Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!

“Frankenšteins” Dailes teātrī.

Foto: Gunārs Janaitis

Vakar Dailes teātrī norisinājās Nika Dīra lugas “Frankenšteins” pirmizrāde, kuras režisore ir Laura Groza – Ķibere. Arī es tur biju, redzēju un sajutu.

Izrāde ir par zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, kas pārvar dzīvības un nāves robežu, no mirušajiem izveidojot jaunu dzīvību. Šī dzīvība izrādās ar dzīvi nelaimīgs briesmonis, kurš laika gaitā saskaras ar dzīves īstenību – ja tev ir rētas redzamā vietā, tu nekad nebūsi viens no sabiedrības. Pie veca, akla kunga viņš iemācās runāt, saprast, cienīt, arī apgūst dažādas prasmes un gudrības. Radībai līdzi ir sava radītāja Frankenšteina dienasgrāmata, un viņš alkst sastapt savu kungu, kurš viņu ir pametis likteņa varā, novērsies no viņa. Un piedāvāt darījumu. Darījumu, pēc kura nekas vairs nebūs tā, kā bija.

Neesmu lasījusi ne Mērijas Šellijas grāmatu, ne Nika Dīra lugu, neesmu arī redzējusi to “Frankenšteina” iestudējumu, kas tapa pēc šīs lugas motīviem Londonas Karaliskajā teātrī ar Benediktu Kamberbaču un Džoniju Lī Milleru galvenajās lomās. Gāju kā balta lapa, miglaini atcerējos anotāciju. Cerēju, paļāvos un ticēju, ka režisore un fantastiskais aktieru ansamblis mani atkal pārsteigs, šokēs un valdzinās, un tā arī bija.

Es nezinu, ar ko lai sāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Dainis Grūbe, kurš sevi jau ir pierādījis kā lielisks aktieris “M.Butterfly” un “Equus” izrādēs, to apstiprina arī šajā, tēlojot Viktora Frankenšteina darba augli – Radību. Pašu zinātnieku tēlo Gints Andžāns, kuram, ja nekļūdos, šī varētu būt pirmā lielā, atbildīgā loma, bet varbūt kļūdos un esmu kaut ko palaidusi garām. Bet arī Andžāns Frankenšteina lomā ir izcils. Abi aktieri jau iepriekš ir sadarbojušies Lauras Grozas – Ķiberes iepriekšējās sezonas izrādē “Equus” (ejiet arī uz to), bet šeit šī saspēle ir jūtama daudz vairāk, daudz saspringtāk, labāk. Vecais vīrs, ko tēlo Pēteris Liepiņš, ir pieminēšanas vērts, jo iemāca Radībai to pusi, par kuras eksistenci viņš vēl nav nojautis – kā būt labam, saprotošam, kā samierināties. Arī Kristīne Nevarauska (Frankenšteina līgava), kuras aktiermeistarību vairāk var novērtēt otrajā cēlienā, ir uzdevuma augstumos un savu lomu nospēlē lieliski.

Uz skatuves darbība norisinās diezgan strauji vietās, kurās nav nepieciešams iedziļināties, bet bez kurām izrāde nepastāvētu. Drīzāk šīs vietas ir kā atjēgšanās no Radības soļiem pie sava Radītāja, bet ainas ar to ir saistītas tik un tā. Arī skatuves iekārtojums ir diezgan interesants, negarlaiko. Vēl, kas ir jāpiemin, ir mūzika. Bez tās šī izrāde noteikti nebūtu tik laba, nē, izcila, kāda tā ir. Kārļa Auzāna skaņdarbi kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori jau pirmajās minūtēs izraisa skudriņas un patīkamas tirpas visā ķermenī. Arī saspringtākās vai, gluži pretēji, emocionālākās ainas apvienojumā ar mūziku un kori ir vienkārši brīnišķīgas.

Bet patiesībā ar visu šo tiek parādīta skaudrā realitāte. Nesenā viesošanās skolā lika atcerēties un zināmā mērā arī asociēt tur notiekošās lietas ar šo izrādi. Arī bēgļi, invalīdi – arī tie ir izrādes apakšā. Izrāde ir par atbildību no sabiedrības puses, pieņemt tos kā savējos un respektēt viņu tiesības, bet arī otrādāk – par citādā eksistenci sabiedrībā, kura no viņa novēršas. Bet arī mums katram, kurš ir sabiedrības loceklis, ir brīži, kad nešķietam daļa no visiem, esam citādi, un atkal mācāmies tajā būt.

Vērtējums: 10/10. Es labprāt ietu vēlreiz skatīties un atkal izjust skudriņas un spēcīgās emocijas. Bet jūs – ejiet uz biļešu kasēm vai ieejiet Biļešu Paradīzē un nopērciet biļetes uz šo izrādi. Šis burvīgais iestudējums ir vienkārši JĀREDZ.

Attēls: Gunārs Janaitis, šeit.

P.S. Cerams, ka brīnišķīgi iesākušos sezonas latiņu teātrim arī izdosies saglabāt līdz beigām. Sezonas starts ir diezgan grandiozs.