Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieviete spoguli”

1947. gadā Elisa Millere piesakās mājskolotājas darbam Kronvolas muižā. Viņas uzmanības un rūpju lokā nonāk dvīņi Konstance un Edmunds de Greji, kas liekas tik nevainīgi un valdzinoši vienlaikus, ka Elisa ātri vien nonāk viņu šarma varā, no kā tikt vaļā nav nemaz tik vienkārši. Savukārt Reičela Raita dzīvo mūsdienās un nupat ir atklājusi savu mākslas galeriju Ņujorkā, kurai paredzēti lieli panākumi. Viņas lielākā vēlēšanās ir uzzināt vairāk faktu ar viņas ģimeni, jo viņa ir adoptēta. Neilgi pēc galerijas atklāšanas atnāk paziņojums, ka viņa ir mantojusi māju no kādas senas radinieces un Reičela saskata iespēju atklāt ko vairāk par viņas ģimeni.

Kā jau var noprast, grāmatas darbība norisinās divos laikos, vienlaicīgi notiekot divām galveno varoņu dzīvēm. Bet nevar izvairīties no apmulsuma, sākot lasīt šo grāmatu, jo īstenībā ir trīs līnijas – ir vēl viena, kas norisinās 1806. gadā, pilna noslēpumu un mistikas, par ko tad daļēji arī vēlāk cieš varones Elisa un Reičela. Bet šim trešajam elementam netiek pievērsta liela uzmanība – stāsta laikā tas parādās tikai sākumā, vidū un beigās, un tikai beigās īsti kļūst skaidrs, par ko visa tā ņemšanās.

Mani grāmata garlaikoja. Autorei ļoti patīk izmantot garus aprakstus vai atstāstus (īpaši Elisas nodaļās uz beigām, kad tiek attēlota varones iekšējā pasaule), kas liek atslābt spriedzei un sāk garlaikot, kā rezultātā zūd interese arī par stāsta attīstību. Dažādu darbu dēļ nelasīju šo grāmatu pāris dienas, un pēc tam nevarēju sevi piespiest atsākt šo lasīt, jo nejutu līdzi nevienam no varoņiem, arī Reičelas nodaļas likās piebāztas ar nevajadzīgām lietām, taču tā joprojām bija daudz interesantāka nekā Elisas nepārtrauktā jūsmošana par bērniem un viņu tēvu pusgrāmatas garumā.

Jāsaka gan, ka mistikas elementi bija intriģējoši un gribējās vairāk noskaidrot kā veidojas, piemēram, skrāpējumi vai tumšie pleķi uz galvenās varones ādas, bet autore tajā īpaši neiedziļinās, pieņemot to faktu, ka tas notiek ar kāda priekšmeta palīdzību, un viss. Bet, lai gan ne līdz galam atklāti, šis mistiskais piesitiens bija galvenais, kas ļāva grāmatu izlasīt līdz galam un rast atbildes uz jau pašā grāmatas sākumā radušos jautājumu “ko tas nozīmē”. Papildus tam, protams, bija arī vairāki mīlasstāsti, tāpēc arī romānu cienītājas nav atstātas bešā, lai gan šis ir vairāk stāsts par pašiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, kur otršķirīga vieta piešķirta mīlestības attēlojumam.

Katrā gadījumā, man liekas, ka katrs var atrast šeit kaut ko interesantu, kas palīdzēs ļauties stāstam un izbaudīt Vinterbornu it kā tur dzīvotu pats lasītājs. Es gan labprāt izlasītu arī kādu citu autores grāmatu, ja man būs attiecīgais garastāvoklis pēc vēsturiska cilvēku likteņstāsta, šoreiz mums ar grāmatu vienkārši nebija pa ceļam.

Advertisements

Kārena Klīvlenda “Mans mīļākais ienaidnieks”

https://i2.wp.com/kontinents.lv/uploads/books/mans-milakais-ienaidnieks.jpg

Man parasti, sākoties vasarai, ir divas galējības – lasīt visu vieglo literatūru, vai tieši otrādi – tādu, no kuras nevar atrauties, sirds ritms paātrinās ar katru nākamo lappusi un grūti to nolikt malā, neizlasītu līdz galam. Kārenas Klīvlendas trilleris “Mans mīļākais ienaidnieks” ir pieskaitāma otrajai kategorijai.

Vivianna Millere strādā CIP Pretizlūkošanas centrā un mēģina sabalansēt darbu ar ģimeni – katru dienu ejot uz darbu un mēģinot atklāt ASV krievu spiegu plānus un shēmas, bet vakarā kopā ar vīru rūpējoties par abu četriem bērniem. Tas paliek arvien grūtāk, kad kādu dienu shēmās iesaistītajos cilvēkos viņa pamana kādu labi pazīstamu cilvēka seju.

