir atkārtota 1001 reizi, es tomēr tās skatos atkal un atkal. 4/5

The French Kiss – lai gan galveno varoņu ķīmijai es nenoticēju, tomēr šī bija savādāka romantiskā komēdija, jo tiek iesaistīta vērtīgas kaklarotas zādzība. Ja būtu vairāk par vīnu gājis runa, tad būtu paticis vairāk. 3/5

Noskatījos arī divas dokumentālās filmas – Kristas Burānes “Māra” un “Pasaka par tukšo telpu”. Māra vēsta par teātra režisori Māru Ķimeli, bet otrajā – par scenogrāfu Andri Freibergu. Lai gan dokumentālais žanrs nav tas, ko es parasti skatos, tomēr filmas man patika. 4/5

Teātris

Lai gan netīšām sanāca neaiziet uz nacionālā teātra “Ideālo žurku” (tāpēc nemēdzu iet uz teātriem brīvdienā), tomēr redzētās izrādes ir kuplā skaitā – piecas un par visām arī esmu uzrakstījusi. Tātad, Būt Kejai Gondai, Pēc Jūlijas jaunkundzes Dailes teātrī un Optimists Pannas teātrī lasāms te, Arī vaļiem ir bail Nacionālajā teātrī lasāms te, bet Gandrīz laime Krievu teātrī – šeit.

Attēls te.

Pavasara tīrīšana grāmatplauktā jeb book unhaul challenge

aesthetic, happy, and love image

Pavasaris ir laiks, kad cilvēki ne tikai atbrīvojas no liekajiem kilogramiem savā ķermenī, bet arī no liekajām mantām. Vieta ir jāievieš ne tikai skapjos un kumodēs, bet arī grāmatplauktā, jo mēdzam apaugt ne tikai ar apģērbu, bet arī ar grāmatām, kas nopirktas ar lieliskām atlaidēm ar domu, ka noteikti tās kādreiz izlasīšu, bet tā arī pie tām neesam nonākuši. Tad nu palīgā nāk šis izaicinājums.

  • Grāmata ar zemu vērtējumu

Grāmatai jābūt tādai, ko esi izlasījis, bet pārsvarā no tādām atbrīvojos uzreiz pēc izlasīšanas. Tāpēc šoreiz ņēmu palīgā Goodreads aplikāciju un savā to read plauktā grāmatas sarindoju zemāko vērtējumu secībā. Protams, ņēmu vērā vai tur ielikto grāmatu gribu lasīt, vai tā ir fiziskā formātā, kā arī to, ka nevar salīdzināt četru zvaigžņu vērtējumus no pieciem cilvēkiem ar 3,5 zvaigžņu vērtējumiem no trīs tūkstošiem cilvēku. Tad nu izvēlējos atbrīvoties no Laimas Kotas “Mierielas vilkmes”, kam vidējais vērtējums ir 3,08, bet klusībā vienmēr esmu zinājusi, ka to tuvākā laikā neizlasīšu.

  • Grāmata, par kuru esi pārdomājis

Tā var būt jau izlasīta grāmata, kurai esi piešķīris augstu vērtējumu, bet laika gaitā saprati, ka nemaz tik lieliska tā grāmata nav vai arī kāda no vēl nelasītajām grāmatām, ko nopirki un biji sajūsmā, bet tagad roka neceļas to sākt lasīt. Es ņēmu no vēl neizlasītajām grāmatām Ankes Greifenēderes “Magone”, ko ieguvu Ķīpsalas apmaiņas skapjos šogad, un pārlasot anotāciju man tiešām nav nekādas vēlmes šo grāmatu izlasīt.

  • Nepabeigtās sērijas

Grāmata no sērijas, ko netaisies pabeigt, bet joprojām ir atrodama tavā grāmatu plauktā. Iesāktas sērijas, ko netaisos vairs lasīt, manā plauktā nav, bet atradu L.M.Montgomerijas “Emīlija no “Jauna mēness””. Arī šo es ieguvu apmaiņas galdā, jo rakstniece bija jau kādreiz lasīta, izskatās īsa un ir par brīvu, bet tas ir kaut kā turpinājums, un es neplānoju to lasīt.

  • Grāmata, ko nepabeidzi

Manā gadījumā tā ir Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, jo man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā un redzētā filma vēl bija pārāk spilgtā atmiņā, nevarēju koncentrēties stāstam.

