Anna Lora Bondū un Žans Klods Murlevā “Padejosim?”

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā - Padejosim?

Mana mazākā grāmatu vājība ir franču romāni, bet lielāka ir romāni, kas sarakstīti e-pastu, īsziņu vai vēstuļu formātā. Tāpēc, līdz ko uzzināju par šī romāna izdošanu, gribēju to sagaidīt bibliotēkā, bet ieguvu to Stockmann Trako dienu atlaižu dēļ. Un vīlos.

Rakstnieks Pjērs Marī Soto piedzīvo radošo krīzi – sarakstījis vairākus romānus, personisku iemeslu dēļ viņš vairs nevar uzrakstīt ne vārda. Protams, neskaitot e-pastus. Un tieši e-pasti ir tie, kas viņu izvelk no dzīves grūtuma un sniedz atspirdzinošu veldzi. Kādu dienu viņam uzraksta Adelīna Parmelāna, kas pirms tam viņam nosūtījusi biezu aploksni. Un tā aizsākas vairāku mēnešu savstarpējā sarakste, pilna atzīšanos, melu un patiesības, sāpēm un mīlestības.

Jāsāk ar to, ka pirmās 100 lappuses ir lēnas un rodas vēlme vispār grāmatu pārtraukt lasīt, jo īsti nekas nenotiek. Rakstnieks ar savu draudzeni tikai pļāpā par lietām, aploksne stāv aizmirsta un nav pamudinājuma lasīt tālāk. Bet tad viena pēc otras sāk atklāties pārsteidzošas detaļas par abu dzīvēm, un man bija grūti nolikt grāmatu malā, gribējās tikai ātrāk lasīt uz priekšu, lai nonāktu pie atrisinājuma. Tas palīdzēja tikt cauri atlikušajām simts lapām, bet diemžēl uz beigām jau atkal stāsts ieņēma sākotnējo lēno un garlaicīgo ritējumu.

Es grāmatu neuztvēru kā romānu, lai gan saprotu, ka šajā žanrā bieži tiek iekļautas arī tās grāmatas, kurās galvenie varoņi neuzsāk kopīgas romantiskas attiecības. Man grāmata lasījās drīzāk kā draudzīga pļāpāšana, otram izstāstot savas dzīves notikumus, plānus un sapņus. Bet diemžēl nevaru mūsdienu privātuma laikā iztēloties to, ka pēc dažām saņemtajām vēstulēm abi varoņi viens otram stāsta, kādi viņiem ģimenes locekļi, kā viņiem iet, kāda izskatās māja utt. Lai gan Pjēra un Adelīnas savstarpējā saistība atklājas uz grāmatas beigu pusi, un agri vai vēlu viņi būtu viens par otru uzzinājuši arī, ja nebūtu šīs e-pasta sarakstes, tomēr sākumā viņi viens par otru ļoti maz zināja, tāpēc šāda atklātība mani pārsteidza.

Lai gan stāstam viscaur ir vienota forma – e-pasta vēstules -, tomēr mainās varoņu skaits – nedarbojas tikai Adelīna un Pjērs, bet ar laiku (jau minētajām 100 lappusēm, varbūt tāpēc arī stāsts ir tik lēns sākumā) parādās arvien jauni varoņi līdz ar saturisko attīstību. Gribējās gan redzēt kādu dzimtas koku vismaz Pjēra gadījumā, jo izsekot visiem viņa bērniem un mazbērniem ir grūti. Bet, kas attiecas uz citiem, tie lieliski sasaucas ar Pjēra dzīvi, vienīgi gribējās arī kādu cilvēku no Adelīnas puses, lai gūtu lielāku ieskatu viņas dzīvē, nevis tikai to, ko viņa uzraksta Pjēram.

Jā, es šajā grāmatā vīlos. No franču šarma šeit ir tikai tik daudz, cik franciskie autoru vārdi, kā arī manā lasīšanas pieredzē romāns noskaņu neradīja. Bet noteikti, cik cilvēku (lasītāju), tik viedokļu, tāpēc es noteikti necenšos atturēt kādu no šīs grāmatas izlasīšanas, jo grāmata ir laba. Bet ne īpaša.

Rakstīšana prasa zināmu pazemību, un rakstnieki parasti ir spiesti atzīt savas vājības, nepilnības, sāpes. Rakstnieku izejvielai jānāk no turienes, vai ne? No tiem dvēseles caurumiem, caur kuriem izplūst mūsu ciešanas.

Iekavas piedāvā mums vairāk iespēju, bet daudzpunkte tās noņem.

Attēls te.

Advertisements

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984236797_71.jpg

Autors jau iepriekš ir priecējis lasītājus ar stāstiem par vīru vārdā Ūve un vecmāmiņu, un nu ir pienācis laiks stāstam par Britu Mariju. Lai gan man tagad ir tāda kā lasīšanas krīze, kad, skatoties uz grāmatām, esi par tām riktīgi excited, turpini tās pirkt, bet nekad nelasi, šī grāmata varbūt būs tā, kas izvilks no tās krīzes ārā, jo stāsts ir smieklīgs un aizkustinošs vienlaikus.