Es sevi kādreiz uzskatīju par noteikti ne trilleru lasītāju, bet nu mans viedoklis mainās. Katrā gadījumā – lieliska grāmata, lai mani pēc ilgākas lasīšanas pauzes piespiestu izlasīt (ne tikai iesākt) kādu grāmatu, jo stāsts ir tik spraigs, ka nemaz nav tik vienkārši grāmatu nolikt malā, jo daudzas nodaļas beidzas ar cliffhanger, un acis “netīšām” ieskatās nākamajā nodaļā, lai gan gribi grāmatu nolikt malā, tur parādās kacekļa atrisinājums un neko darīt – jālasa vien tālāk.

Lai gan es neizjutu lielu grāmatas varoņu attīstību, manuprāt, šeit tas ir otršķirīgs jautājums, jo stāsts pieprasa nevis varoņu attīstību, bet lasītāja uzmanības pievēršanu. Manā gadījumā tas arī lika man jautāt sev, ko es darītu tādā situācijā un kā rīkotos. var just, ka autore labi pārzina vidi, kurā ieliek galveno varoni (pati astoņus gadus strādāja CIP), kas ir grāmatas pluss, jo ne mirkli neradās neticamības moments.

Beigas gan man likās par garu, un pēdējā nodaļa pilnīgi nevajadzīga (lai gan arī tā saintriģē). Pilnīgi būtu pieticis, ja stāsts tiktu atrisināts un netiktu klāt pielikts “pēc gada” aspekts, kas liek gribēt vēl vienu turpinājumu jau it kā atrisinātam stāstam. Arī galveno trillera vaininieku sanāk uzminēt īsi pirms tā atklāšanas stāstā un pieļauju, ka rūdītākie asu sižetu grāmatu lasītāji/filmu skatītāji to varētu uzminēt vēl ātrāk, bet, par laimi, tas nebojā stāstu, jo vēl ir daudz aspektu, kas jāturpina risināt.

Bet kopumā – lieliska grāmata, kas prasīs nepārtrauktu uzmanību, noliks pašu lasītāju dilemmas priekšā un liks ar aizdomām skatīties uz sev tuvajiem. Lieliska grāmata, ko izlasīt tieši vasarā!

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz martu un aprīli

https://data.whicdn.com/images/312156336/large.jpg

Nav jau tā, ka abus mēnešus apvienoju tāpēc, ka vienā no tiem neko nebūtu darījusi. Martā izlasīju sešas grāmatas, noskatījos 12 filmas un redzēju vienu teātra izrādi, bet aprīļa bilance ir 8 izlasītas grāmatas un četras teātra izrādes. Daudzuma dēļ šeit pieminēšu tikai tos darbus, kuri likās pieminēšanas vērti – labā vai sliktā nozīmē.

Grāmatas:

Levs Grosmans “Burvju karalis” – otrā daļa “Burvju” triloģijai, kuru lasīju ar vairāku gadu pārtraukumu no pirmās grāmatas. Šo noteikti nevajag izlasīt visu vienā dienā, jo notikumu ir daudz, tie notiek vieni pēc otra, bet tie nav spriedzes pilni, tāpēc grāmatu var mierīgi nolikt malā. Tas, ka es neatcerējos sīkumus no pirmās daļas, netraucēja, jo bija vietas, kur daļēji tiek paskaidrots, kas notika agrāk, bet šī noteikti būs viena no triloģijām, ko izlasīšu visu vēlreiz bez pauzēm, kad tā būs pabeigta. 4/5

Brenē Brauna “Nepilnības dāvanas” – grāmata sludina kā pārstāt izpatikt citiem un būt tam, kas esi, bet autores piedāvātais modelis nelikās saistošs (bet ok, es uz pašpalīdzības grāmatām vienmēr skatos šķībi). Gribējās vairāk piemērus no reālās dzīves un ne tikai no autores, bet arī kāda cita. Saprotu, ka tēma ir plaša un metožu daudz, tomēr šī grāmata mani neuzrunāja. 2/5

Žils Verns “80 dienās apkārt zemeslodei” – šo es mēģinu lasīt jau otro reizi, un jau otro reizi netieku tālāk par 30 lappusēm. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā, bet otra vaina varētu būt tajā, ka esmu redzējusi filmu, kas vēl ir pārāk svaigā atmiņā. Nepabeidzu.

Žans Pols Didjēlorāns “Lasītājs vilcienā “6.27” – šī ir grāmata, kuru vēlējos garāku. Lai gan savs šarms ir šim īsajam romānam, jo nav ne par daudz, ne nāk par skādi, tomēr šīs grāmatas sakarā vēlējos plašākus aprakstus, un ne tik tuvu saspiestus notikumus. Lai gan izlasīju vienā dienā, gribējās sēdēt un baudīt katru vārdu. 4/5

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” – atsauksme te

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā “Padejosim?” – atsauksme te.

Džūda Devora “Lepnums un aizspriedumi. Mistera Dārsija atgriešanās” – atsauksme te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts” – atsauksme te.

