Pavasara tīrīšana grāmatplauktā jeb book unhaul challenge

aesthetic, happy, and love image

Pavasaris ir laiks, kad cilvēki ne tikai atbrīvojas no liekajiem kilogramiem savā ķermenī, bet arī no liekajām mantām. Vieta ir jāievieš ne tikai skapjos un kumodēs, bet arī grāmatplauktā, jo mēdzam apaugt ne tikai ar apģērbu, bet arī ar grāmatām, kas nopirktas ar lieliskām atlaidēm ar domu, ka noteikti tās kādreiz izlasīšu, bet tā arī pie tām neesam nonākuši. Tad nu palīgā nāk šis izaicinājums.

  • Grāmata ar zemu vērtējumu

Grāmatai jābūt tādai, ko esi izlasījis, bet pārsvarā no tādām atbrīvojos uzreiz pēc izlasīšanas. Tāpēc šoreiz ņēmu palīgā Goodreads aplikāciju un savā to read plauktā grāmatas sarindoju zemāko vērtējumu secībā. Protams, ņēmu vērā vai tur ielikto grāmatu gribu lasīt, vai tā ir fiziskā formātā, kā arī to, ka nevar salīdzināt četru zvaigžņu vērtējumus no pieciem cilvēkiem ar 3,5 zvaigžņu vērtējumiem no trīs tūkstošiem cilvēku. Tad nu izvēlējos atbrīvoties no Laimas Kotas “Mierielas vilkmes”, kam vidējais vērtējums ir 3,08, bet klusībā vienmēr esmu zinājusi, ka to tuvākā laikā neizlasīšu.

  • Grāmata, par kuru esi pārdomājis

Tā var būt jau izlasīta grāmata, kurai esi piešķīris augstu vērtējumu, bet laika gaitā saprati, ka nemaz tik lieliska tā grāmata nav vai arī kāda no vēl nelasītajām grāmatām, ko nopirki un biji sajūsmā, bet tagad roka neceļas to sākt lasīt. Es ņēmu no vēl neizlasītajām grāmatām Ankes Greifenēderes “Magone”, ko ieguvu Ķīpsalas apmaiņas skapjos šogad, un pārlasot anotāciju man tiešām nav nekādas vēlmes šo grāmatu izlasīt.

  • Nepabeigtās sērijas

Grāmata no sērijas, ko netaisies pabeigt, bet joprojām ir atrodama tavā grāmatu plauktā. Iesāktas sērijas, ko netaisos vairs lasīt, manā plauktā nav, bet atradu L.M.Montgomerijas “Emīlija no “Jauna mēness””. Arī šo es ieguvu apmaiņas galdā, jo rakstniece bija jau kādreiz lasīta, izskatās īsa un ir par brīvu, bet tas ir kaut kā turpinājums, un es neplānoju to lasīt.

  • Grāmata, ko nepabeidzi

Manā gadījumā tā ir Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, jo man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā un redzētā filma vēl bija pārāk spilgtā atmiņā, nevarēju koncentrēties stāstam.

  • Grāmata, kurai ir vairākas kopijas

Pavisam nesen man gadījās nopirkt vienu un to pašu grāmatu divu nedēļu ietvaros. Nodomāju – ak šausmas, es jau neatceros, kas darās manā grāmatplauktā. Tomēr ne par to grāmatu šoreiz ir stāsts, jo no tās jau esmu atbrīvojusies. Izrādās, maniem vecākiem jau bija Imanta Ziedoņa “Tik un tā” un es biju nopirkusi tieši tādu pašu, to nezinot, tāpēc atbrīvojos no savas grāmatas.

  • Nekad neizlasīsi

Mums visiem ir tādas grāmatas, kas nopirktas, jo ir pievilcīga cena, smuks vāks vai vēl kāds faktors, bet par kuru klusībā vienmēr zinām, ka to neizlasīsim. Nu, man tādas ir vairākas. Piemēram, Džeinas Ostinas “Lēdija Sūzanna” es jau kādreiz iesāku, bet nevarēju palasīt dēļ tulkojuma, Oļega Sivuna “Brand” nelasīšu, jo vairs neuzrunā, bet Haruki Murakami “Dejo, dejo, dejo” neuzrunā anotācija, un tā, kā izrādās, ir otrā grāmata sērijā, tāpēc man būtu no sākuma jāizlasa “Aitas medīšanas piedzīvojumi”, lai tiktu pie šīs.

  • Nopirki dēļ haipa

Daudz labu atsauksmju, visur izslavēta, visur redzama grāmata, un izklausās laba arī man – par tādu grāmatu ir šis punkts. Manā plauktā tāda ir Malala Yousafzai “I am Malala”, jo nopirku, jo visiem patika, bet kad iesāku lasīt, netiku pāri pirmajām 20 lappusēm. Malalas stāsts ir tiešām iespaidīgs, bet neesmu autobiogrāfiju/biogrāfiju fans, tāpēc no grāmatas atvados.

  • Nopirki dēļ vāka

Skaists grāmatas vāks, tāpēc jāpērk bet pavisam iespējams, ka saturiski grāmata vākam nestāv ne tuvu. Šo es pagriezu citā rakursā un atbrīvojos no grāmatas, kuras vāks man nepatīk. Kādreiz, kad strādāju grāmatnīcā, tur bija arī antikvariāts, un tur atradu M.Gorkija “Par literatūru” apcerējumus. Nedaudz noskrandusi grāmata, kurai krīt ārā lapas un es zinu, ka es tā arī to nekad neizlasīšu.

  • Neko par to nezini

Vienkārši stāv plauktā un neatceries, par ko tur ir. Šādu funkciju manā plauktā pildīja Gintera Grasa “Brīnumkaste” un arī izlasot anotāciju man nerodas vēlme šo lasīt.

  • Grāmata, ko nenopirki

Grāmata, kas tika tev iedota, uzdāvināta vai iegūta kādā citā nekomerciālā veidā. Šādā veidā tiku pie Ursulas K.Le Gvinas “Tumsas kreisā roka” un tā kā ar man ir sajūta, ka fantāzijas/fantastikas žanrs mani vairs neuzrunā, tad šo atdodu atpakaļ cilvēkam, no kura to pievācu.

Vēl jāpiebilst, ka tas, ka es no grāmatas atbrīvojos, nenozīmē, ka tā ir slikta un nelasāma, jo lasīšanas gaumes ir ļoti dažādas.

