Laura Dreiže – Debesu lauskas

Laura Dreiže - Debesu lauskas. Danse Macabre 3

7. novembrī noslēdzošā triloģijas daļa nonāks arī pie citiem lasītājiem, bet, kā tas ir bijis triloģijas ietvaros, man arī šo grāmatu bija iespēja izlasīt ātrāk.

Šajā daļā turpinās abās iepriekšējās aprakstītie notikumi, tikai jau gaisā jūtama kulminācijas pakāpe. Tiesa, pie pēdējām 20 lappusēm, bet par tām stāsts būs vēlāk. Izdzīvojusī un cilvēcīgā Viktorija ir atguvusi ķermeniskus apveidus, bet Taniels ir nokļuvis nekur citur kā ellē, jo kur gan nepaklausīgi nāves eņģeļi var nokļūt (ironiski būtu, ja Taniels attaptos paradīzē…). Tiesa, lai cik ļoti Viktorijai viņa nepietrūktu, tomēr pirāti ir ieplānojuši pavisam ko citu, un neviens no to mērķiem nav izglābt vēl vienu lieku muti no kuras nebūtu nekādas jēgas. Bet tā jau nebūs spītīgā, dumpinieciskā Viktorija, ja viņa kaut ko neizdarīs pa savam, pilnībā ignorējot pārējos.

Ja otrajai daļai man bija sajūta, ka grāmata velkas, tad šeit ir tieši otrādi. Bija interesanti lasīt, notikumi raiti viens pēc otra nāca un gāja un pat nepamanīju, ka jau grāmata uz beigu pusi sāk beigties. Un tad es atjēdzos, ka ir palikušas 15 lappuses, bet Londonas glābšana no krītošajām platformām vēl nav notikusi. Loģiski domājot, pa tik mazu lappušu skaitu tas arī nevar notikt. Vai nu lasīju pārāk ātri, vai kārtīgi man tas prātā neturējās, bet īsti man nav skaidrs tas glābšanas plāns un tā realizācija. Ar to reāli pietiek, lai izglābtu visu un visus un dzīvotu laimīgi tālāk?

Un tomēr Viktorija diezgan smieklīgajā bet tomēr tik ļoti labāk paciešamākajā lelles veidolā man patika daudz labāk, šeit uz āru spraucās dusmas par pasaules negodību, “es visu māku pati” vai “ko? nē! nekad mūžā! ko citi par to padomās?” etapi, kas savstarpēji mijoties, caurvij visu grāmatu. Kad Taniels parādās pie apvāršņa, viņš uz brīdi atkal kļūst par to jauki auksto varoni, bet tad notiek lietas, un vismazākā cerība uz sākotnējā tēla atjaunošanu izzūd. Ja runājam par aprunāto Misteriumu, tad arī te viņš ir darbīgs un spara pilns pavērst visu uz “ļaunais uzvar labo” pusi, bet pirms Viktorija viņu nepārspēj.

Bet kopumā ir labi. Man trūkst zināšanu, lai spētu piekasīties pie grāmatas no izmantotās tehnikas un to īpašību viedokļa, tāpēc to izlaidīsim. Agrāk izdotajiem romāniem kādreiz gribēju turpinājumus, pat domāju, ka filma sanāktu tīri holivudiska, tad šeit es dabūju savus kādreiz gribētos turpinājumus. Tomēr arī šai triloģijai 2. daļa bija diezgan miglaina kā gandrīz visās triloģijās, ko lasu. Bet, kā jau minēju, kopumā ir labi. Atliek vien cerēt, ka arī šī NaNoWriMo laikā autorei sanāks kas labs, kas vēlāk varētu transformēties grāmatas veidolā. 🙂

Par grāmatu kā daļu lieku 8/10, par triloģiju kopumā arī 8/10.