Filmas

Sens ticējums vēsta, ka, ja Marta noskatās tikai vienu Oskaram nominēto filmu, tad tā arī dabūs galveno statueti, un arī šogad tas ir piepildījies. Pati filma gan likās nekas īpašs, tāpēc 3/5

Sleepless in Seattle – mans pēdējā laika vājais punkts ir Mega Raiena, bet otrs – deviņdesmito romantiskās komēdijas. Un, lai gan klasiska romantisko komēdiju shēma, kas ir atkārtota 1001 reizi, es tomēr tās skatos atkal un atkal. 4/5

The French Kiss – lai gan galveno varoņu ķīmijai es nenoticēju, tomēr šī bija savādāka romantiskā komēdija, jo tiek iesaistīta vērtīgas kaklarotas zādzība. Ja būtu vairāk par vīnu gājis runa, tad būtu paticis vairāk. 3/5

Noskatījos arī divas dokumentālās filmas – Kristas Burānes “Māra” un “Pasaka par tukšo telpu”. Māra vēsta par teātra režisori Māru Ķimeli, bet otrajā – par scenogrāfu Andri Freibergu. Lai gan dokumentālais žanrs nav tas, ko es parasti skatos, tomēr filmas man patika. 4/5

Teātris

Lai gan netīšām sanāca neaiziet uz nacionālā teātra “Ideālo žurku” (tāpēc nemēdzu iet uz teātriem brīvdienā), tomēr redzētās izrādes ir kuplā skaitā – piecas un par visām arī esmu uzrakstījusi. Tātad, Būt Kejai Gondai, Pēc Jūlijas jaunkundzes Dailes teātrī un Optimists Pannas teātrī lasāms te, Arī vaļiem ir bail Nacionālajā teātrī lasāms te, bet Gandrīz laime Krievu teātrī – šeit.

Attēls te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

Trilleri, detektīvi un visādi šitādi žanri man nekad nav likušies saistoši, lai gan īsti tajos nekad neesmu bijusi iekšā. Tieši tāpēc likās interesanti paņemt un pamēģināt palasīt kaut ko no tādiem žanriem un ķēros pie grāmatas, kuras autors ir slavenākais vācu psiholoģisko trilleru rakstnieks.

Strauju ievērību un popularitāti iegūst jauna spēle, kurā anonīmi par konkrētu naudas summu vari nominēt kādu cilvēka vārdu. Sistēma izraugās nejaušu cilvēku un to 12 stundas jebkurš var nogalināt, nedabūjot par to sodu, kā arī kā balvu par šo “darbiņu” iegūstot desmit miljonus. Satraucošākais ir, ka šī spēle darbojas ar pilnīgu valdības akceptu. Bens pat nenojauš par šādas spēles esamību, bet vienu dienu viņš ierauga savu seju (ar astotnieku uz pieres) televīzijā. Viņš tiek izraudzīts kā medību rezerve – gadījumā, ja pirmā nominētā Ārecu Hercšprungu būs tik labi noslēpusies, ka neviens viņu neatradīs. Un tā sākas interesantākā, piedzīvojumu pilnākā nakts Bena dzīvē, līdztekus visām citām viņa dzīves problēmām – meitas invalīdes nokļūšanu komā, problēmām ar sievu un sarežģītajām attiecībām ar tēvu.

Man vārds trilleris asociējas ar kaut ko traumatizējošu un bailīgu, bet šeit es neko no tā nemanīju. Protams, katram ir sava baiļu un traumu skala, pēc kuras rādās murgi un naktīs nevar aizmigt, bet šis stāsts nav tāds, lai naktī rādītos murgi. Man vismaz ne. Lai gan stāsts ir labs un aizraujošs, pietrūka tās nervu kutināšanas, lai būtu izcili.

Stāstu par aizraujošu padara fakts, ka abas 10 miljonu vērtās dzīvības vazājas apkārt laikā, kad viņu medī tūkstošiem cilvēku, un līdz divpadsmit stundu beigām nemaz nav tik maz atlicis. Bet nu jāsaka, ka kā jau kārtīgās grāmatās pienākas, spriedze pieauga, arvien straujāk tuvojoties beigām, jo notikumi sāka notikt viens pēc otra un grāmatas laikā parādījās vairākas versijas, kā stāsts varētu atrisināties, bet šādu atrisinājumu es noteikti negaidīju.

Lai gan man pietrūka kārtīgāka spēles principu izklāsta (piemēram, kas notiek, ja abus nenomedī tajās 12 stundās), tomēr tas netraucē uztvert notikumus. Un tomēr man grāmata līdz galam neaizrāva, jo gribējās vēl lielākas aktivitātes, šausmas un piedzīvojumus, lai vismaz ar bailēm tā iespiežas atmiņā. Nemaz nebrīnītos, ka šo grāmatu pēc gada nemaz neatcerēšos, pat neņemot vērā faktu, ka šādas grāmatas lasu salīdzinoši maz. Grāmatas vāks gan ir foršs un pēc stāsta iepazīšanas var secināt, ka pilnībā atbilst saturam un labāku nevar vēlēties. Par to paldies Artūram Zariņam, kurš ir vāka autors.

Dzīvi nevar izplānot. Tas ir izziņas process. Tas rit savu gaitu, un mēs noskatāmies.