Ja arī tu esi atbrīvojies no grāmatām, bet nezini, kur tās tagad likt, tad te ir daži ne-reklāmiski ieteikumi:
– Labdarības veikali “Otra elpa”
– Tuvākā bibliotēka (pa priekšu gan ar viņiem sazinies)
– ibook.lv (ja tev ir laiks un pacietība sēdēt un gaidīt, kad kādam tieši tavu grāmatu savajadzēsies)
– daudz efektīvāk darbojas FB grāmatu pārdošanas/atdošanas grupas, bet tad tev jārēķinās ar laikiem, kad varat satikties vai nosūtīt grāmatu
– pansionāti/sociālie centri agrāk ņēma pretī, interesanti, kā ir tagad
-23.aprīlī Jāņa Rozes grāmatnīcā Barona ielas sākumā darbosies apmaiņas skapis, kur vari atnest savas un pretī dabūt (vai arī ne) citas grāmatas.
– vienmēr jau var nodot makalatūrā.

Attēls te.

Advertisements

Lasīšanas burkas izaicinājums #1

20180305_1905051.jpg

Ar nelasītajām grāmatām ir jācīnās, jo vienu brīdi viss ir jauki un forši – tu ar prieku skaties uz nelasīto grāmatu muguriņām, sirdi silda tikko atvērtas jaunas grāmatas krakšķis, lappušu smarža. Bet pēc pāris gadiem sirdi nomāc joprojām tās pašas nelasītās grāmatas ar simtiem citu, kas pa šo laiku sakrājušās. Pazīstama situācija? Domāju, ka jā.

Pēdējā laikā man ar grāmatu pirkšanu ir gājis visai labi – ir mēneši, kad neesmu nopirkusi nevienu grāmatu, ir mēneši, kad esmu nopirkusi līdz piecām (februāris neskaitās, jo tad ir grāmatu balle Ķīpsalā), bet agrāk šie skaitļi bija desmit un vairāk. Un, ja mēnesī izlasa tikai 1-3 savas grāmatas, tad jūs saprotat, kas notiek manā grāmatu plauktā. Patlaban esmu saskaitījusi 114 Rīgā mītošas un nelasītas grāmatas, kas to tik vien gaida, lai tiktu izlasītas un atbrīvotu vietu citām lietām (piemēram, kaktusu podiņu plantācijai).

Ir dažādas metodes kā es ar to esmu cīnījusies, arī blogā aprakstīju vairākus mēģinājumus (Try a Chapter Book Tag), kuru gan man ir plāns turpināt, līdz tā izdomāšu. Tā kā šis izaicinājums prasa apvienot piecas grāmatas, man liekas loģiski to darīt zem vienas kopīgas tēmas un tur sākas problēma. Tēma “romāni” man liekas pārāk plaša, bet “ne-fikcijas grāmatas par vīnu” pārāk šaura, jo tik daudz grāmatu tādā kategorijā nav. Tāpēc jāmeklē jauna alternatīva.

TBR jar, iespējams, kādam liksies pazīstams apzīmējums tam, ko es latviski saukšu par lasīšanas burku. Ideja ir, ka uz mazām papīra strēmelītēm jāsaraksta grāmatas, kuras gribi izlasīt, papīri jāsaloka un jāiemet burkā. Viss jāsamaisa, un jāvelk ārā. To, cik daudz vilkt, katrs nosaka pats. To, ko izvelc, to arī lasi. To esmu darījusi pāris gadus atpakaļ un atzinu par labu esam, vienīgi šī iniciatīva nomira dabīgā “iestājās vasara” nāvē.

Mana burka sastāv no trīs krāsu papīriem – baltā krāsā ir grāmatas, kurām ir vairāk nekā 500 lappuses, oranžā – kurām ir mazāk par 200, bet zaļā – viss starp 200 un 500. Manis pašas uzstādīts noteikums ir, ka katru mēnesi jāizvelk viena baltā lapiņa, bet zaļās un oranžās var vilkt vairākas reizes, ja ir izlasīta grāmata.

Šomēnes kā biezo grāmatu lasīšu Māras Zālītes lugu krājumu “Sauciet to par teātri”, kā īso grāmatu – Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, bet kā vidēja garuma grāmatu – Lindas Nemieras “Septiņi”. Līdz raksta tapšanas brīdim jau esmu izlasījusi Grosmana “Burvju karalis” un Braunas “Nepilnības dāvanas”, kas atbilda vidējai un īso grāmatu kategorijām.

Bet. Tai pašā laikā es neizslēdzu citu grāmatu lasīšanu, piemēram, ja man sagribas lasīt grāmatu par Indru Briķi, kas ir manā plauktā, bet es to neesmu izvilkusi lapiņas veidā, es to varu darīt. Galvenais mērķis ir dabūt tās grāmatas ārā, notraukt putekļus un izlasīt, vismaz vienu no katras kategorijas mēnesī.

Un kā tu cīnies ar neizlasītām grāmatām?

Atskats uz februāri

spring, flowers, and pink image

Lai gan man pašai ir sajūta, ka februārī esmu bijusi strauss, kas iebāzis galvu smiltīs (lasi-darbos) un nav koncentrējies uz neko citu, tā gluži nav. Līdz ar to, ka pabeidzu savas prakses gaitas, esmu pabeigusi arī vienpadsmit grāmatas, divas filmas un divas teātra izrādes.