P.S. Sabaidīšu jūs ar Ziemassvētku tuvošanos. Ja nu galīgi nezini, ko savam jaunietim dāvināt, šī varētu būt tīri laba opcija. Bet tikai galīgos krīzes gadījumos, jo, kā mums rāda visas muļķīgās aptaujas, jaunieši grāmatas vispār nepazīst kā priekšmetu, kur nu vēl paņemt rokās un lasīt. 🙂

Attēls šeit.

Mārgareta Atvuda “Kalpones stāsts”

Mārgareta Atvuda - Kalpones stāsts

Dažreiz man uznāk prokrastinācija. Un, ja ne sirdsapziņa, ka beidzot taču ir jāuzraksta atsauksme, tad būtu to darījusi vēl ilgāk. Un šī grāmata ir tik sāpīgi skaista, ka ļauj to darīt.

Galvenā varone ir Zemfreda, Komandiera Kalpone Gileādas republikā. Tas ir laiks, kad sievietēm ir ļauts domāt un lemt tikai par tām lietām, kas uz viņām attiecas – pārtika un bērni. Reizi dienā Zemfreda kopā ar vēl kādu citu Kalponi var aiziet pēc pārtikas, bet reizi mēnesī sievas klātbūtnē Zemfrida guļ ar Komandieri, jo tas ir vienīgais valdības atbalstītais ceļš, kā paaugstināt dzimstības līmeni valstī – iznēsāt un dzemdēt bērnu Sievām, kas to pašas izdarīt nevar. Bez tagadnes atstāstījuma Zemfrida lasītājus iepazīstina arī ar pagātnes ainām, kad dzīve bija normāla – Zemfredai bija Lūks un bija viņu bērns, līdz notika lūziens pastāvošajā sistēmā, viss mainījās un kļuva par diezgan drastisku režīmu.

Iedomājieties vertikālu, melnu caurumu, kuram jūs redzat tikai malas, bet nevarat pateikt, cik dziļš tas ir, jo apakšā ir tumsa. Jums tajā jālec. Jūs nezināt, kas jūs tur sagaida, ir tikai atsauksmes no citiem, ka tas ir labs, un daudz iegūsiet, ja leksiet. Redziet, te, nedaudz pārfrāzējot, ir mans grāmatas raksturojums. Ir dzirdētas atsauksmes, ka grāmata ir izcila, bet pats jau jūs to nezināt. Un vāka atšķiršana ir kā lēciens iekšā stāstā, kas sākas pilnīgi negaidīti, bet beidzas ar nelielu atvieglojumu – Gileādas režīmam tomēr nākotnes nav. Vāka ietvaros. Bet, ja mēs palūkojamies uz mūsdienu situāciju, cenzūru, tikumību un aizliegtajiem mākslas darbiem, rodas vienkārša atbilde – pavisam drīz arī mēs būsim Gileāda, ja to pieļausim.

Lasīt nebija viegli. Jo tālāk lasi, jo sāpīgāk tas ir, un beigās nonācu pie tā, ka jālasa bija nodaļa dienā, jo aprakstīts tas viss ir tik tieši, konkrēti, ka tas iespaido arī mani. Rodas savāda līdzi jušana varonei un sievietēm, bet pret aprakstīto varu tiek izjusts spēcīgs naids. Mani tikai izbrīnīja viens – tas, ka Komandieris, atrodot, acīmredzami, ne pirmo Kalponi, kam uzticēties, tik viegli pielaiž to sev klāt.

Bet ne uz visiem jautājumiem ir atbildes. Zemfridai (tātad, arī lasītājam) ne visu ir iespējams uzzināt, jo Gileādas vara iznīcināja nevēlamo informāciju, bet tagadnē Zemfridai vienkārši bija ļauts šķirstīt jau tā aizliegtos modes žurnālus (kurus kādreiz kopā ar grāmatām lielā ugunskurā sadedzināja pilsētas parkā), nevis lasīt, piemēram, politiska satura avīzes. Bet daudzus skaidrojumus lasītājs iegūst grāmatas beigās, kur konferences veidā tiek izstāstītas vēsturiskās piezīmes.