  • Grāmata, kurai ir vairākas kopijas

Pavisam nesen man gadījās nopirkt vienu un to pašu grāmatu divu nedēļu ietvaros. Nodomāju – ak šausmas, es jau neatceros, kas darās manā grāmatplauktā. Tomēr ne par to grāmatu šoreiz ir stāsts, jo no tās jau esmu atbrīvojusies. Izrādās, maniem vecākiem jau bija Imanta Ziedoņa “Tik un tā” un es biju nopirkusi tieši tādu pašu, to nezinot, tāpēc atbrīvojos no savas grāmatas.

  • Nekad neizlasīsi

Mums visiem ir tādas grāmatas, kas nopirktas, jo ir pievilcīga cena, smuks vāks vai vēl kāds faktors, bet par kuru klusībā vienmēr zinām, ka to neizlasīsim. Nu, man tādas ir vairākas. Piemēram, Džeinas Ostinas “Lēdija Sūzanna” es jau kādreiz iesāku, bet nevarēju palasīt dēļ tulkojuma, Oļega Sivuna “Brand” nelasīšu, jo vairs neuzrunā, bet Haruki Murakami “Dejo, dejo, dejo” neuzrunā anotācija, un tā, kā izrādās, ir otrā grāmata sērijā, tāpēc man būtu no sākuma jāizlasa “Aitas medīšanas piedzīvojumi”, lai tiktu pie šīs.

  • Nopirki dēļ haipa

Daudz labu atsauksmju, visur izslavēta, visur redzama grāmata, un izklausās laba arī man – par tādu grāmatu ir šis punkts. Manā plauktā tāda ir Malala Yousafzai “I am Malala”, jo nopirku, jo visiem patika, bet kad iesāku lasīt, netiku pāri pirmajām 20 lappusēm. Malalas stāsts ir tiešām iespaidīgs, bet neesmu autobiogrāfiju/biogrāfiju fans, tāpēc no grāmatas atvados.

  • Nopirki dēļ vāka

Skaists grāmatas vāks, tāpēc jāpērk bet pavisam iespējams, ka saturiski grāmata vākam nestāv ne tuvu. Šo es pagriezu citā rakursā un atbrīvojos no grāmatas, kuras vāks man nepatīk. Kādreiz, kad strādāju grāmatnīcā, tur bija arī antikvariāts, un tur atradu M.Gorkija “Par literatūru” apcerējumus. Nedaudz noskrandusi grāmata, kurai krīt ārā lapas un es zinu, ka es tā arī to nekad neizlasīšu.

  • Neko par to nezini

Vienkārši stāv plauktā un neatceries, par ko tur ir. Šādu funkciju manā plauktā pildīja Gintera Grasa “Brīnumkaste” un arī izlasot anotāciju man nerodas vēlme šo lasīt.

  • Grāmata, ko nenopirki

Grāmata, kas tika tev iedota, uzdāvināta vai iegūta kādā citā nekomerciālā veidā. Šādā veidā tiku pie Ursulas K.Le Gvinas “Tumsas kreisā roka” un tā kā ar man ir sajūta, ka fantāzijas/fantastikas žanrs mani vairs neuzrunā, tad šo atdodu atpakaļ cilvēkam, no kura to pievācu.

Vēl jāpiebilst, ka tas, ka es no grāmatas atbrīvojos, nenozīmē, ka tā ir slikta un nelasāma, jo lasīšanas gaumes ir ļoti dažādas.

Ja arī tu esi atbrīvojies no grāmatām, bet nezini, kur tās tagad likt, tad te ir daži ne-reklāmiski ieteikumi:
– Labdarības veikali “Otra elpa”
– Tuvākā bibliotēka (pa priekšu gan ar viņiem sazinies)
– ibook.lv (ja tev ir laiks un pacietība sēdēt un gaidīt, kad kādam tieši tavu grāmatu savajadzēsies)
– daudz efektīvāk darbojas FB grāmatu pārdošanas/atdošanas grupas, bet tad tev jārēķinās ar laikiem, kad varat satikties vai nosūtīt grāmatu
– pansionāti/sociālie centri agrāk ņēma pretī, interesanti, kā ir tagad
-23.aprīlī Jāņa Rozes grāmatnīcā Barona ielas sākumā darbosies apmaiņas skapis, kur vari atnest savas un pretī dabūt (vai arī ne) citas grāmatas.
– vienmēr jau var nodot makalatūrā.