1.Marks Hedons “Savādais atgadījums ar suni naktī” – pirms lasīju, redzēju izrādi un tā izrāde arī visu grāmatu bija manā acu priekšā. Lai gan stāsts, neapšaubāmi, ir lielisks un interesants – lasīt kā pasauli uztver ar Aspergera sindroma skarts zēns, tomēr teātra izrāde ir spēcīgāka par grāmatu. 3/5
2. Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – par šo man ir smieklīgs stāsts: grāmatu lasīju tieši tajā pašā datumā, kad to darīju pirmo reizi pirms diviem gadiem. Kaut kas vienkārši smadzenēs noklikšķēja un jutu vajadzību pārlasīt. Lai gan patika arī iepriekšējie dzejoļi, daži sāka iepatikties arī pa jaunam, un to laikam sauc par pieredzi. 4/5
3. Nikolā Barro “Sievietes smaids” – ļoti atmosfērisks, ar franču šarmu pilns romāns par grāmatām. Izdevniecības darbinieks sarakstījis romānu un to izdevis, slēpjoties aiz paziņas brāļa – francūža vārda. Romāns iemantojis tik lielu popularitāti, ka nu viņu lūdz atbraukt uz Angliju grāmatas tūrē un arī uzstājīgie lasītāji neliek mierā. Tāds viegls stāsts, ko izlasīt, braucot tramvajā. 3,5/5
4. Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” – atsauksmi uztapināju te.
5. Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – atgādināja nedaudz depresīvus “man apnicis dzīvot” dzejolīšus, bet ko gan es saprotu no dzejas. 3/5
6. Dorota Maslovska “Starp mums viss labi” – lugas veidā pasniegts stāsts par paaudžu attiecībām. Lielāko tiesu nesapratu, kāpēc es to lasu, bet tad, kad nolēmu grāmatu likt malā, sasmējos par kaut ko uzrakstītu. Tas ilga vien 70 lappuses un iztērēto laiku nenožēloju, jo tieši tik ilgi bija mans brauciens uz teātri un atpakaļ. 2/5
7. Ilona Balode “Rīga-Pekina” – gribēju sākt likvidēt iepriekšējos gados sapirktos Ķīpsalas pirkumus, un sāku ar šo. Lai gan sākumā bija interesanti un varēja uzzināt daudz ko jaunu, ja nu gadījumā sadomāju ceļot uz kādu no minētajām valstīm, tomēr ātri vien tas sāka garlaikot. Līdz ko bija kādas problēmas, neatkarīgi no laikapstākļiem tūristi par sapelnīto naudu metās uzdzīvot un burtiski dzīvoja no biedra mammas naudas. Un visu grāmatu varēja noīsināt, jo bija tiešām daudz sīku detaļu, kuras nemaz nebija nepieciešamas. 2,5/5
8. Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” – lai gan es saprotu sajūsmu par šo grāmatu, mani tā īpaši neaizrāva. Vairāki savstarpēji saistīti stāsti par divpadsmitgadīga un desmitgadīga zēna vasaras piedzīvojumiem, kas bija interesanti un noteikti, ja būtu izlasījusi ātrāk, man patiktu daudz, daudz labāk. 3/5
9. Karīna Račko “Debesis pelnos” – lasīju tīri intereses pēc un arī tāpēc, ka pēkšņi grāmata nejauši atradās manā mājā. Sajūta bija, kā vēlreiz lasot Greja 50 nokrāsas, tikai (par laimi) vienas grāmatas ietvaros. Sadusmojos, ka autore nepapūlējās papētīt žurnālistikas lauku sīkāk (tas novērstu vairākas kļūdas lauka nepārzināšanā), jo tagad tikpat labi galvenā varone varētu būt citas profesijas pārstāve. Gribēju “viegli un ātri”, bet arī to nedabūju. 1/5
10. Iveta Harija meita “Vīna meditācija sievietei” – man pietrūka vēl vairāk skarbuma un īstās depresijas sejas. Grāmata ir par sevis atrašanu, sadzīvošanu ar sevi, depresiju un emocionālām traumām. Bet bija par daudz poētikas, par daudz izskaistinājumu, kas traucēja uztvert grāmatas patieso vērtību un to, ko šeit būtu jāuztver. Jo tas nav stāsts tikai pat tikai vienu sievietes cīņu, bet katra tur var atrast kaut ko savu. 2/5
11. Rūdolfs Blaumanis “Stāsti” – Pārbaudītas vērtības nodrošina lielisku rezultātu. Īsti te teikt nav ko, jo Blaumanis ir klasika un stāsti ir lieliski. 4/5

Par filmām man ir sakāms tikai viens teikums – “50 shades freed” ir sliktāka par abām iepriekšējām filmām kopā, bet “Kriminālās ekselences fonds” bija lieliska pēcpusdienas izklaide, kuru silti iesaku noskatīties visiem, kuriem nav slinkums.

Teātrī vīlos Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”, jo likās, ka režisors savu radošo krīzi tā arī nav pārvarējis, bet kaut kas jāiestudē bija. Lai gan nenoliedzami izcils ir Vilis Daudziņš, kamēr vairāki zāli pameta, arī es cīnījos ar tādām domām (ja vien nesēdētu pa vidu). Arī beigas iespaidīgāk tiek nospēlētas pirmajā daļā un rodas sajūta, ka režisors mēģina atkārtot pirmās daļas panākumus. Vai viņam tas izdodas? Manuprāt, nē. 3/5

Georgija Surkova “Dziļā, skumjā jūra” atstāja neviennozīmīgus iespaidus, jo lai gan man patika tēma un tās izpildījums (ja vien izrāde būtu uzvesta dažus gadus ātrāk), tai pašā laikā no prāta neizkrīt vairāki iebildumi, piemēram, nenozīmīgās kaimiņu lomas (gribējās tām lielāku jēgu) vai problēmas scenogrāfijā. Bet ļoti lieliski savās lomās ir Lūriņa un Puga, par ko liels prieks. 4/5

Atliek vien vēl papļāpāt par grāmatu izstādi Ķīpsalā. Devos piektdienas pusdienlaikā un radās sajūta, ka halle jau ir pamatīgi patukšota. Grāmatu maiņas piedāvājums bija pašvaks (bet atdzīšos, ka otrreiz nostaigāt garām aizmirsu), vienā izdevniecībā arī nedabūju to, ko vēlējos. Lai gan devos ar jau diezgan skaidru plānu (un lai pārbaudītu hipotēzi par zemajām cenām, pierakstīju klāt arī internetā ierakstītās cenas), roka paslīdēja uz Prometeja galda, kā arī apstaigājot citu izdevniecību galdus, secināju, ka man kādu ieplānotu grāmatu nemaz tik ļoti nevajag. Galu galā no Ķīpsalas izvēlos ar 8 grāmatām un nu atliek tikai pie to lasīšanas (mazais skaits ļauj prognozēt, ka visas izlasīšu līdz nākamajam gadam. Cerams).

Marts solās būs salīdzinoši brīvs mēnesis, ja vien es atkal neizmantošu izdevību to kaut kā sarežģīt. Patlaban arī nav īpašu plānu attiecībā uz teātri, varbūt ļaušos spontāniem pirkumiem.

Attēls te.

Atskats uz janvāri

(te iedomājies attēlu, kurā ir logs, ārā sniegs un uz palodzes kūp kāds karsts, krūzē ieliets šķidrums)

Janvāris ir ļoti interesants mēnesis. Pilnībā pazuda vēlme lasīt grāmatas un rakstīt par lietām šeit, blogā (droši vien tāpēc, ka uzsāku prakses gaitas, kur burti jāklabina katru dienu), ir liels enerģijas zudums uz lietām, cilvēkiem un darbībām (respektīvi, ja izeju cilvēkos uz trīs stundām, man pēc tam septiņas dienas jāatpūšas). Mans jaunākais mīļākais vārds ir “respektīvi”, ko lietoju katrā teikumā un pilnīgi nevajadzīgās vietās. Katru darba dienu vairākas reizes prātā ienāk doma, ka varētu nopirkt vienvirziena biļeti uz Zviedriju (jo praksē logi atrodas tieši pretī skatam uz prāmi), bet (paldies dievam) nekad nav līdzi tik daudz naudas.