Smadzenes ir meles. Varbūt labākās un pārliecinošākās meles pasaulē. Taču pilnīgi noteikti visnepacietīgākās. Acis tās apgādā ar simts, divsimts tūkstošiem iespaidu, un smadzenes ieslēdz savu ātrdarbības motoru, lai papildinātu trūkstošo informāciju. Tā vietā, lai nogaidītu, līdz parādīsies visa aina, tā maldina cilvēku ar kaut kādu virtuālo realitāti, piepalīdzot varbūtības teorijai.

Attēls: te.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Kontinents” apmaiņā pret atsauksmi.

Anna Lora Bondū un Žans Klods Murlevā “Padejosim?”

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā - Padejosim?

Mana mazākā grāmatu vājība ir franču romāni, bet lielāka ir romāni, kas sarakstīti e-pastu, īsziņu vai vēstuļu formātā. Tāpēc, līdz ko uzzināju par šī romāna izdošanu, gribēju to sagaidīt bibliotēkā, bet ieguvu to Stockmann Trako dienu atlaižu dēļ. Un vīlos.

Rakstnieks Pjērs Marī Soto piedzīvo radošo krīzi – sarakstījis vairākus romānus, personisku iemeslu dēļ viņš vairs nevar uzrakstīt ne vārda. Protams, neskaitot e-pastus. Un tieši e-pasti ir tie, kas viņu izvelk no dzīves grūtuma un sniedz atspirdzinošu veldzi. Kādu dienu viņam uzraksta Adelīna Parmelāna, kas pirms tam viņam nosūtījusi biezu aploksni. Un tā aizsākas vairāku mēnešu savstarpējā sarakste, pilna atzīšanos, melu un patiesības, sāpēm un mīlestības.

Jāsāk ar to, ka pirmās 100 lappuses ir lēnas un rodas vēlme vispār grāmatu pārtraukt lasīt, jo īsti nekas nenotiek. Rakstnieks ar savu draudzeni tikai pļāpā par lietām, aploksne stāv aizmirsta un nav pamudinājuma lasīt tālāk. Bet tad viena pēc otras sāk atklāties pārsteidzošas detaļas par abu dzīvēm, un man bija grūti nolikt grāmatu malā, gribējās tikai ātrāk lasīt uz priekšu, lai nonāktu pie atrisinājuma. Tas palīdzēja tikt cauri atlikušajām simts lapām, bet diemžēl uz beigām jau atkal stāsts ieņēma sākotnējo lēno un garlaicīgo ritējumu.

Es grāmatu neuztvēru kā romānu, lai gan saprotu, ka šajā žanrā bieži tiek iekļautas arī tās grāmatas, kurās galvenie varoņi neuzsāk kopīgas romantiskas attiecības. Man grāmata lasījās drīzāk kā draudzīga pļāpāšana, otram izstāstot savas dzīves notikumus, plānus un sapņus. Bet diemžēl nevaru mūsdienu privātuma laikā iztēloties to, ka pēc dažām saņemtajām vēstulēm abi varoņi viens otram stāsta, kādi viņiem ģimenes locekļi, kā viņiem iet, kāda izskatās māja utt. Lai gan Pjēra un Adelīnas savstarpējā saistība atklājas uz grāmatas beigu pusi, un agri vai vēlu viņi būtu viens par otru uzzinājuši arī, ja nebūtu šīs e-pasta sarakstes, tomēr sākumā viņi viens par otru ļoti maz zināja, tāpēc šāda atklātība mani pārsteidza.

Lai gan stāstam viscaur ir vienota forma – e-pasta vēstules -, tomēr mainās varoņu skaits – nedarbojas tikai Adelīna un Pjērs, bet ar laiku (jau minētajām 100 lappusēm, varbūt tāpēc arī stāsts ir tik lēns sākumā) parādās arvien jauni varoņi līdz ar saturisko attīstību. Gribējās gan redzēt kādu dzimtas koku vismaz Pjēra gadījumā, jo izsekot visiem viņa bērniem un mazbērniem ir grūti. Bet, kas attiecas uz citiem, tie lieliski sasaucas ar Pjēra dzīvi, vienīgi gribējās arī kādu cilvēku no Adelīnas puses, lai gūtu lielāku ieskatu viņas dzīvē, nevis tikai to, ko viņa uzraksta Pjēram.

Jā, es šajā grāmatā vīlos. No franču šarma šeit ir tikai tik daudz, cik franciskie autoru vārdi, kā arī manā lasīšanas pieredzē romāns noskaņu neradīja. Bet noteikti, cik cilvēku (lasītāju), tik viedokļu, tāpēc es noteikti necenšos atturēt kādu no šīs grāmatas izlasīšanas, jo grāmata ir laba. Bet ne īpaša.

Rakstīšana prasa zināmu pazemību, un rakstnieki parasti ir spiesti atzīt savas vājības, nepilnības, sāpes. Rakstnieku izejvielai jānāk no turienes, vai ne? No tiem dvēseles caurumiem, caur kuriem izplūst mūsu ciešanas.