Grāmatas vērtējums: 10/10. Tas bija brīnišķīgi sāpīgs piedzīvojums, bīstami balansējot uz laika un vietas robežas starp Atvudas iedomām un mirkļa realitāti.

Attēls te.

TR Notārs “Belašs jeb vilcienā lasāma grāmata”

300x0_belass

Uz grāmatas prezentāciju 1. jūlijā gan netiku, bet tauta runā, ka tajā pasniedza ļoti garšīgus belašus – sātīgus, kraukšķīgus un tādus, kas iet pretrunā ar visu to slikto, kas par šiem mīklas izstrādājumiem jebkad ir dzirdēts. Tieši tāpat var raksturot pašu grāmatu.

“Belašs” apkopo vairākus stāstus, kurus man labpatiktos saukt par īsajiem (bet ir arī daži garāki), bet tā, ka saliekot tos kā saskaitāmos, kopā izveidojas tīri sakarīga summa, kuru var apvienot zem šī nosaukuma. Īstā belašu vidē ieved jau pats stāsts, šajā ziņā gan runājot par priekšstatiem par šo ēdienu – Juglas “pacani” Ļoša un Goša ar savu ņemšanos par Parmezāna sieru un bēguļošanu sasmīdina tā, ka vēders saraujas krampjos no smiešanās. Tieši tāpēc ir norāde, ka šī ir “vilcienā lasāma grāmata” – kā belašs ar savu smaržu piesaista apkārtējo uzmanību, tā to piesaista arī šīs grāmatas lasītāja smiekli. Vieniem tie būs nesapratnes pilni skatieni, kamēr citiem – labākā grāmatas reklāma. Un es saku – nevilsieties.

Ja pirmais stāsts smalkākiem deguniem (varbūt) liks saviebties un mazinās vēlmi lasīt tālāk, tad “Rīgas Apasionāta” ir lielisks stāsts par to, kā patiesību caur naudu nevar ieraudzīt, “Septiņpadsmit pavasara dziesmas” par to, kā cittautietis par savējo iztaisīties gribēja, bet absolūta šīs grāmatas pievienotā vērtība uz visiem 100% ir stāsts “Rinda” – sulīgā valodā lasītājam priekšā nolikts tās pārdevējas raksturojums, kuras es visbiežāk redzu lielveikalos “Maxima”, bet nesen iepazinos arī sīkā Tukuma veikaliņā. Lasot varu tikai piekrišanā māt ar galvu un apspiest vēlmi šo stāstu iedot viņām izlasīt.

Stāstu autors ir blogeris TR Notārs jeb pases valodā runājot, Lauris Vanags. Cilvēks, kurš ar darbiem pierāda, ka no blogera var izaugt līdz grāmatas autoram. Viņa blogā ir vēl daudz stāstu, kas šajā grāmatā netika iekļauti, bet tur esošos stāstus blogā dabūt nevarēsiet, paši saprotat, kāpēc. (Autortiesības!)

Grāmatas vērtējums – 8/10. Jo stāsti vairāk sasmīdina, nekā neizsaka neko.

Attēls: te.

Ļena Eltanga “Akmens kļavas”

Akmens_kl_avasGrāmatām ir jāpārsteidz, lai mēs atzītu, ka tā ir laba grāmata. Vai nu tas ir rakstības stils, vai vārdu pārpilnība, vai kaut kas negaidīts, ko mēs nebijām iedomājušies. Jā, šī grāmata mani pārsteidza.

