Egils Lukjanskis “Rēta akmenī”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=R__ta_akmen___586a4e0fc1b09.jpg&newxsize=265&newysize=371&fileout=

Romāns “Rēta akmenī” pirmo reizi iznāca 1993. gadā, bet “Krievu leitnanta mīļākā” –  2002. Atzīmējot rakstnieka Egila Lukjanska 80. gadu jubileju, izdevniecības “Lauku avīze” paspārnē abi šie izdevumi iznāk atkārtoti, apkopoti vienā sējumā.

Rēta akmenī

Stāsts ir par celtniecības tresta darbinieku Ivaru Viklandu, kurš savu dzīvi pilnībā ziedojis darbam un neizjūt vai ignorē tos aspektus, kas viņa dzīvi padara nepilnīgu. Savu māti, kas palikusi laukos, nav apciemojis jau astoņus gadus, no patstāvīgām attiecībām bēg kā no mēra, lai gan ir viens no iekārojamākajiem vecpuišiem visā Rīgā. Bet šīs problēmas ir dziļākas kā sākumā šķiet.

Visa romāna garumā Ivars mēģina cīnīties ar pagātnes dēmoniem – agri zaudētā lielā mīlestība liek skeptiski raudzīties uz mīlestības konceptu un viņam apkārt esošās sievietes šo skepticismu tikai palielina – vai nu ir pilnīgas aprēķinātājas, vai uzreiz grib precēties. Tā teikt, nespēj izdabāt Ivara pašreizējām vēlmēm, lai gan viņš ir radis dabūt visu, ko vēlas. Bet arī attiecībām ar māti sava nasta – Otrais pasaules karš, tēva un māsas nāve, krievu un vācu armiju maiņas ieviesa radikālas pārmaiņas viņu dzīvē, ko Ivars cenšas aizmirst, tāpēc izvairās braukt pie mammas.

Grāmata ir tāda kā ielīšana vīrieša prātā vistiešākajā nozīmē, jo lielu daļu romāna sastāv no Ivara pārdomām par pagātni, pieņemtajiem lēmumiem, kā būtu, ja būtu un nākotni. Ja kādreiz daudzu rindkopu garās domas man nepatika lasīt, tad šeit tās bija tīri iederīgas un kāri izlasīju arī tās. Savas līdzības ar varoni nenākas grūti atrast, jo mums katram ir savi iekšējie dēmoni, ar kuriem cīnāmies visu vai tikai daļu dzīves, arī mums ir sirdsapziņa, kas nekautrējas uzrunāt tad, kad vismazāk to gaidām. Daudzkārt lasītais teksts liek apstāties un padomāt par savu dzīvi vai vienkārši par filozofiskām apcerēm, kas aprakstītas romāna lapās. Es negaidīju, ka man tik ļoti patiks, bet šogad esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāpārstāj brīnīties par to, ka patīk latviešu literatūra, un jāpieņem tas kā fakts.

Vērtējums: 8/10.

[..] tas varbūt arī ir vienīgi patiesais, ko mēs viens otram dodam – vai nu laimi, vai nelaimi… Viss pārējais ir tikai teātris.

[..] ikviena cilvēka dzīvība tomēr būtu stādāma nesalīdzināmi augstāk par jebkuru ideju vai cēlu mērķi. Pašu cilvēku dzīvībai ir jākļūst par vislielāko šīs pasaules vērtību un augstāko ideju. Un tikai tad mēs varēsim sākt runāt par patiesu humānismu un cilvēcību. Bet, kamēr tas nenotiks, mēs joprojām viens otru turpināsim plosīt kā traki suņi un līdz Cilvēkam mums visiem būs vēl bezgalīgi tālu…

Krievu leitnanta mīļākā

Šis stāsts vēsta par Silvijas Simsones dzīvi. Viesturs Simsons viņā iemīlas no pirmā acu uzmetiena un arī apprec, Viestura aristokrātiskā māte jauno vedeklu nevar ciest, jo viņas vecāki ir strādnieki. Viesturs ir armijnieks un tāpēc vairākkārt nav mājās, atstājot Silviju viņu gaidām. Bet stāsts nav tikai par viņu vien, ir arī Eva Račinska, sabiedrības dāmas un fabrikas īpašnieka meita, kura apveltīta ar skaistu balsi un, izrāvusies no vecāku zelta būra, liek to lietā, lai nopelnītu iztiku. To, kā abu sieviešu liktenis savijas, atvijas un atkal savijas kopā – to var atrast šajā stāstā.

Autoram tuva ir vēstures tēma – abi šajā grāmatā esošie romāni to apliecina, bet visciešāk ar vēstures notikumiem ir saistīts tieši pēdējais, jo tas liek dibināt un arī izposta vairākas varoņu dzīves. Darbība norisinās laika posmā no pēckara Latvijas līdz pat Otrajam pasaules karam un notikumi lielākā un mazākā mērā arī ir tie, kas virza uz priekšu romāna darbību, bet ne tikai tāpēc, ka viens no galvenajiem varoņiem bija armijnieks, bet, kā jau zināms, varas mainījās un pēdējā cilvēkiem atņēma ļoti daudz – arī viņus pašus.

