Kad nevar nerakstīt

https://i0.wp.com/www.onkulis.com/wp-content/uploads/2009/06/3658238226_ec1d56f0df_b.jpg

Šodien man ir tāds domīgs garastāvoklis, un lasot citu blogeru atsauksmes par grāmatām, par filmām, stāstus par ikdienu vai neikdienišķiem gadījumiem, man arī sagribējās kaut ko uzrakstīt. Nē, pareizāk sakot, gribas jau visu laiku, tikai tā atpūtas būšana un tas nospraustais datums – 1. septembris – nedaudz šo procesu bremzē. Jo ir tā, ka es izjūtu tādu kā… pienākumu pret šo vietu, jo katru dienu šeit kāds ir un kāds kaut ko lasa, un man par to ir baigais prieks. Bet šeit jūs sagaidīs manas pļāpas par to, ko nu es esmu paspējusi sadarīt pa atpūtas laiku, kad neko nerakstīju. Bet tad es turpināšu marinēties un ciesties līdz tam 1. septembrim, kad atkal ieiešu visā dzīvē ar jaunu sparu.

Līdz šim brīdim vasarā esmu izlasījusi 30 grāmatas. Esmu arī pagarinājusi Goodreads Reading Challenge par 20 grāmatām, jo man nepatīk kaut ko tik foršu pabeigt tik ātri. Bet pat ar visu pagarinājumu man tūlīt tas beigsies ar 70 grāmatām. Redzēs, cik izlasīšu pa atlikušo gadu. Es nerakstīšu par visām 30, bet arī par pārējām būs tikai daži teikumi.

Elizabete Gilberta pierādīja, ka pēc filmas noskatīšanās viņas pirmo romānu “Ēd, lūdzies, mīli” var otrreiz izlasīt, bet otrais, par kuru filma nav uzņemta, ir un paliek nelasīts memuārs vai kādas sievietes apcere par dzīvi. Garlaicīgi, viengabalaini un iemidzinoši.
Džīna Vebstere ar “Garkājtētiņu” pārsteidza mani, jo pēc dzirdētā es nopratu, ka grāmata ir maziem bērniem, bet liels bija mans izbrīns, kad sāku lasīt. Un, kā iesāku, tā arī pabeidzu – uz dīvāna sēžot tajā pašā pozā ar nu jau aukstu kafijas krūzi. Ļoti pārsteidzoša grāmata. Nedaudz līdzīga “Kadrijai”. Ne tai izkropļotajai.
Latviskais tulkojums Helēnas Fīldingas Bridžitai Džounsai man atvēra acis, jo visu laiku pieņēmu, ka viņa ir resna, bet patiesībā, viņa tikai domā, ka ir resna, bet patiesībā sver 50 kg. Tas bija mans izbrīns, jo, lasot angliski, nebiju iedomājusies pārvērst unces (vai nu kāda viņiem ir tā mērvienība) uz latviskāku svara mērvienību. Pārsteigums gan tikai šajā ziņā, viss pārējais likās kaitinoši stulbs. Varbūt pie vainas tulkojums, jo angliski lasot, smējos skaļā balsī.
Izlasīju arī, par ko tā sašūmējies Šāhs Muhameds Raīss, jo izlasīju Osnes Saeirstades “Kabulas grāmattirgotājs”. Atmiņas par šo gabalu diezgan vājas, un nevaru arī piekrist ne vienai, ne otrai karojošai pusei (es par Osni un Šāhu), bet pluss, kā vienmēr no manis, ir “Books about books” tēma.
Ketrīnu Stoketu es arī izlasīju tikai pēc filmas noskatīšanās. Lai cik dīvaini tas neskanētu. Kad lasīju, pārsteidza fakts, ka pirmajā reizē man grāmata šķita garlaicīga. Bet tas laikam tāpēc, ka nebija vēl uzskates materiāla, ko noskatīties nieka pusotrā stundā.
Orsona Skota Kārda “Endera spēle” mani pārsteidza, jo domāju ka tas būs tikai kārtējais saķūnētais fantāzijas romāns, kurā iekļauts iekšā ir viss jau bijušais, bet tā nemaz nebija. Tas pat nebija romāns. Par to slavēts autors, jo vismaz kāds savos fantāzijas apcerējumos neiekļauj neveiklas mīlas ainas.
Elisas Seboldas “Dārgie pīšļi” mani kaitināja. Un kaitināja tajā nozīmē, ka ņemšos gar līķiem 300+ lappušu garumā lasīt ir diezgan viengabalaini un garlaicīgi. Jā, arī pretīgi. Bet laikam jau pluss, jo šeit svītrojas ārā “Book that scares you” lauciņš Grāmatu bingo. Tuvākajā laikā savākšu arī to.
“Patiesība par Harija Kebēra lietu” mani pārsteidza ar to, ka vainīgo nemaz tik viegli nevar nojaust uzreiz, vai grāmatas vidū. Un, kad izlasīju vienu no pēdējām lappusēm, kurās viss atklājās, biju viegli pārsteigta. Jā, varbūt bija nogurdinoši lasīt līkločus, kad pats lasītājs tika tīts riņķī un apkārt, un beigās jau tika zaudēta koncentrēšanās izjūta, bet grāmata bija tik aizraujoša, ka izlasīju to pa 2 dienām, sauļojoties pludmalē, meklējot ķēdīti un pierādījumus. Joks.
Ērihs Marija Remarks man uzrīkoja fantastisku pirmo tikšanos ar viņa romānu “Lisabonas nakts”, kurā gan nedaudz traucēja trauslā un drīzāk neesošā pāreja no tagadnes uz pagātni, bet to varēja nojaust kontekstā, un tas beigās jau vairs netraucēja. Noteikti lasīšu arī citus viņa darbus.
Dzeja. Pēdējā laikā es tikai uz dzeju. Esmu izlasījusi Veltas Sniķeres krājumu “Pietuvoties vārdiem” un Imanta Ziedoņa “Taureņu uzbrukums”. Protams, man kā taureņu mīlētājai, otrs patika labāk. Uzskats, ka taureņi ir vieglas-uzvedības-sieviešu simbols man liek neizpratnē izbolīt acis.