Brita Marija ir ļoti pareiza, 63 gadus veca kundze, kas pēdējo darbu, par kuru saņēmusi samaksu, ir veikusi 1978. gadā, turpmākajos gados rūpējoties par ar vīru kopīgo dzīvokli un vīra (bet ne viņas) bērniem. Kad vīrs Kents aiziet pie jaunākas sievietes, Brita Marija ir spiesta soļot uz darba biržu, kur kāda darbiniece ar zēnisku frizūru piešķir viņai darbu – strādāt par atpūtas centra darbinieci kādā mazapdzīvotā ciemā. Brita Marija, kas vienmēr ir sekojusi noteikumiem, likumiem un nekādīgi negrasās tos pārkāpt, nonāk Borgā, kur tur mītošie savas dzīves pavada kā nu katrs māk, bet līdz ar kļūšanu par Borgas futbola komandas kapteini, viņa savu vārdu ieraksta Borgas vēsturē.

Man vienmēr ir grūtības lasīt grāmatu, kur galvenais varonis ir samērā vecs cilvēks, jo rodas sajūta, ka īsti līdz galam es nevaru iejusties viņa tēlā un tas traucē uztvert stāstu. Jāsaka, ka šis noteikti nav tas gadījums – lai gan Britas Marijas vecums prātā saglabājās pirmās lappuses, pēc tam stāsts un raksturi ievilka sevī un par to pilnībā aizmirsu. Brita Marija ir pietiekami kolorīts tēls, lai interesi noturētu visas grāmatas garumā.

Autors ir jau sevi pierādījis latviešu auditorijai ar grāmatām “Vīrs, vārdā Ūve” un “Omce sūta sveicienus un atvainojas”, un abas grāmatas bija sirsnības, patīkama pārsteiguma un aizkustinājuma pilnas. Šī grāmata nav izņēmums – Britas Marijas untumi nav kaitinoši, tie ir asprātīgi, tāpat viņas attieksme pret dzīvi. Lai gan notikumi Borgā risinās nedaudz lēnāk kā gribētos, tas ir aizkustinošs un ļoti trāpīgs stāsts par dzīves dzīvošanu citiem, nevis sev.

Un, lai gan daudzās vietās tiek stāstīts, ka šis ir “Vīrs, vārdā Ūve” turpinājums, es abas grāmatas neuztvēru kā otras turpinājumu un lasīju kā divas atšķirīgas grāmatas. Man tas neko nesabojāja, lai gan, iespējams, pirmajā daļā vairāk tiek gūts ieskats bagātīgākām Britas Marijas rakstura iezīmēm. Un vēl runā, ka būs arī filma.

Sasniedzot konkrētu vecumu, visi jautājumi, ko cilvēks sev uzdod, patiesībā ir par vienu un to pašu: kā tev nodzīvot savu dzīvi?

Reizēm aizraušanās ar kādu komandu traucē mīlēt pašu spēli.

Attēls te.

Latviešu hygge: Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods”

https://i1.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/148942/300x0_laimes_kods_vaks_mazs.jpg

Kad grāmata iznāca, pavisam noteikti zināju, ka vēlos to izlasīt. Viens no iemesliem bija dāņu autora nesen iznākusī grāmata par dāņu laimi, kuru lasot, nepārtraukti salīdzināju ar sevi. Bet te pēkšņi grāmatnīcās pieejama grāmata par mums pašiem, latviešiem, un mūsu laimi. Tak jāķer ciet! Pacietīgi sagaidīju savu rindu bibliotēkā un izlasīju pāris stundās.

Grāmatas nosaukums sola tieši to, ko var sagaidīt: darbības un lietas, kas, visu summējot kopā, veido mūsu identitāti vai kodu. Tā var būt sēņošana, grāmatu lasīšana, lidošana ar gaisa balonu, rosola ēšana, pārgājieni – tas viss un vēl mazliet. Autore grāmatu ir sadalījusi pa mēnešiem, katram no tiem piešķirot (pieņemu, ka) atbilstošāko nodarbi. To papildina (atkal jau pieņemu, ka) autores uzņemti foto.

Jāsaka jau kā ir – tāpat kā ar dāņu hygge, arī šo lasot, mani pārņēma divējādas izjūtas. Bet es pieļauju, ka tā būs katram lasītājam, jo būs lietas un darbības, ar kurām viņš nespēs identificēties, kas izraisīs nesapratnes pilnus skatienus un palielinās grumbu skaitu pierē, bet būs sašutuma pilni izsaucieni, aizverot grāmatu, ka netika pieminēta viņa koda sastāvdaļa. Man bija abi. Nesapratu, kāpēc tika veltīta vesela nodaļa flirtam (nu nekādīgi to nevaru saistīt ar Latviju, lai gan nenoliedzami, pastāvošs) un kāpēc netika pieminētas siena talkas, tā viena saulainā diena gadā, kad visi paziņas ir pludmalē sastopami, medus laiks un vēl citas aktivitātes.

