Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.

Advertisements

Atskats uz 2017. gada lasīšanas izaicinājumiem

Tā kā gads tuvojas nogalei, ir jāatskatās uz paveikto ne tikai teātrī, bet arī grāmatās. Bet pirms izvirzītu labākās un sliktākās izlasītās grāmatas, jāapskatās uz to, kā man veicās ar lasīšanas izaicinājumiem, ko pieņēmu, lai gadu padarītu raibāku un daudzveidīgāku. Spoileris – veicās slikti.

Piedalījos divos gadu garos lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popusugar Reading Challenge. Labāk veicās ar pirmo – Around the World in 52 Books, jo palika neaizpildīti tikai četri lauciņi, Popsugar palika neaizpildīti 19. Laika gaitā sapratu, ka nelasu sākumā izvirzītās grāmatas, bet drīzāk aizpildu tukšos lauciņus ar tām, kuras esmu lasījusi. Bet kopumā izaicinājumu paveicu, jo biju nospraudusi mērķi pa abiem kopā izlasīt 52 grāmatas.

Man jau liekas, ka arī ar otro punktu – pirkt mazāk, man šogad veicās labāk nekā pagājušo gadu. Lai gan gads vēl nav beidzies (un Zvaigznes loterijas papīrītī pietrūkst divu zīmodziņu…), varu teikt, ka šis gads ir bijis veiksmīgāks par piecām grāmatām un 80 eiro. Tāpat, pagājušo gadu palika nelasītas 80 grāmatas no tajā pašā gadā nopirktajām, bet šogad – 71. Lēns un mazs, bet tomēr progress. Ceru, ka 2018. gadā ies vēl labāk, jo esmu atklājusi (no jauna) bibliotēku burvību un trīsreiz pārdomāju, pirms tās pērku.

Viena Kindle grāmata mēnesī. Šis izgāzās jau februārī, kad Kindle atkal tikai aizmirsta un ierakta papīru kaudzēs. Izvilku ārā (kā katru gadu) uz gada beigām un notraucu putekļus. Ļoti noderīga ceļojumos, bet tā kā nekur neesmu braukusi pēdējā laikā, tad arī nelietderīga.

Visas “Mēs.Latvija XX gadsimts” grāmatas izlasīt. Arī nesanāca, izlasīju tikai Kotas “Istabu” un maiņas punktā noķēru Bankovska “18”. Šis izaicinājums arī nav aktuāls nākamgad, jo sapratu, ka nevaru lasīt grāmatu, ja man nav interese, tāpēc no šīs sērijas lasīšu tikai tās, kuras piesaista.

Izlasīt vienu latviešu autora darbu mēnesī. Lai gan sākumā tā neliekas, tomēr tas ir izpildīts tikai ar vienu izņēmumu – jūnija mēnesi, kur neizlasīju nevienu latviešu darbu. Lielā mērā lasīju grāmatas par Latvijas arhitektūru un uz rudeni arī dzeju.

Aiziet uz grāmatu kluba tikšanos. Beigās šis transformējās uz “aiziet uz trīs grāmatu klubu tikšanās reizēm”, jo tieši tik publiskus pasākumus es spēju saskaitīt facebookā. Aizgāju uz vienu un joprojām nevaru saprast, vai man patika. Gribēju jau visu saspiest vienā decembra mēnesī un tad par to uzrakstīt, bet garastāvoklis nolika pie vietas un tā arī nekur neizgāju. Bet nākošais gads ir garš, un gan jau kādā no mēnešiem aizčāpošu.

Un sanāca izpildīt arī Goodreads lasīšanas izaicinājumu, kuru biju uzlikusi uz 50 grāmatām. Uz doto brīdi ir izlasītas 97 grāmatas mīnus 5, kuras es nepabeidzu, bet nemāku tur atzīmēt tās tā, lai tās joprojām skaitās pie 2017. gadā lasītajām, bet neskaitās gada izaicinājumā. Tātad, ja ļoti gribu sasniegt smuku skaitli, līdz gada beigām jāizlasa 8 grāmatas, kas, ņemot vērā garās brīvdienas un garās dienas, nav neiespējami. Tas, vai man izdosies, ir cits jautājums.

Un kā tev sekmējās ar gada sākumā nospraustajiem mērķiem?

Lasīšanas plāni 2018. gadam

https://data.whicdn.com/images/300006477/large.jpg

Man patīk izvirzīt vēlamos plāna punktus, pie tiem nepieturēties un sajusties slikti, tā nu tas ir. Par to, kā man gāja ar 2017. gada punktiem, es pastāstīšu nākamnedēļ, bet šodien pievērsīšos plānu kaldināšanai priekš nākamā gada. Viens gan jāsaka – kalnus negāzīšu.

