Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

Advertisements

Frederiks Beigbeders “Ūna un Selindžers”

Frederiks Beigbeders - Ūna un Selindžers

Frederiks Beigbeders ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem tieši dēļ tiešajiem un brīžiem arī skarbajiem izteikumiem par cilvēkiem un viņu paradumiem, esības un rakstura īpašībām, jo tajos visos ir šķipsniņa patiesības. Ar lielu nepacietību gaidīju viņa jaunāko romānu, jo vairākus gadus no viņa latviski nekas nebija izdots. Sagaidīju ne to, ko gaidīju.

Kad jaunais rakstnieks Džerijs Selindžers satiek slaveno meitu Ūnu O’Nīlu – viņas tēvs ir slavens dramaturgs, kurš saņēmis Nobela prēmiju – viņš nojauš, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms šīs tikšanās. Viņš ir kā apmāts ar meiteni, pavada viņu uz pasākumiem, bet tad notiek karš. Selindžeru iesauc armijā, bet Ūna dodas uz Holivudu, kur satiek Čārliju Čaplinu. “Visskaistākā ir neiespējamā mīlestība.”

Iemesls, kāpēc es nesagaidīju to, ko gaidīju, ir pavisam vienkāršs – nekad agrāk Frederiks Beigbeders nav rakstījis par vēsturiskām, reālām personām. Līdz šim brīdim. Un es joprojām netieku skaidrībā, vai man patīk tas vai nē.

Uz pirmā vāka skopi uzrakstītais vārds “romāns” neraksturo šo grāmatu, lai gan teorētiski tā tam vajadzētu būt. Tur pietrūkst dažu vārdu, kā piemēram, “nesaudzējošs stāsts par mīlestību”, “sāpīgs romāns” vai “lasot šo, jums sirdī durs ar adatām”. Ja grāmatā aprakstītajam pievienojas paša lasītāja pieredze (kuram tāda ir), tad jūs šo grāmatu ienīdīsiet, bet reizē arī ļoti stipri iemīlēsiet. Kā pats autors stāsta gaitā saka: “tās ir vēstules, kas adresētas Tev vienīgajai”. Un patiesi, daži teikumi, daži romāna pavērsieni patiesi iedarbojas pavisam tieši uz lasītāju – kā ar roku rakstīta vēstule.

Lai gan no sākuma žēlojos, ka ir zudis tas formāts, kuru es gaidīju, pavisam slikti nav. Jā, ir vēsturiskais fons, kur arī norisinās darbība, romāns tiek balstīts uz faktiem, bet arī uz fikciju (fakcija). Man patīk, ka par spīti šim visam, brīžiem cauri stāstam parādās arī Beigbedera raksturīgais tiešums. Un tā kā romāns principā ir par mīlestību, par to viņš ļoti daudz ko pasaka ne tikai tieši, bet arī skaisti.

Man nav nekā slikta, ko pateikt par šo darbu. Caur caurēm sajūtu darbs, dažus var nepavilkt, bet mani pavilka. Labi bija iekļautie Ūnas un Selindžera portreti, arī brīžiem tika dotas norādes, piemēram, sameklēt Youtube Ūnas pirmo (un arī pēdējo) audition.

Vērtējums: 9/10.

Rakstā izmantotie citāti ir no šīs grāmatas.

Attēls te.

93/101: Egoists. Tas romantiskākais.

Romantiskais egoists (m.v)

Ilgi svārstījos, kamēr tomēr izlēmu paņemt Frederika Beigbedera romānu „Romantiskais egoists” un ierādīt vietu savā grāmatplauktā. Kāpēc? Jo kopš pēdējās satikšanās ar Beigebderu (tas bija ar „Palīgā, piedod”), mana sajūsma par viņu saruka. Bet, izlasot „Romantiskais egoists” mana sajūsma ir atpakaļ.

Ir 34 gadus vecais Oskars Difrēns, kurš pasauli šokē ar saviem patiesajiem dienasgrāmatas ierakstiem ikdienas laikrakstā. Viņš aplūko sabiedrību, gāž sabiedrības stereotipus un noteiktās normas, bīstas mīlestības un krāpj savas mīļākās. Apceļo pasauli, piedalās ballītēs un dzer, līdz krīt. Jā, tas ir viņš, Oskars Difrēns, tikai daudz patiesāks par pārējiem.