Iekavas piedāvā mums vairāk iespēju, bet daudzpunkte tās noņem.

Attēls te.

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984236797_71.jpg

Autors jau iepriekš ir priecējis lasītājus ar stāstiem par vīru vārdā Ūve un vecmāmiņu, un nu ir pienācis laiks stāstam par Britu Mariju. Lai gan man tagad ir tāda kā lasīšanas krīze, kad, skatoties uz grāmatām, esi par tām riktīgi excited, turpini tās pirkt, bet nekad nelasi, šī grāmata varbūt būs tā, kas izvilks no tās krīzes ārā, jo stāsts ir smieklīgs un aizkustinošs vienlaikus.

Brita Marija ir ļoti pareiza, 63 gadus veca kundze, kas pēdējo darbu, par kuru saņēmusi samaksu, ir veikusi 1978. gadā, turpmākajos gados rūpējoties par ar vīru kopīgo dzīvokli un vīra (bet ne viņas) bērniem. Kad vīrs Kents aiziet pie jaunākas sievietes, Brita Marija ir spiesta soļot uz darba biržu, kur kāda darbiniece ar zēnisku frizūru piešķir viņai darbu – strādāt par atpūtas centra darbinieci kādā mazapdzīvotā ciemā. Brita Marija, kas vienmēr ir sekojusi noteikumiem, likumiem un nekādīgi negrasās tos pārkāpt, nonāk Borgā, kur tur mītošie savas dzīves pavada kā nu katrs māk, bet līdz ar kļūšanu par Borgas futbola komandas kapteini, viņa savu vārdu ieraksta Borgas vēsturē.

Man vienmēr ir grūtības lasīt grāmatu, kur galvenais varonis ir samērā vecs cilvēks, jo rodas sajūta, ka īsti līdz galam es nevaru iejusties viņa tēlā un tas traucē uztvert stāstu. Jāsaka, ka šis noteikti nav tas gadījums – lai gan Britas Marijas vecums prātā saglabājās pirmās lappuses, pēc tam stāsts un raksturi ievilka sevī un par to pilnībā aizmirsu. Brita Marija ir pietiekami kolorīts tēls, lai interesi noturētu visas grāmatas garumā.

Autors ir jau sevi pierādījis latviešu auditorijai ar grāmatām “Vīrs, vārdā Ūve” un “Omce sūta sveicienus un atvainojas”, un abas grāmatas bija sirsnības, patīkama pārsteiguma un aizkustinājuma pilnas. Šī grāmata nav izņēmums – Britas Marijas untumi nav kaitinoši, tie ir asprātīgi, tāpat viņas attieksme pret dzīvi. Lai gan notikumi Borgā risinās nedaudz lēnāk kā gribētos, tas ir aizkustinošs un ļoti trāpīgs stāsts par dzīves dzīvošanu citiem, nevis sev.

Un, lai gan daudzās vietās tiek stāstīts, ka šis ir “Vīrs, vārdā Ūve” turpinājums, es abas grāmatas neuztvēru kā otras turpinājumu un lasīju kā divas atšķirīgas grāmatas. Man tas neko nesabojāja, lai gan, iespējams, pirmajā daļā vairāk tiek gūts ieskats bagātīgākām Britas Marijas rakstura iezīmēm. Un vēl runā, ka būs arī filma.

Sasniedzot konkrētu vecumu, visi jautājumi, ko cilvēks sev uzdod, patiesībā ir par vienu un to pašu: kā tev nodzīvot savu dzīvi?

Reizēm aizraušanās ar kādu komandu traucē mīlēt pašu spēli.

Attēls te.

Latviešu hygge: Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods”

https://i1.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/148942/300x0_laimes_kods_vaks_mazs.jpg

Kad grāmata iznāca, pavisam noteikti zināju, ka vēlos to izlasīt. Viens no iemesliem bija dāņu autora nesen iznākusī grāmata par dāņu laimi, kuru lasot, nepārtraukti salīdzināju ar sevi. Bet te pēkšņi grāmatnīcās pieejama grāmata par mums pašiem, latviešiem, un mūsu laimi. Tak jāķer ciet! Pacietīgi sagaidīju savu rindu bibliotēkā un izlasīju pāris stundās.

Grāmatas nosaukums sola tieši to, ko var sagaidīt: darbības un lietas, kas, visu summējot kopā, veido mūsu identitāti vai kodu. Tā var būt sēņošana, grāmatu lasīšana, lidošana ar gaisa balonu, rosola ēšana, pārgājieni – tas viss un vēl mazliet. Autore grāmatu ir sadalījusi pa mēnešiem, katram no tiem piešķirot (pieņemu, ka) atbilstošāko nodarbi. To papildina (atkal jau pieņemu, ka) autores uzņemti foto.