Nepiedalīšos nevienā gada lasīšanas izaicinājumā, kas nav Goodreads. Prakse pierāda, ka, lai gan grāmatu meklēšana attiecīgajai kategorijai ir (laikietilpīgs) ļoti aizraujošs pasākums un es to varētu darīt vēl un vēl, šogad vēlos lasīt nevis to, ko vajadzētu lasīt, bet to, ko patiešām gribu lasīt. Pēc kā roka pati sniedzas pakaļ un prāts nekliedz “stop, tev ir tukša kategorija, kas jāizpilda”.

Nelasīšu iepriekšējo gadu pirkumus, respektīvi – jo jaunāka grāmata, jo labāk man. Jo tieši tādēļ es to nopirku – jo ir pārliecība, ka tā mani aizraus un kāpēc gaidīt gadu, lai to sagaidītu? Šis plāna punkts gan attiecas jau uz šī gada beigām, jo to sāku realizēt jau decembrī (mēneša pirmajās 4 dienās izlasīju 4 grāmatas – lūk kāpēc es to daru). Visa pagājušā gada laikā man bija jācīnās ar sevi, lai piespiestu sevi lasīt tās “vecās” grāmatas, tāpēc šogad vairs to negribu. Bet, protams, ja sajutīšu vēlmi lasīt kādu no tām, tad lasīšu.

Man ļoti patika iepriekšējā gada izaicinājums pirkt mazāk, ko ieviesīšu arī šogad. Ideālā gadījumā es varētu pievērsties kādam mērķim – vēlamajam fizisko TBR grāmatu skaitam, ko samazināt divu gadu laikā, bet labi zinu, ka ar mani tas nedarbosies. Tāpēc vienkārši pietiks ar to, ka, ieejot grāmatnīcā kārtējā atlaižu viļņa nesta, atcerēšos, ka šo grāmatu var paņemt no bibliotēkas un izlasīt un tikai tad nopirkt. Tas gan nestrādā maiņas punktos (un man sāk parādīties vājība uz veciem dzejas krājumiem…), bet tie par laimi ir tikai trīsreiz gadā.

Turpināšu apostīt degunu grāmatu klubos – gribēju visu trīs man zināmo tikšanās reizes sabliezt decembrī, bet mani nolika pie vietas un garastāvoklis pateica, ka nav ko skraidīt apkārt riņķī un tie nekur nepazudīs (cerams). Biju Mr.Page, jāiet vēl uz Spiikiizi un Barona ielas Jāni Rozi – visi tiks aprakstīti un kaut kad varēs arī izlasīt.

Atbrīvoties no visām “izlasīju, nepatika, gribu tikt vaļā” grāmatām. Jādod iespēja tām tikt izlasītām vairākkārt, tāpēc nākamā gada uzdevums ir atrast tām jaunas mājas. Otra elpa varētu būt kā beidzamā iespēja, jo esmu dzirdējusi, ka arī bibliotēkas pieņem grāmatas, bet vēl foršāk, protams, varētu būt uztaisīt yard sale.

Un atliek pēdējais – Goodreads izaicinājums. Gadu laikā esmu parādījusi, ka mierīgi varu izlasīt vairāk par 50 grāmatām, piemēram, šogad raksta tapšanas brīdī ir 97 (92 patiesībā, tā aplikācija skaita arī tās, kuras nepabeidzu). Bet. Pirmkārt, nākamgad es absolvēju universitāti un līdz tam vēl garš ceļš ejams (es to saku katru gadu, bet believe this time). Otrkārt, visi šie izaicinājumi liek sasparoties jau pirmajā mēnesī, un šogad es to negribu. Tāpēc mans skaitlis šogad ir 1, lai izlasītu tik, cik sanāks un gada beigās īsas grāmatas tikai tāpēc, lai sasniegtu gada sākumā uzstādīto skaitli.

Tie ir mani plāni grāmatu pasaulē 2018. gadam. Un kādi ir tavējie?

Attēls: te.

Atskats uz novembri

https://data.whicdn.com/images/302075215/large.jpg

Šis bija interesants mēnesis, jo plānots bija daudz vairāk nekā es patiesībā izdarīju, kas vairāk ir attiecināms uz teātra sadaļu, kurā šomēnes ir tukšums, vien neliels komentārs par Spēlmaņu nakti. No filmām es arī neko ievērības cienīgu neskatījos, tāpēc arī tā sadaļa šomēnes tiks pārsaukta par seriāliem, jo par tiem ir vairāk, ko teikt.