Arī otrajā romānā nepazūd apceres par dzīves jēgu, mīlestību, gremdēšanos pagātnē un cerības pilno skatu uz nākotni – tagad varbūt tik ļoti nodrazātās tēmas varēja šķist svarīgas un vajadzīgas padomju laika, kara vai Atmodas laiku pieredzējušam lasītājam. Bet svarīgi ir tas, ka romāns aktualitāti nezaudē arī šodien, tikai kaut kas ir mainījies. Varbūt to lasa, lai atcerētos – netiek aprakstīti kara notikumi, drīzāk tā sekas, un kaut kādā ziņā, ņemot vērā personīgo vai ģimenes pieredzi, aiz tiem var atpazīt sevi. Vai varoņos, kas brīžiem ieslīgst bezgalīgi garās apcerēs un to daudzums uz beigām jau sāka kaitināt, bet varoņi arī autora veiklās valodas dēļ iemiesojas lasītāja acu priekšā. Autora pluss noteikti ir valoda un vēstures zināšanas, kas spēj savērpt romānu, kas raisa interesi šķirt lapas uz priekšu kā arī prasme īstajā brīdī veiksmīgi pāriet no viena varoņa uz otru, kas stāstam piešķir daudzslāņainību.

Grāmatu noteikti nevajag izlasīt visu uzreiz un vislabāk ir ieturēt pauzi starp abiem stāstiem, jo staro tiem ir krasa atšķirība ne tikai galveno varoņu dzimumā, bet arī mīlestības daudzumā, un tāpēc arī noskaņojumā – ja pirmais romāns liekas auksts un atsvešināts, tad otrajā mīlestības ir tik daudz, ka šķiet, ka nu jau ir par daudz.

Vērtējums: 7/10. Kopumā man patika un noteikti kādreiz paņemšu vēl kādu šī autora darbu izlasīt.

[..] viss, ko mēs darām, jūtam, domājam un tik neprātīgi alkstam, ir svarīgs, nozīmīgs un jēgas pilns tikai tajā mūsu pastāvēšanas brīdī, kad tas viss notiek.

Mēs esam vienādi, taču arī ļoti atšķirīgi! un tikai tad, kad mums šīs atšķirības vairs neliksies būtiskas, mēs varbūt beidzot varēsim dzīvot un dzīvosim… ja ne gluži laimīgi, tad vismaz bez skaudības, lepnības, naida un ļaunuma.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu un izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Hjū Hovijs – Putekļi

Putekļi (Elevators 3)

Elevatora triloģijas noslēdzošā daļa ne līdz galam atbild uz lasītāja jautājumiem, kas radušies, lasot “Vilnu” un “Maiņu”, bet atstāj izcilas triloģijas garšu.

Darbība norisinās uzreiz pēc “Maiņas” notikumiem. Džuljeta ir atgriezusies elevatorā pēc tīrīšanas un pilda mēra amata pienākumus, realizējot gan amata pienākumus, gan savas intereses, kas iegūtas, esot tīrīšanas piedzīvojumos. Ne visi elevatora iedzīvotāji ir mierā ar rakšanas darbiem līdz Solo elevatoram kā arī netic Džuljetas stāstiem par ārpasauli. Bet Džuljeta spītīgi turpina neatkāpties no savām idejām un stāstiem. Visam pa vidu nāk attiecības ar pirmo elevatoru – no sarunām līdz naidam.

Jo tālāk sērija aiziet, jo grūtāk par to kļūst runāt, neatklājot svarīgas detaļas, kas var samaitāt visu lasīšanas procesu citiem, kuri šos darbus vēl nav sākuši lasīt. Par laimi vai diemžēl šajā sērijā ir tikai trīs grāmatas – par laimi, jo grūtāk būtu rakstīt atsauksmi par katru nākamo, bet diemžēl, jo sērija ir tik lieliska, ka nevar būt pietiekami.

Notikumi pēdējā daļā norisinās ļoti ātri un spraigi – tā, ka nevar nolikt grāmatu malā, jo visu laiku kaut kas notiek. Ņemot vērā manas problēmas ar “Vilnas” lasīšanas ātrumu, šis bija labs uzlabojums, tiesa, to visu varētu sabalansēt starp šīm 3 grāmatām. Arī par tēliem turpinās otrajā daļā pamanītā neiedziļināšanās varoņu būtībā un raksturā – par to lasītājs var noprast tikai pēc varoņu rīcības.

Kā jau pēdējai grāmatai pienākas, tā noslēdz stāstu. Grāmatai ir vairāki iespējamie atrisinājumi un autors ir izvēlējies, manuprāt, ne-vienkāršāko no tiem. Ņemot vērā visu grāmatā esošo spriedzi, ja noslēgums būtu vēl intensīvāks, aizrautīgākais lasītājs aizietu ar sirdi. Lai gan to tepat varēja izdarīt. Kopumā var teikt, ka, ja gribas palasīt kvalitatīvu zinātnisko fantastiku par aktuāliem tematiem, kurā katrs var atrast sevi – nesaprotu, kāpēc neesi vēl sācis lasīt triloģiju.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.

Deivids Nikolss “Mēs”

Deivids Nikolss - Mēs

Deivids Nikolss latviešu lasītājiem jau ir iekritis sirdī un prātā ar grāmatu “Viena diena”. Vai arī filmu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam nesen apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis tulkojumu viņa romānam “Us”. Tulkotājas Silvijas Brices dēļ vien šim romānam jāstāv jūsu plauktos (izlasītam), bet tas nav vienīgais iemesls.

Galvenais varonis ir 54 gadus vecs vīrietis vārdā Duglass Pītersens. Precējies jau 25 gadus, ir 17 gadīgs bērns. Pēc profesijas – bioķīmiķis, par ko nekautrējas, t.i., teju katrā draugu/paziņu sanākšanā saruna aizved pie tēmām, kas starp Duglasu un pārējiem izraisa spraigas diskusijas. Laulība 25 gadu garumā dod savu rezultātu un kādu dienu sieva Konija paziņo, ka grib šķirties. Duglass pierunā sievu noturēties kopā līdz brīdim, kad Albijs sāks studēt prom no mājām. Tajā laikā ietilpst arī izplānotais “Lielais ceļojums” pa lielākajām Eiropas pilsētām, kur katrs dodas savu nodomu vadīts – Duglass cer atgūt sievu un saprasties ar dēlu, Albijs cer izklaidēties, bet Konija grib izbaudīt pēdējos ģimenes kopā būšanas brīžus. Bet vai tiešām tie būs pēdējie?