Stāsts norisinās pansijas tipa mājā “Akmens kļavas” (ironiski, ka tur kļavu nav). Grāmata ir veidota kā 2 cilvēku dienasgrāmata, vēstules kādam varonim un paziņu sarakste. Tie ir gabali no pagātnes, nākotnes un tagadnes, kas vēsta par dzīvi mājā un ārpus tās. Ar nedaudz kriminālu piesitienu…

Šī nav grāmata, kuru izlasīsiet ātri. Lai kaut ko saprastu, ir jābauda, kas nozīmē, jālasa lēni. Tā kā es dodu priekšroku ātri izlasāmām grāmatām ar interesantu sižetu un raitu vārdu plūšanu, šī grāmata bija īsts izaicinājums. Iesākot lasīt biju apmulsusi, jo sāka zagties doma “Vai tiešām es par ko šādu lasīju labas atsauksmes?”. Bet jā, izrādās, ka jā. Un tad ielasījās. Līdz 100 lappusei, kad es iesprūdu. Un tad vajadzēja sakopot visu manu gribasspēku, lai viņu pabeigtu.

Romāna lapās klejo mistiskā nāve, kas visas grāmatas garumā cenšas izskaidrot savu atrašanos, tā saslēdz kopā personāžus vienu ar otru. Bet grāmata nebūt nav tipiskā spraigā literatūra. Pagātnes un nākotnes fragmenti mijas savā starpā tā, ka sajauc lasītājam visu prātu, un nonākt pie atrisinājuma nav nemaz tik viegli. Bet, par lielu atvieglojumu atšķirībā no manas iepriekšējās lasāmvielas, šeit pie atrisinājuma tomēr nonāk.

Grāmatu ir vērts lasīt ja ne sižeta ziņā, kas ir padevies nedaudz neinteresants, tad vismaz valodas dēļ. Kaut ko tik skaistu un, jā, izcilu, man nav gadījies lasīt sen. Arī grāmatas noformējums pirms grāmatas iesākšanas saintriģēja (ar visiem putniem galvā), bet tie baltie vāki automātiski izraisa zināmu piesardzību notraipīšanas ziņā. Brīžiem man bija grūti izsekot pavedienam, jo pirmajās lapās Luellina dienasgrāmata ir rakstīta bez nekādām pieturzīmēm, kas rada vēlēšanos tas turpat uz vietas salikt, bet beigās jau bija krietni labāk. Pieņemu, ka daudz labprātāk es šo grāmatu lasītu oriģinālvalodā, tikai, ak, ja vien es to prastu… (Grāmatas oriģinālvaloda ir krievu.)

Vērtējums: 8/10. Par valodu.

Lietas nevajadzētu labot. Sasistas vai salauztas, tās mūs tuvina sabrukumam, pat ja izliekas veselas, tās dzīvo uz haosa robežas.

Visi vienmēr notic, vajag tikai detaļas aprakstīt.

Attēls šeit.

Gijoms Miso “Rītdiena”

Nācis klajā jau otrais rakstnieka Gijoma Miso tulkotais romāns “Rītdiena”. Iepriekšējais “Neatstājot pēdas” bija Latvijas lasītāju iecienīts, jo noturējās pārdotāko grāmatu topu virsotnēs vairākas nedēļas pēc kārtas.

Emma dzīvo Ņujorkā, strādā par someljē (vīnzine) kādā prestižā restorānā, bet viņas personīgā dzīve ir pilnīga katastrofa. Metjū dzīvo Bostonā kopā ar apakšīrnieci un ģimenes draudzeni Eiprilu un četrgadīgo meitiņu Emīliju. Viņš lasa filozofijas pasniedzējs Hārvarda universitātē un cenšas tikt pāri sievas traģiskajai nāvei. Kādu dienu Metjū krāmu tirgū nopērk tīri lietojamu datoru, kas kādreiz piederējis Emmai. Tas kļūst par vienīgo saziņas līdzekli starp abiem. Viņi sarunā tikšanos Manhetenas itāļu restorānā, abi arī atnāk, apsēžas pie viena un tā paša galdiņā norunātajā laikā, bet… tomēr nesatiekas. Abi tiek ierauti neticamā piedzīvojumā, kur visur pa vidu stāv lielā laika atšķirība.