Attēls te.

Lasīšanas burkas izaicinājums #1

20180305_1905051.jpg

Ar nelasītajām grāmatām ir jācīnās, jo vienu brīdi viss ir jauki un forši – tu ar prieku skaties uz nelasīto grāmatu muguriņām, sirdi silda tikko atvērtas jaunas grāmatas krakšķis, lappušu smarža. Bet pēc pāris gadiem sirdi nomāc joprojām tās pašas nelasītās grāmatas ar simtiem citu, kas pa šo laiku sakrājušās. Pazīstama situācija? Domāju, ka jā.

Pēdējā laikā man ar grāmatu pirkšanu ir gājis visai labi – ir mēneši, kad neesmu nopirkusi nevienu grāmatu, ir mēneši, kad esmu nopirkusi līdz piecām (februāris neskaitās, jo tad ir grāmatu balle Ķīpsalā), bet agrāk šie skaitļi bija desmit un vairāk. Un, ja mēnesī izlasa tikai 1-3 savas grāmatas, tad jūs saprotat, kas notiek manā grāmatu plauktā. Patlaban esmu saskaitījusi 114 Rīgā mītošas un nelasītas grāmatas, kas to tik vien gaida, lai tiktu izlasītas un atbrīvotu vietu citām lietām (piemēram, kaktusu podiņu plantācijai).

Ir dažādas metodes kā es ar to esmu cīnījusies, arī blogā aprakstīju vairākus mēģinājumus (Try a Chapter Book Tag), kuru gan man ir plāns turpināt, līdz tā izdomāšu. Tā kā šis izaicinājums prasa apvienot piecas grāmatas, man liekas loģiski to darīt zem vienas kopīgas tēmas un tur sākas problēma. Tēma “romāni” man liekas pārāk plaša, bet “ne-fikcijas grāmatas par vīnu” pārāk šaura, jo tik daudz grāmatu tādā kategorijā nav. Tāpēc jāmeklē jauna alternatīva.

TBR jar, iespējams, kādam liksies pazīstams apzīmējums tam, ko es latviski saukšu par lasīšanas burku. Ideja ir, ka uz mazām papīra strēmelītēm jāsaraksta grāmatas, kuras gribi izlasīt, papīri jāsaloka un jāiemet burkā. Viss jāsamaisa, un jāvelk ārā. To, cik daudz vilkt, katrs nosaka pats. To, ko izvelc, to arī lasi. To esmu darījusi pāris gadus atpakaļ un atzinu par labu esam, vienīgi šī iniciatīva nomira dabīgā “iestājās vasara” nāvē.

Mana burka sastāv no trīs krāsu papīriem – baltā krāsā ir grāmatas, kurām ir vairāk nekā 500 lappuses, oranžā – kurām ir mazāk par 200, bet zaļā – viss starp 200 un 500. Manis pašas uzstādīts noteikums ir, ka katru mēnesi jāizvelk viena baltā lapiņa, bet zaļās un oranžās var vilkt vairākas reizes, ja ir izlasīta grāmata.

Šomēnes kā biezo grāmatu lasīšu Māras Zālītes lugu krājumu “Sauciet to par teātri”, kā īso grāmatu – Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, bet kā vidēja garuma grāmatu – Lindas Nemieras “Septiņi”. Līdz raksta tapšanas brīdim jau esmu izlasījusi Grosmana “Burvju karalis” un Braunas “Nepilnības dāvanas”, kas atbilda vidējai un īso grāmatu kategorijām.

Bet. Tai pašā laikā es neizslēdzu citu grāmatu lasīšanu, piemēram, ja man sagribas lasīt grāmatu par Indru Briķi, kas ir manā plauktā, bet es to neesmu izvilkusi lapiņas veidā, es to varu darīt. Galvenais mērķis ir dabūt tās grāmatas ārā, notraukt putekļus un izlasīt, vismaz vienu no katras kategorijas mēnesī.

Un kā tu cīnies ar neizlasītām grāmatām?

Atskats uz februāri

spring, flowers, and pink image

Lai gan man pašai ir sajūta, ka februārī esmu bijusi strauss, kas iebāzis galvu smiltīs (lasi-darbos) un nav koncentrējies uz neko citu, tā gluži nav. Līdz ar to, ka pabeidzu savas prakses gaitas, esmu pabeigusi arī vienpadsmit grāmatas, divas filmas un divas teātra izrādes.