Lai gan manā dzīvē nav galvenā varoņa problēmu – pamest nav kam, bērnu man nav, muzeja apmeklējuma vidū nav jāatpūšas un ar pašvērtējumu man viss kārtībā, tomēr kaut kādā ziņā es 19 gadu vecumā varu savilkt kopīgās iezīmes ar vīrieti 54 gadu vecumā. Varbūt to pašu pieņemto lēmumu ziņā, vai faktā, ka arī man, līdzīgi kā galvenajam varonim, ir neciešami uzturēties ballītēs, kurās man ir garlaicīgi. Līdzīgi kā Duglasam, arī man ir sajūta, ka es kaut ko daru pareizi, bet beigās viss izrādās nepareizi. Bet tie noteikti nav vienīgie iemesli un katrs lasītājs var atrast citus – savējos.

Grāmata būtībā būvēta ir uz 3 varoņiem, bet skats uz visu notiek caur galvenā varoņa prizmu. Tieši tāpēc diezgan apnicīgi ir redzēt tikai stāsta vienu pusi, nevis otru un trešo. Duglass ir samērā neaptēsts, vecmodīgiem uzskatiem un man radās iespaids, ka viņš pat necenšas iet līdzi laikam. Lasīt to kā viņš nesaprotas ar dēlu nesamērīgā grāmatas daudzumā bija ļoti nogurdinoši. Tēli netiek atklāti pietiekami, lai es saprastu, kā Konija ar Duglasu var nodzīvot 25 laulības gadus, bet varbūt mīlestība ir tik akla, ka pat aklo pavadonis neko nelīdz.

Bet tagad pie pozitīvākām lietām. Pateicoties Silvijai Bricei tulkojums lasās tiešām raiti un ir samērā grūti nolikt grāmatu malā (ja vien neesi kašķīgs pēc dabas un negribi piekasīties pie katras varoņa rīcības kā es). Šeit paskaidrojošo vārdu nebija daudz, bet man gribējās skaidrojumu. Protams, nav jau grūti paprasīt mātei googlei tos divus vārdus, bet nu tomēr. Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir humors, kas pirmajā brīdī izbrīna, ka uz pirmajām simts lappusēm ir tik daudz vietas, kur pat es iesmējos skaļi. Uz beigām gan paliek arvien mazāk, kas dod sajūtu, ka autors visu savu joku pulveri ir izšāvis pirms vēl stāsts ir kārtīgi iesācies, kas dod mazuma piegaršu – to visu ļoti skaisti varēja sabalansēt, bet, no otras puses, beigas ir paredzētas kam citam. Grāmata tā vien liek sakravāt somas un kaut kur aizbraukt, jo par ceļošanu taču arī ir grāmata! Vismaz man tā uzdzina kārtīgu vēlmi aizbraukt vai aiziet un atrast vietas, kur es vēl neesmu bijusi. Rezultātā atklāju lielisku tūristu pastaigu taku pa Kaņiera ezeru, līdzīgas Ķemeru takām, bet bez purva. Un geokečingotājiem arī tur būs savs prieks. 🙂

Atgriežos pie grāmatas. No galvenā varoņa lieliski var mācīties to, ka pacensties saprast cilvēkus sev apkārt vajag daudz ātrāk nevis tikai pašā pēdējā brīdī. Vajag atmest lielo plānošanu un iet kur acis rāda, jo tieši tajā ir skaistums (ar degunu, iebāztu kartē, tu apkārt neko neredzi). Spontanitāte ir jaunais melnais, tā teikt.

Romānam dodu 7,5/10, jo bija labi, bet nebija izcili.

Beigu sākums. Vai viņa joprojām runāja par mani? Izklausījās, ka es esmu kaut kāda apokalipse.

-Kā tev izdodas ēst tik daudz un tomēr palikt tik tievam?
-Droši vien patērēju daudz nervu enerģijas.

Tūristu paradokss: kā atrast vietu, kur nav tādu pašu cilvēku kā mēs?

Attēls te.

Anderss de la Mote “troksnis”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/84319/300x0_buzz.troksniss.jpg

Dažreiz es mēdzu saņemt grāmatas pirms to iznākšanas. Bet vienmēr man tas ir sasodīti paticis. Arī Andersa de la Motes “troksni” es dabūju šādā veidā un grāmata mani patīkami pārsteidza.

Stāsts turpinās jau ar otro no triloģijas grāmatām (pirmā daļa te, otrā daļa iznāks 28. spetembrī, bet trešā – 28. oktobrī). HP jeb Henriks Peteršots bauda pasaules labumus par Spēles organizētāju naudu līdz viņš satiek kādu sievieti, kuras dēļ viņa dzīve vēl nekad nebija tik ļoti sarežģījusies. Henriks nojaušs, ka arī šeit savu roku ir pielikusi Spēle – lai cik ļoti viņš neslēptos aiz viltus identitātēm, tā tomēr bija viņu atradusi. Vai arī viņš atradis to. HP sāk strādāt lielā uzņēmumā, kas nodarbojas ar buzz control. Savukārt viņa māsa Regīna, aizsargājot ministri, izdara lietas, kuru dēļ tiek pie piespiedu atvaļinājuma. Bet arī viņa nemanot tiek iejaukta Henrika lietā, kas dažbrīd šķiet bīstama un tuvojas nāves robežai.