Pirmkārt, anotācija mani kārtējo reizi pievīla. Tā kā neesmu lasījusi autora pirmo darbu, man lielu pārsteigumu izraisīja pēkšņās detektīva iezīmes romānā. Anotācijā stāsts šķita vairāk pielīdzināms drāmai un cilvēkiem kā tādiem, nevis kriminālromānam. Bet man tomēr patika, lai arī kaut kur grāmatas sākumā sapratu, ka tas nav gluži tas, ko biju domājusi.

Man nepatika tas, kā uz beigām tiek attēlots Metjū. Jā, ir pierādījumi, ka vīrieši sievas kontrolē un pārbauda daudz mazāk, nekā sievas vīrus, bet viņam taču kaut kādām aizdomām bija jārodas! Ņemot vērā to, ka Keita strādāja 2 maiņas darbā, viņam bija jāpadara visi mājas darbi, jo mājās viņš atgriezās krietni agrāk, nekā viņa. Bija jāatkāj gan griestu ‘problēma’, gan veļa jāliek mazgāties, kur no kādas kabatas varēja kaut kas netīšām izkrist utt. Un tas, kāpēc man nepatika Metjū, ir tāpēc, ka beigās viņš tiek nostādīts neērtā situācija, jo, redz, 4 gadus dzīvojot kopā ar sievu viņš nezināja, ka viņa viņu tikai izmanto, un tāpēc rodas neizteiksmīgi pārsteigts tēls, kurš spēj tikai izdvest “ā, ja?”.

Viens no plusiem romānam ir tas, ka rakstnieks nenomelnē un nefilosofē par moderno tehnoloģiju kaitīgo ietekmi un nebaidās romānā iekļaut par kaut ko vairāk, ne tikai mobilo tālruni un datoru. Daudzos romānos mobilais tālrunis tiek pieminēts tikai dažas reizes, it kā tā lietošana būtu tabu. Bet te gluži kā sēnes pēc lietus izauga moderni, pārdomāti tēli ar visām mūsdienu tehnoloģijām kabatās. Patīkami!

Patika arī tas, ka autors speciāli sarežģī savas grāmatas tapšanu ar laika līniju, bet tomēr augstu uzstādīto latiņu notur visa romāna garumā. Lai gan brīžiem prasījās vēl pēc specifiskākām norādēm par laiku un vietu, piemēram, mainot romāna skatupunktus un tēlus, lai pilnībā varētu izprast, arī šādi bija labi.

Romāns ierauj savā vidē tā, ka brīžiem gribas pašai mesties un pārbaudīt e-pasta kasti, lai pārbaudītu, vai nav kāda vēstule no pagātnes. Var aizmirst gan to, kur atrodies, gan mierīgi pabraukt garām savai pieturai sabiedriskajā transportā. Atrauties var tikai uz mazu brīdi, kad jāpāršķir lappuse un uz krietni ilgāku, kad grāmata beidzas. Jo pēcgarša ir. Un to pavairo tie lieliskie  citāti katras nodaļas sākumā, kuros ir tik daudz patiesības. Bet vispār – grāmata brīnišķīga atslodze, ja gribas kaut ko lasīt, bet negribas piepūlēt ar kaut ko smagu (emocionāli).

Vērtējums: 8/10.

Attēls šeit.

Mīlēt kādu izskata dēļ ir tāpat, kā mīlēt grāmatu apvākojuma dēļ /Kora Konana/

Atmiņas nevar tik vienkārši vienā mirklī aizmēzt. Tās palika, paslēpušās dziļi mūsos, nogaidot piemērotu mirkli, lai atkal uzbruktu, turklāt – ar divreiz lielāku spēku.

Katrīna Pankola “Aiz spožās ārienes: Džekija Kenedija”

Aiz spožās ārienes: Džekija Kenedija

Ja ir bijis kāds ievērojams cilvēks, tad parasti grāmatuplauktos mēs redzam grāmatas par viņu un viņa dzīvi. Bet pa retai reizei gadās tā, ka daļa slavas tiek arī cilvēka sievai. Par ko es runāju? Par bijušo ASV prezidentu Džonu Kenediju un viņa sievu Žaklīnu.