Man traucēja sadalījums “piecas lietas/aktivitātes mēnesī”, jo gribot negribot lika domāt, ka tikai novembrī ir iespējams doties uz zemnieku tirdziņiem, tikai oktobrī uz teātri un tikai maijā fanot. Tā, protams, nav.  Ievadā minēts, ka grāmata domāta tam, lai iekrāsotu savu ikdienu un tikpat labi lasītājs to var iekrāsot, izmēģinot kādu lietu kādā citā mēnesī.

Grāmatu lasīju ar uztraukumu, kas auga ar katru nākamo mēnesi, jo nevar taču būt, ka latvisko kodu neveido teātris. Atradu to pašās beigās, kas bija kā mierinājums, ka lai gan netika iekļautas citas aktivitātes, kas man saistās ar Latviju (es tās tikpat labi kā Rukšāne savas sēņu vietas varu paturēt noslēpumā), tomēr teātris beigās bija punkts uz i. Un lai gan vāku būtu gribējies labāku grāmatai, kas paredz un sola lielu un biežu šķirstīšanu (jau pēc pāris lietojuma reizēm bibliotēkas eksemplāram ir salocījusies pirmais vāks), tomēr tā būs manā grāmatplauktā.

Attēls: te.

Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās.”

https://i2.wp.com/www.baibabooks.lv/wp-content/uploads/2017/11/BB_Migrena_ww.jpg

Romāns vēsta par migrēnas slimnieka mēģinājumu sadzīvot ar spēcīgām galvassāpēm un ko nozīmē to savienot ar karjeru un personīgo dzīvi.

Stāsts ir par Vīvi, kurai ir tik spēcīga migrēna, ka viņai jāsaņem sevi rokās, lai vispār pieceltos no gultas. Viņas vīrs Neits ir ļoti saprotošs un atbalsta sievu, kad viņai ir grūti. Karjerā viņas ceļš liekas jau izplānots – Vīve cer uz sen solīto paaugstinājumu, bet priekšnieks viņu nosūta piespiedu atvaļinājumā, lai viņa savestu kārtībā migrēnu, kas pēdējā laikā ir kļuvusi vēl ļaunāka. Vīvē mājo ļoti liela vainas sajūta, jo migrēnas dēļ nākas atcelt vairākus pasākumus, kas plānoti kopā ar draugiem un ģimeni.

Jāsaka, ka man nav migrēna. Iespējams, tieši tāpēc mani nedaudz kaitināja grāmatā esošā viss ir slikti noskaņa. Jā, bija arī labās dienas, kad galvenajai varonei nebija spēcīgas galvassāpes, bet tās grāmatā tika attēlotas kā nenozīmīgas dienas, kuras nav vērts pavērst plašāk un aprakstīt. Kā lielākais labo dienu sasniegums tiek attēlots pašu gatavotas vakariņas, visu pārējo laiku Vīve un Neits pasūta ēdienu uz mājām. Kas savukārt, ir neloģiski, jo romānā galvenie varoņi tiek pozicionēti kā taupīgi cilvēki. Kas ir neloģiski, jo visu laiku plāno izveidot savu IT firmu, bet vīrs domā par laivas iegādi.

Lai gan romānā ir ļoti daudz loģikas kļūdu, man tas patika. Reti sastopams ir tas, ka kāds tik lielu uzmanību pievērš slimībai un tā kļūst gandrīz par vēl vienu tēlu. Vismaz tiem, kam nav migrēna, romāns sniedz ieskatu tam, cik tas ir briesmīgi. Pavisam iespējams, ka tavā darbavietā ir kāds, kam ir migrēna – tieši tāpēc izlasi šo grāmatu, lai saprastu, ko tas nozīmē. Bet migrēniķiem šis būs kāds saprotošs plecs, kurš sniegs emocionālu mierinājumu un atgādinās, ka nav vienas noteiktas pieejas, kā to ārstēt, tāpēc nevajag nolaist rokas un padoties.

Vērtējums: 7/10

Dažas lietas dzīvē vienkārši nemēdz būt pārāk lielas. Ziedi un algas lapiņas.

Attēls: te.

Egils Lukjanskis “Rēta akmenī”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=R__ta_akmen___586a4e0fc1b09.jpg&newxsize=265&newysize=371&fileout=

Romāns “Rēta akmenī” pirmo reizi iznāca 1993. gadā, bet “Krievu leitnanta mīļākā” –  2002. Atzīmējot rakstnieka Egila Lukjanska 80. gadu jubileju, izdevniecības “Lauku avīze” paspārnē abi šie izdevumi iznāk atkārtoti, apkopoti vienā sējumā.

Rēta akmenī

Stāsts ir par celtniecības tresta darbinieku Ivaru Viklandu, kurš savu dzīvi pilnībā ziedojis darbam un neizjūt vai ignorē tos aspektus, kas viņa dzīvi padara nepilnīgu. Savu māti, kas palikusi laukos, nav apciemojis jau astoņus gadus, no patstāvīgām attiecībām bēg kā no mēra, lai gan ir viens no iekārojamākajiem vecpuišiem visā Rīgā. Bet šīs problēmas ir dziļākas kā sākumā šķiet.