Jāsaka jau kā ir – tāpat kā ar dāņu hygge, arī šo lasot, mani pārņēma divējādas izjūtas. Bet es pieļauju, ka tā būs katram lasītājam, jo būs lietas un darbības, ar kurām viņš nespēs identificēties, kas izraisīs nesapratnes pilnus skatienus un palielinās grumbu skaitu pierē, bet būs sašutuma pilni izsaucieni, aizverot grāmatu, ka netika pieminēta viņa koda sastāvdaļa. Man bija abi. Nesapratu, kāpēc tika veltīta vesela nodaļa flirtam (nu nekādīgi to nevaru saistīt ar Latviju, lai gan nenoliedzami, pastāvošs) un kāpēc netika pieminētas siena talkas, tā viena saulainā diena gadā, kad visi paziņas ir pludmalē sastopami, medus laiks un vēl citas aktivitātes.

Man traucēja sadalījums “piecas lietas/aktivitātes mēnesī”, jo gribot negribot lika domāt, ka tikai novembrī ir iespējams doties uz zemnieku tirdziņiem, tikai oktobrī uz teātri un tikai maijā fanot. Tā, protams, nav.  Ievadā minēts, ka grāmata domāta tam, lai iekrāsotu savu ikdienu un tikpat labi lasītājs to var iekrāsot, izmēģinot kādu lietu kādā citā mēnesī.

Grāmatu lasīju ar uztraukumu, kas auga ar katru nākamo mēnesi, jo nevar taču būt, ka latvisko kodu neveido teātris. Atradu to pašās beigās, kas bija kā mierinājums, ka lai gan netika iekļautas citas aktivitātes, kas man saistās ar Latviju (es tās tikpat labi kā Rukšāne savas sēņu vietas varu paturēt noslēpumā), tomēr teātris beigās bija punkts uz i. Un lai gan vāku būtu gribējies labāku grāmatai, kas paredz un sola lielu un biežu šķirstīšanu (jau pēc pāris lietojuma reizēm bibliotēkas eksemplāram ir salocījusies pirmais vāks), tomēr tā būs manā grāmatplauktā.

Attēls: te.

Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās.”

https://i2.wp.com/www.baibabooks.lv/wp-content/uploads/2017/11/BB_Migrena_ww.jpg

Romāns vēsta par migrēnas slimnieka mēģinājumu sadzīvot ar spēcīgām galvassāpēm un ko nozīmē to savienot ar karjeru un personīgo dzīvi.

Stāsts ir par Vīvi, kurai ir tik spēcīga migrēna, ka viņai jāsaņem sevi rokās, lai vispār pieceltos no gultas. Viņas vīrs Neits ir ļoti saprotošs un atbalsta sievu, kad viņai ir grūti. Karjerā viņas ceļš liekas jau izplānots – Vīve cer uz sen solīto paaugstinājumu, bet priekšnieks viņu nosūta piespiedu atvaļinājumā, lai viņa savestu kārtībā migrēnu, kas pēdējā laikā ir kļuvusi vēl ļaunāka. Vīvē mājo ļoti liela vainas sajūta, jo migrēnas dēļ nākas atcelt vairākus pasākumus, kas plānoti kopā ar draugiem un ģimeni.

Jāsaka, ka man nav migrēna. Iespējams, tieši tāpēc mani nedaudz kaitināja grāmatā esošā viss ir slikti noskaņa. Jā, bija arī labās dienas, kad galvenajai varonei nebija spēcīgas galvassāpes, bet tās grāmatā tika attēlotas kā nenozīmīgas dienas, kuras nav vērts pavērst plašāk un aprakstīt. Kā lielākais labo dienu sasniegums tiek attēlots pašu gatavotas vakariņas, visu pārējo laiku Vīve un Neits pasūta ēdienu uz mājām. Kas savukārt, ir neloģiski, jo romānā galvenie varoņi tiek pozicionēti kā taupīgi cilvēki. Kas ir neloģiski, jo visu laiku plāno izveidot savu IT firmu, bet vīrs domā par laivas iegādi.

Lai gan romānā ir ļoti daudz loģikas kļūdu, man tas patika. Reti sastopams ir tas, ka kāds tik lielu uzmanību pievērš slimībai un tā kļūst gandrīz par vēl vienu tēlu. Vismaz tiem, kam nav migrēna, romāns sniedz ieskatu tam, cik tas ir briesmīgi. Pavisam iespējams, ka tavā darbavietā ir kāds, kam ir migrēna – tieši tāpēc izlasi šo grāmatu, lai saprastu, ko tas nozīmē. Bet migrēniķiem šis būs kāds saprotošs plecs, kurš sniegs emocionālu mierinājumu un atgādinās, ka nav vienas noteiktas pieejas, kā to ārstēt, tāpēc nevajag nolaist rokas un padoties.

Vērtējums: 7/10

Dažas lietas dzīvē vienkārši nemēdz būt pārāk lielas. Ziedi un algas lapiņas.

Attēls: te.