Izlasīju septiņas grāmatas:

  • “Mazā hygge grāmata” – atsauksme te.
  • Dženifera E. Smita “Iespēja iemīlēties no pirmā acu skatiena” – pārāk saldi un pārāk nereālistiski. Divi jaunieši satiekas lidostā, lido ar vienu lidmašīnu un pēc lidojuma tiek izšķirti, bet joprojām kaut kā satiek viens otru. Galvenie varoņi man nepatika, bet patika meitenes attiecības ar tēvu un to izaugsme grāmatas garumā. 2/5
  • Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” – klasika, ko vēlējos izlasīt jau sen un paldies skolai, ka piespieda mani to izdarīt. Ja grāmata būtu manā grāmatplauktā un es taisītu Try a chapter tag, tad šo izmestu ārā jau pēc pirmās nodaļas. 2/5
  • Mihails Smoļins “Kodi, atslēgas un simboli romānā “Meistars un Margarita”” – pateicīga grāmata, lai vairāk saprastu romānu “Meistars un Margarita”. Sarežģīta grāmata, kas parāda, cik sarežģīts un nozīmju pilns ir pats romāns. 3/5
  • Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās” – atsauksme te.
  • Nīna George “Lavandu istaba” – ļoti atmosfēriska grāmata. Stāsts ir par grāmatu kuģa īpašnieka Pardū savas dzīves mīlestības meklēšanu. Drīzāk man patika pats piedzīvojums – kuģošana, jaunu cilvēku satikšana, nekā mīlestības aspekts. Lasot sapratu, ka vēlos tādu pārdevēju kā Pardū – kas iepazīst cilvēku un atrod viņam to/tās grāmatas, kas viņam pašreizējā dzīves brīdī ir nepieciešamas. 4/5

Noskatījos divus seriālus:

  • How to get away with murder – sezona aprāvās pusē, jo līdz nākamajai sērijai jāgaida līdz janvārim. To nu seriāla veidotāji māk – uzlikt tādu kaceri, ka atliek grauzt nagus par turpinājumu. Šai sezonai savā dzīvē paredzu tādu pašu nākotni kā citām, respektīvi, pa to laiku, kamēr seriālam ir pārtraukums, visu esmu aizmirsusi, tādējādi nekad neapnīk skatīties.
  • Novembrī pie skatītājiem devās arī seriāls Young Sheldon, kas ir veidots kā The Big Bang Theory priedēklis. Seriāla nosaukums atklāj arī visu, kas tur ir – stāsts ir par Šeldonu bērna vecumā, tiek darītas lietas, kas iespaido viņa psihi un kas liek vēlāk no tā ciest Lenardam. No humora gan tur ir pusi mazāk kā The Big Bang Theory, bet ir bijušas tikai četras sērijas, tāpēc pāragi spriest.

Mums katram reiz dzīvē pienāk krīzes. Man ir bijusi grāmatu krīze, kad nezini, ko lasīt tālāk, tāpēc nelasi neko. Nu šī krīze ir pienākusi teātrim. Lai gan ieplānotās divas izrādes novembrī neapmeklēju veselības problēmu dēļ, tomēr man nav arī liela vēlme pirkt jaunas biļetes, jo neviena izrāde neuzrunā ne anotāciju, ne atsauksmju ziņā. Es gan protams, naivi ceru, ka tas ļoti drīz pāries un vismaz janvāri es kā kārtīgs cilvēks varēšu iesākt, atgriežoties pie sava mērķa – apmeklēt teātri vismaz reizi nedēļā.

23. novembrī, LTV1 un laimīgajiem klātienē bija iespēja redzēt Spēlmaņu nakti – tādu teātra cilvēku salidojumu, kas, kā jau kārtīgs salidojums, notiek reizi gadā. Ballītei pie reizes ir arī oficiālā daļa, kurā apbalvo teātra cilvēkus par veiksmīgākajiem, labākajiem sezonas darbiem. Šogad liela daļa balvu aizceļoja ārpus Rīgas – Daugavpils, Liepāja, Valmiera. Liels prieks ir par Riharda Jakovelu kā gada labāko aktieri, Alisi Danovsku kā gada jauno skatuves mākslinieku un “Precībām” kā gada labāko izrādi. Pati balvu pasniegšana bija viegla, asprātīga, iekļāva aktuālos teātra procesus un lielu devu ironijas, kas to padarīja vēl lieliskāku. Vakara vadītājas Indra Burkovska, Inese Ramute un Elīna Dambe bija superīgas. Jāsaka, ka labākā ceremonija, ko esmu redzējusi.