Grāmata ir ieturēta dienasgrāmatas formātā: nodaļas aizstāj dienu ieraksti, kas dažbrīd trāpa kā naglai uz galvas. Viņš smejas, viņš raud, viņš kritizē, bet viņš ir viņš pats, nevis izlicies par kādu, kāds nav. Tieši tas grāmatai piešķir šarmu un apbrīnu. Stāsts jūs nekur neievelk, kā tas būtu ar fantāzijas žanra grāmatām, kad pēkšņi sajūtaties kā galvenais varonis, nebūt nē. Tas plūst raiti, bet jūs nevarat justies kā Oskars, jo viņš ir neparedzams. Ja prātā iešaujas doma: „Tūlīt viņš lidos ballēties uz Ibizu”, viņš Parīzē atrod kādu krievu skuķi un vienkārši nokniebjas. Pašiem nemanot, Beigbeders stāstā noliek savus paziņas – naudas maisus, kaut gan pats tāds ir, un liekas, ka nemaz to nenožēlo. Nonākt pretrunā ar sevi darbā, ko lasīs tūkstošiem cilvēku gan nav tik labi, bet šajā stāstā tas nav tik būtiski, un šķiet, rakstnieks to zina.

Galvenais nosacījums, lasot Beigbederu, ir būt pareizajā dvēseles stāvoklī. Neitrālā. Lai arī grāmatu varētu izlasīt, ne mirkli nenomirkšķinot acis. Lasīt nav tik viegli – stāsts ļoti saraustīts, dažbrīd pat tiek pārtraukts, nenonākot pie atrisinājuma, bet uzreiz nākamajā dienā jūs sagaida tāds teikums, kas šokēs līdz beigām un liks aizdomāties. Šaudīsies pa galvu domas, sak’: „Kā var uzrakstīt kaut ko tik ģeniālu”, bet tad, kad grāmata būs nolika malā, sajūsma noplaks. Būs palikuši daži vērā ņemami citāti, grāmata tiks atzīta par labu esam, bet ar to arī viss beigsies. Kāpēc? Jo, pievēršot uzmanību izdevuma gadiem, kļūst skaidrs, ka labie stāsti ir beigušies. Grāmata, kas šķita atzīta par labu esam, izdota krietni pirms grāmatas „Palīgā, piedod”. Tas vien liek secināt, ka rakstniekam slavas gadi iet uz beigām. Kā viņš pats ir teicis:

Rakstnieka izaugsme: Kad tev ir 30 gadi, par tevi saka: tu esi lielisks. Kad tev ir 40 gadi, par tevi saka: tev ir talants. Kad tev ir 50 gadi, par tevi saka: tu esi ģeniāls. Kad tev ir 60 gadi, par tevi saka: tu esi bijušais. Kad tev ir 70 gadi, par tevi saka: „Šis vēl nav nomiris?”.

Atliek tikai cerēt, ka Frederiks Beigbeders nav pāršņaucis jēgu, jo viņš ir tikai 47 gadus vecs, kad atbilst rakstnieka plaukumam.

Vērtējums par grāmatu: 8/10. Un tiešām ir pierādījumi, ka viņš ir viesojies Rīgā, tiesa, tas gan bija 5 gadus pēc „Romantiskais egoists” izdošanas.

Nekad neesmu sapratis, kāpēc jāaprobežojas ar trim punktiem, ja var likt divpadsmit, lai norādītu uz pavisam piedauzīgu zemtekstu.

Mīlestība ir kā amerikāņu kalniņi: sākumā uz augšu, tad pēkšņi lejā, tad atkal augšā, tad lejā, un beigās tu apvemsies!

Angļos visvairāk neciešu viņu pārmērīgo pieklājību, viņi ir Eiropas japāņi.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Aleksandra Riplija “Skārleta”.

72/101: Palīgā, piedod.

Oktāvs Parango ir atgriezies un gatavs jaunai misijai – kļūt par modeļu mednieku. Tiesa, viņam gan nav iebildumu, jo viņam pastāv iespēja iedabūt meitenes gultā, bet augstākstāvošiem – tikai pamielot acis gar meiteņu sejām. Bet, galu galā, atrast meiteni, kurai gribētu līdzināties 3 miljoni sieviešu, pie tam lielajā Krievijā, nav nemaz tik vienkārši. Svešas tradīcijas svešā zemē, un Oktāvs ik pa brīdim iekuļas kādās nepatikšanās, nelaimīgi iemīlas un sajūt, ka dzīve nav rožu dārzs.