Kad esmu pačīkstējusi, varu ķerties klāt visam tam, kam parasti. Un kā jau tādos gadījumos, sākšu ar grāmatām. Vispār, janvārī arī sasniedzu vienu no saviem grāmatu izaicinājumiem – Goodreads gada izaicinājumu – izlasīt vienu grāmatu. Un veiksmīgi iet arī “nepirkt nevienu grāmatu” un “atbrīvojies no liekām” lauciņos. Bet es atkal aizpļāpājos.

Tā viena, ko izlasīju janvārī, ir Džeralīnas Tomasas “Brīvs no krāmiem. Mājas detokss“. Lasīju, jo patīk ik pa laikam atbrīvoties no liekām mantām un esmu pārbaudījusi, ka tā vienkāršāk dzīvot. Jo mazāk mantu, jo brīvāka telpa un tas iespaido arī attieksmi pret dzīvi. Tā kā esmu lasījusi vairākus rakstus, grāmatas un pētījumus par atbrīvošanos no liekām mantām, grāmata mani nepārsteidza. Tā sniedz praktiskus padomus, kā saprast, kuras mantas no visa tā kopuma nav vajadzīgas un kādam, kas sāk savu ceļojumu mājas tīrīšanas procesā, grāmata varētu būt ļoti noderīga. Man visvairāk patika kontrollapu esamība grāmatas beigās, bet gribējās tās izplēšamas un lietojamas vairākas. Izlasīju arī vienu manuskriptu grāmatai, kas tuvojas iznākšanai, bet par to uzrakstīšu tad, kad tā būs pieejama arī citiem.

Mēģināju lasīt arī Džeinas Ostinas “Mensfīldpārku”, bet tālāk par 50 lappusēm netiku un lasīt “viņš uz mani pat nepaskatās, satiekas ar citu” 400 lappušu garumā (īpaši, ja beigas sev jau nomaitekļoju) likās bezjēdzīgi. Līdzīgi man gāja ar Lāgerfelda jauno veikumu “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – apstājos 100 lappusē un secināju, ka mani neaizrauj, neliekas interesanti un vēlreiz citējot kādu recenziju IR, kas citē kādu citu “acis lasa, kamēr smadzenes atpūšas”.

Filmās gan man gāja ļoti ražīgi, jo tās es skatījos daudz. Gadu iesāku ar skaistāko romantisko filmu, kādu pēdējos gados esmu redzējusi un tā kļuva par vienu no manām mīļākajām filmām – Serendipidy. Noskatījos arī jaunāko versiju par Annu Kareņinu (6/10), tad sekoja vairākas Ziemassvētkiem veltītas sliktas filmas, kuras nav pieminēšanas vērtas. Noskatījos Jaungada nakts (5/10), kas pēc uzbūves nedaudz atgādināja “Love, actually” un par to runājot, noskatījos arī 10 minūšu turpinājumu “Red Nose Day Actually” (6/10). Turpināju ar dokumentālo filmu par sievieti, kas apsēsta ar teātri “Vienu biļeti, lūdzu” (9/10). Tad pārsteidzošā kārtā iekritu nelielā apsēstībā ar krievu seriālu “Hotel Eleon” un trīs sezonas noskatījos četrās dienās.

Par teātriem runājot, ieplānots bija doties uz divām izrādēm, bet uz vienu no tām aizsūtīju vecākus. Viņiem izrāde nepatika un nejūtos neko zaudējusi. Tad sekoja “Harolds un Moda” Dailes teātrī, kas bija lieliska izrāde, ar ko iesākt jauno gadu teātrī. Izrādē spēlē brīnišķīgi aktieri (Mārtiņš Upenieks, Lilita Ozoliņa, Indra Briķe u.c.), kas izrādi nospēlē tā, ka nenākas aiz garlaicības domāt par to, ko darīšu pēc pāris stundām. Un joki – jēziņ, beidzot ir joki, kuri ir smieklīgi un nav tik bieži dzirdēti, ka vairs tādi neliekas! Lai gan izrāde komēdija nav (bet gluži nav arī traģēdija, tikai beigas nedaudz bēdīgas), joku dēļ vien ir jāiet un jāskatās. 9/10

Februārī man nekas, izņemot Ķīpsalas grāmatu izstādi, ieplānots nav, tāpēc varētu ļauties spontāniem teātra biļešu pirkumiem. Ceru, ka līdz februāra beigām mana lasīšanas krīze būs pārgājusi, bet īpaši par to arī nesūdzos, jo var veltīt laiku tādām nodarbēm, kurām agrāk nesanāca laika/vēlēšanās.

(Atzīšos, atbilstošu bildi man bija slinkums sameklēt.)

Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.

Atskats uz 2017. gada lasīšanas izaicinājumiem

Tā kā gads tuvojas nogalei, ir jāatskatās uz paveikto ne tikai teātrī, bet arī grāmatās. Bet pirms izvirzītu labākās un sliktākās izlasītās grāmatas, jāapskatās uz to, kā man veicās ar lasīšanas izaicinājumiem, ko pieņēmu, lai gadu padarītu raibāku un daudzveidīgāku. Spoileris – veicās slikti.

Piedalījos divos gadu garos lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popusugar Reading Challenge. Labāk veicās ar pirmo – Around the World in 52 Books, jo palika neaizpildīti tikai četri lauciņi, Popsugar palika neaizpildīti 19. Laika gaitā sapratu, ka nelasu sākumā izvirzītās grāmatas, bet drīzāk aizpildu tukšos lauciņus ar tām, kuras esmu lasījusi. Bet kopumā izaicinājumu paveicu, jo biju nospraudusi mērķi pa abiem kopā izlasīt 52 grāmatas.

Man jau liekas, ka arī ar otro punktu – pirkt mazāk, man šogad veicās labāk nekā pagājušo gadu. Lai gan gads vēl nav beidzies (un Zvaigznes loterijas papīrītī pietrūkst divu zīmodziņu…), varu teikt, ka šis gads ir bijis veiksmīgāks par piecām grāmatām un 80 eiro. Tāpat, pagājušo gadu palika nelasītas 80 grāmatas no tajā pašā gadā nopirktajām, bet šogad – 71. Lēns un mazs, bet tomēr progress. Ceru, ka 2018. gadā ies vēl labāk, jo esmu atklājusi (no jauna) bibliotēku burvību un trīsreiz pārdomāju, pirms tās pērku.