No tā lielā to-watch saraksta no filmām esmu noskatījusies kādas trīs. Nē, četras. Pirmā ir The Fault in Our Stars, jeb “Vainīgas ir zvaigznes” (nosaukums latviski liek šausmās nodrebēt. Kādēļ nevar atstāt grāmatas nosaukumu?), ko drīzumā visi tie, kas jau nav tēlojuši pirātus, varēs noskatīties Latvijas kinoteātros. Nu, vismaz zinu, ka Forum Cinemas noteikti. Otra, ko noskatījos, bija Pitch Perfect, kas manī raisīja savādas emocijas (un nē, es ne par mīlestību),  tad sekoja The Vampire Academy, kurai treileris bija šausmasšausmasšausmas, bet filma bija tikai šausmas. Un te nāk saldais ēdiens, pēc kura es joprojām neesmu atguvusies – franču filma “Tikšanās”, kas tiek rādīta kinoteātrī. Ļoti smalks stāsts par cilvēku attiecībām, 2 cilvēku mīlestību, krāpšanu, piedošanu, meliem un sarunām ar vīna glāzi rokās. Filma ierindojas mīļāko filmu plauktiņā kopā ar “The Last Night” un citām. Vispār, abas ir ļoti līdzīgas… Ā, jā, un vēl biju uz “Love Punch”, kas bija absurdi smieklīga tieši nesmieklīgajās vietās, bet man patika Emmas Tompsones frizūra.

Tā, es saprotu, ka esmu aizpļāpājusies, bet man gribas pļāpāt vēl.

Es esmu neveiksmīgā kārtā apciemojusi abas bibliotēkas dažādas pilsētās un slīkstu jaunnopirkto grāmatu gūzmā. Tagad lasīšanas stadijā man ir Viktora Igo 2 ķieģelīši ar nosaukumu “Nožēlojamie” (baigi nepatīk tas vecais papīrs, un vispār, prasās pēc jaunizdevuma), ir arī Deivida Mičela “Mākoņu atlants”. Ar šo gan man ir problēmas, jo sāku lasīju, tad šļūcu pāri, un tad, kad sagribējās atkal lasīt, vairs neko nesapratu. Un vispār mani tā grāmata neuzrunā, bet, ja jau saka, ka ir laba, tad jāizlasa. Kaut vai sākot no sākuma. Vēl viens labs darbs, kas stāv man galvgalī ir Natašas Dragničas “Ik dienu, ik stundu”, kas ir ļoti emocionāli un psiholoģiski uzrunājošs, un kas pagaidām draud kļūt par manu kārtējo vienu no mīļākajām grāmatām.

Lasīšanas rindā stāv atkārtots Mičels, Sesilijas Ahernas “Dāvana” un Hāleda Hoseinī “Tūkstoš sauļu mirdzums”. Skatīšanās rindas man nav un netaisos arī tādu ieviest, kas būs pa rokai vai pa attiecīgam garastāvoklim, to arī skatīšos.

Priecīgu ziloņu dienu, baudam pēdējos vasaras saulstarus!

Attēls te.

APSKATS 2013.

8. janvāris, un beidzot arī es esmu sadūšojusies lielajam gada apskatam. Apbruņojusies ar tēju un zālēm (arī es, kā jau daudzi šādā suņa laikā, nejūtos īsti vesela) darīšu visu, lai tikai nebūtu jāstājas priekšā tai darbu kaudzē, kas man ir sakrājušies, 3 dienas aizejot uz skolu. Bet pirms tam – lai Jaunajā gadā izdodas viss iecerētais un tas būtu pozitīvu pārsteigumu pilns!