1.Marks Hedons “Savādais atgadījums ar suni naktī” – pirms lasīju, redzēju izrādi un tā izrāde arī visu grāmatu bija manā acu priekšā. Lai gan stāsts, neapšaubāmi, ir lielisks un interesants – lasīt kā pasauli uztver ar Aspergera sindroma skarts zēns, tomēr teātra izrāde ir spēcīgāka par grāmatu. 3/5
2. Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – par šo man ir smieklīgs stāsts: grāmatu lasīju tieši tajā pašā datumā, kad to darīju pirmo reizi pirms diviem gadiem. Kaut kas vienkārši smadzenēs noklikšķēja un jutu vajadzību pārlasīt. Lai gan patika arī iepriekšējie dzejoļi, daži sāka iepatikties arī pa jaunam, un to laikam sauc par pieredzi. 4/5
3. Nikolā Barro “Sievietes smaids” – ļoti atmosfērisks, ar franču šarmu pilns romāns par grāmatām. Izdevniecības darbinieks sarakstījis romānu un to izdevis, slēpjoties aiz paziņas brāļa – francūža vārda. Romāns iemantojis tik lielu popularitāti, ka nu viņu lūdz atbraukt uz Angliju grāmatas tūrē un arī uzstājīgie lasītāji neliek mierā. Tāds viegls stāsts, ko izlasīt, braucot tramvajā. 3,5/5
4. Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” – atsauksmi uztapināju te.
5. Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – atgādināja nedaudz depresīvus “man apnicis dzīvot” dzejolīšus, bet ko gan es saprotu no dzejas. 3/5
6. Dorota Maslovska “Starp mums viss labi” – lugas veidā pasniegts stāsts par paaudžu attiecībām. Lielāko tiesu nesapratu, kāpēc es to lasu, bet tad, kad nolēmu grāmatu likt malā, sasmējos par kaut ko uzrakstītu. Tas ilga vien 70 lappuses un iztērēto laiku nenožēloju, jo tieši tik ilgi bija mans brauciens uz teātri un atpakaļ. 2/5
7. Ilona Balode “Rīga-Pekina” – gribēju sākt likvidēt iepriekšējos gados sapirktos Ķīpsalas pirkumus, un sāku ar šo. Lai gan sākumā bija interesanti un varēja uzzināt daudz ko jaunu, ja nu gadījumā sadomāju ceļot uz kādu no minētajām valstīm, tomēr ātri vien tas sāka garlaikot. Līdz ko bija kādas problēmas, neatkarīgi no laikapstākļiem tūristi par sapelnīto naudu metās uzdzīvot un burtiski dzīvoja no biedra mammas naudas. Un visu grāmatu varēja noīsināt, jo bija tiešām daudz sīku detaļu, kuras nemaz nebija nepieciešamas. 2,5/5
8. Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” – lai gan es saprotu sajūsmu par šo grāmatu, mani tā īpaši neaizrāva. Vairāki savstarpēji saistīti stāsti par divpadsmitgadīga un desmitgadīga zēna vasaras piedzīvojumiem, kas bija interesanti un noteikti, ja būtu izlasījusi ātrāk, man patiktu daudz, daudz labāk. 3/5
9. Karīna Račko “Debesis pelnos” – lasīju tīri intereses pēc un arī tāpēc, ka pēkšņi grāmata nejauši atradās manā mājā. Sajūta bija, kā vēlreiz lasot Greja 50 nokrāsas, tikai (par laimi) vienas grāmatas ietvaros. Sadusmojos, ka autore nepapūlējās papētīt žurnālistikas lauku sīkāk (tas novērstu vairākas kļūdas lauka nepārzināšanā), jo tagad tikpat labi galvenā varone varētu būt citas profesijas pārstāve. Gribēju “viegli un ātri”, bet arī to nedabūju. 1/5
10. Iveta Harija meita “Vīna meditācija sievietei” – man pietrūka vēl vairāk skarbuma un īstās depresijas sejas. Grāmata ir par sevis atrašanu, sadzīvošanu ar sevi, depresiju un emocionālām traumām. Bet bija par daudz poētikas, par daudz izskaistinājumu, kas traucēja uztvert grāmatas patieso vērtību un to, ko šeit būtu jāuztver. Jo tas nav stāsts tikai pat tikai vienu sievietes cīņu, bet katra tur var atrast kaut ko savu. 2/5
11. Rūdolfs Blaumanis “Stāsti” – Pārbaudītas vērtības nodrošina lielisku rezultātu. Īsti te teikt nav ko, jo Blaumanis ir klasika un stāsti ir lieliski. 4/5