Viena Kindle grāmata mēnesī. Šis izgāzās jau februārī, kad Kindle atkal tikai aizmirsta un ierakta papīru kaudzēs. Izvilku ārā (kā katru gadu) uz gada beigām un notraucu putekļus. Ļoti noderīga ceļojumos, bet tā kā nekur neesmu braukusi pēdējā laikā, tad arī nelietderīga.

Visas “Mēs.Latvija XX gadsimts” grāmatas izlasīt. Arī nesanāca, izlasīju tikai Kotas “Istabu” un maiņas punktā noķēru Bankovska “18”. Šis izaicinājums arī nav aktuāls nākamgad, jo sapratu, ka nevaru lasīt grāmatu, ja man nav interese, tāpēc no šīs sērijas lasīšu tikai tās, kuras piesaista.

Izlasīt vienu latviešu autora darbu mēnesī. Lai gan sākumā tā neliekas, tomēr tas ir izpildīts tikai ar vienu izņēmumu – jūnija mēnesi, kur neizlasīju nevienu latviešu darbu. Lielā mērā lasīju grāmatas par Latvijas arhitektūru un uz rudeni arī dzeju.

Aiziet uz grāmatu kluba tikšanos. Beigās šis transformējās uz “aiziet uz trīs grāmatu klubu tikšanās reizēm”, jo tieši tik publiskus pasākumus es spēju saskaitīt facebookā. Aizgāju uz vienu un joprojām nevaru saprast, vai man patika. Gribēju jau visu saspiest vienā decembra mēnesī un tad par to uzrakstīt, bet garastāvoklis nolika pie vietas un tā arī nekur neizgāju. Bet nākošais gads ir garš, un gan jau kādā no mēnešiem aizčāpošu.

Un sanāca izpildīt arī Goodreads lasīšanas izaicinājumu, kuru biju uzlikusi uz 50 grāmatām. Uz doto brīdi ir izlasītas 97 grāmatas mīnus 5, kuras es nepabeidzu, bet nemāku tur atzīmēt tās tā, lai tās joprojām skaitās pie 2017. gadā lasītajām, bet neskaitās gada izaicinājumā. Tātad, ja ļoti gribu sasniegt smuku skaitli, līdz gada beigām jāizlasa 8 grāmatas, kas, ņemot vērā garās brīvdienas un garās dienas, nav neiespējami. Tas, vai man izdosies, ir cits jautājums.

Un kā tev sekmējās ar gada sākumā nospraustajiem mērķiem?

Lasīšanas plāni 2018. gadam

https://data.whicdn.com/images/300006477/large.jpg

Man patīk izvirzīt vēlamos plāna punktus, pie tiem nepieturēties un sajusties slikti, tā nu tas ir. Par to, kā man gāja ar 2017. gada punktiem, es pastāstīšu nākamnedēļ, bet šodien pievērsīšos plānu kaldināšanai priekš nākamā gada. Viens gan jāsaka – kalnus negāzīšu.

Nepiedalīšos nevienā gada lasīšanas izaicinājumā, kas nav Goodreads. Prakse pierāda, ka, lai gan grāmatu meklēšana attiecīgajai kategorijai ir (laikietilpīgs) ļoti aizraujošs pasākums un es to varētu darīt vēl un vēl, šogad vēlos lasīt nevis to, ko vajadzētu lasīt, bet to, ko patiešām gribu lasīt. Pēc kā roka pati sniedzas pakaļ un prāts nekliedz “stop, tev ir tukša kategorija, kas jāizpilda”.

Nelasīšu iepriekšējo gadu pirkumus, respektīvi – jo jaunāka grāmata, jo labāk man. Jo tieši tādēļ es to nopirku – jo ir pārliecība, ka tā mani aizraus un kāpēc gaidīt gadu, lai to sagaidītu? Šis plāna punkts gan attiecas jau uz šī gada beigām, jo to sāku realizēt jau decembrī (mēneša pirmajās 4 dienās izlasīju 4 grāmatas – lūk kāpēc es to daru). Visa pagājušā gada laikā man bija jācīnās ar sevi, lai piespiestu sevi lasīt tās “vecās” grāmatas, tāpēc šogad vairs to negribu. Bet, protams, ja sajutīšu vēlmi lasīt kādu no tām, tad lasīšu.

Man ļoti patika iepriekšējā gada izaicinājums pirkt mazāk, ko ieviesīšu arī šogad. Ideālā gadījumā es varētu pievērsties kādam mērķim – vēlamajam fizisko TBR grāmatu skaitam, ko samazināt divu gadu laikā, bet labi zinu, ka ar mani tas nedarbosies. Tāpēc vienkārši pietiks ar to, ka, ieejot grāmatnīcā kārtējā atlaižu viļņa nesta, atcerēšos, ka šo grāmatu var paņemt no bibliotēkas un izlasīt un tikai tad nopirkt. Tas gan nestrādā maiņas punktos (un man sāk parādīties vājība uz veciem dzejas krājumiem…), bet tie par laimi ir tikai trīsreiz gadā.

Turpināšu apostīt degunu grāmatu klubos – gribēju visu trīs man zināmo tikšanās reizes sabliezt decembrī, bet mani nolika pie vietas un garastāvoklis pateica, ka nav ko skraidīt apkārt riņķī un tie nekur nepazudīs (cerams). Biju Mr.Page, jāiet vēl uz Spiikiizi un Barona ielas Jāni Rozi – visi tiks aprakstīti un kaut kad varēs arī izlasīt.

Atbrīvoties no visām “izlasīju, nepatika, gribu tikt vaļā” grāmatām. Jādod iespēja tām tikt izlasītām vairākkārt, tāpēc nākamā gada uzdevums ir atrast tām jaunas mājas. Otra elpa varētu būt kā beidzamā iespēja, jo esmu dzirdējusi, ka arī bibliotēkas pieņem grāmatas, bet vēl foršāk, protams, varētu būt uztaisīt yard sale.

Un atliek pēdējais – Goodreads izaicinājums. Gadu laikā esmu parādījusi, ka mierīgi varu izlasīt vairāk par 50 grāmatām, piemēram, šogad raksta tapšanas brīdī ir 97 (92 patiesībā, tā aplikācija skaita arī tās, kuras nepabeidzu). Bet. Pirmkārt, nākamgad es absolvēju universitāti un līdz tam vēl garš ceļš ejams (es to saku katru gadu, bet believe this time). Otrkārt, visi šie izaicinājumi liek sasparoties jau pirmajā mēnesī, un šogad es to negribu. Tāpēc mans skaitlis šogad ir 1, lai izlasītu tik, cik sanāks un gada beigās īsas grāmatas tikai tāpēc, lai sasniegtu gada sākumā uzstādīto skaitli.