Tālajā 2013. gadā esmu izlasījusi precīzi 71 grāmatu, kas palīdzēja man pārsniegt nosprausto 50 grāmatu mērķi par 42%. Lasīju pārsvarā nenopietnas grāmatas, jaunus un vecus izdevumus, smieklīgas un ne tik smieklīgas grāmatas, bet man patika. Ar piecās zvaigznēm tika novērtētas pavisam 19 grāmatas, no kurām īpaši gribu izcelt Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…“, Markusa Zusaka “Grāmatu zagle”, Herbjorgas Vasmu “Simts gadi” un nesen izdotā Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ejam tālāk – 4 zvaigznītes no manis nopelnīja arī 19 grāmatas. No šīm gribu izcelt Sofi Oksanenas “Staļina govis”, Haruki Murakami “IQ84” triloģiju, “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” un jauku latviešu autores pārsteigumu – “Mirušie nepiedod”. Ar šo kategoriju ir visgrūtāk – ieliec grāmatai 4 zvaigznes, pēc gada apskaties, ko esi salicis, un gribas steigšus visu mainīt un pēdējās likt pirmās, jo saproti, ka tomēr patika, vai arī nevari atcerēties, kāpēc ieliki 4, nevis 5 zvaigznītes, jo “viss taču bija kārtībā”. 😀

3 zvaigznītes no manis izpelnījās visvairāk grāmatu – veselas 20. Smalkā viduvējība, es teiktu. Grāmatas kaut kā negāja pie sirds, bet gluži nopelt arī negribējās, jo taču laiks ieguldīts un gluži sliktas arī nebija. Pārsvarā tie ir romāni: “Laulību sižets”, “Orhideju nams” vai arī klasika: “Annas Kareņinas 1. daļa” (jo otrā man patika labāk), Viljama Sammerseta “Teātris” un “Lielais Getsbijs”.

2 zvaigznes no manis šogad izpelnījās tās grāmatas, kuras nebija ļoti sliktas, bet nebija arī labas. Tādas, kuras bija grūti lasīt un beigās arī neradās tā dzirkst, ka “eu, bet tas taču ir tik labi”. Tādas bija pavisam 7, un starp tām ir Lauras Vilkas 1. grāmata “Laura un Apakšzemes leģendas” kas mani nepiesaistīja satura ziņā, jo likās, ka grāmata vairāk ir paredzēta mazākiem bērniem kā vakara pasaciņa. Un šeit pat nelīdzēja fakts, ka autore ir pazīstama. Bet viena no šī gada apņemšanām varētu būt šo atsākt lasīt kopā ar māsu. Dzjuničiro Taņidzaki “Atslēga” arī likās pilnīgi kaut kāds vāks, jo kurš gan spēj analizēt katru galvenā varoņa kustību no dažādiem aspektiem, un nevienā lappusē neizlaižot vārdu “sekss”? Pie sirds negāja arī viena no pēdējām Zvaigznes ABC izdotajām grāmatām – Elizabete Barda “Pusdienas Parīzē”. Man nepatīk romāna un pavārgrāmatas apvienojumi, it īpaši tad, ja uzsvars tiek likts uz pavārgrāmatu, nevis saturiski labu romānu. Arī latviešu jaunā klasika “Jelgava 94” man likās garlaicības kalngals un uzdzina tikai miegu, nevis līdzjūtību, ka džeku gandrīz pieķēra, kad viņš šņauc. Nu, something like that.

Un šausmīgā 1 zvaigzne tiek pie nespēju-izlasīt un ārprāts-kā-ko-tādu-var-uzrakstīt grāmatām. Kopumā veselas 6, ieskaitot to nabaga Kristines Sabļauskaites “Silva Rerum” kura, tāpat kā “Jelgava 94” uzdzina miegu, bet te piedevām vēl runa bija par ticību, kas man ne sevišķi, kā jau ateistei (un nē, tas nav tā ateistu modes kliedziena rezultāts). Ar 1 zvaigzni arī tika novērtēta Roulingas mēģinājums rakstīt pieaugušajiem, ko es tā arī nepabeidzu, jo iesaistīto bija daudz, un arī interese par tālāko notikumu gaitu manī neradīja. Arī Filipas Gregorijas mēģinājums rakstīt jauniešiem manā literatūras skatījumā izgāzās kā veca sēta – nu nesanāk un viss. Īstenībā, nožēloju, ka izlasīju, jo tagad nespēju sniegt objektīvu vērtējumu par tām grāmatām pieaugušajiem, kura viņa ir sarakstījusi, nesalīdzinot ar šo. Bet par to vēlāk, jo arī par Filipu Gregoriju taps atsevišķs ieraksts.

Protams, 2013. statījos filmas, gāju uz teātri un darīju arī visādas citas lietos, ko vajadzēja, un arī nevajadzēja darīt, bet tā nu tas ir – dzīve ir tikai viena un jāizbauda ir viss. Bet, lai jums jau nebūtu iestājies nogurums no manas vāvuļošanas, par plāniem 2014. nākamajā ierakstā. 🙂

Attēls augšā tik ļoti atgādina manu pašreizējo grāmatplauktu – grāmatas nav kur likt, bet turpinu stūķēt tās vēl brīvajās vietās. Attēls no šejienes, starp citu.