Egils Lukjanskis “Rēta akmenī”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=R__ta_akmen___586a4e0fc1b09.jpg&newxsize=265&newysize=371&fileout=

Romāns “Rēta akmenī” pirmo reizi iznāca 1993. gadā, bet “Krievu leitnanta mīļākā” –  2002. Atzīmējot rakstnieka Egila Lukjanska 80. gadu jubileju, izdevniecības “Lauku avīze” paspārnē abi šie izdevumi iznāk atkārtoti, apkopoti vienā sējumā.

Rēta akmenī

Stāsts ir par celtniecības tresta darbinieku Ivaru Viklandu, kurš savu dzīvi pilnībā ziedojis darbam un neizjūt vai ignorē tos aspektus, kas viņa dzīvi padara nepilnīgu. Savu māti, kas palikusi laukos, nav apciemojis jau astoņus gadus, no patstāvīgām attiecībām bēg kā no mēra, lai gan ir viens no iekārojamākajiem vecpuišiem visā Rīgā. Bet šīs problēmas ir dziļākas kā sākumā šķiet.

Visa romāna garumā Ivars mēģina cīnīties ar pagātnes dēmoniem – agri zaudētā lielā mīlestība liek skeptiski raudzīties uz mīlestības konceptu un viņam apkārt esošās sievietes šo skepticismu tikai palielina – vai nu ir pilnīgas aprēķinātājas, vai uzreiz grib precēties. Tā teikt, nespēj izdabāt Ivara pašreizējām vēlmēm, lai gan viņš ir radis dabūt visu, ko vēlas. Bet arī attiecībām ar māti sava nasta – Otrais pasaules karš, tēva un māsas nāve, krievu un vācu armiju maiņas ieviesa radikālas pārmaiņas viņu dzīvē, ko Ivars cenšas aizmirst, tāpēc izvairās braukt pie mammas.

Grāmata ir tāda kā ielīšana vīrieša prātā vistiešākajā nozīmē, jo lielu daļu romāna sastāv no Ivara pārdomām par pagātni, pieņemtajiem lēmumiem, kā būtu, ja būtu un nākotni. Ja kādreiz daudzu rindkopu garās domas man nepatika lasīt, tad šeit tās bija tīri iederīgas un kāri izlasīju arī tās. Savas līdzības ar varoni nenākas grūti atrast, jo mums katram ir savi iekšējie dēmoni, ar kuriem cīnāmies visu vai tikai daļu dzīves, arī mums ir sirdsapziņa, kas nekautrējas uzrunāt tad, kad vismazāk to gaidām. Daudzkārt lasītais teksts liek apstāties un padomāt par savu dzīvi vai vienkārši par filozofiskām apcerēm, kas aprakstītas romāna lapās. Es negaidīju, ka man tik ļoti patiks, bet šogad esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāpārstāj brīnīties par to, ka patīk latviešu literatūra, un jāpieņem tas kā fakts.

Vērtējums: 8/10.

[..] tas varbūt arī ir vienīgi patiesais, ko mēs viens otram dodam – vai nu laimi, vai nelaimi… Viss pārējais ir tikai teātris.

[..] ikviena cilvēka dzīvība tomēr būtu stādāma nesalīdzināmi augstāk par jebkuru ideju vai cēlu mērķi. Pašu cilvēku dzīvībai ir jākļūst par vislielāko šīs pasaules vērtību un augstāko ideju. Un tikai tad mēs varēsim sākt runāt par patiesu humānismu un cilvēcību. Bet, kamēr tas nenotiks, mēs joprojām viens otru turpināsim plosīt kā traki suņi un līdz Cilvēkam mums visiem būs vēl bezgalīgi tālu…

Krievu leitnanta mīļākā

Šis stāsts vēsta par Silvijas Simsones dzīvi. Viesturs Simsons viņā iemīlas no pirmā acu uzmetiena un arī apprec, Viestura aristokrātiskā māte jauno vedeklu nevar ciest, jo viņas vecāki ir strādnieki. Viesturs ir armijnieks un tāpēc vairākkārt nav mājās, atstājot Silviju viņu gaidām. Bet stāsts nav tikai par viņu vien, ir arī Eva Račinska, sabiedrības dāmas un fabrikas īpašnieka meita, kura apveltīta ar skaistu balsi un, izrāvusies no vecāku zelta būra, liek to lietā, lai nopelnītu iztiku. To, kā abu sieviešu liktenis savijas, atvijas un atkal savijas kopā – to var atrast šajā stāstā.

Autoram tuva ir vēstures tēma – abi šajā grāmatā esošie romāni to apliecina, bet visciešāk ar vēstures notikumiem ir saistīts tieši pēdējais, jo tas liek dibināt un arī izposta vairākas varoņu dzīves. Darbība norisinās laika posmā no pēckara Latvijas līdz pat Otrajam pasaules karam un notikumi lielākā un mazākā mērā arī ir tie, kas virza uz priekšu romāna darbību, bet ne tikai tāpēc, ka viens no galvenajiem varoņiem bija armijnieks, bet, kā jau zināms, varas mainījās un pēdējā cilvēkiem atņēma ļoti daudz – arī viņus pašus.