Visa romāna garumā Ivars mēģina cīnīties ar pagātnes dēmoniem – agri zaudētā lielā mīlestība liek skeptiski raudzīties uz mīlestības konceptu un viņam apkārt esošās sievietes šo skepticismu tikai palielina – vai nu ir pilnīgas aprēķinātājas, vai uzreiz grib precēties. Tā teikt, nespēj izdabāt Ivara pašreizējām vēlmēm, lai gan viņš ir radis dabūt visu, ko vēlas. Bet arī attiecībām ar māti sava nasta – Otrais pasaules karš, tēva un māsas nāve, krievu un vācu armiju maiņas ieviesa radikālas pārmaiņas viņu dzīvē, ko Ivars cenšas aizmirst, tāpēc izvairās braukt pie mammas.

Grāmata ir tāda kā ielīšana vīrieša prātā vistiešākajā nozīmē, jo lielu daļu romāna sastāv no Ivara pārdomām par pagātni, pieņemtajiem lēmumiem, kā būtu, ja būtu un nākotni. Ja kādreiz daudzu rindkopu garās domas man nepatika lasīt, tad šeit tās bija tīri iederīgas un kāri izlasīju arī tās. Savas līdzības ar varoni nenākas grūti atrast, jo mums katram ir savi iekšējie dēmoni, ar kuriem cīnāmies visu vai tikai daļu dzīves, arī mums ir sirdsapziņa, kas nekautrējas uzrunāt tad, kad vismazāk to gaidām. Daudzkārt lasītais teksts liek apstāties un padomāt par savu dzīvi vai vienkārši par filozofiskām apcerēm, kas aprakstītas romāna lapās. Es negaidīju, ka man tik ļoti patiks, bet šogad esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāpārstāj brīnīties par to, ka patīk latviešu literatūra, un jāpieņem tas kā fakts.

Vērtējums: 8/10.

[..] tas varbūt arī ir vienīgi patiesais, ko mēs viens otram dodam – vai nu laimi, vai nelaimi… Viss pārējais ir tikai teātris.

[..] ikviena cilvēka dzīvība tomēr būtu stādāma nesalīdzināmi augstāk par jebkuru ideju vai cēlu mērķi. Pašu cilvēku dzīvībai ir jākļūst par vislielāko šīs pasaules vērtību un augstāko ideju. Un tikai tad mēs varēsim sākt runāt par patiesu humānismu un cilvēcību. Bet, kamēr tas nenotiks, mēs joprojām viens otru turpināsim plosīt kā traki suņi un līdz Cilvēkam mums visiem būs vēl bezgalīgi tālu…

Krievu leitnanta mīļākā

Šis stāsts vēsta par Silvijas Simsones dzīvi. Viesturs Simsons viņā iemīlas no pirmā acu uzmetiena un arī apprec, Viestura aristokrātiskā māte jauno vedeklu nevar ciest, jo viņas vecāki ir strādnieki. Viesturs ir armijnieks un tāpēc vairākkārt nav mājās, atstājot Silviju viņu gaidām. Bet stāsts nav tikai par viņu vien, ir arī Eva Račinska, sabiedrības dāmas un fabrikas īpašnieka meita, kura apveltīta ar skaistu balsi un, izrāvusies no vecāku zelta būra, liek to lietā, lai nopelnītu iztiku. To, kā abu sieviešu liktenis savijas, atvijas un atkal savijas kopā – to var atrast šajā stāstā.

Autoram tuva ir vēstures tēma – abi šajā grāmatā esošie romāni to apliecina, bet visciešāk ar vēstures notikumiem ir saistīts tieši pēdējais, jo tas liek dibināt un arī izposta vairākas varoņu dzīves. Darbība norisinās laika posmā no pēckara Latvijas līdz pat Otrajam pasaules karam un notikumi lielākā un mazākā mērā arī ir tie, kas virza uz priekšu romāna darbību, bet ne tikai tāpēc, ka viens no galvenajiem varoņiem bija armijnieks, bet, kā jau zināms, varas mainījās un pēdējā cilvēkiem atņēma ļoti daudz – arī viņus pašus.

Arī otrajā romānā nepazūd apceres par dzīves jēgu, mīlestību, gremdēšanos pagātnē un cerības pilno skatu uz nākotni – tagad varbūt tik ļoti nodrazātās tēmas varēja šķist svarīgas un vajadzīgas padomju laika, kara vai Atmodas laiku pieredzējušam lasītājam. Bet svarīgi ir tas, ka romāns aktualitāti nezaudē arī šodien, tikai kaut kas ir mainījies. Varbūt to lasa, lai atcerētos – netiek aprakstīti kara notikumi, drīzāk tā sekas, un kaut kādā ziņā, ņemot vērā personīgo vai ģimenes pieredzi, aiz tiem var atpazīt sevi. Vai varoņos, kas brīžiem ieslīgst bezgalīgi garās apcerēs un to daudzums uz beigām jau sāka kaitināt, bet varoņi arī autora veiklās valodas dēļ iemiesojas lasītāja acu priekšā. Autora pluss noteikti ir valoda un vēstures zināšanas, kas spēj savērpt romānu, kas raisa interesi šķirt lapas uz priekšu kā arī prasme īstajā brīdī veiksmīgi pāriet no viena varoņa uz otru, kas stāstam piešķir daudzslāņainību.