Grāmata man nepatika. Nepameta sajūta, ka rakstot Beigbeders kopā ar Oktāvu šņauca tos kokaīna celiņus – bija grūti lasīt, brīžiem pat zuda teikumiem jēga. Es jau jutu, ka pienāks brīdis, kad man tik ļoti vairs nepatiks Frederika Beigbedera grāmatas, bet to, ka šis brīdis pienāks tik ātri, es negaidīju. Lai gan par agru vēl spriest – man ir palikusi vēl pēdējā šī autora latviski tulkotā grāmata – “Romantiskais egoists”, kuru, iespējams, lasīšu tikai rudenī.

Bet nav jau tā, ka viss man nepatika. Patika, ka Beigbeders nesēž Francijā, bet arī romānos aizceļo uz Krieviju (cerams tikai, ka viņš nesekos Žerāra Depardjē pēdās.) un tur ierauga daudz patiesu lietu. Tikai žēl, ka viņš izvēlējies pasniegt to šādi. Bet pozitīvi ir tas, ka ir citāti, kas joprojām spēj mani uzjautrināt.

Vērtējums: 5/10.

Šeit [Krievijā] skaistums ir nacionālais sports.

Viņu baznīcas atgādina saldējumu ar zelta glazūru.

Taču galvenais – es redzēju meitenes, ak tu tētīt, krievu meitenes… Krievijā tā ir vesela tautsaimniecības nozare.

Pārlasiet Bībeli – kritušo eņģeļu katalogu.

Mēs ienīstam pasakas ar laimīgām beigām, ja vien šo pasaku varoņi neesam mēs paši.

Krievu džeki nekad neraud – tikai armijā.

Izvairīties no lodēm apšaudes laikā Maskavā ir ļoti iecienīts sporta veids.

Šis kokteilis bija tikpat eklektisks kā “Gazprom” gada darbību pārskats.

Kamēr vien baznīcas ir aukstas, reliģijas krīzi nevarēs pārvarēt.

Iebiedēšana ir un paliek krievu sabiedrības galvenais dzinējspēks.

Mīlestība ir aizliegts sapnis tāpat kā visi citi sapņi, atskaitot kredītlīniju.

Divdesmit pirmajā gadsimtā mīlestība ir jocīga drāma.

Vai zini, kāda ir atšķirība starp laulību un šķiršanos? Laulību svin tikai vienu dienu, šķiršanos – katru vakaru.

-Es neticu pasakām par princesēm.
-Žēl gan, tās ir vienīgās patiesās.

Nākamā grāmata: Džefrijs Jūdžinidess – Laulību sižets.

71/101: Windows on the World.

Šis būs mazliet aizkavējies stāsts par Beigbedera skatījumu uz Dvīņu torņu traģēdiju caur Kārtjū Jorstona un viņa dēlu – Džeimija un Deivida acīm. Bet vairāk jau Kārtjū.

Ir 2001. gada 11. septembris. Vai Kārtjū, no gultas piecēlies, varēja zināt, ka šī diena būs ar kaut ko īpaša? Nē. Viņš domāja, ka šī būs kārtējā garlaicīgā diena, kuru viņš pavadīs kopā ar bērniem, cenšoties viņus iepriecināt. Un tieši tāpēc viņš torīt tos veda uz Pasaules Tirdzniecības centra 107. stāva restorānu “Windows on the World”. Bet tad vienā no torņiem ietriecas lidmašīna, pēc kāda laika arī otrā. Pēkšņi visus 107. stāvus apdullina cilvēku kliedzieni, bērnu raudas un sāk smaržot pēc ceptas gaļas. Nākamajā dienā visa pilsēta bija pilna ar tērauda atlūzām, papīra gabaliem un šoku. Bet kas notika ar Kārtjū un viņa dēliem?

Grāmata man patika. Pirmkārt – to sarakstījis ir Beigbeders, un viņš ir mans jaunais mīļākais rakstnieks. Otrkārt – grāmatai ir savdabīgs nodaļu noformējums. Nevis tizli nodaļu nosaukumi, vai visiem jau apnikušie cipariņi, kas apzīmē nodaļas numuru, šeit ir laiks. Laiks no 8.30 līdz 10.29. Laiks, ko Kārtjū ar dēliem pavada Dvīņu torņos gan pirms traģēdijas, gan arī traģēdijas epicentrā.