Arī otrajā romānā nepazūd apceres par dzīves jēgu, mīlestību, gremdēšanos pagātnē un cerības pilno skatu uz nākotni – tagad varbūt tik ļoti nodrazātās tēmas varēja šķist svarīgas un vajadzīgas padomju laika, kara vai Atmodas laiku pieredzējušam lasītājam. Bet svarīgi ir tas, ka romāns aktualitāti nezaudē arī šodien, tikai kaut kas ir mainījies. Varbūt to lasa, lai atcerētos – netiek aprakstīti kara notikumi, drīzāk tā sekas, un kaut kādā ziņā, ņemot vērā personīgo vai ģimenes pieredzi, aiz tiem var atpazīt sevi. Vai varoņos, kas brīžiem ieslīgst bezgalīgi garās apcerēs un to daudzums uz beigām jau sāka kaitināt, bet varoņi arī autora veiklās valodas dēļ iemiesojas lasītāja acu priekšā. Autora pluss noteikti ir valoda un vēstures zināšanas, kas spēj savērpt romānu, kas raisa interesi šķirt lapas uz priekšu kā arī prasme īstajā brīdī veiksmīgi pāriet no viena varoņa uz otru, kas stāstam piešķir daudzslāņainību.

Grāmatu noteikti nevajag izlasīt visu uzreiz un vislabāk ir ieturēt pauzi starp abiem stāstiem, jo staro tiem ir krasa atšķirība ne tikai galveno varoņu dzimumā, bet arī mīlestības daudzumā, un tāpēc arī noskaņojumā – ja pirmais romāns liekas auksts un atsvešināts, tad otrajā mīlestības ir tik daudz, ka šķiet, ka nu jau ir par daudz.

Vērtējums: 7/10. Kopumā man patika un noteikti kādreiz paņemšu vēl kādu šī autora darbu izlasīt.

[..] viss, ko mēs darām, jūtam, domājam un tik neprātīgi alkstam, ir svarīgs, nozīmīgs un jēgas pilns tikai tajā mūsu pastāvēšanas brīdī, kad tas viss notiek.

Mēs esam vienādi, taču arī ļoti atšķirīgi! un tikai tad, kad mums šīs atšķirības vairs neliksies būtiskas, mēs varbūt beidzot varēsim dzīvot un dzīvosim… ja ne gluži laimīgi, tad vismaz bez skaudības, lepnības, naida un ļaunuma.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu un izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Hjū Hovijs – Putekļi

Putekļi (Elevators 3)

Elevatora triloģijas noslēdzošā daļa ne līdz galam atbild uz lasītāja jautājumiem, kas radušies, lasot “Vilnu” un “Maiņu”, bet atstāj izcilas triloģijas garšu.

Darbība norisinās uzreiz pēc “Maiņas” notikumiem. Džuljeta ir atgriezusies elevatorā pēc tīrīšanas un pilda mēra amata pienākumus, realizējot gan amata pienākumus, gan savas intereses, kas iegūtas, esot tīrīšanas piedzīvojumos. Ne visi elevatora iedzīvotāji ir mierā ar rakšanas darbiem līdz Solo elevatoram kā arī netic Džuljetas stāstiem par ārpasauli. Bet Džuljeta spītīgi turpina neatkāpties no savām idejām un stāstiem. Visam pa vidu nāk attiecības ar pirmo elevatoru – no sarunām līdz naidam.

Jo tālāk sērija aiziet, jo grūtāk par to kļūst runāt, neatklājot svarīgas detaļas, kas var samaitāt visu lasīšanas procesu citiem, kuri šos darbus vēl nav sākuši lasīt. Par laimi vai diemžēl šajā sērijā ir tikai trīs grāmatas – par laimi, jo grūtāk būtu rakstīt atsauksmi par katru nākamo, bet diemžēl, jo sērija ir tik lieliska, ka nevar būt pietiekami.

Notikumi pēdējā daļā norisinās ļoti ātri un spraigi – tā, ka nevar nolikt grāmatu malā, jo visu laiku kaut kas notiek. Ņemot vērā manas problēmas ar “Vilnas” lasīšanas ātrumu, šis bija labs uzlabojums, tiesa, to visu varētu sabalansēt starp šīm 3 grāmatām. Arī par tēliem turpinās otrajā daļā pamanītā neiedziļināšanās varoņu būtībā un raksturā – par to lasītājs var noprast tikai pēc varoņu rīcības.

Kā jau pēdējai grāmatai pienākas, tā noslēdz stāstu. Grāmatai ir vairāki iespējamie atrisinājumi un autors ir izvēlējies, manuprāt, ne-vienkāršāko no tiem. Ņemot vērā visu grāmatā esošo spriedzi, ja noslēgums būtu vēl intensīvāks, aizrautīgākais lasītājs aizietu ar sirdi. Lai gan to tepat varēja izdarīt. Kopumā var teikt, ka, ja gribas palasīt kvalitatīvu zinātnisko fantastiku par aktuāliem tematiem, kurā katrs var atrast sevi – nesaprotu, kāpēc neesi vēl sācis lasīt triloģiju.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.