Man ļoti reti ir gadījies, ka triloģijas otrā grāmata patīk. Labi, šis ir pirmais tāds gadījums. Ja pirmā daļa man likās tāda viduvēja, tad šeit jau bija kam sekot līdzi. Lai gan kā jau trilleris, šeit notikumi risinās ātri un viens pēc otra, un interesantu daļu noteikti netrūkst. Pirmā grāmata atstāja mazāk neatbildētu jautājumu un, ja nebūtu pamanījusi, ka izdevniecība plāno izdot turpinājumus, nu tad tas tā arī paliktu – vienas grāmatas apmērā. Bet liels prieks, ka grāmatas izdos ātri, un nebūs jāgaida vēl gads, lai tiktu pie nākamās daļas, jo pēc tik ilga pārtraukuma atcerēties iepriekšējās grāmatas sižetu var tikai ļoti miglaini.

Par rakstību turpinot, man atkal nepatika, ka skaidrojumi vai tulkojumi ir salikti grāmatas beigās. Lai gan dažbrīd nav, ko tulkot vai skaidrot, ir brīži, kad ir, un tad esmu iekārtojusies tik nesaprotami un ērti reizē, ka grāmatas šķirstīšana sagādā zināmas problēmas un komforta izjaukšanu. Tā pati nepatika man bija pirmajā grāmatā un gan jau ka tā būs arī pēdējā.

Prieks, ka autors nu ir parūpējies par to, lai abas puses ir interesanti lasīt – gan Henriku, gan viņa māsu Regīnu. Pirmajā daļā ļoti daudz spriedzes tika uzkrauts Henrika pusei un Regīna kalpoja kā drīzāk tāda atjēgšanās, paskatīšanās apkārt un saprašana par atrašanās vietu. Otrajā daļā spriedze ir sabalansētāka, es pat teiktu, ka vairāk darbību izraisošās spriedzes ir Regīnas pusē, Henrika gadījumā ir vairāk emocionālā.

Vērtējums: 8/10. Man patika, gaidām noslēdzošo daļu, kas atbildēs uz neatbildētajiem jautājumiem (cerams).

Attēls šeit.

Fransuā Lelors “Hektors sāk jaunu dzīvi”

https://i1.wp.com/static.jr.lv/media/catalog/product/cache/1/image/412x455/689dec74dcd69ab07727b5ae657a3493/h/o/horizon55e8aad852cc1.jpg

Grāmatas nosaukums apmēram saskanēja arī ar manu jaunas dzīves sākšanas posmu, tādēļ šī ir grāmata, kuru izvēlējos nosaukuma pēc, nelasot anotāciju.

Hektors ir Parīzē praktizējošs psihiatrs, kuram vienu dienu 3 cilvēki pēc kārtas ienāk kabinetā ar vārdiem “Es gribu sākt jaunu dzīvi”. Pusmūža, rutīnas nogurdinātam vīrietim tas liekas par daudz, arī attiecības ar sievu vairs nav tādas kā agrāk. Palīdzot atrisināt savu pacientu problēmas viņš tādējādi pievēršas arī savām, rodot atbildes uz zemapziņas jautājumiem par savu dzīvi. Un tad, kad sieva aizbrauc komandējumā, viņa dzīvē iespīd saules stariņš.

No vienas puses, romāns nav ar neko savādāks no citiem. Bet no otras – tomēr ir. Kad Hektors “veldzē” savu laulības krīzi, ielaižoties attiecībā ar pazīstamu, jaunu meiteni, tas liekas visdumjākais virziens, kādā vien autors savu grāmatu var pavērst. Bet tas, kā to izdara un pie kādiem secinājumiem nonāk, ir diezgan apsveicami, jo romāns, kas jau ir uz norakstīšanas sliekšņa, pēkšņi tiek izvilkts un parādīts jaunā gaismā.

Romāns arī ir interesants tādēļ, ka galvenais varonis ir psihiatrs, kurš katru dienu palīdz vairākiem cilvēkiem “salabot” savas dzīves, kamēr pats netiek ar savu galā. Un to, ka viņam kaut kas nav gluži kārtībā, apjēdz tikai tad, kad ir gandrīz par vēlu. Tas, savukārt, liek domāt, ka cilvēki ir gatavi tērēt kaudzi naudas, lai kāds cits palīdzētu tikt galā ar mūsu problēmām, lai gan reizēm no tā var izvairīties, uzdodot pareizos jautājumus pareizajā laikā un vietā.

No Parīzes te ir pavisam maz. Vispār, vietu aprakstiem netiek piešķirta galvenā nozīme, tādēļ tie ir īsi un iekļauti tikai tad, ja citādi nevar, lai gan detalizēti tiek izstāstītas Parīzes restorānu ainas un vīnu degustēšana. Galvenais aspekts te ir piešķirts apjausmai, ka ar mirklīgu aizraušanos ir par maz, lai sāktu jaunu dzīvi, bet spontāni lēmumi un rīcība reizēm ir nepieciešami, lai atgūtu dzīvesprieku un atvilktu elpu.

Grāmata vairāk piemērota tiem, kuriem gribas to dzīves otro elpu, nevajag lasīt to kā es – kad pašai jauns posms sācies. Bet var arī tā. Katrā ziņā, nav daudz, bet ir, ko paņemt no šīs grāmatas. Uzrunā tas, ka pats autors vairākus gadus ir strādājis šajā jomā, tas piedod tādu kā ticamību romānam. Bet romāns ir un paliek romāns.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: šeit.