Tie ir mani plāni grāmatu pasaulē 2018. gadam. Un kādi ir tavējie?

Attēls: te.

Atskats uz novembri

https://data.whicdn.com/images/302075215/large.jpg

Šis bija interesants mēnesis, jo plānots bija daudz vairāk nekā es patiesībā izdarīju, kas vairāk ir attiecināms uz teātra sadaļu, kurā šomēnes ir tukšums, vien neliels komentārs par Spēlmaņu nakti. No filmām es arī neko ievērības cienīgu neskatījos, tāpēc arī tā sadaļa šomēnes tiks pārsaukta par seriāliem, jo par tiem ir vairāk, ko teikt.

Izlasīju septiņas grāmatas:

  • “Mazā hygge grāmata” – atsauksme te.
  • Dženifera E. Smita “Iespēja iemīlēties no pirmā acu skatiena” – pārāk saldi un pārāk nereālistiski. Divi jaunieši satiekas lidostā, lido ar vienu lidmašīnu un pēc lidojuma tiek izšķirti, bet joprojām kaut kā satiek viens otru. Galvenie varoņi man nepatika, bet patika meitenes attiecības ar tēvu un to izaugsme grāmatas garumā. 2/5
  • Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” – klasika, ko vēlējos izlasīt jau sen un paldies skolai, ka piespieda mani to izdarīt. Ja grāmata būtu manā grāmatplauktā un es taisītu Try a chapter tag, tad šo izmestu ārā jau pēc pirmās nodaļas. 2/5
  • Mihails Smoļins “Kodi, atslēgas un simboli romānā “Meistars un Margarita”” – pateicīga grāmata, lai vairāk saprastu romānu “Meistars un Margarita”. Sarežģīta grāmata, kas parāda, cik sarežģīts un nozīmju pilns ir pats romāns. 3/5
  • Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās” – atsauksme te.
  • Nīna George “Lavandu istaba” – ļoti atmosfēriska grāmata. Stāsts ir par grāmatu kuģa īpašnieka Pardū savas dzīves mīlestības meklēšanu. Drīzāk man patika pats piedzīvojums – kuģošana, jaunu cilvēku satikšana, nekā mīlestības aspekts. Lasot sapratu, ka vēlos tādu pārdevēju kā Pardū – kas iepazīst cilvēku un atrod viņam to/tās grāmatas, kas viņam pašreizējā dzīves brīdī ir nepieciešamas. 4/5

Noskatījos divus seriālus:

  • How to get away with murder – sezona aprāvās pusē, jo līdz nākamajai sērijai jāgaida līdz janvārim. To nu seriāla veidotāji māk – uzlikt tādu kaceri, ka atliek grauzt nagus par turpinājumu. Šai sezonai savā dzīvē paredzu tādu pašu nākotni kā citām, respektīvi, pa to laiku, kamēr seriālam ir pārtraukums, visu esmu aizmirsusi, tādējādi nekad neapnīk skatīties.
  • Novembrī pie skatītājiem devās arī seriāls Young Sheldon, kas ir veidots kā The Big Bang Theory priedēklis. Seriāla nosaukums atklāj arī visu, kas tur ir – stāsts ir par Šeldonu bērna vecumā, tiek darītas lietas, kas iespaido viņa psihi un kas liek vēlāk no tā ciest Lenardam. No humora gan tur ir pusi mazāk kā The Big Bang Theory, bet ir bijušas tikai četras sērijas, tāpēc pāragi spriest.

Mums katram reiz dzīvē pienāk krīzes. Man ir bijusi grāmatu krīze, kad nezini, ko lasīt tālāk, tāpēc nelasi neko. Nu šī krīze ir pienākusi teātrim. Lai gan ieplānotās divas izrādes novembrī neapmeklēju veselības problēmu dēļ, tomēr man nav arī liela vēlme pirkt jaunas biļetes, jo neviena izrāde neuzrunā ne anotāciju, ne atsauksmju ziņā. Es gan protams, naivi ceru, ka tas ļoti drīz pāries un vismaz janvāri es kā kārtīgs cilvēks varēšu iesākt, atgriežoties pie sava mērķa – apmeklēt teātri vismaz reizi nedēļā.

23. novembrī, LTV1 un laimīgajiem klātienē bija iespēja redzēt Spēlmaņu nakti – tādu teātra cilvēku salidojumu, kas, kā jau kārtīgs salidojums, notiek reizi gadā. Ballītei pie reizes ir arī oficiālā daļa, kurā apbalvo teātra cilvēkus par veiksmīgākajiem, labākajiem sezonas darbiem. Šogad liela daļa balvu aizceļoja ārpus Rīgas – Daugavpils, Liepāja, Valmiera. Liels prieks ir par Riharda Jakovelu kā gada labāko aktieri, Alisi Danovsku kā gada jauno skatuves mākslinieku un “Precībām” kā gada labāko izrādi. Pati balvu pasniegšana bija viegla, asprātīga, iekļāva aktuālos teātra procesus un lielu devu ironijas, kas to padarīja vēl lieliskāku. Vakara vadītājas Indra Burkovska, Inese Ramute un Elīna Dambe bija superīgas. Jāsaka, ka labākā ceremonija, ko esmu redzējusi.

Jāsaka arī tas, ka es izdomāju, ka blogā Ziemassvētki sāksies jau ar pirmo decembri un publicēšu divus ierakstus nedēļā – pirmdien, 9:00 no rīta un trešdien, 9:00 no rīta. Ierakstu plāns jau ir tapis, atliek to tikai realizēt.

Attēls te.

Atskats uz oktobri

https://data.whicdn.com/images/300111657/large.jpg

Oktobris likās ļoti lēns mēnesis, bet, paskatoties uz paveikto, izrādās, ka tā nemaz nav. Likās arī, ka ir ļoti daudz jādara skolai, bet tomēr kaut kā (mistiski) ir atradies laiks, lai izdarītu visu, par ko es pastāstīšu šeit.