Par filmām man ir sakāms tikai viens teikums – “50 shades freed” ir sliktāka par abām iepriekšējām filmām kopā, bet “Kriminālās ekselences fonds” bija lieliska pēcpusdienas izklaide, kuru silti iesaku noskatīties visiem, kuriem nav slinkums.

Teātrī vīlos Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”, jo likās, ka režisors savu radošo krīzi tā arī nav pārvarējis, bet kaut kas jāiestudē bija. Lai gan nenoliedzami izcils ir Vilis Daudziņš, kamēr vairāki zāli pameta, arī es cīnījos ar tādām domām (ja vien nesēdētu pa vidu). Arī beigas iespaidīgāk tiek nospēlētas pirmajā daļā un rodas sajūta, ka režisors mēģina atkārtot pirmās daļas panākumus. Vai viņam tas izdodas? Manuprāt, nē. 3/5

Georgija Surkova “Dziļā, skumjā jūra” atstāja neviennozīmīgus iespaidus, jo lai gan man patika tēma un tās izpildījums (ja vien izrāde būtu uzvesta dažus gadus ātrāk), tai pašā laikā no prāta neizkrīt vairāki iebildumi, piemēram, nenozīmīgās kaimiņu lomas (gribējās tām lielāku jēgu) vai problēmas scenogrāfijā. Bet ļoti lieliski savās lomās ir Lūriņa un Puga, par ko liels prieks. 4/5

Atliek vien vēl papļāpāt par grāmatu izstādi Ķīpsalā. Devos piektdienas pusdienlaikā un radās sajūta, ka halle jau ir pamatīgi patukšota. Grāmatu maiņas piedāvājums bija pašvaks (bet atdzīšos, ka otrreiz nostaigāt garām aizmirsu), vienā izdevniecībā arī nedabūju to, ko vēlējos. Lai gan devos ar jau diezgan skaidru plānu (un lai pārbaudītu hipotēzi par zemajām cenām, pierakstīju klāt arī internetā ierakstītās cenas), roka paslīdēja uz Prometeja galda, kā arī apstaigājot citu izdevniecību galdus, secināju, ka man kādu ieplānotu grāmatu nemaz tik ļoti nevajag. Galu galā no Ķīpsalas izvēlos ar 8 grāmatām un nu atliek tikai pie to lasīšanas (mazais skaits ļauj prognozēt, ka visas izlasīšu līdz nākamajam gadam. Cerams).

Marts solās būs salīdzinoši brīvs mēnesis, ja vien es atkal neizmantošu izdevību to kaut kā sarežģīt. Patlaban arī nav īpašu plānu attiecībā uz teātri, varbūt ļaušos spontāniem pirkumiem.

Attēls te.

Atskats uz janvāri

(te iedomājies attēlu, kurā ir logs, ārā sniegs un uz palodzes kūp kāds karsts, krūzē ieliets šķidrums)

Janvāris ir ļoti interesants mēnesis. Pilnībā pazuda vēlme lasīt grāmatas un rakstīt par lietām šeit, blogā (droši vien tāpēc, ka uzsāku prakses gaitas, kur burti jāklabina katru dienu), ir liels enerģijas zudums uz lietām, cilvēkiem un darbībām (respektīvi, ja izeju cilvēkos uz trīs stundām, man pēc tam septiņas dienas jāatpūšas). Mans jaunākais mīļākais vārds ir “respektīvi”, ko lietoju katrā teikumā un pilnīgi nevajadzīgās vietās. Katru darba dienu vairākas reizes prātā ienāk doma, ka varētu nopirkt vienvirziena biļeti uz Zviedriju (jo praksē logi atrodas tieši pretī skatam uz prāmi), bet (paldies dievam) nekad nav līdzi tik daudz naudas.