Jāsaka arī tas, ka es izdomāju, ka blogā Ziemassvētki sāksies jau ar pirmo decembri un publicēšu divus ierakstus nedēļā – pirmdien, 9:00 no rīta un trešdien, 9:00 no rīta. Ierakstu plāns jau ir tapis, atliek to tikai realizēt.

Attēls te.

Atskats uz oktobri

https://data.whicdn.com/images/300111657/large.jpg

Oktobris likās ļoti lēns mēnesis, bet, paskatoties uz paveikto, izrādās, ka tā nemaz nav. Likās arī, ka ir ļoti daudz jādara skolai, bet tomēr kaut kā (mistiski) ir atradies laiks, lai izdarītu visu, par ko es pastāstīšu šeit.

Oktobrī izlasīju sešas grāmatas:
Laiena Moriartija “Lielie mazie meli” – lasīju, lai varētu noskatīties seriālu, par ko bija dzirdētas labas atsauksmes un grāmata jau sen stāvēja manā lasīšanas sarakstā. Izlasīju un vīlos. Grāmatā pieteiktās profesijas es neieraudzīju – Madelaina kā PR speciāliste eksistē tikai anotācijā, Seleste kā advokāte neatklājas, drīzāk viņas tiek attēlotas kā pilna laika mammas, bet netiek pieminēts tas, ka varbūt viņas bērnu dēļ karjeru ir atlikušas malā. Eds kā vietējās avīzes žurnālists ir nekam nederīgs, jo skaidri tiek teikts, ka viņš nezina neko, kas noticis pēc 1989. gada – kā tāds vispār var strādāt žurnālistikā? Stāstam pluss par spriedzi, kas tika uzturēta, lai tikai beigās uzzinātu vainīgo noziegumā, bet viss kopumā man atgādināja traku mammu intrigas, ne trilleri. 3/5
Džodžo Moja “Viens plus viens” – emocionāls un ļoti cilvēcīgs stāsts par dzīvi un mēģinājumiem to dzīvot cilvēkiem nedaudz spiedīgos apstākļos. Tā kā autore ļoti koncentrējās uz romantisko aspektu, man pietrūka pabeigtības sajūtas bērnu dzīvēs – jā, Džesai viss ir labi, bet nav sajūtas, ka ar bērniem turpmāk viss būs kārtībā. Pirmās 100 lapas man bija jāizmoka, lai vispār saprastu, kas notiek un sāktu orientēties varoņos, bet pēc tam gāja raitāk. 4/5
Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” – nonākam pie visvairāk reklamētākās latviešu literatūras šogad. Vai lielāka reklāma nozīmē sliktāku darbu? Iespējams. Manuprāt, ir jāpatur prātā žanrs, kurā tas tiek rakstīts, jo kā erotiskā literatūra tā ir pat ļoti ok. Stāsts ir ļoti aprakstošs (ne tikai seksa ainās) un valoda nav jēla kā tas ir, piemēram, tulkotajos darbos. Acīs iekrita sīkumi, piemēram, kā rudens/ziemas kolekcijā var dominēt mežģīņu, tilla un zīda audumi, ja ir auksts? Laika līnija te vispār neeksistē un tikai beigās lasītājs uzzina, ka galvenie varoņi ir ar 15 gadu starpību. Kaitināja, ka visi strīdi pa vidu beigās tika atrisināti pavisam neloģiskā veidā, kā arī visus dokumentus no galda aizslaucīt ir absolūti nepraktiski, ja pēc tam tie ir jāceļ atpakaļ augšā. Un kas tie par varoņu vārdiem, ja darbība notiek Rīgā – Džonatans un Ketlīna? Bet acīmredzot grāmata ir kaut kas, kas nepieciešams latviešu lasītājiem, ja jau ir tik liels pieprasījums. Cienītājus varu iepriecināt ar ziņām, ka būs arī turpinājums. 2/5
K.S.Lūiss “Burvja māsasdēls” – kā 1955. gadā rakstīta grāmata ir ļoti ok, bet ar mūsdienu fantāzijas žanra grāmatu bagāžu raugoties, jūtos nedaudz nokavējusi sajūsmas vilcienu. Piedzīvojumi neaizrāva, lai gan tēli man patika. Vismaz beidzot esmu iebāzusi degunu šajā sērijā, lai saprastu sajūsmu un to, ka sēriju neturpināšu. 2/5
Riks Riordans “Zibens zaglis” – ļoti patika mitoloģijas aspekts – neko daudz es par to nezinu, tāpēc bija interesanti iedziļināties un to izprast. Pluss arī tāds, ka šeit varoņu vārdi nav izdomāti, tāpēc pie reizes var kaut ko iemācīties, nevis kā citās fantāzijas žanra grāmatās, kad ir jāatceras, ka viss ir izdomāts. Grāmatā aprakstītie piedzīvojumi bija tik aizraujoši, ka nevarēja nolikt grāmatu malā. Vēl neesmu sapratusi, vai interese ir tik liela, lai šo sēriju turpinātu, bet pirmais iespaids ir visnotaļ labs. 4/5
Jānis Joņevs “Jelgava 94” – pārlasu šo skolas dēļ un liela bija mana ne-sajūsma, kad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār būs jādara. Atmiņā bija iespiedusies kā grāmata, kas man nepatika. Bet patīkams bija pārsteigums, kad sapratu, ka vārdi virknējas labi un, ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu visu grāmatu izlasīt vienā piegājienā. Lai gan neesmu metālmūzikas cienītāja un to ikdienā neklausos, kaut kā jutu līdzi visām zem tilta līšanām uz grupu koncertiem, pēdējās naudas sakasīšanu ieejai Biržā vai koncertā un pēckoncerta mammas kotletēm. 4/5