Grāmatu noteikti nevajag izlasīt visu uzreiz un vislabāk ir ieturēt pauzi starp abiem stāstiem, jo staro tiem ir krasa atšķirība ne tikai galveno varoņu dzimumā, bet arī mīlestības daudzumā, un tāpēc arī noskaņojumā – ja pirmais romāns liekas auksts un atsvešināts, tad otrajā mīlestības ir tik daudz, ka šķiet, ka nu jau ir par daudz.

Vērtējums: 7/10. Kopumā man patika un noteikti kādreiz paņemšu vēl kādu šī autora darbu izlasīt.

[..] viss, ko mēs darām, jūtam, domājam un tik neprātīgi alkstam, ir svarīgs, nozīmīgs un jēgas pilns tikai tajā mūsu pastāvēšanas brīdī, kad tas viss notiek.

Mēs esam vienādi, taču arī ļoti atšķirīgi! un tikai tad, kad mums šīs atšķirības vairs neliksies būtiskas, mēs varbūt beidzot varēsim dzīvot un dzīvosim… ja ne gluži laimīgi, tad vismaz bez skaudības, lepnības, naida un ļaunuma.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu un izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Hjū Hovijs – Putekļi

Putekļi (Elevators 3)

Elevatora triloģijas noslēdzošā daļa ne līdz galam atbild uz lasītāja jautājumiem, kas radušies, lasot “Vilnu” un “Maiņu”, bet atstāj izcilas triloģijas garšu.

Darbība norisinās uzreiz pēc “Maiņas” notikumiem. Džuljeta ir atgriezusies elevatorā pēc tīrīšanas un pilda mēra amata pienākumus, realizējot gan amata pienākumus, gan savas intereses, kas iegūtas, esot tīrīšanas piedzīvojumos. Ne visi elevatora iedzīvotāji ir mierā ar rakšanas darbiem līdz Solo elevatoram kā arī netic Džuljetas stāstiem par ārpasauli. Bet Džuljeta spītīgi turpina neatkāpties no savām idejām un stāstiem. Visam pa vidu nāk attiecības ar pirmo elevatoru – no sarunām līdz naidam.

Jo tālāk sērija aiziet, jo grūtāk par to kļūst runāt, neatklājot svarīgas detaļas, kas var samaitāt visu lasīšanas procesu citiem, kuri šos darbus vēl nav sākuši lasīt. Par laimi vai diemžēl šajā sērijā ir tikai trīs grāmatas – par laimi, jo grūtāk būtu rakstīt atsauksmi par katru nākamo, bet diemžēl, jo sērija ir tik lieliska, ka nevar būt pietiekami.

Notikumi pēdējā daļā norisinās ļoti ātri un spraigi – tā, ka nevar nolikt grāmatu malā, jo visu laiku kaut kas notiek. Ņemot vērā manas problēmas ar “Vilnas” lasīšanas ātrumu, šis bija labs uzlabojums, tiesa, to visu varētu sabalansēt starp šīm 3 grāmatām. Arī par tēliem turpinās otrajā daļā pamanītā neiedziļināšanās varoņu būtībā un raksturā – par to lasītājs var noprast tikai pēc varoņu rīcības.

Kā jau pēdējai grāmatai pienākas, tā noslēdz stāstu. Grāmatai ir vairāki iespējamie atrisinājumi un autors ir izvēlējies, manuprāt, ne-vienkāršāko no tiem. Ņemot vērā visu grāmatā esošo spriedzi, ja noslēgums būtu vēl intensīvāks, aizrautīgākais lasītājs aizietu ar sirdi. Lai gan to tepat varēja izdarīt. Kopumā var teikt, ka, ja gribas palasīt kvalitatīvu zinātnisko fantastiku par aktuāliem tematiem, kurā katrs var atrast sevi – nesaprotu, kāpēc neesi vēl sācis lasīt triloģiju.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.

Deivids Nikolss “Mēs”

Deivids Nikolss - Mēs

Deivids Nikolss latviešu lasītājiem jau ir iekritis sirdī un prātā ar grāmatu “Viena diena”. Vai arī filmu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam nesen apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis tulkojumu viņa romānam “Us”. Tulkotājas Silvijas Brices dēļ vien šim romānam jāstāv jūsu plauktos (izlasītam), bet tas nav vienīgais iemesls.

Galvenais varonis ir 54 gadus vecs vīrietis vārdā Duglass Pītersens. Precējies jau 25 gadus, ir 17 gadīgs bērns. Pēc profesijas – bioķīmiķis, par ko nekautrējas, t.i., teju katrā draugu/paziņu sanākšanā saruna aizved pie tēmām, kas starp Duglasu un pārējiem izraisa spraigas diskusijas. Laulība 25 gadu garumā dod savu rezultātu un kādu dienu sieva Konija paziņo, ka grib šķirties. Duglass pierunā sievu noturēties kopā līdz brīdim, kad Albijs sāks studēt prom no mājām. Tajā laikā ietilpst arī izplānotais “Lielais ceļojums” pa lielākajām Eiropas pilsētām, kur katrs dodas savu nodomu vadīts – Duglass cer atgūt sievu un saprasties ar dēlu, Albijs cer izklaidēties, bet Konija grib izbaudīt pēdējos ģimenes kopā būšanas brīžus. Bet vai tiešām tie būs pēdējie?