Džo Beikere “Longborna”

Džo Beikere - Longborna

Ieskatīties pa atslēgas caurumu Benetu ģimenes kalpotāju ikdienā. Jo par Benetiem mēs zinām bez maz vai visu. Par kalpotājiem – tuvu neko. Tagad šis romāns to labo.

Darbu nekad netrūkst – tā saka misis Hila, saimniecības vadītāja. Ja diena beidzas, tad darbi gan ir bezgalīgi. Bet viņa nav viena, kas tiek galā gan ar virtuvi, gan kundzes un meitu apkalpošanu – viņai palīdz Pollija un Sāra. Sāra ir bārene, kuru misis Hila pieņēma roku trūkuma dēļ, pēc dažiem gadiem pievienojās Pollija. Bet, kad Longbornā ierodas jaunais kalpotājs Džeimss, saimniecība it kā atdzīvojas un atklājas ne viens vien noslēpums, kurš rūpīgi tika glabāts gadiem.

Grāmata tiek pasniegta kā baudījums “Lepnums un aizspriedumi” un seriāla “Dauntonas abatija” faniem. Ostinas romāns ir viens no mīļākajiem, tādēļ ilgi nedomāju un grāmatu izlasīju. Sagaidīju nedaudz mazāk no iecerētā. Man bija ļoti grūti lasīt visu grāmatu. Bet jo sevišķi sākumu. Lasītājs it kā tiek iemests jau esošā vidē un viņam jāmāk krastā izpeldēt saviem spēkiem, jo nekas jau neapstājas, lai iepazīstinātu lasītāju ar vidi. Iespējams, tāds stils izvēlēts, lai parādītu saspringto un nenogurstošo rosību, kas valda Longbornas apakšstāvā, bet varbūt tā ir vienkārši nejaušība.

Laika gaitā lasītājs pats saprot, ka Pollija ir maza meitene, kas viegli sekos visam, ko dara Sāra, bet Sāra ir tik jauna un nepieredzējusi, ka pavilksies uz jebkuru avantūru. Jaunais strādnieks Džeimss ir tik drūms un noslēpumains, bet ātri izlien ārā no savas kūniņas, kad jaunās meitenes jāaizstāv pret ļaunumu. Misters Hils visu grāmatu slāj kā aizmidzis, bet visu saglābj misis Hila.

Patika, ka autore ir pieturējusies pie galvenajām romāna ievirzēm – balles ir tad un tad, pēc tam seko Džeinas aizbraukšana, Dārsija bildinājums, un turpmākais haoss. Bet tomēr arī tas nebija pietiekami, lai rosinātu manī patiku paņemt grāmatu rokās un turpināt lasīt. Lai gan lasot es sapratu, ka tik traki nav un gāja itin raiti uz priekšu, tikai ar nostādītu mērķi, ka dienā jāizlasa 150 lappuses, tiku ar grāmatu galā.

Iespējams, ka, lai spriestu objektīvi par šo grāmatu, būtu jāpārlasa Ostinas romāns, bet es noskatījos ekranizāciju, bet tur vienīgais kalpotājs, kuru pieminēja, bija misters Hils, kas tomēr radīja sajūtu, ka šī grāmata nav izdomāta pilnībā, bet ir zināmi pieturas posmi, kuros autore nolaižas uz zemes. Tāpat mistiska bija grāmatas daļa, kurā uzmanība tiek pievērsta Džeimsam un viņa dzīvei pirms došanās uz Longbornu. Vienkārši ne pa tēmu, sagribējās autorei negaidītu pavērsienu iepīt – nu, re kur, lasiet par armijas dzīvi.Nezinu, agrāk man šādas grāmatas patika, tagad laikam vecums pienāca.

Bet patiesībā grāmata ir labs laika kavēklis. Nevaru iedomāties šo pludmalē, bet kādai lietainai vasaras dienai (nedēļai, mēnesim) gan varētu būt tīri piemērota. Un, ja vēl jums kāds pienes tēju un pēcpusdienas uzkodas…

Attēls šeit.

Kārlis Sīmanis “Kā gūt panākumus Latvijā”

https://i1.wp.com/www.whitebook.lv/files/products/103/thumb_unnamed.png

Pirmajā mirklī viss šķiet labi un forši – veikalu plauktos stāv uzmanību piesaistošas grāmatas kliedzoši dzeltenos vākos, arī anotācija liek domāt – un kāpēc gan nē? – un pēkšņi Jūs dodieties ārā no grāmatnīcas ar šo grāmatu maisiņā. Neslēpšu faktu, ka pati šogad esmu absolvente, un grāmata man šķita tieši laikā, lai tiktu skaidrībā arī ar sevi. Iemesls, kāpēc es to pieminu, ir tāds, ka par vidusskolas beigšanu un tālāk mācīties iešanas apmulsumu te runā ilgi un dikti 20 dažādos veidos.

Grāmatas idejas autors Kārlis Sīmanis ir apvienojis vienā grāmatā +/-20 dažādu profesiju pārstāvjus. Ir sportists, psiholoģe, pavārs, zinātniece, mūziķis, žurnāliste, ārsts, un tad virkne ar uzņēmējiem, bet katrs aiziet pa savu sfēru. Ideja ir tāda, ka lasītāju interesēs vismaz viens stāsts, bet pilnīgas veiksmes gadījumā viņš izlasīs visus 20. Par cilvēkiem runājot, tie ir atrasti savas nozares profesionāļi – Fēlikss Lūkins, Martins Dukurs, Inga Spriņģe, Raimonds Zommers, Gacho, Gatis Mūrnieks utt., kā rezultātā rodas sajūta, ka stāsta par lietu, nevis tukši pļāpā.