Noskatījos četras filmas/seriālus:
Minimalism: A Documentary About the Important Things – pēdējā laikā arvien saistošāks šķiet minimālisma dzīvesveids, tāpēc noskatījos šo filmu. Bija ļoti spilgtas atziņas par minimālismu un to, cik ļoti patērnieciskajā laikmetā apaugam ar nevajadzīgām mantām. Filma parāda vairāku cilvēku pieredzes, pārejot uz šo dzīvesveidu. Ļoti interesanti bija vērot arī minimālisma arhitektūru – īstenībā mums nevajag villu, lai būtu laimīgi, pietiek arī ar 3x3m mājiņu. 5/5
Big Little Lies – jau minētais seriāls, kurš ir labāks par grāmatu. Iespaidīgi aktieri (Kidmena, Viterspūna utt). Seriālā nav tik uzkrītoši savstarpējie strīdi un intrigas, tāpēc seriāls interesants un ne tik kaitinošs. Arī te tiek uzturēta spriedze, līdzīgi kā grāmatā, bet atzīšanās pie detektīviem seriālā ir vairāk nesaistīta ar sērijas saturu nekā grāmatā. 4/5
Svingeri – kad šo rādīja kino man bija nojauta, ka nevajag iet. Mana nojauta bija pareiza, jo noskatījos, kad radīja TV. Sauktu to par divu stundu mocībām ar lieliskiem latviešu aktieriem. Komēdija, kur nekas nav smieklīgs, izņemot acīmredzamo mulsumu. Varbūt nelikās smieklīgi, jo joki jau bija dzirdēti labu laiku. Cik dzirdēju, būs kaut kas līdzīgs turpinājumam vai cita filma, bet tādā pašā stilā. 2/5
Rebel in the Rye – par to uzrakstīju – lasi te. 3,5/5
You’re the Worst – seriāls, kuru sāku skatīties pašās mēneša beigās un trīs dienās tiku cauri divām sezonām. Man ir ļoti grūti atrast seriālu, kuru gribas skatīties neatraujoties, jo šajā ziņā esmu garastāvokļa cilvēks, bet šis apmierina manas pašreizējās vēlmes. Krietna deva sarkasma padara šo vēl vairāk skatāmāku un pirmā sezona ir labāka par otro. Ja esi IMDB reitingu cilvēks (tie sakrīt ar tavu viedokli), šis nebūs tev. 4/5