Bet, lai es jūs te nesaintriģētu, varu pateikt – nepieradējiem būs diezgan grūti pierast pie viņa valodas. Noteikti neieteiktu Beigbedera darbus lasīt pēc Ziedoņa. Tas būtu galīgi garām un zustu “garšīgās grāmatas”… garša. Valoda šajā grāmatā ir vienkārša, brīžiem pat rupja, bet tas viss iederās rakstnieka stilā, jo Frederiks Beigbeders ir pazīstams ar to, ka neko neliekuļo. Saka, kā ir, raksta, kā ir.

Bet vispār, neņemiet šo grāmatu par pilnu. Kā saka pats autors – “Vienīgais veids, kā uzzināt, kas notika restorānā Pasaules Tirdzniecības centra ziemeļu torņa 107. stāvā 2001. gada 11. septembrī no pulkstens 8:30 un 10:29, ir to izdomāt”.

Vērtējums: 8/10. Sāk zust tā ilgā pēcgarša pēc labām grāmatām. Laikam gan tomēr šajā nebija kaut kas kā vajag, lai būtu ideāli.

 Orģinālākais šajā stāstā ir tas, ka visi viņi nomirs vienā laikā un vienā vietā.

Man patīk noklausīties aiz durvīm, it īpaši, ja tādu nav.

Ja sabiedrība ļauj jums izvēlēties, vai palikt un klausīties zīdaiņa raudāšanu, vai doties uz party bez sievas, nevajag brīnīties, ka Rietumos ir arvien vairāk un vairāk vientuļo māšu.

Visas pasaules cilvēku vraki.

Ja vien Dievs ir, es gribu zināt, ko viņš labu darīja todien.

Es zinu, ka atcerēšos pat tad, kad atmiņa būs zudusi. Jo pat pēc mūsu nāves citi atcerēsies mūsu vietā.

Attēls šeit.

60/101: Franču romāns.

franchuromaansKā jau esmu teikusi, Beigbedera romāns 14,99 mani aizrāva, un teicu, ka noteikti izlasīšu arī citus viņa romānus. Tā nu ir pienācis laiks nākamajam viņa romānam un šoreiz par lasīšanai labu tika atzīts Franču romāns.

Stāsts ir par viņu pašu. Par pašu rakstnieku Frederiku, kurš, šņaucot narkotikas no mašīnas kaputa tiek iemests ķurķī, un nu cenšas atcerēties savu bērnību, jo tā viņam ir tumša bilde.

Ir iespējams, un es tam esmu skaidrs pierādījums – no bērnības atcerēties tikai dažas atmiņu druskas, tās pašas neīstas vai laika gaitā pieslīpētas.

Protams, atmiņām piebiedrojas arī tagadnes notikumi, piemēram, sarunas ar policistu un prokuroru par izlaišanas iespējām, par sarunām ar viņa kameras biedru, un dažādām atziņām par dzīvi, ģimeni, literatūru un rakstīšanu.

Ar šo grāmatu Frederiks Beigbeders sniedz savu skatu punktu uz Francijas valdību un likumiem, viņa ģimeni (protams, es jau nezinu, cik daudz no uzrakstītā ir izdomāts) un draugiem. Agrāk Beigbeders radīja skandālu, uzrakstot PAR skandālu, bet tagad viņš ir radījis skandālu, par to nerakstot. Un tieši tas ir tik skandalozi. Šī grāmata ir jābauda lēnām, kādā laiskā vakarā, malkojot glāzi (laba) vīna, jo pārforsējot un izraujot vakarā visu grāmatu, var arī nesaprast grāmatas būtību.

Vērtējums: 10/10.

Rakstīšana atdzīvina atmiņas, tas ir tāpat kā ekshumēt līķi.

Īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju.

Laikā starp abiem pasaules kariem cilvēki atkal bija gatavi mīlēt, veidojās ģimenes un es esmu pastiprināts šo notikumu rezultāts.

Viņai bija brūni mati un zilas acis, un viņa dejoja uz klavierēm (pirmās nepatikšanas); tad viņš pagādāja viņai bērnu pirms apprecēšanās (otrās nepatikšanas).

Ģimene ir viena vienīgu nepatīkamu uzdevumu virkne, radu varza, kas jūs iepazinuši pārāk agri, pirms vēl esat izveidojies.