Kad esmu pačīkstējusi, varu ķerties klāt visam tam, kam parasti. Un kā jau tādos gadījumos, sākšu ar grāmatām. Vispār, janvārī arī sasniedzu vienu no saviem grāmatu izaicinājumiem – Goodreads gada izaicinājumu – izlasīt vienu grāmatu. Un veiksmīgi iet arī “nepirkt nevienu grāmatu” un “atbrīvojies no liekām” lauciņos. Bet es atkal aizpļāpājos.

Tā viena, ko izlasīju janvārī, ir Džeralīnas Tomasas “Brīvs no krāmiem. Mājas detokss“. Lasīju, jo patīk ik pa laikam atbrīvoties no liekām mantām un esmu pārbaudījusi, ka tā vienkāršāk dzīvot. Jo mazāk mantu, jo brīvāka telpa un tas iespaido arī attieksmi pret dzīvi. Tā kā esmu lasījusi vairākus rakstus, grāmatas un pētījumus par atbrīvošanos no liekām mantām, grāmata mani nepārsteidza. Tā sniedz praktiskus padomus, kā saprast, kuras mantas no visa tā kopuma nav vajadzīgas un kādam, kas sāk savu ceļojumu mājas tīrīšanas procesā, grāmata varētu būt ļoti noderīga. Man visvairāk patika kontrollapu esamība grāmatas beigās, bet gribējās tās izplēšamas un lietojamas vairākas. Izlasīju arī vienu manuskriptu grāmatai, kas tuvojas iznākšanai, bet par to uzrakstīšu tad, kad tā būs pieejama arī citiem.

Mēģināju lasīt arī Džeinas Ostinas “Mensfīldpārku”, bet tālāk par 50 lappusēm netiku un lasīt “viņš uz mani pat nepaskatās, satiekas ar citu” 400 lappušu garumā (īpaši, ja beigas sev jau nomaitekļoju) likās bezjēdzīgi. Līdzīgi man gāja ar Lāgerfelda jauno veikumu “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – apstājos 100 lappusē un secināju, ka mani neaizrauj, neliekas interesanti un vēlreiz citējot kādu recenziju IR, kas citē kādu citu “acis lasa, kamēr smadzenes atpūšas”.

Filmās gan man gāja ļoti ražīgi, jo tās es skatījos daudz. Gadu iesāku ar skaistāko romantisko filmu, kādu pēdējos gados esmu redzējusi un tā kļuva par vienu no manām mīļākajām filmām – Serendipidy. Noskatījos arī jaunāko versiju par Annu Kareņinu (6/10), tad sekoja vairākas Ziemassvētkiem veltītas sliktas filmas, kuras nav pieminēšanas vērtas. Noskatījos Jaungada nakts (5/10), kas pēc uzbūves nedaudz atgādināja “Love, actually” un par to runājot, noskatījos arī 10 minūšu turpinājumu “Red Nose Day Actually” (6/10). Turpināju ar dokumentālo filmu par sievieti, kas apsēsta ar teātri “Vienu biļeti, lūdzu” (9/10). Tad pārsteidzošā kārtā iekritu nelielā apsēstībā ar krievu seriālu “Hotel Eleon” un trīs sezonas noskatījos četrās dienās.

Par teātriem runājot, ieplānots bija doties uz divām izrādēm, bet uz vienu no tām aizsūtīju vecākus. Viņiem izrāde nepatika un nejūtos neko zaudējusi. Tad sekoja “Harolds un Moda” Dailes teātrī, kas bija lieliska izrāde, ar ko iesākt jauno gadu teātrī. Izrādē spēlē brīnišķīgi aktieri (Mārtiņš Upenieks, Lilita Ozoliņa, Indra Briķe u.c.), kas izrādi nospēlē tā, ka nenākas aiz garlaicības domāt par to, ko darīšu pēc pāris stundām. Un joki – jēziņ, beidzot ir joki, kuri ir smieklīgi un nav tik bieži dzirdēti, ka vairs tādi neliekas! Lai gan izrāde komēdija nav (bet gluži nav arī traģēdija, tikai beigas nedaudz bēdīgas), joku dēļ vien ir jāiet un jāskatās. 9/10

Februārī man nekas, izņemot Ķīpsalas grāmatu izstādi, ieplānots nav, tāpēc varētu ļauties spontāniem teātra biļešu pirkumiem. Ceru, ka līdz februāra beigām mana lasīšanas krīze būs pārgājusi, bet īpaši par to arī nesūdzos, jo var veltīt laiku tādām nodarbēm, kurām agrāk nesanāca laika/vēlēšanās.