Lai gan manā dzīvē nav galvenā varoņa problēmu – pamest nav kam, bērnu man nav, muzeja apmeklējuma vidū nav jāatpūšas un ar pašvērtējumu man viss kārtībā, tomēr kaut kādā ziņā es 19 gadu vecumā varu savilkt kopīgās iezīmes ar vīrieti 54 gadu vecumā. Varbūt to pašu pieņemto lēmumu ziņā, vai faktā, ka arī man, līdzīgi kā galvenajam varonim, ir neciešami uzturēties ballītēs, kurās man ir garlaicīgi. Līdzīgi kā Duglasam, arī man ir sajūta, ka es kaut ko daru pareizi, bet beigās viss izrādās nepareizi. Bet tie noteikti nav vienīgie iemesli un katrs lasītājs var atrast citus – savējos.

Grāmata būtībā būvēta ir uz 3 varoņiem, bet skats uz visu notiek caur galvenā varoņa prizmu. Tieši tāpēc diezgan apnicīgi ir redzēt tikai stāsta vienu pusi, nevis otru un trešo. Duglass ir samērā neaptēsts, vecmodīgiem uzskatiem un man radās iespaids, ka viņš pat necenšas iet līdzi laikam. Lasīt to kā viņš nesaprotas ar dēlu nesamērīgā grāmatas daudzumā bija ļoti nogurdinoši. Tēli netiek atklāti pietiekami, lai es saprastu, kā Konija ar Duglasu var nodzīvot 25 laulības gadus, bet varbūt mīlestība ir tik akla, ka pat aklo pavadonis neko nelīdz.

Bet tagad pie pozitīvākām lietām. Pateicoties Silvijai Bricei tulkojums lasās tiešām raiti un ir samērā grūti nolikt grāmatu malā (ja vien neesi kašķīgs pēc dabas un negribi piekasīties pie katras varoņa rīcības kā es). Šeit paskaidrojošo vārdu nebija daudz, bet man gribējās skaidrojumu. Protams, nav jau grūti paprasīt mātei googlei tos divus vārdus, bet nu tomēr. Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir humors, kas pirmajā brīdī izbrīna, ka uz pirmajām simts lappusēm ir tik daudz vietas, kur pat es iesmējos skaļi. Uz beigām gan paliek arvien mazāk, kas dod sajūtu, ka autors visu savu joku pulveri ir izšāvis pirms vēl stāsts ir kārtīgi iesācies, kas dod mazuma piegaršu – to visu ļoti skaisti varēja sabalansēt, bet, no otras puses, beigas ir paredzētas kam citam. Grāmata tā vien liek sakravāt somas un kaut kur aizbraukt, jo par ceļošanu taču arī ir grāmata! Vismaz man tā uzdzina kārtīgu vēlmi aizbraukt vai aiziet un atrast vietas, kur es vēl neesmu bijusi. Rezultātā atklāju lielisku tūristu pastaigu taku pa Kaņiera ezeru, līdzīgas Ķemeru takām, bet bez purva. Un geokečingotājiem arī tur būs savs prieks. 🙂

Atgriežos pie grāmatas. No galvenā varoņa lieliski var mācīties to, ka pacensties saprast cilvēkus sev apkārt vajag daudz ātrāk nevis tikai pašā pēdējā brīdī. Vajag atmest lielo plānošanu un iet kur acis rāda, jo tieši tajā ir skaistums (ar degunu, iebāztu kartē, tu apkārt neko neredzi). Spontanitāte ir jaunais melnais, tā teikt.

Romānam dodu 7,5/10, jo bija labi, bet nebija izcili.

Beigu sākums. Vai viņa joprojām runāja par mani? Izklausījās, ka es esmu kaut kāda apokalipse.

-Kā tev izdodas ēst tik daudz un tomēr palikt tik tievam?
-Droši vien patērēju daudz nervu enerģijas.

Tūristu paradokss: kā atrast vietu, kur nav tādu pašu cilvēku kā mēs?

Attēls te.

Anderss de la Mote “troksnis”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/84319/300x0_buzz.troksniss.jpg

Dažreiz es mēdzu saņemt grāmatas pirms to iznākšanas. Bet vienmēr man tas ir sasodīti paticis. Arī Andersa de la Motes “troksni” es dabūju šādā veidā un grāmata mani patīkami pārsteidza.

