“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

Advertisements

Kad nakts nebūt nav galā…

https://i1.wp.com/www.dailesteatris.lv/media/izrade_img/_fDeinats_B4W5486_.jpg

Jau sen gribēju aiziet uz šo izrādi, biļetes kā bija, tā arī palika izpārdotas, līdz kādas vietas atbrīvojās, un tad arī es sevi palutināju. Vai arī sagrāvu. Atkarībā no tā, kā uz šo jautājumu skatās.

Par izrādi: Intars Rešetins, ko uz skatuves mēs esam redzējuši kā aktieri, izdomā mācīties, un uzvest izrādi tieši pēc manas mīļākās filmas motīviem “Pagājusī nakts” (“The Last Night”). Būtībā nekas nav mainīts. Vismaz nekas tāds, kas man, kā filmas mīļotājam, kas to noskatās kādas 2 reizes mēnesī, traucētu.

Stāsts ir par diviem laulātiem draugiem – Džoannu un Maiklu, kas ir precēti jau trīs gadus, bet viņiem jāpavada nakts šķirti dažādās Amerikas pilsētās, jo Maikls dodas komandējumā. Iepriekšējā vakarā viņi ir bijuši ballītē pie kopīgā drauga, kur Džoanna iepazīst Lauru – jauno Marka darbakolēģi, ar ko viņas vīrs dosies komandējumā. Protams, mājās atnākot, viņa, kā jau visas sievietes, sāk taisīt greizsirdības scēnas un strīdus. Nākamajā dienā Maikls aizbrauc, bet Džoanna rīta skējiena laika satiek savu koledžas laika draugu – Aleksu. Un nakts nav pat ne tuvu. Cik stipra ir abu laulāto mīlestība vienam pret otru? Kas skaitās krāpšana? Vai skūpsts ir krāpšana? Cik stipri mūs ietekmē pienākums, pieņemtas normas, un cik – sirdsapziņa? Lūk, tie ir jautājumi, par ko, gribot vai negribot, bet liek domāt šī izrāde.

Labi, tā kā šī izrāde ir uzvesta pēc manas mīļākās filmas motīviem, mans viedoklis ir ļoti neobjektīvs. Protams, ka man patika. Man ļoti patika.

Sāksim jau ar to, ka tas notika kamerzālē, kur vien ir gan mazāk cilvēku, gan arī personīgāka atmosfēra. Parādās sajūta, ka izrāde ir īpašai publikai. Un stāsts visu padara vēl personīgāku. Principā, man iekrita acīs, ka lielākā daļa skatītāju (izņemot mani un vēl kādu pensionāru) ir ieradušies ar savām otrajām pusītēm. Un ko es vēl ievēroju? No izrādes viņi aiziet klusēdami, nevis jautri čalodami, kā bija atnākuši. Šī izrāde ir spējīga iesist pa ribām jebkuram, kurš jelkad ir piedzīvojis krāpšanu vai attiecības. Uzticēšanos. Mīlestību. Jebko, kur ir vajadzīgi 2 cilvēki.

Man patika izrādes iekārtojums. Īpaši tās vietas, kur uz skatuves bija 4-5 cilvēki, bet risinājās pilnīgi dažādi stāsti. Tas gan nenošķīra kādu daļu skatuves, gan ļāva ieskatīties visā pa nelielam gabaliņam, nevis kā blāķis. Muzikālais noformējums arī bija. Ja jau šī izrāde ir domāta vairāk 30 gadniekiem, tad es teiktu, ka ļoti atbilstošs. Reti kurš, braucot mājās, klausoties radio vai televīziju, nav dzirdējis Muse “Madness” un populārus gabalus, ko spēlē izrādes laikā. Un tā klaviermūzika bija vienkārši tik ļoti vietā…

Par aktieriem. Jā, te spēlē Ilze Ķuzule, kas man nepatīk. Bet, par laimi, šo izrādi viņai nav izdevies sabojāt. Paldies režisoram par to. Otrkārt, man ļoti simpatizēja aktieru spēju sastrādāšanās starp Dzelmi un Grāveli. Viņiem runājot vien dzirksteles šķīda pa gaisu.

Varbūt man pietrūka tieši tās pauzes pa vidu, lai apdomātu visu sniegto un iegūto emocionālo, lai nebūtu tā, ka teātris jāpamet asarainām acīm, bet varbūt arī ir labi šādi, ka viss nolīst pār tevi, un tad tu ej to naksnīgi lietaino pastaigu un domā.

Bet izrāde atstāj nopietnu pārdomu kaudzi par dažādākajām tēmām. Lai gan 2 dienas jau ir pagājušas, tomēr es joprojām par to domāju un nepārtraukti atgriežos. Labi bija parādīt aptaujas rezultātus sākumā, bet, tagad tā domājot, varētu tos parādīt arī beigās. Tas piešķir “der padomāt” izteiksmi. Bet kas tās par izrāžu reklāmām pēc aptaujas? Atgādināja kinoteātri.

Vērtējums: 10/10. jā, vienā vietā salūzu. Mājās nākot, lietus skaloja manas asaras. Bet tas bija to vērts. Tas ir to vērts. Varētu aiziet vēl kādu reizi, tieši dēļ stāsta un brīnišķīgās aktierspēles. Paldies!

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.