Bet, iedziļinoties grāmatā, var saprast, ka viss nemaz spoži nav. Jūs sagaida 20 dažādas biogrāfijas, jo varoņi par sevi stāsta no bērna kājas līdz esošajam brīdim – nu, un kāpēc gan nē, ja grāmatai tāds nosaukums. Varu pateikt uzreiz – katrs stāsts ir katram savu karjeras kāpņu komentēšana. It kā pirmajā mirklī man tas nelikās tik svarīgi, līdz uz beigām jau sāka krietni kaitināt.

Par to skaitli 20 es nepiekrītu joprojām, jo aptuveni puse ir uzņēmēji pēc profesijas/būtības, bet tikai joma, kurā viņi specializējas, ir katram sava. Tas nozīmē to, ka, piemēram, tiem, kuri grib kļūt par pavāriem, ir principā paredzēts 1 stāsts, kamēr tiem, kas vēlas studēt uzņēmējdarbību ir vesela puse grāmatas? Varbūt man tikai tā likās, jo grāmatu es lasīju kā vienu veselu, nevis speciāli strukturēju “1 stāsts vienā dienā” stilā, un lasot vienkārši sanāca tā, ka vienu brīdi bija ļoti daudz uzņēmējdarbības.

Tagad apstāsimies pie mūsdienu jauniešiem un vēlmes studēt. Pieņemu, ka tie nozaru speciālisti, kas “liela jaunieši tikai deldē dīvānus un neko nedara” stilā gaužas par mūsdienu jaunatni, ir tik ļoti aizņemti savā saspringtajā darba ritmā, ka viņiem nav laika pacelt acis un paskatīties, ko tad viņi patiesībā dara. Manuprāt, tieši MAZA daļa sēž savos dīvānos, bet liela kaut ko iet un dara. Tāpēc pārmest neizdarību, slinkumu vai nevēlēšanos kaut ko iesākt ar savu dzīvi, kas bija lasāms dažos stāstos, ir pilnīgi lieki. Tagad vēlme studēt. Arī par šo tēmu izskanēja vairākas versijas, kas viena ar otru konfliktēja. Vieni kārtējo reizi pateica, ka “jaunie neko nedara, viss jādara mums” stilā. Otrie, savukārt, metās aizstāvēties un teica, ka studēt ir labi un forši, tikai tas jādara Latvijā, jo uz ārzemēm vienmēr paspēs aizbraukt, kas bija ļoti atklāts mājiens uz emigrācijas tēmu Latvijā. Un tad tie trešie sacīja, ka vislabākā vieta uz pasaules, kur iegūt izglītību, ir ārzemes, jo paspēt atbraukt uz Latviju atpakaļ vienmēr pagūsi. Un kā lai Tu, cilvēks, neapmulsti?

Bet tagad atkal pie labām lietām. Grāmatā esošie stāsti, ja ne skar katru personīgi, tad vismaz iedvesmo sasniegt dzīvē kaut ko. Kas zina, varbūt tik daudz, lai nokļūtu kādā grāmatā. Tāpēc dāviniet šo grāmatu izlaidumos (jā, es zinu, ka daudziem tie jau ir bijuši, bet tikpat daudziem viņi vēl tikai būs (man, piemēram.)) gan tiem, kas zina, kas viņi būs, gan tiem, kas nezina. Ja nav, kam dāvināt, izlasiet paši!

Vērtējums: grāmata mani gan kārtīgi sadusmoja, gan deva spērienu iet un darīt vēl vairāk, tāpēc arī vērtējums ir 7/10.

Vienmēr jābūt maziem pieturas punktiem, lai sasniegtu ko lielu.

Emocionāli lēmumi paliek vēsturē daudz vairāk nekā racionālie un pragmatiskie. Tāpēc, man šķiet, mums ir nepieciešams vairāk drosmes. Robežšķirtni – kurā brīdī sekot citiem un kurā brīdī rīkoties saskaņā ar savu pārliecību – nosaki tu pats.

Attēls: te.

Romēns Puertolā “Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī” + tikšanās ar autoru

Romēns Puertolā - Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī

Viss sākās pavisam nevainīgi – viņam vienkārši pietrūka naudas, lai to nopirktu. Un kurš gan nav sapņojis par dzīvošanu IKEA veikalā (jo tur jau viss ir iekārtots gatavs – un tieši priekš tevis). Kurš gan varēja iedomāties, ka faķīram Ašatašatru tās ne tuvu nebija viņa ceļojuma beigas…

Faķīram ciems bija saziedojis naudu, lai viņš varētu doties uz IKEA un nopirkt tur gultu ar 15 tūkstošiem naglu, kas palīdzētu pret reimatismu. Tuvākais veikals atrodas Parīzē un tā nu Ašatašatru dodas turp. Veikli aptinis ap pirkstu taksometra vadītāju un daiļo francūzieti, rezultātā vēl ieguvis papildus naudu pirkuma apmaksai, Ašatašatru paliek pa nakti IKEA veikalā, jo, protams, ka naktsmītni nav rezervējis. Bet kurš gan varēja iedomāties, ka tieši naktī veikalā ir vislielākā rosība? Paslēpjoties vienā skapī faķīrs Ašatašatru pat nenojauta, ka tieši dēļ šī lēmuma viņš apceļos puspasaules.