Stāsts turpinās jau ar otro no triloģijas grāmatām (pirmā daļa te, otrā daļa iznāks 28. spetembrī, bet trešā – 28. oktobrī). HP jeb Henriks Peteršots bauda pasaules labumus par Spēles organizētāju naudu līdz viņš satiek kādu sievieti, kuras dēļ viņa dzīve vēl nekad nebija tik ļoti sarežģījusies. Henriks nojaušs, ka arī šeit savu roku ir pielikusi Spēle – lai cik ļoti viņš neslēptos aiz viltus identitātēm, tā tomēr bija viņu atradusi. Vai arī viņš atradis to. HP sāk strādāt lielā uzņēmumā, kas nodarbojas ar buzz control. Savukārt viņa māsa Regīna, aizsargājot ministri, izdara lietas, kuru dēļ tiek pie piespiedu atvaļinājuma. Bet arī viņa nemanot tiek iejaukta Henrika lietā, kas dažbrīd šķiet bīstama un tuvojas nāves robežai.

Man ļoti reti ir gadījies, ka triloģijas otrā grāmata patīk. Labi, šis ir pirmais tāds gadījums. Ja pirmā daļa man likās tāda viduvēja, tad šeit jau bija kam sekot līdzi. Lai gan kā jau trilleris, šeit notikumi risinās ātri un viens pēc otra, un interesantu daļu noteikti netrūkst. Pirmā grāmata atstāja mazāk neatbildētu jautājumu un, ja nebūtu pamanījusi, ka izdevniecība plāno izdot turpinājumus, nu tad tas tā arī paliktu – vienas grāmatas apmērā. Bet liels prieks, ka grāmatas izdos ātri, un nebūs jāgaida vēl gads, lai tiktu pie nākamās daļas, jo pēc tik ilga pārtraukuma atcerēties iepriekšējās grāmatas sižetu var tikai ļoti miglaini.

Par rakstību turpinot, man atkal nepatika, ka skaidrojumi vai tulkojumi ir salikti grāmatas beigās. Lai gan dažbrīd nav, ko tulkot vai skaidrot, ir brīži, kad ir, un tad esmu iekārtojusies tik nesaprotami un ērti reizē, ka grāmatas šķirstīšana sagādā zināmas problēmas un komforta izjaukšanu. Tā pati nepatika man bija pirmajā grāmatā un gan jau ka tā būs arī pēdējā.

Prieks, ka autors nu ir parūpējies par to, lai abas puses ir interesanti lasīt – gan Henriku, gan viņa māsu Regīnu. Pirmajā daļā ļoti daudz spriedzes tika uzkrauts Henrika pusei un Regīna kalpoja kā drīzāk tāda atjēgšanās, paskatīšanās apkārt un saprašana par atrašanās vietu. Otrajā daļā spriedze ir sabalansētāka, es pat teiktu, ka vairāk darbību izraisošās spriedzes ir Regīnas pusē, Henrika gadījumā ir vairāk emocionālā.

Vērtējums: 8/10. Man patika, gaidām noslēdzošo daļu, kas atbildēs uz neatbildētajiem jautājumiem (cerams).

Attēls šeit.

Fransuā Lelors “Hektors sāk jaunu dzīvi”

https://i1.wp.com/static.jr.lv/media/catalog/product/cache/1/image/412x455/689dec74dcd69ab07727b5ae657a3493/h/o/horizon55e8aad852cc1.jpg

Grāmatas nosaukums apmēram saskanēja arī ar manu jaunas dzīves sākšanas posmu, tādēļ šī ir grāmata, kuru izvēlējos nosaukuma pēc, nelasot anotāciju.

Hektors ir Parīzē praktizējošs psihiatrs, kuram vienu dienu 3 cilvēki pēc kārtas ienāk kabinetā ar vārdiem “Es gribu sākt jaunu dzīvi”. Pusmūža, rutīnas nogurdinātam vīrietim tas liekas par daudz, arī attiecības ar sievu vairs nav tādas kā agrāk. Palīdzot atrisināt savu pacientu problēmas viņš tādējādi pievēršas arī savām, rodot atbildes uz zemapziņas jautājumiem par savu dzīvi. Un tad, kad sieva aizbrauc komandējumā, viņa dzīvē iespīd saules stariņš.

No vienas puses, romāns nav ar neko savādāks no citiem. Bet no otras – tomēr ir. Kad Hektors “veldzē” savu laulības krīzi, ielaižoties attiecībā ar pazīstamu, jaunu meiteni, tas liekas visdumjākais virziens, kādā vien autors savu grāmatu var pavērst. Bet tas, kā to izdara un pie kādiem secinājumiem nonāk, ir diezgan apsveicami, jo romāns, kas jau ir uz norakstīšanas sliekšņa, pēkšņi tiek izvilkts un parādīts jaunā gaismā.

Romāns arī ir interesants tādēļ, ka galvenais varonis ir psihiatrs, kurš katru dienu palīdz vairākiem cilvēkiem “salabot” savas dzīves, kamēr pats netiek ar savu galā. Un to, ka viņam kaut kas nav gluži kārtībā, apjēdz tikai tad, kad ir gandrīz par vēlu. Tas, savukārt, liek domāt, ka cilvēki ir gatavi tērēt kaudzi naudas, lai kāds cits palīdzētu tikt galā ar mūsu problēmām, lai gan reizēm no tā var izvairīties, uzdodot pareizos jautājumus pareizajā laikā un vietā.