Oktobrī izlasīju sešas grāmatas:
Laiena Moriartija “Lielie mazie meli” – lasīju, lai varētu noskatīties seriālu, par ko bija dzirdētas labas atsauksmes un grāmata jau sen stāvēja manā lasīšanas sarakstā. Izlasīju un vīlos. Grāmatā pieteiktās profesijas es neieraudzīju – Madelaina kā PR speciāliste eksistē tikai anotācijā, Seleste kā advokāte neatklājas, drīzāk viņas tiek attēlotas kā pilna laika mammas, bet netiek pieminēts tas, ka varbūt viņas bērnu dēļ karjeru ir atlikušas malā. Eds kā vietējās avīzes žurnālists ir nekam nederīgs, jo skaidri tiek teikts, ka viņš nezina neko, kas noticis pēc 1989. gada – kā tāds vispār var strādāt žurnālistikā? Stāstam pluss par spriedzi, kas tika uzturēta, lai tikai beigās uzzinātu vainīgo noziegumā, bet viss kopumā man atgādināja traku mammu intrigas, ne trilleri. 3/5
Džodžo Moja “Viens plus viens” – emocionāls un ļoti cilvēcīgs stāsts par dzīvi un mēģinājumiem to dzīvot cilvēkiem nedaudz spiedīgos apstākļos. Tā kā autore ļoti koncentrējās uz romantisko aspektu, man pietrūka pabeigtības sajūtas bērnu dzīvēs – jā, Džesai viss ir labi, bet nav sajūtas, ka ar bērniem turpmāk viss būs kārtībā. Pirmās 100 lapas man bija jāizmoka, lai vispār saprastu, kas notiek un sāktu orientēties varoņos, bet pēc tam gāja raitāk. 4/5
Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” – nonākam pie visvairāk reklamētākās latviešu literatūras šogad. Vai lielāka reklāma nozīmē sliktāku darbu? Iespējams. Manuprāt, ir jāpatur prātā žanrs, kurā tas tiek rakstīts, jo kā erotiskā literatūra tā ir pat ļoti ok. Stāsts ir ļoti aprakstošs (ne tikai seksa ainās) un valoda nav jēla kā tas ir, piemēram, tulkotajos darbos. Acīs iekrita sīkumi, piemēram, kā rudens/ziemas kolekcijā var dominēt mežģīņu, tilla un zīda audumi, ja ir auksts? Laika līnija te vispār neeksistē un tikai beigās lasītājs uzzina, ka galvenie varoņi ir ar 15 gadu starpību. Kaitināja, ka visi strīdi pa vidu beigās tika atrisināti pavisam neloģiskā veidā, kā arī visus dokumentus no galda aizslaucīt ir absolūti nepraktiski, ja pēc tam tie ir jāceļ atpakaļ augšā. Un kas tie par varoņu vārdiem, ja darbība notiek Rīgā – Džonatans un Ketlīna? Bet acīmredzot grāmata ir kaut kas, kas nepieciešams latviešu lasītājiem, ja jau ir tik liels pieprasījums. Cienītājus varu iepriecināt ar ziņām, ka būs arī turpinājums. 2/5
K.S.Lūiss “Burvja māsasdēls” – kā 1955. gadā rakstīta grāmata ir ļoti ok, bet ar mūsdienu fantāzijas žanra grāmatu bagāžu raugoties, jūtos nedaudz nokavējusi sajūsmas vilcienu. Piedzīvojumi neaizrāva, lai gan tēli man patika. Vismaz beidzot esmu iebāzusi degunu šajā sērijā, lai saprastu sajūsmu un to, ka sēriju neturpināšu. 2/5
Riks Riordans “Zibens zaglis” – ļoti patika mitoloģijas aspekts – neko daudz es par to nezinu, tāpēc bija interesanti iedziļināties un to izprast. Pluss arī tāds, ka šeit varoņu vārdi nav izdomāti, tāpēc pie reizes var kaut ko iemācīties, nevis kā citās fantāzijas žanra grāmatās, kad ir jāatceras, ka viss ir izdomāts. Grāmatā aprakstītie piedzīvojumi bija tik aizraujoši, ka nevarēja nolikt grāmatu malā. Vēl neesmu sapratusi, vai interese ir tik liela, lai šo sēriju turpinātu, bet pirmais iespaids ir visnotaļ labs. 4/5
Jānis Joņevs “Jelgava 94” – pārlasu šo skolas dēļ un liela bija mana ne-sajūsma, kad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār būs jādara. Atmiņā bija iespiedusies kā grāmata, kas man nepatika. Bet patīkams bija pārsteigums, kad sapratu, ka vārdi virknējas labi un, ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu visu grāmatu izlasīt vienā piegājienā. Lai gan neesmu metālmūzikas cienītāja un to ikdienā neklausos, kaut kā jutu līdzi visām zem tilta līšanām uz grupu koncertiem, pēdējās naudas sakasīšanu ieejai Biržā vai koncertā un pēckoncerta mammas kotletēm. 4/5

Noskatījos četras filmas/seriālus:
Minimalism: A Documentary About the Important Things – pēdējā laikā arvien saistošāks šķiet minimālisma dzīvesveids, tāpēc noskatījos šo filmu. Bija ļoti spilgtas atziņas par minimālismu un to, cik ļoti patērnieciskajā laikmetā apaugam ar nevajadzīgām mantām. Filma parāda vairāku cilvēku pieredzes, pārejot uz šo dzīvesveidu. Ļoti interesanti bija vērot arī minimālisma arhitektūru – īstenībā mums nevajag villu, lai būtu laimīgi, pietiek arī ar 3x3m mājiņu. 5/5
Big Little Lies – jau minētais seriāls, kurš ir labāks par grāmatu. Iespaidīgi aktieri (Kidmena, Viterspūna utt). Seriālā nav tik uzkrītoši savstarpējie strīdi un intrigas, tāpēc seriāls interesants un ne tik kaitinošs. Arī te tiek uzturēta spriedze, līdzīgi kā grāmatā, bet atzīšanās pie detektīviem seriālā ir vairāk nesaistīta ar sērijas saturu nekā grāmatā. 4/5
Svingeri – kad šo rādīja kino man bija nojauta, ka nevajag iet. Mana nojauta bija pareiza, jo noskatījos, kad radīja TV. Sauktu to par divu stundu mocībām ar lieliskiem latviešu aktieriem. Komēdija, kur nekas nav smieklīgs, izņemot acīmredzamo mulsumu. Varbūt nelikās smieklīgi, jo joki jau bija dzirdēti labu laiku. Cik dzirdēju, būs kaut kas līdzīgs turpinājumam vai cita filma, bet tādā pašā stilā. 2/5
Rebel in the Rye – par to uzrakstīju – lasi te. 3,5/5
You’re the Worst – seriāls, kuru sāku skatīties pašās mēneša beigās un trīs dienās tiku cauri divām sezonām. Man ir ļoti grūti atrast seriālu, kuru gribas skatīties neatraujoties, jo šajā ziņā esmu garastāvokļa cilvēks, bet šis apmierina manas pašreizējās vēlmes. Krietna deva sarkasma padara šo vēl vairāk skatāmāku un pirmā sezona ir labāka par otro. Ja esi IMDB reitingu cilvēks (tie sakrīt ar tavu viedokli), šis nebūs tev. 4/5