Grāmatai ir viena liela neveiksmju sērija, kas rezultējās ar laimīgām beigām. Un tā neveiksmju sērija vienā brīdī sāk apnikt. Jā, galvenajos vilcienos tās tiek atrisinātas, bet, kad ceri sagaidīt mazu saules stariņu, atkal kā ķieģelis uz galvas nokrīt kārtējais notikums. Par laimi, tam visam klāt nāk liela deva humora, kas šo visu pamatīgi pamazina un nav tā, ka grāmata jāliek nost, jo kaitina. Nekaitina. Un tas padara šo romānu nedaudz labāku par citiem līdzīgā stilā rakstītiem darbiem. Bet tad nāk beigas, kas ir tikpat klišejiskas, kā citur. Bet, kā autors pats teica blogeru pasākumā (par to mazliet vēlāk), ja visu laiku nostrādāts uz robežas un bijusi saskarsme ar šādiem skapjos un vēl nezin kur paslēpušiem cilvēkiem, tad vismaz beigas gribās laimīgas.

Puertolā prasmīgi savā romānā ievij arī visu laiku aktuālo, bet Latvijas gadījumā patlaban aktualizēto bēgļu jautājumu. Tie nevienā valstī nav vajadzīgi, un, kā raksta grāmatā – ja tu klusē un pie tevis atrod kastaņetes, tevi aizsūta uz Spāniju, bet, kā teica autors: ja pie tevis atrod “Mangaļu” minerālūdens pudeli, tad aizsūtīs uz Latviju. Tad gan mēs visi smējāmies, jo, par laimi, neesam neko tādu pieredzējuši, bet, tajā pašā laikā ir cilvēki, kas dara visu, lai tikai dotos prom no dzimtenes vai patstāvīgās dzīvesvietas, lai nodotos šādam neapkarojamajam “hobijam” – bēguļošanai.

Autors šo darbu ir sarakstījis nevis uz krekla kā Ašatašatru, bet gājis soli uz priekšu un rakstīja mobilajā tālrunī. Kā pats teica pasākumā – ja ir divi priekšnieki un tie sūta tevi viens pie otra, tad nekas cits neatliek kā sēdēt un rakstīt. Romāns ir viegli izklaidējošs, un ir lieliska lasāmviela starp kaut kā nopietnāka.

Bet, runājot par tikšanos ar pašu autoru, kuru tīri nejauši esmu pieminējusi bez maz vai katrā rindkopā, tā pagāja sirsnīgā sarunā ar vēl citiem blogeriem Zvaigznes biroja telpās. Paspējis izbrīnīties par mūsu blogu nosaukumiem, Romēns Puertolā rada ļoti sirsnīga, atklāta un smaidīga cilvēka priekšstatu, kas kaut kā neiet kopā ar viņa bijušo darbavietu – robežkontroli – bet varbūt uzsvari jāsaliek uz vārdu “bijušo”? Kopumā pusotra stunda pagāja, runājot par un ap grāmatu un ieskicējot topošo filmas komandu kā arī nākamo romānu. Protams, neiztika bez autogrāfiem (kas nāca kopā ar mākslas darbiem) un kopbildēm ar autoru. Par bildēm paldies Spīganai. 🙂_MG_8112

_MG_8134

Grāmatas attēls: te.

Māra Zālīte – Pieci pirksti

Lai gan viņai kā personībai esmu vienmēr gājusi apkārt ar lielu līkumu (iespaidi nav bijuši tie labākie), grāmatu es izlasīju ar interesi un aizrautību. Jā, runa ir par Māru Zālīti – latviešu dramaturģi un dzejnieci. Romānu lasīju skolas literatūras nolūkos, jo ienācās ziņas, ka tur spilgti atklājas paaudžu attiecības. Bet, protams, romāns bija tik interesants, ka ātri vien par uzdevumu aizmirsu un ļāvos stāsta plūsmai.

Stāsts ir par piecgadīgo Lauru,kura dzīves pirmos 5 gadus pavada Sibīrījā, gaida un beigās arī sagaida atgriešanos mājās – Latvijā. Vecāki Anda un Jānis viņai ir stāstījuši stāstus par dzimteni un mājām, tāpēc, protams, liels ir visu pārsteigums, kad viņi ierodas “Avotos” un nesagaida savu atmiņu atspoguļojumu, jo pēc kara un krievu un vāciešu varas maiņas dzimtās mājas ir krietni papostītas. Mīma un Papus (Andas vecāki) ar prieku un sāpēm skatās uz atbraucējiem, jo tajā pašā laikā ir dēls Reinis, kurš tā arī neatgriezās. Bet viņiem ir Laura, kas, kā jau bērns, ir ziņkārīga un uzzināt kāra. Ģimenes piedzīvojumi un sarunas, kurām visām pa vidu vijas Sibīrijas atstātā ēna, sāpes un nevēlēšanās tur atgriezties.

Romāns ir savā ziņā autobiogrāfisks, jo pati Māra Zālīte atgriezās Latvijā, kad viņai bija 5 gadi (arī no Sibīrijas), tāpēc nesaistīt Lauras notikumus ar rakstnieci ir zināmā mērā neiespējami. Tajā pašā laikā, stāstot Lauras (vai savus) bērnības atgadījumus, viņa aizmirst, ka Laurai ir 5 gadi, un piecgadīgs bērns nevar izteikties un domāt tik daiļrunīgi un precīzi, cik Zālīte to attaino, tāpēc tieši vietās, kur Laura domā, zūd ticamības un realitātes sajūta. Bet visur citur varēja padomāt, pasmieties un, jā, arī paraudāt. Klusi pie sevis, vai skaļi, un no sirds.