Nevainojams stils un lēdijas uzvedība – ASV bijusī Pirmā lēdija ir palikusi ļaužu atmiņā kā stila un cilvēcības ikona. Fotogrāfi un sabiedrība Žaklīnu Kenediju visbiežāk varēja redzēt smaidīgu un sirsnīgu, dāsnu un ieturētu. Bet kāda viņa bija patiesībā? Ja par viņa vīra gaitām mēs zinām visu, tad par šo lielisko lēdiju nezinām neko. Grāmata sniedz atbildes uz daudziem pirms tam nenoskaidrotiem jautājumiem. Ja grāmatas pirmās lapas sākas ar Džekijas mazajām rociņām, tad grāmatas beigu lappuses beidzas ar Žaklīnas Kenedijas ķermeni zārkā.

Grāmata mani pārsteidza. Un šajā ziņā nav ne vairāk labā, kā sliktā – viss ir līdzsvarā. Laikam jāsāk ar slikto un labie vārdi jāatstāj desertam.

No sākuma mani izbrīnīja lietotā gramatiskā forma. It kā pagātne ar dažiem nākotnes iemaisījumiem. Bet tad jau sākās 100 lappuse, 200, un aizgāja. Pieradu. Pats romāns pirmajā beigu iespaidā atgādināja konspektu, un šo vēl vairāk pastiprināja lietotās atsauces no dažādām citām grāmatām par šo lielisko sievieti. Nē, nu vismaz atsauces bija.

Tagad par labo. Es izjutu līdzi šai sievietei no vāka līdz vākam. Lai gan sākums ir diezgan vienmuļš, drīz vien lasītāju ievelk tādā notikumu virpulī, kad nespēj attapties, kad mazā Džekija kļuvusi par Pirmo lēdiju. Lai gan, kā jau katrā slavena cilvēka dzīvē, arī šī nav bijusi gauži viegla. Lasītājs iepazīst visas grūtības, ko sagādā gan būšana par slavenību, gan par neuzticīga vīra sievu, kā arī izjust uz savas ādas sabiedrības nosodījumu. Bet visam pāri – viņa ir bijusi lieliska sieva, burvīga māte un uzticama sieviete.

Vērtējums: 8/10. Tā kā šis vairāk ir romāns, nekā biogrāfija, tad rodas jautājums: cik daudz ir izdomāts un cik daudz no pieminētā reāli ir noticis? Arī tas, ka šis ir pirmais šīs rakstnieces romāns, kuru esmu lasījusi, neļauj man ielikt augstāku atzīmi. Neesmu lasījusi nevienu citu, nevaru salīdzināt izaugsmi vai degradāciju. Bet tā, lieliska lasāmviela, ar ko paīsināt dienu pa kādām 3 stundām.

Laime ir tikai sieviešu žurnālu izgudrojums.

Mišela Morena “Madame Tiso. Slavas cena.”

https://i0.wp.com/www.kontinents.lv/uploads/books/gramata-madame-tiso-slavas-cena.jpg

Varu teikt vienīgi to, ka Lieldienas noteikti nav piemērotākais laiks, kad izdomāt un uzstādīt sev mērķi izlasīt 4 grāmatas. Jo to reāli nav iespējams izdarīt. Savu mērķi esmu izpildījusi tikai pa vienu ceturtdaļu, un tas pat neskaitās kā izpildīšana. Gribu teikt arī to, ka ar šo grāmatu un vēl vienu, kura stāv lasīšanas gatavībā, sākas mana sadarbība ar izdevniecību „Kontinents”. Bet par ko ir šis stāsts?