Ģimene – tie ir cilvēki, kas nespēj sazināties, taču skaļi cits citu pārtrauc, cits citam krīt uz nerviem, plātās ar bērnu skolas diplomiem gluži kā ar mājokļa iekārtojumu un pēc vecāku nāves plēšas par mantojumu pie vēl neatdzisuša līķa.

Dzīvo klusēšanu ir daudz grūtāk saprast, nekā mirušo klusēšanu.

Francijas juridiskajai sistēmu ar katolicismu kopīgs ir tas, ka tā mudina uz vainas atzīšanu.

Savu pagātni var aizmirst, taču tas nenozīmē, ka no tās var atgūties.

34/101: Mīlestība ilgst trīs gadus.

Image

Droši vien daudzi būs dzirdējuši par šo Frederika Beigbedera grāmatu. Bet ne pat grāmatu šoreiz nav runa. Vakar man tā skumīgi bija, un ņēmu un noskatījos filmu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc nevarēšu salīdzināt līdzību, bet varbūt tas arī labi. Pietaupīsim kritiku citai reizei, kura sekos pavisam drīz.

Filmas režisors ir Frederiks Beigbeders. Jā, gan grāmatu sarakstījis viņš, gan arī režisējis ir viņš, gan arī lomu tekstu rakstījis ir viņš. Tas man liek domāt, ka filma sevišķi no grāmatas neatšķiras. Bet par to es pārliecināšos tuvākajā laikā. Galvenajās lomās ir Gaspard Prous un Louise Bourgoin. Bet nu par saturu. Literatūras kritiķis Marks izšķirās no sievas pēc 3 gadus ilgas laulības, un šķiršanās naktī saraksta grāmatu „Mīlestība ilgst trīs gadus”. Grāmatu viņš, pēc ilgas rediģēšanas, nosūta uz izdevniecībām. Viena izdevniecība silti iesaka atmest domu kļūt par rakstnieku, bet cita aicina un tikšanos, piedāvā pseidonīmu un publicē grāmatu. Viņa dzīvē ir ienākusi precēta sieviete, kuru visu filmas laiku var uzskatīt par viņa mīļāko, kaut gan pati to neatzīst. Alise filmas laikā nevar izšķirties pie kā palikt – Marka, kurš viņai ir melojis par grāmatu, vai pie vīra – laulībā ir iestājusies krīze. Beigās viņa tomēr izlemj, Marks kļūst slavens un atpazīstams ne tikai kā literatūras kritiķis, bet arī kā autors.

Filmas laikā tā vien staro teorijas „mīlestība ilgst 3 gadus” apstiprinājums. Bija arī tāds jauks citāts –

pirmajā gadā nopērkat mēbeles, otrajā gadā mēbeles pārvietojat, bet trešajā gadā mēbeles sadalāt.

Domāju, ka bija par daudz pesimisma tajā džekā, kad viņu pameta mīļākā. Viņš pusi filmas to tik darīja kā gaudās par savu neizdevušos dzīvi. Kaut kādā mirklī arī man gribējās sākt gaudot viņam līdzi, jo man sāka pielipt viņa pesimisms. Alises atveidotāja bija lieliska – joprojām uzskatu, ka draisku, jaunu, gaisā lidojošu sievieti kura katra nespēj nospēlēt. Viņa spēja. Man ļoti patika arī filmas vāciņa noformējums – nosaukums rakstīts ar sarkanu lūpukrāsu. Tas ir tik ļoti atbilstoši filmai, jo Alisei visu filmu ir spilgti sarkanas lūpas, kā arī paradums uz virsmām rakstīt ar šo lūpukrāsu.

Vērtējums – 8/10. Tas pesimisms mani tomēr iespaidoja.

Bet te – daži vienkārši burvīgi citāti.

Viņa bija brīnišķīga – balsoja par kreisajiem.

Mīlestība ir dūmaka, kas izgaist, tiklīdz ataust realitāte.

Mīlestība ir jau iepriekš zaudēta cīņa.

Bēdz no laimes, pirms tā aizbēgusi.

-Tu par smurfu nespētu apmierināt.

Sievietes ir kā smēķēšana. Jāatmet.

21. gs. mīlestība ir sms bez atbildes.

SMS ir izsmalcināta spīdzināšanas metode.