Apmeklēju trīs teātra izrādes:
“Melot” Nacionālajā teātrī – ļoti laba un vajadzīga tēma, kas atklāj aktiera profesijas neredzamo daļu. Stāstā tika izmantoti piemēri no Francijas (no sākotnējā materiāla) un no Latvijas, bet varēja visus piemērus stāstīt no Latvijas, lai skatītāji vairāk tiktu iesaistīti un saprastu, par ko iet runa. Kā cilvēkam, kurš dažus gadus ir mācījies lietuviešu valodu, ļoti patika šīs valodas izmantojums izrādē. Pēc izrādes noskatīšanās top vairāk skaidrs, kā tiek taisīta izrāde un kā būvējas tēli, ko redzam uz skatuves.
“Jaunības slimība” Neatkarīgajā teātrī Skatuve – man tā arī netapa skaidrs, ko izrāde mēģina pateikt, jo visa bija par daudz. Izrādē vienlaicīgi darbojas septiņi vai astoņi jaunie aktieri, katram no viņiem ir savas problēmas, bet kas veido visu kopējo “jaunības slimību” tā arī netop skaidrs. Aktierdarbi ir ļoti labi un ar interesi sekošu līdzi, kā tie attīstās, iespējams, jau lielākos teātros. Iespējams, vēstījumu neuzķēru arī tāpēc, ka bija nenormāli auksts.
“Labie bērni” VDT viesizrāde Rīgā – manuprāt, pirmā izrāde manā teātru pieredzē, kad nelika izslēgt telefonu, bet veicināja tā lietošanu. Skatītājiem bija ļauts fotografēt izrādi un likt to sociālajos tīklos, kas paspilgtināja izrādes tēmu – sociālo tīklu lietošana jauniešu vidū un tā sekas. Izrāde ir domāta jauniešiem, lai gan uz īsto vecumu ir grūti notrāpīt – manis redzētajā izrādē dažiem viss uz skatuves attēlotais likās šausmīgi smieklīgi, citi pēc izrādes bija sadrūmuši. Labi, ka tika izmantota jauniešu valoda – šeit pluss ir jaunie aktieri. Ļoti ceru, ka skolotāji izmantos izdevību un aizvedīs 8.-12. klašu skolēnus uz šo izrādi.
“Tobāgo” Kongresu namā – gāju, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes no vasaras, kad izrāde sāka savu ceļu pie skatītājiem. Biju redzējusi daļu no vecā iestudējuma 2002. gadā, tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka pārmaiņas ir piedzīvojusi tikai daļa aktieru sastāva un daļa dekorāciju. Jo viss pārējais ir precīzi tas pats – pat tērpi (negribas ticēt, ka saglabāti tie paši vecie, bet kāpēc jātaisa jauni precīzi tādi paši?). Pusi izrādes vispār saprast nevarēja, jo aktieru dikcija nebija tik laba, lai pie mutes piespraustais mikrofons spētu izšķirt vārdus. Uz brīdi sajutos kā maza novada kultūras namā, kur šāda tipa izrāde ir gadsimta notikums, jo publika ar sajūsmu ņēma pretī visu, ko tai deva.

Pabiju arī Kongresa nama grāmatu svētkos, no kurienes pārrados ar 10 grāmatām – maks neprotestē, jo nopirku tikai trīs. Jāatzīmē, ka šogad (piektdienā) bija ļoti labs grāmatu maiņas piedāvājums un ceru, ka arī manis aiznestās grāmatas ir atradušas jaunus saimniekus.

Attēls: te.

Try a Chapter Book Tag – Goodreads TBR

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – Goodreads “to be read” sarakstā esošās fiziskās grāmatas, kas man pieder.

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Pagājušajā reizē iepazinos ar latviešu autoriem, šoreiz ņemu tās grāmatas, kuras visilgāk esmu vēlējusies izlasīt (jo par lasīšanas sarakstiem interese sākās tieši ar Goodreadu). Nav ko pļāpāt, jāķeras klāt pieciniekam!

  • Haruki Murakami “Kafka liedagā” – pirmā nodaļa rada intrigu – 15 gadus vecs zēns dodas prom no mājām, sakravājis tikai pašu nepieciešamāko. Viņu uztrauc kāds (iespējams) par viņu izteikts pareģojums, bet sīkāk nekas netiek minēts. Varbūt viena no tām, ko paturēšu.
  • Vikija Mairona un Brets Viters “Djū. Mazpilsētas kaķis, kas aizkustināja pasauli” – es nevaru nelasīt grāmatu, kur runa ir par grāmatām un kaķi. Automātisks jā.
  • Emma Donohjū “Istaba” – bija ļoti aprakstoši par dēla piekto dzimšanas dienu. Vairāki priekšmetu nosaukumi ir rakstīti ar lielo burtu, bet nav skaidrs kāpēc. Ja nebūtu ko lasīt, izlasītu, tagad tā tikpat labi varētu būt grāmata, ko atdodu kādam citam, jo īsti neuzrunāja. Nebija kārtīga nodaļu sadalījuma, tāpēc apstājos pie otrajām zvaigznītēm.
  • Stīvens Kings “Kerija” – arī te nav kārtīga nodaļu sadalījuma. no vienas puses gribas saprast, kur te slēpjas šausmas, no otras puses – izlasītais nešķita nekas ievērības cienīgs. Bet turpināšu tīri intereses pēc, cerībā sagaidīt attaisnojumu tam, ka Kings ir labākais šausmu rakstnieks.
  • BNR.1 “Labie draugi” – bērnu klase ir izvēlētā fokusgrupa, lai uzņemtu jaunu klasesbiedru – robotu, kurš tiek apsēdināts klases nemanāmākajam zēnam. Lai gan ir neliela interese par to, kā attīstīsies bērna un robota draudzība, tomēr nodaļa nespēja uzrunāt tā, kā biju cerējusi.