Marija Grosholca izgatavo vaska figūras un izstāda tās attiecīgajā ekspozīcijā izstāžu zālē. Personas viņa izvērtē pēc tautas pieprasījuma un attiecīgās personas popularitātes. Galu galā izrādās, ka šī ir lieliska iespēja, lai iekļūtu augstākajā sabiedrībā, neapprecoties ar kādu augstdzimušo un paliekot nepamanāmai. Romāna lappusēs var izsekot līdzi Marijas un viņas ģimenes dzīvei un mīlestības līkločiem. Bet visam pa vidu norisinās kāds Francijai ļoti nozīmīgs notikums – Lielā franču revolūcija, kas pasauli neatstāj bez sekām.

Lai gan no sākuma nebiju domājusi, ka tas izrādīsies vēsturisks romāns, tā tomēr ir, un zināmā mērā es pat par to jūtos priecīga. Vismaz ir iespēja iepazīt citus darbus, ne tikai Filipas Gregorijas ķieģelīšus. Lai gan šeit nav tik sīka periodika, kā ir jau minētās autores darbos, tomēr arī šī grāmata nav gluži zemē metama.

Patika hronoloģiskais skatījums. Nebija tā, ka ik pēc nodaļas atgriežas no pagātnes tagadnē, kas man šķiet diezgan haotiski, bet bija viss smuki sakārtots pēc gadiem un notikumiem. Lai gan daudzo notikumu rezultātā no datumiem nebija nekādas jēgas, jo sekoju drīzāk stāstam, nevis kādam vēstures pavedienam, tomēr tie uzskatamāk parādīja, ka tomēr romāns nav izdomājums no zila gaisa. Vēl viens pluss ir aprakstiem. Lai gan parasti man tie nepatīk, jo izstiepjas lappušu garumā un tikai aizņem lieki vietu, tomēr šoreiz tie bija īstajā laikā un vietā un ļāva iztēloties visu pilnībā.

Daudzie titulu nosaukumi un personas ar līdzīgajiem vārdiem jauca galvu un pat romāna beigās man nebija skaidrs, kurš ir miris un kurš ir dzīvs. (Jā, nogalina daudzus un asiņainās ainas netiek slēptas no spalvas un tintes.) Arī romāna sākums šķita bezgalīgs, jo autore patstāvīgi piesaistīja jaunus romāna varoņus, un es vēl nebiju apradusi ar vecajiem. Tā tas viss turpinājās, bet tad bija romāna beigas, kur viss un visi sāka steigties „lai tikai ātrāk lasītājam parādītu atrisinājumu”, kas visiem jau sen bija skaidrs pašā sākumā. Tiesa, tādam, kas neko nezina par Tiso kundzi un viņas dzīvi (kā piemēram, es), šī grāmata ir lieliska izdevība iegūt zināšanas par šo kundzi, kas nu pazīstama visā pasaulē, ne tikai Francijā vai Anglijā.

Vēsturiskā romāna noformējums gan atstāj iespaidu, ka vāka dizaineris nav lasījis romānu, par ko es nemaz nešaubos. Priekšējais vāks atstāj lēta romāna iespaidu, kas liek grāmatu tikpat ātri nolikt atpakaļ, nekā pagriezt aizmuguri un izlasīt anotāciju.

Vērtējums: 8/10.

Vitrūvijs atklāja, ka cilvēka auss garums ir viena trešdaļa no sejas garuma un pēdas garums ir viena sestā daļa no auguma.

Diemžēl sirdij nepavēlēsi. Tā ir stūrgalvīga muļķe.

Cilvēki grib pašu labāko, bet ne vienmēr spēj to saskatīt.

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Prāgas kapsēta

Tāltālajā 2011. gadā iznāca nu jau mana mīļākā rakstnieka Umberto Eko romāns “Prāgas kapsēta”. Stāsts ir gana nopietns, lai šo romānu mocītu ilgi un dikti, lasīšanas laikā rodas šaubas par faktu patiesumu, bet beigās rodas sajūsma par rakstnieka enciklopēdiskajām zināšanām.