No Parīzes te ir pavisam maz. Vispār, vietu aprakstiem netiek piešķirta galvenā nozīme, tādēļ tie ir īsi un iekļauti tikai tad, ja citādi nevar, lai gan detalizēti tiek izstāstītas Parīzes restorānu ainas un vīnu degustēšana. Galvenais aspekts te ir piešķirts apjausmai, ka ar mirklīgu aizraušanos ir par maz, lai sāktu jaunu dzīvi, bet spontāni lēmumi un rīcība reizēm ir nepieciešami, lai atgūtu dzīvesprieku un atvilktu elpu.

Grāmata vairāk piemērota tiem, kuriem gribas to dzīves otro elpu, nevajag lasīt to kā es – kad pašai jauns posms sācies. Bet var arī tā. Katrā ziņā, nav daudz, bet ir, ko paņemt no šīs grāmatas. Uzrunā tas, ka pats autors vairākus gadus ir strādājis šajā jomā, tas piedod tādu kā ticamību romānam. Bet romāns ir un paliek romāns.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: šeit.

Džo Beikere “Longborna”

Džo Beikere - Longborna

Ieskatīties pa atslēgas caurumu Benetu ģimenes kalpotāju ikdienā. Jo par Benetiem mēs zinām bez maz vai visu. Par kalpotājiem – tuvu neko. Tagad šis romāns to labo.

Darbu nekad netrūkst – tā saka misis Hila, saimniecības vadītāja. Ja diena beidzas, tad darbi gan ir bezgalīgi. Bet viņa nav viena, kas tiek galā gan ar virtuvi, gan kundzes un meitu apkalpošanu – viņai palīdz Pollija un Sāra. Sāra ir bārene, kuru misis Hila pieņēma roku trūkuma dēļ, pēc dažiem gadiem pievienojās Pollija. Bet, kad Longbornā ierodas jaunais kalpotājs Džeimss, saimniecība it kā atdzīvojas un atklājas ne viens vien noslēpums, kurš rūpīgi tika glabāts gadiem.

Grāmata tiek pasniegta kā baudījums “Lepnums un aizspriedumi” un seriāla “Dauntonas abatija” faniem. Ostinas romāns ir viens no mīļākajiem, tādēļ ilgi nedomāju un grāmatu izlasīju. Sagaidīju nedaudz mazāk no iecerētā. Man bija ļoti grūti lasīt visu grāmatu. Bet jo sevišķi sākumu. Lasītājs it kā tiek iemests jau esošā vidē un viņam jāmāk krastā izpeldēt saviem spēkiem, jo nekas jau neapstājas, lai iepazīstinātu lasītāju ar vidi. Iespējams, tāds stils izvēlēts, lai parādītu saspringto un nenogurstošo rosību, kas valda Longbornas apakšstāvā, bet varbūt tā ir vienkārši nejaušība.

Laika gaitā lasītājs pats saprot, ka Pollija ir maza meitene, kas viegli sekos visam, ko dara Sāra, bet Sāra ir tik jauna un nepieredzējusi, ka pavilksies uz jebkuru avantūru. Jaunais strādnieks Džeimss ir tik drūms un noslēpumains, bet ātri izlien ārā no savas kūniņas, kad jaunās meitenes jāaizstāv pret ļaunumu. Misters Hils visu grāmatu slāj kā aizmidzis, bet visu saglābj misis Hila.

Patika, ka autore ir pieturējusies pie galvenajām romāna ievirzēm – balles ir tad un tad, pēc tam seko Džeinas aizbraukšana, Dārsija bildinājums, un turpmākais haoss. Bet tomēr arī tas nebija pietiekami, lai rosinātu manī patiku paņemt grāmatu rokās un turpināt lasīt. Lai gan lasot es sapratu, ka tik traki nav un gāja itin raiti uz priekšu, tikai ar nostādītu mērķi, ka dienā jāizlasa 150 lappuses, tiku ar grāmatu galā.

Iespējams, ka, lai spriestu objektīvi par šo grāmatu, būtu jāpārlasa Ostinas romāns, bet es noskatījos ekranizāciju, bet tur vienīgais kalpotājs, kuru pieminēja, bija misters Hils, kas tomēr radīja sajūtu, ka šī grāmata nav izdomāta pilnībā, bet ir zināmi pieturas posmi, kuros autore nolaižas uz zemes. Tāpat mistiska bija grāmatas daļa, kurā uzmanība tiek pievērsta Džeimsam un viņa dzīvei pirms došanās uz Longbornu. Vienkārši ne pa tēmu, sagribējās autorei negaidītu pavērsienu iepīt – nu, re kur, lasiet par armijas dzīvi.Nezinu, agrāk man šādas grāmatas patika, tagad laikam vecums pienāca.

Bet patiesībā grāmata ir labs laika kavēklis. Nevaru iedomāties šo pludmalē, bet kādai lietainai vasaras dienai (nedēļai, mēnesim) gan varētu būt tīri piemērota. Un, ja vēl jums kāds pienes tēju un pēcpusdienas uzkodas…

Attēls šeit.