Kopsummā: “Labie draugi” un “Istaba” dodas uz labākiem medību laukiem. Ilgi domāju arī par Murakami, jo, lai gan man ļoti patika viņa “1Q84” triloģija, šajā lasīšanas reizē nodaļa bija trešā vājākā no pārējām. Izdomāju, ka ja nākamajā lasīšanas piegājienā (šī grāmata figurē arī citos piecu grāmatu komplektos) tā joprojām būs tuvu beigām, tā tiks pie jauna saimnieka.

Attēls te.

Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.

Atskats uz #7in7 lasīšanas maratonu

Kā jau rakstīju iepriekš, pagājušajā nedēļā norisinājās lasīšanas maratons, kura galvenais mērķis bija izlasīt 7 lietas 7 dienās. Es tajā piedalījos un man veicās negaidīti labi, lai gan īpaši nesanāca pieturēties pie sākotnēji izvirzītā lasīšanas plāna, jo man patīk staigāt un bibliotēka ir liels vilinājums.

Izlasīju 7 grāmatas:
14.08.: Megija Stīvotera “Balāde”
15.08.: Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”
16.08.: Kīra Kesa “Mantiniece”, “The Crown”
17.08.: Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After”
19.08.: Viljams Šekspīrs “Hamlets”

Tagad par katru grāmatu sīkāk.

Megija Stīvotera “Balāde”: izrādās, šī ir otrā grāmata autores duoloģijā, par ko es uzzināju pēc tam, kad gāju goodreadā atzīmēt izlasīto. Nu, neko darīt. Stāsts ir par Džeimsu un Dī, kas devušies uz tādu kā mūzikas universitāti apgūt katrs sava instrumenta spēli, bet abiem ir katram citādas spējas, kas ļauj būt tuvāk feju pasaulei. To vēl vairāk pastiprina Džeimsa attiecības ar Nualu – pusfeju. Feju pasaulei ir kārtojami rēķini ar cilvēkiem un otrādāk, un kad vēl to labāk izdarīt, ja ne Visu Svēto naktī.
Man patīk kā Stīvotera uzbur pasaules, kurās dzīvot viņas varoņiem. Lai gan neesmu lasījusi viņas jaunākos darbus, Shiver grāmatas es arī atceros kā labas. Jāsaka gan, ka šie varoņi man neraisīja aizrautību, bet tas nebūt nepalēlināja grāmatas izlasīšanas ātrumu. Es saprotu, kāpēc pirms pāris gadiem liku šai grāmatai maksimālo vērtējumu (jo vienkārši neko tādu droši vien nebiju lasījusi), bet tagad man tas nelikās nekas īpašs. Bet pluss par to, ka nebija par vampīriem. 7/10

Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”: guvums no bibliotēkas, jo lasīšanas maratona laikā tak jālasa īsas grāmatas. Šī man iekrita atmiņā Latvijas Literatūras gada balvas laureāte nominācijā “Gada debija”. Lai gan joprojām bija mazāk dzejoļu, kas uzrunāja, tomēr visi kopā veido stipri vīrišķīgu dzeju par vīriešu dzīves problēmām. Sākumā dikti nesabalansēti katrs otrais dzejolis par pudelēm, bet pēc jau sajaucas arī ar citām apspēlētajām tēmām. Ļoti prasmīgas saspēles ar vārdiem, par kurām var tikai brīnīties kā tā var uzrakstīt. Ja joprojām līdzīgi kā es maldāties latviešu dzejas labirintos, šis ir krājums, pie kā jāpietur. 8/10