(Atzīšos, atbilstošu bildi man bija slinkums sameklēt.)

Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.

Atskats uz 2017. gada lasīšanas izaicinājumiem

Tā kā gads tuvojas nogalei, ir jāatskatās uz paveikto ne tikai teātrī, bet arī grāmatās. Bet pirms izvirzītu labākās un sliktākās izlasītās grāmatas, jāapskatās uz to, kā man veicās ar lasīšanas izaicinājumiem, ko pieņēmu, lai gadu padarītu raibāku un daudzveidīgāku. Spoileris – veicās slikti.

Piedalījos divos gadu garos lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popusugar Reading Challenge. Labāk veicās ar pirmo – Around the World in 52 Books, jo palika neaizpildīti tikai četri lauciņi, Popsugar palika neaizpildīti 19. Laika gaitā sapratu, ka nelasu sākumā izvirzītās grāmatas, bet drīzāk aizpildu tukšos lauciņus ar tām, kuras esmu lasījusi. Bet kopumā izaicinājumu paveicu, jo biju nospraudusi mērķi pa abiem kopā izlasīt 52 grāmatas.

Man jau liekas, ka arī ar otro punktu – pirkt mazāk, man šogad veicās labāk nekā pagājušo gadu. Lai gan gads vēl nav beidzies (un Zvaigznes loterijas papīrītī pietrūkst divu zīmodziņu…), varu teikt, ka šis gads ir bijis veiksmīgāks par piecām grāmatām un 80 eiro. Tāpat, pagājušo gadu palika nelasītas 80 grāmatas no tajā pašā gadā nopirktajām, bet šogad – 71. Lēns un mazs, bet tomēr progress. Ceru, ka 2018. gadā ies vēl labāk, jo esmu atklājusi (no jauna) bibliotēku burvību un trīsreiz pārdomāju, pirms tās pērku.

Viena Kindle grāmata mēnesī. Šis izgāzās jau februārī, kad Kindle atkal tikai aizmirsta un ierakta papīru kaudzēs. Izvilku ārā (kā katru gadu) uz gada beigām un notraucu putekļus. Ļoti noderīga ceļojumos, bet tā kā nekur neesmu braukusi pēdējā laikā, tad arī nelietderīga.

Visas “Mēs.Latvija XX gadsimts” grāmatas izlasīt. Arī nesanāca, izlasīju tikai Kotas “Istabu” un maiņas punktā noķēru Bankovska “18”. Šis izaicinājums arī nav aktuāls nākamgad, jo sapratu, ka nevaru lasīt grāmatu, ja man nav interese, tāpēc no šīs sērijas lasīšu tikai tās, kuras piesaista.

Izlasīt vienu latviešu autora darbu mēnesī. Lai gan sākumā tā neliekas, tomēr tas ir izpildīts tikai ar vienu izņēmumu – jūnija mēnesi, kur neizlasīju nevienu latviešu darbu. Lielā mērā lasīju grāmatas par Latvijas arhitektūru un uz rudeni arī dzeju.

Aiziet uz grāmatu kluba tikšanos. Beigās šis transformējās uz “aiziet uz trīs grāmatu klubu tikšanās reizēm”, jo tieši tik publiskus pasākumus es spēju saskaitīt facebookā. Aizgāju uz vienu un joprojām nevaru saprast, vai man patika. Gribēju jau visu saspiest vienā decembra mēnesī un tad par to uzrakstīt, bet garastāvoklis nolika pie vietas un tā arī nekur neizgāju. Bet nākošais gads ir garš, un gan jau kādā no mēnešiem aizčāpošu.

Un sanāca izpildīt arī Goodreads lasīšanas izaicinājumu, kuru biju uzlikusi uz 50 grāmatām. Uz doto brīdi ir izlasītas 97 grāmatas mīnus 5, kuras es nepabeidzu, bet nemāku tur atzīmēt tās tā, lai tās joprojām skaitās pie 2017. gadā lasītajām, bet neskaitās gada izaicinājumā. Tātad, ja ļoti gribu sasniegt smuku skaitli, līdz gada beigām jāizlasa 8 grāmatas, kas, ņemot vērā garās brīvdienas un garās dienas, nav neiespējami. Tas, vai man izdosies, ir cits jautājums.

Un kā tev sekmējās ar gada sākumā nospraustajiem mērķiem?