Romāna darbība risinās 19. gadsimtā, kad vecā Eiropa jūk un brūk, bet vietā sāk slieties jauna Eiropa. Pārtapšanas procesā romāna lasītāji tiek pievērsti noziedzīgajam un dumpinieciskajam galam – revolucionāri, republikāņi, slepenas brālības, un viņš – Simone Simonīnī (uzslava autoram par vārda izvēli). Simone ir romāna starmešu gaismu izgaismotais personāžs, kas ir izcils blēdis, lielisks dokumentu viltotājs un slepenais spiegs. Umberto nebeidz pārsteigt. Jau atkal.

Autora ironijas krietnā deva liek smieties brīžos, kad to vajag darīt un iegūt nopietnību tādos pašos brīžos. Viņš saka, ka vienīgais tēls, kas ir izdomāts, ir Simonīnī. Nu, ticēsim. Sākšu ar nepatika. Nepatika garum garais garlaicīgais sākums, jo bija šausmīgi grūti ielasīt tik ļoti nopietnu valodu. Pēc tam, mokot dienām un nedēļām ilgi, kaut kā ielasījās, un kaut kā to grāmatu piebeidzu. Lasīšanas ātruma ziņā šis bija īsts vīngliemezis. Tomēr tā pēcgarša, kas ir jūtama pēc grāmatas, neizgaist vēl ilgi, un ņemt rokās kādu romānu no vieglā gala, šķiet kā grēks.

Romāns brīnišķīgi iepazīstina romāna lasītājus ar politiskajiem noslēpumiem 19. gadsimtā. Grāmatā ļoti daudz ir pastāstīts tieši par tik ļoti vēsturē nīstu tautu – ebrejiem. Tikai tagad nevajag nomainīt vēstures mācību grāmatas pret šo romānu, tik ļoti izglītojošs tas saturs nemaz nav. Romānu caurstrāvo dažas nepilnības, uz ko esmu gatava pievērt acis, ja Eko rakstīs arī turpmāk. Tiesa, ne tik ļoti zinātniski. Šī romāna valoda izkonkurētu dažu labu vārdnīcu zinātniskuma ziņā.

Kas man patika? Izplānotās noziedzības un sazvērestības shēmas gadu un lappušu garumā. It kā viss noticis būtu patiesībā – tik ļoti tīri, patiesi un… jā, skaisti. Nekur piesieties, ne ko pielikt, ne ko atņemt. Umberto Eko ir bezmaz vai slavens ar to, ka viņš raksta tīri un nenokļūdās nevienā faktā. Tā šķita arī šoreiz, lai gan es nepārbaudīju. Tomēr romāns bija plūstošs tādā ziņā, ka Umberto nekur nenomaldījās ārpus konteksta un rakstīja tikai cieši ap sižetisko līniju. Varbūt arī tāpēc bija tik grūti lasīt.

Ja no sākuma lasītāju nedaudz šokē piezīmes attēlu apakšā, es jums teikšu – nebīstaties, tas ir tikai sākums. Jā, attēli arī viena no grāmatas īpašībām, kuru vēlos iekļaut atsauksmē. Man ir radies priekšstats, ka zīmējumi ir katrā Umberto Eko grāmatā (šī ir otrā, ko izlasu, tāpēc tas ir pieņēmums, nevis fakts), tāpēc es domāju, ka tieši caur zīmējumiem lasītājiem ir vieglāk uztvert to, ko rakstnieks vēlas pateikt. Lai gan attēli nav gūti un radīti šim darbam, tomēr tie tik skaisti iekļaujas kontekstā, ka negribas ņemt ārā, un to arī nevajag darīt.

Vērtējums: 8/10. Iespējams, der ik pa kādam gadam pārlasīt, lai atsauktu atmiņā izjūtas un saprastu daudz vairāk, nekā šobrīd saprotu vai izliekos saprotam. Valoda ir vīngliemezis.

Attēls šeit.