Zālīte ir arī attainojusi vienu mūsdienās ļoti uzplaukušu problēmu paaudžu attiecībās, kas ir nevēlēšanās atbildēt uz bērna jautājumiem. Pat, ja pieaugušajam cilvēkam tie liekas pilnīgi saprotami, mazam bērnam tā var būt pasaules jēga. Tas, ka pieaugušais uz šiem jautājumiem neatbild, rezultējas ar to, ka bērns aiz ziņkāres izmēģina visu pats, un kas zina, kas tajā laikā nospiež mazās radības prātu. Iznākums var būt ne tikai cements vēderā, kā Laurai, bet kaut kas daudz letālāks. Tāpēc runājiet ar saviem bērniem! Runāšanā ir visa būtība.

Tajā pašā laikā tiek aizskartas dzimtenes tēmas. 2014. gads ir tas laiks, kad arvien vairāk cilvēki dodas prom, un šī grāmata ir pilnīgs pretstats, tā burtiski kliedz pakaļ, lai aizbraucēji atgriežas, noglauda dzimtenes zemi, ieelpo lauku gaisu, brīvību. Kamēr vēl var.

Romāns pārsteidza. Es negaidīju to, ko sagaidīju, kas ir labi, it sevišķi, zinot to, cik ļoti gariem zobiem es parasti lasu latviešu literatūru. Zālīte bija patīkams pārsteigums. Lielisks pirmais darbs, ar ko iepazīt autores daiļradi. Un vārdi grāmatas beigās liek domāt, ka šī nebūs vienīgā grāmata par Lauru vai dzimtu.

Vērtējums: 9/10.

Attēls šeit.

Kellija Viljamsa Brauna “Pieaugšana: 468 samērā vienkārši soļi ceļā uz patstāvīgu dzīvi”

Kellija Viljamsa Brauna - Pieaugšana. 468 samērā vienkārši soļi ceļā uz patstāvīgu dzīvi

Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad šķiet, ka ir laiks sākt patstāvīgu dzīvi (ardievu, vecāki, un laiskās bērnības dienas!) Līdz ar šo lēmumu rodas tūkstošiem problēmu – kā tajās nepajukt un izvēlēties pareizo ar gudru galvu, savā grāmatā stāsta 27 gadus jaunā amerikāņu žurnāliste Kellija.

No pirmā brīža, kad jāsakārto galva, un jāsaprot, ka neesi pasaules centrs, līdz brīdim, kad reizi nedēļā piezvani vecākiem, pa vidu izbaudot pārvākšanās trakumu, pirmo (ne)ēdamo pašgatavoto maltīti un darba meklēšanas piedzīvojumus – visu šo laiku autore kā tāds eņģelītis sēž tev uz labā pleca un čukst ausīs visus labos padomus, ko vari iegaumēt, tā ieekonomējot uz nervu zāļu pirkumiem (par nervu sabrukumu, starp citu, arī rakstīts šajā grāmatā) un liekām raizēm. Grāmatā par to, cik patiesībā vienkārši ir uzturēt savu dzīvojamo platību vismaz kaut kādā kārtībā, protams, no sākuma pie tās tiekot.

Bija labi padomi, kas man šķita noderīgi manā dzīvē, bet bija tādi, kuriem es aši pārlaidu pāri, jo tie nebija man atbilstoši, piemēram, kāpēc automašīnu labāk pirkt no privātajiem, nevis automašīnu vairumtirgotājiem vai auto plaču īpašniekiem. Arī naudas un mīlestības ziņā Kellija zina dot padomus – no naudas atlikšanai nebaltām dienām, līdz pat ķeršanās kaklā katram simpātiskajam vīrietim un teikšanai “Tu man patīc!”

Bet ir lietas, ko Kellija nesaka. Piemēram, lasītājiem nākas vien pašiem izbaudīt brīdi, kad jāpasaka vecākiem liktenīgie vārdi: “Mīļie, esmu nolēmusi sākt patstāvīgu dzīvi.” Vai nu vecāki to uzņems mierīgi un Tevi atbalstīs, vai taisīs vētru un teiks, ka tam ir par agru (lai arī strauji tuvojies 30) – tas ir atkarīgs no jums pašiem. Tāpat autore nedod padomus, kā, piemēram, smagu skapi pārbīdīt no viena stūra uz otru. Bet varbūt vienkārši nezina smalkās latviešu nianses – speķis vai kartupeļi jāpaliek apakšā. Neprasiet, kā.

Grāmatu papildina asprātīgas piebildes un salīdzinājumi, kā arī zīmējumi atsevišķās tēmās – pirms laba laika Zvaigznas ABC tvitterkontā “uzpeldēja” daži no tiem, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es izdomāju, ka man šādu grāmatu vajag. Otrs, protams, bija pašas pieaugšanas process. Pēc grāmatas izlasīšanas visi nekārtīgie stūri tika novākti, atvilktnes izšķirotas no liekā, tas pats izdarīts ar drēbēm un es jūtos daudz labāk.

Vērtējums: 7,5/10. Grāmata ir tiešām amerikānieciska – man nebūtu iebildumu pret šādu pašu izdevumu, bet vairāk pietuvinātu latviešiem un viņu problēmu risinājumiem vai padomiem ēdiena ziņā.

Attēls šeit.

Pat ja pieļausi kļūdu un brokastīs izdzersi pudelīti diētiskās kolas, neviens neielauzīsies pa durvīm un neatņems tev pilngadības apliecību.

Nav viegli to kādam iegalvot, bet auzu pārslas tik tiešām ir brīnišķīgs produkts, kas dod tikpat daudz enerģijas kā kokaīns, tikai neizraisa gremošanas traucējumus un neizposta dzīvi.