Kīra Kesa “Mantiniece”: gribēju aizraujošu atpūtu un tādu lasāmvielu, ko varētu izraut vienā vakarā un tādu arī dabūju. Šis ir turpinājums jau zināmajai The Selection sērijai, kur galvenā varone ir Meksona meita un iet cauri pati savam Atlases procesam no 35 puišiem izvēloties sev nākamo vīru. Brīžiem kaitināja galvenās varones egoisms, tāpat bija daudzi citas nepilnības (Īdlina būs nākamā karaliene, bet zin tikai vienu valodu, Meksonam 36 gadi, bet jau tiek attēlots kā vecītis, kam tūlīt jāatstiepj kājas utt.). Tāpat vairāk gribējās valsts pārvaldīšanas aspektus, bet es saprotu arī grāmatas mērķauditoriju un to, ka tam vecumam tas var nebūt tik aktuāli. Kopumā man patika un es uzreiz gāju lasīt nākamo daļu. 7,5/10

Kīra Kesa “The Crown”: šeit turpinās Īdlinas Atlases process un valsts vadīšana. Palikuši seši jaunieši, kas cīnās par vietu viņai blakus, kamēr viņa pati jūtas apmulsusi ne tikai attiecībā pret Atlasi, bet arī pret valsts iedzīvotājiem un cilvēkiem, kam uzticēties. Priecēja, ka Īdlinai mainās raksturs uz labo pusi un vairs tik ļoti nekrita uz nerviem. Beigas izskatījās tā, it kā autorei viss būtu līdz kaklam. Bet viennozīmīgi šī ir tā sērija, ar ko es turpmāk kārpīšos ārā no reading slump’a. 7/10

Elīna Kursīte, Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”: apkopoti sirsnīgi stāsti par Latvijas pierobežas mazajos ciemos dzīvojošajiem cilvēkiem. Ciemu izvēle atkarīga no attāluma no jūras vai kaimiņvalsts (2 kilometri) vai ciema iedzīvotāju skaita (10 un mazāk). Kopā var iepazīt 66 ciemus cilvēku stāstu un nosaukumu ziņā (kas ir diezgan amizanti). Ļoti ceru, ka šīs ekspedīcijas nebeigsies un būs lasāms vēl kas tikpat foršs. 9/10

Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās.”: lasīju, jo joprojām gribēju ko vieglu, bet dabūju dusmas un nesaprašanu. Stāsts ir Krēslas un Greja krustojums, tur nekas nemainās. Es to zināju, bet joprojām cerēju uz ko aizraujošu un “nevar nolikt malā”, bet sagaidīju tikai “nevar nolikt malā”, jo lai gan sižets ne ar ko īpašu neizceļas, 600 lappuses izlasīju vienā vakarā (kas pat man ir rekords). Kaitināja izstieptais sižets (600 lapās aprakstītas divas nedēļas), galveno varoņu raksturi, turpmākās daļas neinteresē. 3/10

Viljams Šekspīrs “Hamlets”: pasaules klasika, ko izrādās, kādreiz jau biju lasījusi. Katrā gadījumā, esmu redzējusi pusi Londonas karaliskā teātra iestudējumam un nezināju, ar ko tas beidzās, tāpēc jo vairāk piemērots lasīšanai. To tagad esmu noskaidrojusi un sirds mierīga. Parasti man traucē, ka teksts rakstīts kā dzeja (ja nav dzeja), bet šeit tas netraucēja. Forši, ka sākumā bija varoņu saraksts ar to, kas kurš ir, jo tam nebija iespējams tāpat izsekot līdzi. 8/10

Varu tikai secināt, ka nedēļas laikā mierīgi var izlasīt septiņas grāmatas (1841 lappusi), ja ir pietiekami liela motivācija. Svarīgi ir arī izvēlēties grāmatas, ko tiešām ir interese lasīt, jo sākotnēji izvirzītajā lasīšanas plānā ievietoju grāmatas, kuras ir īsas un ļoti ilgi stāv manā plauktā, bet mierīgi var stāvēt vēl dažus gadus, jo nav interese vai noskaņojums tām ķerties klāt. Un no tā izriet, ka grāmatas biezumam nav nozīmes – ja ir interese, to var izlasīt vienā vakarā. Un lasīšanas maratons ir lieliska motivācija – lai gan nedēļas laikā nesekoju līdzi, kā sokas citiem maratona dalībniekiem, mērķa izvirzīšana ir labs veids kā sevi motivēt lasīt.

Noteikti domāju piedalīties vēl kādā maratonā šī gada laikā, šis bija tik veiksmīgs, jo nebija konkrēti uzstādījumi, kas jālasa un varēja variēt. Iespējams, citi tik veiksmīgi nebūs, bet tas ir plānošanas un laika jautājums.

Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.