Apmeklēju trīs teātra izrādes:
“Melot” Nacionālajā teātrī – ļoti laba un vajadzīga tēma, kas atklāj aktiera profesijas neredzamo daļu. Stāstā tika izmantoti piemēri no Francijas (no sākotnējā materiāla) un no Latvijas, bet varēja visus piemērus stāstīt no Latvijas, lai skatītāji vairāk tiktu iesaistīti un saprastu, par ko iet runa. Kā cilvēkam, kurš dažus gadus ir mācījies lietuviešu valodu, ļoti patika šīs valodas izmantojums izrādē. Pēc izrādes noskatīšanās top vairāk skaidrs, kā tiek taisīta izrāde un kā būvējas tēli, ko redzam uz skatuves.
“Jaunības slimība” Neatkarīgajā teātrī Skatuve – man tā arī netapa skaidrs, ko izrāde mēģina pateikt, jo visa bija par daudz. Izrādē vienlaicīgi darbojas septiņi vai astoņi jaunie aktieri, katram no viņiem ir savas problēmas, bet kas veido visu kopējo “jaunības slimību” tā arī netop skaidrs. Aktierdarbi ir ļoti labi un ar interesi sekošu līdzi, kā tie attīstās, iespējams, jau lielākos teātros. Iespējams, vēstījumu neuzķēru arī tāpēc, ka bija nenormāli auksts.
“Labie bērni” VDT viesizrāde Rīgā – manuprāt, pirmā izrāde manā teātru pieredzē, kad nelika izslēgt telefonu, bet veicināja tā lietošanu. Skatītājiem bija ļauts fotografēt izrādi un likt to sociālajos tīklos, kas paspilgtināja izrādes tēmu – sociālo tīklu lietošana jauniešu vidū un tā sekas. Izrāde ir domāta jauniešiem, lai gan uz īsto vecumu ir grūti notrāpīt – manis redzētajā izrādē dažiem viss uz skatuves attēlotais likās šausmīgi smieklīgi, citi pēc izrādes bija sadrūmuši. Labi, ka tika izmantota jauniešu valoda – šeit pluss ir jaunie aktieri. Ļoti ceru, ka skolotāji izmantos izdevību un aizvedīs 8.-12. klašu skolēnus uz šo izrādi.
“Tobāgo” Kongresu namā – gāju, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes no vasaras, kad izrāde sāka savu ceļu pie skatītājiem. Biju redzējusi daļu no vecā iestudējuma 2002. gadā, tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka pārmaiņas ir piedzīvojusi tikai daļa aktieru sastāva un daļa dekorāciju. Jo viss pārējais ir precīzi tas pats – pat tērpi (negribas ticēt, ka saglabāti tie paši vecie, bet kāpēc jātaisa jauni precīzi tādi paši?). Pusi izrādes vispār saprast nevarēja, jo aktieru dikcija nebija tik laba, lai pie mutes piespraustais mikrofons spētu izšķirt vārdus. Uz brīdi sajutos kā maza novada kultūras namā, kur šāda tipa izrāde ir gadsimta notikums, jo publika ar sajūsmu ņēma pretī visu, ko tai deva.

Pabiju arī Kongresa nama grāmatu svētkos, no kurienes pārrados ar 10 grāmatām – maks neprotestē, jo nopirku tikai trīs. Jāatzīmē, ka šogad (piektdienā) bija ļoti labs grāmatu maiņas piedāvājums un ceru, ka arī manis aiznestās grāmatas ir atradušas jaunus saimniekus.

Attēls: te.

Try a Chapter Book Tag – Goodreads TBR

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – Goodreads “to be read” sarakstā esošās fiziskās grāmatas, kas man pieder.

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Pagājušajā reizē iepazinos ar latviešu autoriem, šoreiz ņemu tās grāmatas, kuras visilgāk esmu vēlējusies izlasīt (jo par lasīšanas sarakstiem interese sākās tieši ar Goodreadu). Nav ko pļāpāt, jāķeras klāt pieciniekam!

  • Haruki Murakami “Kafka liedagā” – pirmā nodaļa rada intrigu – 15 gadus vecs zēns dodas prom no mājām, sakravājis tikai pašu nepieciešamāko. Viņu uztrauc kāds (iespējams) par viņu izteikts pareģojums, bet sīkāk nekas netiek minēts. Varbūt viena no tām, ko paturēšu.
  • Vikija Mairona un Brets Viters “Djū. Mazpilsētas kaķis, kas aizkustināja pasauli” – es nevaru nelasīt grāmatu, kur runa ir par grāmatām un kaķi. Automātisks jā.
  • Emma Donohjū “Istaba” – bija ļoti aprakstoši par dēla piekto dzimšanas dienu. Vairāki priekšmetu nosaukumi ir rakstīti ar lielo burtu, bet nav skaidrs kāpēc. Ja nebūtu ko lasīt, izlasītu, tagad tā tikpat labi varētu būt grāmata, ko atdodu kādam citam, jo īsti neuzrunāja. Nebija kārtīga nodaļu sadalījuma, tāpēc apstājos pie otrajām zvaigznītēm.
  • Stīvens Kings “Kerija” – arī te nav kārtīga nodaļu sadalījuma. no vienas puses gribas saprast, kur te slēpjas šausmas, no otras puses – izlasītais nešķita nekas ievērības cienīgs. Bet turpināšu tīri intereses pēc, cerībā sagaidīt attaisnojumu tam, ka Kings ir labākais šausmu rakstnieks.
  • BNR.1 “Labie draugi” – bērnu klase ir izvēlētā fokusgrupa, lai uzņemtu jaunu klasesbiedru – robotu, kurš tiek apsēdināts klases nemanāmākajam zēnam. Lai gan ir neliela interese par to, kā attīstīsies bērna un robota draudzība, tomēr nodaļa nespēja uzrunāt tā, kā biju cerējusi.

Kopsummā: “Labie draugi” un “Istaba” dodas uz labākiem medību laukiem. Ilgi domāju arī par Murakami, jo, lai gan man ļoti patika viņa “1Q84” triloģija, šajā lasīšanas reizē nodaļa bija trešā vājākā no pārējām. Izdomāju, ka ja nākamajā lasīšanas piegājienā (šī grāmata figurē arī citos piecu grāmatu komplektos) tā joprojām būs tuvu beigām, tā tiks pie jauna saimnieka.

Attēls te.